Kāpt kalnā

13.

• „Debesu lietas” (J 3, 12) var zināt tikai tas, kurš ir uzkāpis Debesīs, proti, neviens cits kā Cilvēka Dēls, Jēzus Kristus, jo Viņš ir Vienpiedzimušais (Dieva) Dēls. Lasām par to sv. Jāņa Evaņģēlijā: „Dievu neviens nekad nav redzējis: Vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja” (J 1, 18). Jēzus, uzkāpjot debesīs, atgriezās pie Viņa, pie sava Tēva.
• Jau pati uzkāpšana Debesīs pieder pie šīm „Debesu lietām”, jo tā ievada eshatoloģisko periodu. Nevienam cilvēkam, ieskaitot Vecās Derības lielos starpniekus Mozu un praviešus, nekad nav bijusi dota pieeja debesu sfērai. Un nevienam Jaunās Derības laikposma cilvēkam, izņemot Kristu, arī tā nav bijusi. Evaņģēlistam, rakstot daudzus gadus vēlāk, Jēzus uzkāpšana Debesīs jau bija notikusi.
• Tituls „Cilvēka Dēls” parādījās jau pantā J 1, 51. Toreiz „eņģeļu uzkāpšanas un nolaišanas” kontekstā, kas neapšaubāmi ir apokaliptisks. Tātad saprotam, ka kristīgā kopiena kopā ar Jēzu ieiet eshatoloģiskajā periodā. Sv. Jāņa Evaņģēlija gaismā šis periods jau ir klātesošs, bet sinoptiskajos Evaņģēlijos (→ Mt, Mk, Lk) tā vēl ir nākotne.

14. 

• Evaņģēlija stāstā Jēzus uzkāpšana Debesīs ir Viņa paaugstināšanas kulminācija. Šī paaugstināšana ietver sevī nāvi, augšāmcelšanos un jau minētu uzkāpšanu Debesīs. Pirmā Kristus paaugstināšanas daļa, tas ir nāvi pie krusta, tiek attiecināta uz notikumiem, kas aprakstīti Skaitļu grāmatā (sal. Sk 21, 5–9). Tur ir runāts par „vara čūskas uzlikšanu kāta galā”, ko Dievs lika piedāvāt kā līdzekli, lai glābtu no Viņa sūtīto indīgo čūsku kodumu nāvējošās ietekmes.
• Jūdaisma tipoloģija, kas izteiktā Gudrības grāmatā, tajā saskatīja „pestīšanas zīmi”: 
  • „​Arī tad, kad pār viņiem nāca negantu nezvēru niknums un tie gāja bojā no lokanu čūsku dzēlieniem, tavas dusmas neturpinājās bezgalīgi. Pārmācībai īsu brīdi šaustīti ar izbailēm, pestīšanas zīmi viņi saņēma, lai tavas bauslības bausli pieminētu. ​Nevis uzlūkotais pievērsušos izglāba, bet gan tu, visu Pestītājs, kas šādi vēlējies pārliecināt mūsu naidniekus, ka tu esi tas, kurš atbrīvo no visa ļauna.” (Gudr 16, 5–8).
• Kristiešu izpratnē „vara čūskas uzlikšanu kāta galā” tiek saprasta kā pravietojums par Kristus krustu (sal. „Barnabas vēstule” un Justīna, mocekļa „Apoloģija” un „Sarunas”). Šāda Vecās Derības notikuma izpratne ir redzama Ceturtajā Evaņģēlijā. Tur Jēzus krustā sišana tiek skaidri saistīta ar paaugstināšanas ideju (sal.: J 8, 28; 12, 23.27–33; it īpaši panti 12, 32–33: „Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis. Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē Viņš mirs.”).
• Nav šaubu, ka šeit zināmu lomu spēlēja klātesošs Isaja grāmatā Kunga Dieva cietēja kalpa tēls. Arī viņš bija jāpaaugstina pēc izdzīvotām ciešanām un pēc nāves: 
  • „Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts” (Is 52, 13)
  • „Viņš [Tā Kunga kalps] bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Is 53. 3–5).

15. 

• Šīs Kunga kalpa paaugstināšanas mērķis ir piešķirt mūžīgo dzīvību tiem, kurus Dievs vēlas glābt. 
• Lai gan Skaitļu grāmatā nebija teikts, ka dziedināšanas nosacījums ir „vara čūskas, kas uzlikta kāta galā” uzlūkošana ar ticību, tomēr sv. Jāņa Evaņģēlijs skaidri skan, ka glābiņa un pestīšanas nosacījums ir ticībai Jēzum.  
• Evaņģēlists nenoprecizē izteicienu „neieiet pazušanā”. Tomēr, ņemot vērā izteicienu, kas tam seko, „iemanto mūžīgo dzīvi”, kļūst skaidrs, ka šeit nav runa par dabisko nāvi, bet gan par eshatoloģisko nāvi, par nosodījumu ar mokām ellē, par „otro nāvi” — kā to nosauc Atklāsmes grāmata: 
  • Atkl 20, 12–15: „Tika atvērta vēl cita, kas ir dzīvības grāmata. Tad mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās attiecīgi viņu darbiem. Un jūra atdeva mirušos, kas bija tanī; arī nāve un elle atdeva savus mirušos, kas tanīs bija. Katrs tika tiesāts attiecīgi saviem darbiem. Un elli un nāvi iemeta uguns purvā. Šī ir otrā nāve. Ja kas nebija ierakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns purvā.”.

16.–18.

• Galvenais Dieva darbības (cilvēces glābšanas Kristū) motīvs ir Viņa mīlestība pret pasauli, vai precīzāk, pret Viņa bērniem.
• Ceturtajā Evaņģēlijā ir klātesoši īpašie tituli: „Vienpiedzimušais Dēls (kas ir Tēva klēpī)” (J 1, 18; 3, 16) un „Cilvēka Dēls” (J 3, 13.14). Šie ir divi dažādi Jēzus Kristus apzīmējumi Viņa glābšanas lomā.
• Par Viņa upura mērķiem var runāt divējādi:
  • negatīvi: tos, kas Viņam tic, atbrīvot no mūžīgas pazušanas,
  • pozitīvi: tiem, kas Viņam tic, piešķirt mūžīgo dzīvi, kas ir dalība paša Dieva dzīvē.
• Eshatoloģiskā nāve ir šo labumu pastāvīga un neatgriezeniska atņemšana un ar to saistītās mūžīgās ciešanas: 
  • sal. Atkl 20, 9–10: „Velns, kas viņus pievīla, tika iemests uguns un sēra purvā, kur arī zvērs un viltus pravietis dienām un naktīm tiks mocīti mūžīgi mūžos.”.
• Vecās Derības tekstos Cilvēka Dēla atnākšana pasaulē vienojas ar tiesu:
  • Dan 7, 10b–13: „Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas. Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, un viņu dzīves ilgumu noteica uz gadu un stundu. Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.”. 
• Arī evaņģēlists piekrīt šim uzskatam, bet nepārprotami norāda, ka Jēzus misija galvenokārt nav saistīta ar tiesu, bet gan ar pasaules glābšanu: 
  • J 3, 17: „Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta”.
• Turklāt vēl viena būtiska atšķirība starp Ceturto evaņģēliju un jūdaismu (un sinoptiskajiem Evaņģēlijiem → Mt, Mk, Lk) slēpjas tiesas koncepcijā: lai gan tas ir apokaliptisks un eshatoloģisks notikums, tā izšķirošais akts notiek tagadnē! Un, kā jau tika minēts, tā kritērijs ir ticība Jēzum Kristum. Ticības noraidīšana un līdz ar to negatīva attieksme pret Jēzus piedāvāto pestīšanu cilvēku notiesā „automātiski”. Tādējādi šis kritērijs sadala cilvēci divās grupās: tie, kas dzīvo dzīvi, kas tiek saprasta kā ticības Jēzum īstenošana, un tie, kas noraida šo ticību.