Kāpt kalnā

• Sv. Lūkasa uzrakstītā Evaņģēlija sešpadsmitā nodaļa sastāv no līdzībām, kas ilustrē gan naudas labu, gan sliktu pielietojumu. Svarīgi pamanīt Jaunās Derības ekseģēzē labi zināmu novērojumu: uzrakstītājā līdzībā bieži vien autors no visa interesējas tikai par vienu elementu, kas viņam ir svarīgs, lai izteiktu iecerēto domu.

1.

• Šķiet, ka kādam bagātam vīram piederēja daudz īpašumu. Ļaujoties šīs pasaules priekiem, sava īpašuma aprūpi viņš uzticēja pārvaldniekam. Šāda rīcība, kad īpašnieks pilnīgā uzticībā atstāj savu saimniecību pārvaldniekam, bija pazīstama gan semītiem, gan grieķiem. Gadījās, ka pārvaldnieki dažreiz ļaunprātīgi izmantoja šo uzticību, izšķērdējot viņiem uzticēto.
• Tajos laikos pārvaldniekiem nebija algas, bet viņi iekasēja komisijas maksu no parādniekiem. Ņemot vērā komentāra pirmo punktu, saprotam, ka  līdzības centrālā doma nesaistās ar zināšanu par to, kā negodīgais pārvaldnieks izšķērdēja sava saimnieka īpašumu.
• Var nojaust, ka vienkārša, cilvēciska skaudība un varbūt pat netaisnība, ko pārvaldnieks, iespējams, nodarīja citiem, bija iemesls tam, ka īpašnieks ātri uzzināja par pārvaldnieka  ļaunprātīgo rīcību.

2.–3.

• Izbrīnu var izraisīt fakts, ka no saimnieka puses pārvaldniekam par konkrētiem pārkāpumiem netika celta apsūdzība. Iespējams, ka tas skaidrojams ar īpašnieka delikātumu. Pārvaldniekam bija jāiesniedz īpašniekam detalizēts pārskats par visu, kas uzticēts viņa pārvaldīšanai. Lai kāds arī būtu gala rezultāts, muižas kungs jau iepriekš bija nolēmis atcelt pārvaldnieku no viņa amata.
• Nonācis tik sarežģītā situācijā, pārvaldnieks aizdomājas par to, kā varētu savu dzīvesveidu pagarināt. Vienkārša lauku apstrāde viņam šķita nepiemērota, un ubagošana nebija savienojama ar viņa cieņu (reālu vai iedomātu), tādējādi tika atmestas pirmās divas iespējas godīgi izkļūt no savas nepatīkamās situācijas.

4.–7.

• Līdzībā nav skaidri teikts, kā parādnieku esamība saistījās ar pārvaldnieka darbu. Iespējams, ka viņš aizdeva labumus no kunga īpašuma pēc īpašnieka pavēles. Jebkurā gadījumā skaidrs ir kas cits, ka īpašniekam nebija zināms nabadzīgajiem aizdotās eļļas un graudu daudzums un to vērtība. Pateicoties tam, pārvaldnieks varēja censties sevi glābt.
• Tekstā minēti tikai divi parādnieki. Noteikti to bija daudz vairāk, tomēr, lai ilustrētu pārvaldnieka nelietīgās darbības, pietika pieminēt tos divus.
• Neatmaksātās eļļas un kviešu parāds bija diezgan ievērojams. Simts mucu eļļas, pārrēķinot mūsu mērvienībās, ir aptuveni 3800 litri. Simts mēru kviešu pēc arheologu aprēķiniem ir aptuveni 40 tonnas. Tātad labojums dokumentos, kas apsūdzēja parādniekus, bija diezgan iespaidīgs. Tas bija par pamatu labvēlībai, kuru nekrietnais pārvaldnieks gaidīja no sava kunga parādniekiem. Nojaušams, ka nedaudz pārsteigti, bet neapšaubāmi patiesi sajūsmināti  parādnieki nolēma izteikt pateicību pārvaldniekam, kurš — viņiem nezinot patieso kontekstu — izskatījās tik dāsns un pretimnākošs.

8.

• Pārvaldnieks, tā rīkojoties, noteikti gaidīja parādnieku laipnību attiecībā uz sevi. Tādējādi viņš varēja cerēt uz vieglu dzīvi nākotnē, uz bezrūpību un ērtībām. Tomēr arī Kungs uzslavēja negodīgo pārvaldnieku, bet acīmredzot ne jau par viņa negodīgumu.
• Sv. Lūkass šajā līdzībā skaidri nošķir un pat pretstata divus jēdzienus: negodīgumu un apdomību. Tāpēc jāpamana, ka tika uzslavētas pārvaldnieka rūpes par savu nākotni, nevis veids, kā tas veikts.
• Frāze „šīs pasaules dēli” ir semītu termins, kas galvenokārt attiecas uz pārvaldnieku, lai gan ietver arī parādniekus, kuri labprāt izmantoja pārvaldnieka negodīgo „laipnību”. „Gaismas dēli” ir godīgi cilvēki, apgaismoti kristības žēlastībā, Kristus sekotāji.
• Ne bez nožēlas Kungs Kristus apgalvo, ka taisnīgie ir mazāk vērīgi garīgo labumu ziņā nekā šīs pasaules mīlētāji laicīgajos labumos. Citos vārdos, ka netaisnīgie velta daudz vairāk enerģijas ļaunuma darīšanai nekā taisnīgie labā vairošanai. Tādējādi Kristus taisnīgos kalpošanā Dievam apsūdz slinkumā. Tas ir grēks, ko cilvēki reti atzīst savās grēksūdzēs, lai gan tas pieder pie septiņu galveno grēku netikumu grupas un bieži tiek pieļauts.

9. 

• „Netaisnības mamona” nav obligāti šīs pasaules labumi, kas iegūti ar viltu vai negodīgumu. Drīzāk tie ir labumi, pie kuriem cilvēks pārmērīgi un nepiedienīgi pieķeras. Tie nav slikti paši par sevi, jo izrādās, ka tie var kļūt par nepieciešamu instrumentu mūžīgās pestīšanas sasniegšanai. Kādā veidā? Vispareizākais veids, kā izmantot šīs pasaules labumus, ir dalīties tajos ar tiem, kam tie patiesi ir nepieciešami. Tātad labumi jāizmanto atbilstoši tam, kam tie ir paredzēti: godīgi, ar mīlestības nolūku. Tādējādi saprotam, ka cilvēks ir paredzēts nevis rūpēm par šīs pasaules labumiem un pieķeršanai tiem, bet šie labumi ir paredzēti, lai kalpotu cilvēkam mīlestības attiecību veidošanā ar citiem cilvēkiem un Dievu.

10.–11.

• Kaut zemes lietas, īpaši tās, kas saistītas ar naudu, ir sīkas lietas, godīgums ir spēkā arī to kārtošanā. Grūti iedomāties, ka kāds būtu godīgs un uzticīgs lielās lietās, ja nebūtu iemācījies būt godīgs mazās, triviālās lietās. Tāpēc tie, kas virs šīs zemes nav iemācījušies taisnīgi izmantot negodīgu naudu, nesaņems patiesus, mūžīgus labumus kā atlīdzību Debesīs.
• Galīgais secinājums no šīs līdzības ir šāds: zemes dzīve un šīs pasaules labumu izmantošana ir vai nu sagatavošanās tam, lai saņemtu visaugstākās vērtības labumu, tas ir, mūžīgo dzīvi, vai sevis apgrūtināšana un mūžīgā soda pelnīšana.

12.

• Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst, ka laicīgās vērtības neveido mūsu paliekošo īpašumu. Pirmkārt, tāpēc, ka tās mums ir dotas, uzticētas. Mēs neesam to radītāji; mēs esam to pārvaldnieki. Otrkārt, nav iespējams, lai tās veidotu daļu no mūsu „es” jeb kaut kā „papildinātu” mūsu dvēseles.
• Ja ir skaidrs, ka Dievs ir gars (sal. J 4, 24) un ka cilvēks ir dvēsele, kas dzīvo miesā, tad ir skaidrs arī tas, ka tikai garīgās vērtības ir paliekošas un veido garīgā cilvēka īpašumu un viņa īsto bagātību. Starp tām ir „mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība”, kas ir gara augļi” (Gal 5, 22–23). Arī tās ir Dieva dāvanas, ar kurām, cik vien  iespējams, mums jādarbojas, lai veidotu paliekošu mūžīgo mantojumu.

13.

• Šī fragmenta pēdējais brīdinājums skan sekojoši: „Neviens kalps nevar diviem kungiem kalpot: vai nu viņš vienu nīdīs un citu mīlēs, vai vienam pakļausies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai.”
• Kalpošana, par kuru šeit runāts,  ir sinonīms pilnīgai sevis nodošanai tam, kuru mēs pieņemam par kungu.
• Kalpošanas nepieciešamība saskaņā ar paša Jēzus piemēru un Viņa mācību tiek pieņemta, kā neizbēgama. Pēc dabas cilvēks ir radīts, lai kalpotu citiem, kas nemaz neierobežo viņa pilnīgo personiskās brīvības dzīvi. Tādējādi Evaņģēlija tēma nav vis par to, ka cilvēkam ir jākalpo, bet gan par to, kam viņam vajadzētu kalpot!
• Jēzus brīdinājumā tiek attēlotas divas kvalitātes: Dievs un mamona. Pēdējais attiecas ne tikai uz naudu, bet arī uz šīs pasaules lietām kopumā.
• Noslēgumā minētais princips: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai” liek mums nopietni uztvert savu piederību Kristum. Ja saprotam, ka Kristus pilnībā nodeva sevi par mums mīlestības dēļ, tad kļūst skaidrs, ka Viņš nevar paciest, ja cilvēki mīl Viņu un kalpo Viņam tikai „pa pusei”. Jau Vecās Derības teksti uzsvēra, ka Dieva mīlestība pret cilvēci patiesībā ir greizsirdības pilna (sal. Izc 20, 5; 34, 14; At 4, 24; 5, 9; Joz 24, 19 un citviet). Jau toreiz Dievs rūpējās par to, lai izredzētā tauta nemīlētu citus dievekļus un nemeklētu pie tiem palīdzību. Tāda ir Dieva greizsirdība. Tātad tās objekts nekad nav bijis Viņa ienaidnieki. Dieva „greizsirdība” ir mīlestības izpausme! 
• Jaunās Derības atpestītā tauta vēl vairāk kļūst par Dieva īpašumu, tāpēc Viņš savā mīlestībā dara visu, lai cilvēks netiktu pavedināts ar veltīgiem laimes meklējumiem citur, bet lai savu īsto laimi meklētu vienīgi Dievā. Lūk, kas ir teikts šajā izšķirošajā apgalvojumā: „Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem.”

19.–21.

• Stāsts par bagāto vīru un Lācaru, kā arī stāsts par pazudušo dēlu ir atrodams vienīgi sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā.
• Šī Evaņģēlija fragmenta galvenie varoņi ir divi vīri: viens bagāts vīrs (evaņģēlists nemin viņa vārdu), kurš ģērbās visdārgākajās drēbēs un katru dienu ļāvās šīs dzīves priekiem; otrs, vārdā Lācars, visos aspektos pārstāvēja bagātā vīra pretējo pusi, jo viņam nebija savu māju, viņš puskails gulēja pie bagātā vīra pils vārtiem un līdzjūtību saņēma tikai no suņiem, neracionāliem dzīvniekiem, kas nāca un laizīja viņa sāpīgo ķermeni, tādējādi neapšaubāmi sniedzot viņam atvieglojumu.
• Šo stāstu galveno vēstījumu var uztvert vairākos punktos: 
  • 1) kā norādi un Dieva mīlošo sirdi, kas apdāvina ar nepieciešamo, lai cilvēks, paliekot draudzībā ar Viņu un līdzcilvēkiem, varētu sasniegt mūžīgo laimi;
  • 2) kā norādi uz Viņa žēlsirdīgo sirdi, kura tos, kas nožēlo un vēlas atgriezties, grib pieņem un pat jo vairāk apdāvināt;  
  • 3) kā spilgtu aicinājumu grēciniekiem nožēlot grēkus un atgriezties, kamēr viņiem vēl ir tāda iespēja;
  • 4) kā brīdinājumu par šīs pasaules bagātību nepareizu, cietsirdīgu un savtīgu izmantošanu, kura, sastopoties ar Dieva taisnīgumu, nopelnīs sev atbilstošu sodu, pat mūžīgas mokas ellē.

22.–24.

• Bagātā vīra un Lācara nāve noslēdz šī dramatiskā stāstījuma pirmo cēlienu. Tomēr tā varoņu eksistence ar to nebeidzas: bagātais vīrs tika apglabāts (visticamāk, ar viņa bagātībai atbilstošu greznību), savukārt par Lācara apbedīšanu pat nav pieminēts. Ir teikts, ka tūlīt pēc nāves bagātais vīrs nonāca „bezdibenī” (ellē), kur cieta briesmīgas mokas. Viņa ciešanas vēl vairāk pastiprināja fakts, ka viņš no tālienes redzēja Lācaru, kurš pēc nāves tika pārcelts “Ābrahāma klēpī”, kur viņš baudīja neizsakāmu laimi.
• Formulējums „Ābrahāma klēpis” ir mājiens uz mielastu Debesu valstībā — tajos laikos mielasta dalībnieki nesēdēja pie galda kā tas ir mūsdienas, bet bija ap galdus pusguļus.

25.–26.

• Tādējādi situācija ir dramatiski mainījusies. Tagad Lācars, cilvēks, kurš savā zemes dzīvē, iespējams, nekad nav bijis mielastā, mielojas Debesu saimes locekļu ieskauts.
• Bagāts vīrs tagad, tāpat kā Lācars iepriekš, karsti lūdz žēlastību. Viņa lūgums ir ļoti pieticīgs: lai Lācars iemērc pirkstu, nāk un vismaz samitrina viņa mēli, jo slāpes elles ugunī ir nepanesamas. Viņš lūdz tik maz, tomēr viņa lūgums netiks atbildēts.
• Tekstā skan arī skaidrā apsūdzība, kas izvirzīta pret viņu, ka dzīves laikā viņš par savām uzskatīja tikai laicīgas lietas, un tagad viņam ir liegtas patiesas, mūžīgas lietas.
• Turklāt ir vēl viens iemesls, kāpēc Lācars nevar viņam sniegt atvieglojumu: starp viņu un Lācaru ir bezdibenis, kuru neviens nevar šķērsot, pārkāpt.
• Saprotot stāstu par to, ka uzvedās bagātnieks, dzīvojot virs šīs zemes, mēs nojaušama, ka viņš nevarēja nepamanīt Lācaru viņa durvju priekša un nevarēja nesastapties ar saucieniem, lūgumiem pēc apžēlošanās, pēc palīdzības. Tagad, pēc nāves, tas, kas kādreiz nebija jūtīgs pret līdzīgiem citu saucieniem, cieš un vairs nevares saņemt nekādu palīdzību, nekādu atvieglojumu,.

27.–29.

• Notiesātais bagātais vīrs lūdza, lai uz zemi, pie dzīvajiem, tiktu sūtīts Lācars, lai viņš piecus bagātā vīra dzīvojušos brāļus novirzītu no ļaunajiem ceļiem. Savu lūgumu argumentē šādi: bez kādas intervences, ja neviens viņiem neaizrādītu, tie neapšaubāmi nopelnīs tādu pašu sodu, ciešanas. Arī šis lūgums netika uzklausīts, jo uz zemes jau ir Dieva vēstneši (pravieši), un tieši viņi pastāvīgi sludina patiesību un aicina cilvēkus nožēlot grēkus un atgriezties uz pareizo ceļu.

30.–31.

• Bet cietošais bagātais vīrs neatlaidās. Viņš neatlaidīgi lūdza, lai pie viņa brāļiem tiktu atsūtīts kāds no pēcnāves pasaules. Viņa brāļi noteikti būtu klausījuši šādam (neparastam) vēstnesim, bet viņš saņēma šādu atbildi: „Ja tie Mozu un praviešus neklausa, tad arī, ja kāds no miroņiem uzceltos, tie neticēs.”
• Ar to beidzās bagātā vīra saruna ar Ābrahāmu. Bija jau par vēlu kaut kam. Naudas ļaunprātīga izmantošana, egoisms, savtīgums un cietsirdība bija novedusi pie traģēdijas, ko neviens un nekas vairs nevarēja ne mainīt, ne mazināt. Tas mūs ļoti stipri brīdina, ka pastām realitāte, kuru var nosaukt mūžīgais sods. Bet taču Dievs cilvēku ir radījis un aicinājis, lai tas, ejot pa baušļu, Dieva un līdzcilvēka mīlestības ceļu, sasniegtu mūžīgo dzīvi.