Kāpt kalnā

•  Sv. Lūkasa Evaņģēlija astoņpadsmitajā nodaļā ir iekļautas divas līdzības, ar kurām Kristus ilustrē lūgšanas būtiskās īpašības, t.i., neatlaidību un paļāvību.

2–3.

• Līdzība par nekrietno tiesnesi akcentē vajadzību būt neatlaidīgam savā lūgšanā. Pēc vairākkārtējas un neatlaidīgas atraitnes mocīšanas nekrietnais tiesnesis beidzot izpilda viņas lūgumu, taču tikai tāpēc, lai atbrīvotos no viņas uzstājības. Salīdzinājumā ar šo situāciju Jēzus pamāca klausītājus, sakot: „Vai Dievs lai nespriestu taisnīgu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, un nebūtu pacietīgs ar viņiem?” Neatlaidīga lūgšana sasniegs Dieva sirdi. 
• Blakus domām par atraitni un viņas neatlaidīgu lūgumu, kas Jēzus uzrunā tiek izmantots kā ikona neatlaidīgai lūgšanai, Evaņģēlists pievērst mūsu uzmanību arī nekrietnam tiesnesim. Viņš bija persona, „kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās”. Var pieņemt, ka šis ir visīstākais ļaunā cilvēka raksturojums, jo šāda viņu stāja ir pilni pretrunā ar diviem lielākiem baušļiem likumā, pie kuru ievērošanas aicina mūsu Dievs, mūsu Radītājs un Tēvs: „Mīli Dievu savu Kungu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta! Šis ir lielākais un pirmais bauslis! Bet otrs tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Šajos divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši” (Mt 22, 37–40). 
• Šāds tiesneša raksturojums, kuru sastopam šajā Evaņģēlija fragmentā, var mudināt mūs uz sirdsapziņas izmeklēšanu: cik lielā mērā mana sirds stāja ir līdzīga viņa sirds stājai (bezdievībai un cietsirdībai), cik lielā mērā es tomēr cenšos dzīvot citādāk, nekā viņš, paliekot Dieva un tuvākā mīlestībā. 

4.–6.

• Šī cilvēka otrā raksturīgā iezīme bija savtīgums un vēlme saglabāt savu komfortu: ja viņš piekāpās atraitnei, tad tikai tāpēc, lai viņa vairs netraucētu, lai viņa atstātu viņu mierā vai lai arī viņa nepateiktu viņam kaut ko nepiedienīgu. Ir skaidrs, ka viņš nevēlas nest nekādus upurus; viņš kalpo tikai sev. 
• Šis tiesnesis grēko pret taisnību, kurai viņam bija jākalpo, jo viņa profesionālais pienākums bija taču aizstāvēt apspiestos. To īpaša grupa bija svešinieki, bāreņi un tieši atraitnes (sal. piemēram: At 24, 17–22!; Īj 29, 12–13; Ez 22, 7; Ps 146, 9). 
•  Tekstā nav skaidri pateikts, taču, iespējams, ka atraitnei tika atņemti jebkādi materiālie līdzekļi, ar kuriem viņa varētu apmaksāt tiesneša dienesta darbības. Varbūt tas bija galvenais iemesls, ka tiesnesis nemaz negrasījās viņu aizstāvēt. Tādējādi tā tiesneša necilvēcīgās attieksmes dēļ nabaga atraitne tika pakļauta netaisnības ciešanām ilgāk nekā nepieciešams. Bet, kā jaut tika pieminēts, Dieva bauslība ļoti stingri aizliedza toreiz šādu stāju un par šādiem ļauniem sabiedriskās kārtības sargātājiem bija teikts sekojoši: „Nolādēts, kas sagroza svešinieka, bāreņa un atraitnes tiesas! – Un visa tauta lai saka: Āmen” (At 27, 19). 

7.–8.

• Visā šajā stāstā mēs saskaramies ar argumentiem stilā „a minore ad maius” (→ no mazākā līdz lielākam), saskaņa ar kuru secinājumam jābūt šādam: ja pat tik ļauns tiesnesis uzklausīja uzstājīgās atraitnes lūgumu, vai vispār var pieņemt, ka Dievs neuzklausītu līdzīgu lūgšanu? Viņš noteikti aizstāvēs „savus izredzētos, kas dienu un nakti Viņu piesauc”! 
• Līdzības beigās Evaņģēlists atgriežas pie tēmas par Dieva Dēla kā augstākā tiesneša otrās atnākšanas . Gaidāma tiesa saistīsies arī ar to, cik lielā mēra cilvēku sirdīs joprojām būs ticība. Līdz pasaules beigām cilvēki tiks pakļauti tik daudziem pārbaudījumiem. Vai viņi visiem izies uzvaroši?