Kāpt kalnā

Mt 4, 1–11      Mt 4, 12–23

Mt 4, …..

↑

Rakstu vieta: Mt 5, 17-20

Paralēlās vietas:

• Mk 1,12-13 → Lk 4,1-13

Līdzīga tēma:

• J 1,51

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4,1 par.: Apd 8,39; Rad 7,4.12; 2 Ķēn 2,16; 1 Ķēn 19,4; 18,12; Ez 8,3; 37,1; 40,2; Atkl 17,3; Mk 1,10; 3,13; At 8,2; Rad 22,1-14.
• Mt 4,2 par.: Izc 34,28; At 9,9; 1 Ķēn 19,8; Jon 3,5.7; Est 4,16; Sk 14,33; 32,13; Apd 7,30.36.42; Ebr 3,10.17.
• Mt 4,3 par.: 1 Tes 3,5; Mt 3,17; Mt 4,6 (Lk 4,9); Rad 3,1-7.
• Mt 4,4 par.: At 8,3b (Gudr 16,26); J 4,34.
• Mt 4,5 (Lk 4,9a): Mt 27,53; Is 48,2; 52,1; Ez 8,3; Atkl 11,2; 21,2.10; 22,19.
• Mt 4,6 (Lk 4,9b-11): Mt 4,3; 27,40; At 8,5; Ps 91,11-12.
• Mt 4,7 (Lk 4,12): At 6,16.
• Mt 4,8 par.: Ez 40,2; At 3,27; 34,1; Atkl 21,10.
• Mt 4,10 par.: At 6,13; 32,43 (LXX); 5,9.
• Mt 4,11 par.: Ps 91,11-12; 1 Ķēn 19,5-; At 8,2-3; Ps 78,25; Lk 22,43; Mk 1,31; 15,41; Lk 10,40.

 

↑

 

• Kārdināšanas stāsta galvenā vēsts ir šāda: cilvēce, tāpat kā pats Jēzus, var pārvarēt velnu 
  • ar Svētā Gara spēku
  • un paklausībā ticībai.
• Turpmākā kontekstā tas sūta mūs pie Baznīcas noslēpuma, jo Svēto Garu mēs saņemam  tikai caur Baznīcas kalpošanu (kristības un iestiprināšanas sakramenta veidā) un Baznīca ir tā, kas nemaldinoši māca mums ticības patiesības.
  • Neticīgie pārsvarā nezina par velnu un viņiem nav pietiekošu instrumentu, lai ar viņu cīnītos.
• Jēzus kārdināšana notiek pēc Viņa kristības. Tas pats Svētais Gars, kas Viņu svaidīja pie Jordānas upes, uzturēs un vadīs Jēzus caur kārdinājumiem!!! Tādējādi mēs saprotam, Dievs Svētais Gars prasa cilvēka pārbaudījumu, lai padarītu viņu nobriedušu, stiprinātu!
• Ebreji uzskatīja, ka tuksnesī dzīvo dēmoni.
• „40 dienas” – saskaņā ar Bībeli 40 dienas ir ilgs laika posms. Precīzāk domājot – teksts atsaucas uz Izraēļas ceļojumu pa tuksnesi, kas ilga 40 gadus. 
• Īpašu nozīmi šim Evaņģēlija fragmentam piešķir 40 dienu piemiņa, pēc kuriem Izraēlis saņēma Dieva Baušļus:
  • „Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni. 10 Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. 11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes…” (At 9,9-11).
• Evaņģēlija kontekstā caur šo notikumu sākās periods, pēc kura Jēzus Kristus atnesīs Dieva tautai jaunus likumus. Un šoreiz tie nebūs „sastādīti un uzrakstīti ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu; ne uz akmens, bet uz miesīgām sirds plāksnēm”  (sal. 2 Kor 3, 3!). Pēc iepriekš teikta ir skaidrs, ka  Jēzus Sirds ir šī pati pirmā dzīvā plāksne, kurā Svētā Gara „pirksts” ieraksta Dieva Likumu – mīlestības likumu!
• Vārds „velns”  ir aizstājams ar vārdu „sātans”. „Sātans” ebreju valodā nozīmē apsūdzētājs, apmelotājs, pretinieks. Grieķu valodā ļauno garu nosauc vārdā „diabolos”, kas parāda viņa darbību no citas puses, jo saistās ar jēdzieniem: sadalīt, atdalīt, iznīcināt, ieviest neatbilstības, haosu.
• Vārds „kārdināt” burtiski nozīmē: piedzīvot, pārbaudīt. Tas skar katras personas brīvības noslēpumu. Baznīca māca, ka Dievs pārbaudīja pat eņģeļus: to, kā viņi virza savu brīvību. Daži no tiem atkrita, nevēlējās pakļaut savu brīvību Dieva mīlestībai, kas dod spēku kalpot. Tā efektā viņi uz mūžiem pārtapa par velniem. Šīs patiesības gaismā ir vieglāk saprast cilvēka kārdināšanas būtību – mēs esam brīvas būtnes un mums vajag mācīties pareizi virzīt savu brīvo gribu. Velns, vēršot savu brīvību pret Dievu, kļuvis par mūžīgo zaudētāju. Cilvēka gadījumā, ņemot vērā mūsu vājāku, nekā ir velnam, dabu, Dievs atnāca mums pretī Jēzū Kristū un pateicoties Viņa paklausībai grib palīdzēt mums to labo. Jau pieminējām, ka vāja cilvēka griba var pastāvēt paklausībā labajam un galu galā  — Dievam, pateicoties Svētā Gara spēkam. Tādējādi cilvēkam ir r dota iespēja neiet velna celu, bet palikt savā brīvībā kā Dieva dēls (līdz mūžiem).
• Jēzus gavēnim nav tik gandarīšanas raksturs, cik drīzāk tas ir Gara pilnības un vispār Dieva spēka, kas uztur dzīvību, izpausme. Tas mūs māca, ka īsais gavēnis dod vietu Dievam; tas ir dziļas atkarības no Dieva un tuvības ar Viņu izpausme.
• Jēzus kārdināšana ir sava veida ironija: kā to varētu būt, ka Dieva Dēls uzturas tuksnesī un ir izsalcis un Viņam nav nekā?!? Un tas sastopas ar velna aklumu, kurš (vairs – pēc sava grēka) nezina, neredz, nesaprot, ka Dievam ir spēja ar savu gribu radīt no nekā (sal. Rad 1 !), jo viņš ir Dievs! Tas ir svarīgs punkt arī mums, kad dažādos dzīves apstākļos esam kārdināti it kā aizmirst par Dieva spēku un mēģināt tikt pašiem galā, vai meklēt vienīgi cilvēka vai pat velna palīdzību (sal. visie okultiskie paņēmieni, kas nicina paļāvību Dievā, bet vēršas pret elkiem un velnu).
• Velns skaidri zina, kas ir Jēzus – Dieva Dēls. Tādējādi arī viņš atzīst to, ko Debesu Tēvs paziņoja pie Jēzus kristībām un ko ģenealoģijas autors centās parādīt vārdos „Jēzus – Ādama dēls, Dieva Dēls”.
• Tāpēc ir svarīgi saprast: tagad Jēzus ir Jaunais Ādams, kurš paklausīs Tēva gribai (līdz nāvei! → Flp 2, 8: „Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.”) un labos (Baznīcā, caur Baznīcu) Izraēļa, savas tautas, nepaklausību. Lieliska katehēze par Jēzus kā Jauno Ādamu atrodama te:
  • „Bet no Ādama līdz Mozum nāve valdīja arī pār tiem, kas nebija apgrēkojušies līdzīgi Ādamam, kas ir Nākamā [Jēzus Kristus] attēls. Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem. Un nav ar žēlastības dāvanu tāpat kā viena grēka dēļ, jo lēmums pazudināšanai gan nācis viena grēka dēļ, bet žēlastība nākusi attaisnošanai no daudziem grēkiem. Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai. Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi. Bet starpā nācis likums, lai grēks ietu vairumā; bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība, lai, tāpat kā grēks valdījis nāvei, tā arī žēlastība caur taisnību mūžīgai dzīvei caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom 5, 14-21)
  • „Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku mirušo augšāmcelšanas. Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti…  (…) Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams – atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 21-22.45).
• Domājot par konkrētām kārdināšanas izpausmēm, var pamanīt, ka velns nepiedāvā Jēzum darīt ļauno. Maize, nauda, vara ir lietas, kas ir vajadzīgas cilvēka dzīvei. Kārdināšanas būtība īstenojas to  labumu nepareizā izmantošanā. Dziļāk domājot, tas sūta pie jautājuma – kam ir radīta visa pasaule? Atbilde ir: lai cilvēks to izmantojot, ātrāk augtu Dieva mīlestībā. Velns piedāvā izmantot lietas, lai augot egoisma, novērstos no Dieva.
• Grēka ievainotas cilvēka dabas trīs pamat vājības, uz kuram balstās visa šī kārdināšana, tika  skaidri nosauktas sv. Jāņa vēstulē:
  • „Nemīliet pasauli, nedz arī to, kas ir pasaulē! Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas pasaulē, ir miesas kārība un acu kārība, un dzīves lepnība, kas nav no Tēva, bet no pasaules. 17. Un pasaule un viņas kārība pāriet, bet kas izpilda Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1 J 2, 15-17).
• Sīkāk par Jēzus piedzīvotu kārdināšanu. Protams, maize nav tas ļaunums, kas vilina. Runa ir par Dieva spēka jeb paša Dieva izmantošanu, lai „pagatavotu maizi” un sasniegtu sātību. Tādējādi Dievs kalpotu elkam, kuru sauc vēders:
  • „…daudzi, par kuriem es jums bieži sacīju (bet tagad saku raudādams), dzīvo tā kā Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, to dievs ir viņu vēders, un kauns ir viņu gods; tie tiecas pēc pasaulīgā…” (Flp 3, 18-19).
• Jēzus atbildes nav „Viņa paša gudrība”, bet gan atsauce uz
  1. Dieva Vārdu un Sava Tēva autoritāti, kurš jau iepriekš runāja ar praviešu starpniecību par pareiziem dzīves akcentiem, 
  2. Izraēļa pieredzi un vēsturi – ja vajadzēja, tad no Dieva viņi brīnumainajā veidā saņēma mannu!
     • Šo punktu vēlāk Jēzus izmantos savā euharistiskajā uzrunā, sakot: „Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm; bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.” (J 6, 32)
• Varaskāres kārdinājumu Jēzus uzvar, norādot, ka Viņa spēks un gods tiek smelts Debesu Tēva Sirdī. Jēzus nepiekrīt būt valdnieks, bet paliek uzticīgs kalps un dēls. Ar to Jēzus arī atzīs, ka Tēva plāni, pat ja tie ietver pārbaudījumus un ciešanas, šķietamus zaudējumus, ir slavas, uzvaras un cieņas plāni. 
• Jēzus atbilde „Nekārdini savu Dievu, nepārbaudi Viņu!” ir visspēcīgākā Dieva aizstāvība. Dievs zina, ko Viņš dara, un viss, ko Viņš dara ir labs, jo Dievs ir Mīlestība! Viņš nekļūdās, tādēļ nevajag Viņu pārbaudīt. Uzticība (un mīlestība!) ir vienīga vajadzīga stāja.
  • Šī Jēzus atbilde „rezonē” ar Masas kārdināšanas fonu (sal. Sk 20 + Ps 106, 32), notikumu, kad cilvēki vēlējās, lai Dievs piepilda viņu vēlmes. Tas bija liels grēks, jo viņi vēlējās, lai Dievs būtu kā lelle viņu rokās, lai viņi „pārvaldītu Dievu” !
  • Te parādās gudrība, kas saka: „Ja cilvēks nedzīvo pēc tā, ka ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tad viņš veidos savu dievus pēc sava attēla un līdzības”.
• Blakus Jēzus stiprai atbildei, kurai ir negatīvais raksturs (izteikts caur vārdu „ne”) — „Nekārdini Dievu, savu Kungu!”, jāpieliek klāt cita, pozitīvā rakstura atbilde. Piemēri:
  • „Paļaujieties uz To Kungu!” (Ps 4, 6);
  • „Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” (Ps 27, 14);
  • „Ceri uz To Kungu un dari labu… Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs” (Ps 37, 3.5);
  • „Israēl, ceri uz To Kungu no šā laika mūžīgi!” (Ps 131, 3).
• „Kalns”, no kura var redzēt visas karaļvalstis, nav ģeogrāfisks, bet garīgs. Runa par spēju zināt augstākajā līmenī. Kaut kādā mēra var šo salīdzināt ar kvalitāti, kuru daži pieredzēja klīniskajā nāvē: acu mirklī tie redzēja, pazina visu savu dzīvi). 
• Ir vērts atzīmēt, ka valstību bagātības patiesībā nepieder velnam, bet tiek „izīrētas” viņam, dotas tikai uz laiku. Uz šī fona ir vairāk saprotams fragments no Lk 8, 18: „…kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir”.
• Teikums „Velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam.” Sv. Lūkasa versijā tas tiek papildināts ar piebildumu: „Velns Viņu atstāja līdz laikam.” Velns ik pēc brīža bija klāt Jēzus darbības laikā, taču kārdinājums atkal un īpašā veidā notika „tumsas stundā” (sal. Lk 22, 53). Lūgšana Olīvdārzā atklāj, cik lielo iekšējo cīņu piedzīvoja Jēzu. Bet bez tā daži akcentē, cik lielāko kārdināšanu Viņa piedzīvojis tad, kad atskanēja: „Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta.” (Mt 27, 40 → Mk 15, 30). 
• Šīs smagas kārdināšanas „skice” parādās velna piedāvājumā: „Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. Jo ir rakstīts: «Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens».” (Lk 4, 9-11). Līdzīgs piedāvājums un kārdināšana izskanēja no sv. Pētera mutes (sal. Mk 8,32), uz ko Jēzus atbild: „Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!” (Mk 8, 33).
• Visas kārdināšanas, kas pieprasa samaitāt mīlestības un paļāvības uz Debesu Tēvu kārtību, Jēzus uzvar, norādot, ka īstā brīvība ir mīlestībā, tātad tad, kad cilvēks labprātīgi, pēc sava brīva lēmuma paliek attiecībās ar Tēvu! Tāpēc lūgšana kā paļāvības pilns lūgums (nevis prasme!) ir tik lieliskas zāles mūsu slimajām sirdīm un atslēga pie visiem mums patiesi vajadzīgiem labumiem!!!
  • Te savu pamatojumu un praktisku izmantošanu atrod vārdi, ar kuriem vēlāk Jēzus mācis savus mācekļus lūgties: „Tavs prāts, Dievs, lai notiek!” (sal. Mt 6, 10). 
  • Kā pats Jēzus atradās tajā, var redzēta arī Ģetzemanē → Viņš jautā, ierosina, nevis prasa Tēvam, sakot: „Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39). 
• Tāpat kā Ievas kārdinājums bija mēģinājums novērst Dieva triumfu iemiesošanās noslēpumā un cilvēcē kā tādā, tā tagad velns mēģina aizturēt Dieva Dēlu pirms Viņa publiskās kalpošanas. Vēlāk velns Dieva godu mēģinās iznīcināt caur Jūdas nodevību. Bet Dieva plāni notiek „dziļāk” un viss tiek izmantots (pat nodevība un pats velns), lai notiktu cilvēces pestīšana un Dieva triumfs!
• Nopietna katehēze par velna būtību izskanēja caru svētā pāvesta Pāvila VI lūpām. Viņš atgādināja, ka velna lielākā uzvara ir cilvēku maldināšanās, ka velns it kā neesot. Otrkārt,  svarīgā ir atzīņa, ka velns nav kāds morālās dzīves iztrūkums, kaut kāda kļūda, bet ka viņš ir prātīga un brīvi darbojošā uz ļauno persona – nokritušais eņģelis!!! Velna klātbūtne pasaulē apstiprina ne tikai Jēzus pieredze, bet arī visa Vecā Derība un Baznīcas pieredze, kas atklāta Apustuļu darbu grāmatā, nemaz nerunājot par gadsimtiem ilgu Baznīcas pieredzi (īpaši – eksorcistu liecības!).
• Visbeidzot, var teikt, ka velns vienmēr būs kā „nokavēts” salīdzinājumā ar Dievu un Viņa darbību. Radība nevar pašu Dievu „izbremzēt”, „apmanīt”. Viņš ir un būs pāri visam un visu pārvaldīs. Tā iemesla dēļ velns galu galā izskatās kā stulbs un smieklīgs Dieva varas priekšā!
• Nav nejaušība, ka gadsimtu gaitā Baznīca norāda, ka ir līdzekļi, kas piemēroti cīņai ar konkrētu kārdināšanu, proti: paklausība, šķīstība, nabadzība (kas ordeņu gadījumā pārtop par svētsolijumiem), un līdzekļi ikdienas cīņai par izaugsmi svētumā, proti: lūgšana, gavēnis, nabagdāvana.
• Pārdomājot Jēzus cīņu ar velnu, mēs redzam, ka šajā nav vietas dialogam ar ļauno garu, tirgum ar sātanu (sal.: cilvēces kritiena grēka pamats bija ieiešana dialogā ar ļauno garu).  Tāpēc Jēzus citā vietā saka: „Kurš nav ar mani, tas ir pret mani” (sal. Mt 12, 30 → Lk 11, 23). Brīvībā izdarītās izvēles robeža ir neiedomājami plāna un asa. Tāpēc Mt 5, 37 saka: „Lai jūsu runa ir: Jā, jā; Nē nē. Un vēl vairāk – tas nāk no Ļaunā”. 

↑

↑

 

Rakstu vieta: Mt 4, 12

Paralēlās vietas:

• Mk 1,14a → Lk 4,14a → J 4,1-3

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4, 12 par.: Mt 14,3 par.; Apd 10,37; J 3,22-24; Mk 1,9. 

Rakstu vieta: Mt 4, 13-17

Paralēlās vietas:

• Mk 1,14-15 → Lk 4,14-15 → J 4,43-46a

Līdzīga tēma: 

• Mt 3,1-2 → Mk 1,4 → Lk 3,2b-3

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4,13 par.: Mt 9,1; 11,23; Lk 4,16-30 par.
• Mt 4,15-16: Is 8,23-9,1; 58,10.
• Mt 4,15: 1 Mak 5,15.
• Mt 4,16: Lk 1,78-79.

Rakstu vieta: Mt 4, 18-22

Paralēlās vietas:

• Mk 1,16-20 → Lk 5,1-11 

Līdzīga tēma: 

• J 1,35-42
• Mt 16,17-18 → Mk 3,16 → Lk 6,14

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4,18 par.: Mt 16,17-18; Mk 7,31; J 21,15-; J 1,42.
• Mt 4,19n par.: Jer 16,16; Ez 47,10; Sak 6,2; Mt 13,47-; Mk 2,14 u.t.t.
• Mt 4,20 par.: Mt 4,21 par.; 19,27; 1 Ķēn 19,19-.
• Mt 4,21: Mt 20,20-28; Mk 10,35-45; Lk 5,10; Apd 12,1-2; 3-4; Ga 2,9; Mk 5,37; 9,2; 13,3; 14,33 (par.).
• Mt 4,22 par.: sal. Mt 4,20 par.

↑

 

• Tiklīdz kad Jēzu sasniedz ziņa, ka Jānis ir apcietināts (burtiski „nodots”), lai nodrošinātu, ka Dieva vārds nemitīgi skanēs, Jēzus sāk savu publisko kalpošanu. Šai kontekstā var atcerēties par paskaidrojumu, kāda bija Jāņa lomu: viņš bija balss (sal. Mt 3,3). Tagad balss izskanēja un savu pestīšanas nesošo darbību iesāk Dieva Iemiesotais Vārds.
• Teikumā par Jāņa Kristītāja apcietināšanu ir ļoti nozīmīga detaļa. Proti, vārdu „nodots” sv. Matejs vēlāk lietos, runājot par Jēzus nodošanu (sal. 20,18 un turpmāk, kā arī 26,2). Tādējādi Jānis ne tikai pasludināja Jēzus atnākšanu, ne tikai sagatavoja augsni Viņa kalpošanai, bet ar savu nāvi arī pasludināja Viņa galu: Jēzus aiziešanu caur krustu un nāvi.

12.–16.

• Jēzus devās uz Galileju ne tikai tāpēc, ka tā bija viņa dzimtene (Nācaretē bija Viņa ģimenes māja), bet arī tāpēc, ka tieši šī zeme, saskaņā ar Dieva gribu, bija Viņa publiskās kalpošanas galvenā vieta. Tas tik izteikts jau Vecajā Derībā. Sv. Matejs atgādināja, kas Vecajā Derībā paredzēja šādu nākotni šai Palestīnas ziemeļu daļai → Is 8,23 – 9,1.
• Tomēr Jēzus ilgi neuzkavējās savā dzimtajā Nācaretē. Pēc apliecinājuma „Pravieti nicina tikai savā dzimtenē un savās mājās” (Mt 13,57) izteikšanas Viņš atstājis Nācaretes pilsētu, aizgāja dzīvot Kafarnaumā. Tādējādi tieši šajā pilsētā Jēzus sāks izpaust savu dievišķo spēku, un no turienes Viņa pirmie vārdi izplatīsies pa visu pasauli.
• Tādējādi Kafarnaumai tika piešķirta ievērojama godība: tā kļuva par pilsētas tipu, kam Dievs piešķīra īpašu labvēlību un aicinājumā uz atgriešanos pie Dieva dāvanu. Kā lasām tālāk Evaņģēlijā, tomēr tieši par šo pilsētu Jēzus kādu dienu teiks, gandrīz ar asarām acīs: „Un tu, Kafarnauma, vai tu pacelsies līdz debesīm? Līdz pat ellei tu nokritīsi, jo, ja Sodomā būtu darīti tie brīnumi, kas notika tevī, tā noteikti paliktu līdz šai dienai. Tomēr es jums saku: Sodomas zemei tiesas dienā būs vieglāk nekā tev.” (Mt 11, 23-24). Sv. Matejs apzināti izceļ Kafarnaumas privilēģiju lielumu, lai palīdzētu saprast, kāpēc tas sods, kas kādu dienu nāks pār šo pilsētu. 
• Zeme, kas ir Zebulona un Naftali cilšu mantojums, reģions, caur kuru gāja jūras ceļš (ar jūru šeit mēs domājam Ģenezaretes ezeru), Aizjordānija ar tā desmit pilsētām (Dekapole) un pagānu Galileja ir zemes, kuras savulaik iekaroja Asīrija (722. gadā pirms Kristus).
• Šai zemei un tautai, kas dzīvojā garīgajā tumsā, pravietis Isajs bija pasludinājis īpašas gaismas ausmu. Sv. Matejs saskata šī pravietojuma piepildījumu Jēzus publiskajā kalpošanā, kuras centrā bija tieši šie reģioni.
• Starp šo zemju iedzīvotājiem ir skaidri minēti pagāni, īpaši saistībā ar Galileju. Tādējādi, uzsākot savu kalpošanu pagānu vidū šeit, Kristus it kā izsaka pateicību par trīs gudro vīru, kuri, kā zināms, bija pagānu tautu pārstāvji, izrādīto cieņu (sal. Mt 2,1). Šī Gaisma, kas spīdēja starp pagāniem, ir pats Jēzus Kristus. Kādreiz Viņš par sevi teiks: „Es esmu pasaules gaisma”  (J 8, 12). Šī gaisma būs arī Viņa vārdi, kas izvedīs cilvēkus no grēka tumsas un atklās svētuma ceļu. Jēzus vārdu gaismai sekos arī Viņa brīnumaino darbu, brīnumu, gaisma.

17.

• Savā mācībā Jēzus gandrīz burtiski atkārtoja Jāņa Kristītāja iepriekš teiktos vārdus: „Atgriezieties (precīzāk → izmainiet domāšanu), jo ​​debesu valstība ir tuvu klāt” (Mt 4, 17). Tomēr, nākot no Jēzus, šim pamudinājumam ir autoritatīvāks raksturs un tas prasa lielāku atsaucību. Tagad aicina Dieva Dēls, Mesija, kura mācība bija citādāka, nekā rakstu mācītāju vai nekā Jāņa: „Tie brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš mācīja kā tāds, kam ir vara, un ne tā kā rakstu mācītāji.” (Mk 1, 22).
• Gan Jāņa gan Jēzus izteiktajā pamudinājumā uz atgriešanos tiek piedāvāta tā pati motivācija: „Debesu valstība ir tuvu klāt”. Un šie nav tukšie vārdi: mūsu vidu ir Dievs, kura vārds ir „Emanuēls, kas ir tulkots: «Dievs ar mums.»” (Mt 1, 23), un kurš dara spēcīgas lietas, kas apstiprina šo realitāti, piemēram dziedinot vai izdzenot ļaunos garus: „Ja es izdzenu ļaunos garus ar Belcebulu, ar ko tos izdzen jūsu bērni? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad tiešām pie jums ir atnākusi Dieva valstība.” (Lk 11, 19–20).
• „Debesu valstība ir tuvu klāt”, Jēzus „staigā, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs ir ar Viņu” (sal. Apd 10, 38), tomēr joprojām ir nepieciešamas personīgas pūles, lai šī dievišķā realitāte apņemtu katru cilvēku, lai tā būtu klātesošā viņa sirdī un dzīvē.
• Ja Jāņa Kristītāja katehēzē viss uzsvars tika likts uz aicinājumu uz grēku nožēlu, tad Jēzus, šķiet, īpaši uzsver šīs pavēles motivāciju. Līdz ar to Jēzus mācība ir pilnībā pelnījusi tikt saukta par Evaņģēliju, tas ir, Labo Vēsti par gaidāmo Dieva Valstību.
• Šeit ir vērts pieminēt, ka Jāņa aicinājums uz grēku nožēlu (sal. Mt 3,2; → Mk 1, 4 → Lk 3, 3), ko atkārto Jēzus (sal. Mt 4, 17 → Mk 1, 15), ir atrodams vēlāk arī sv. Pētera kerigmā (sal. Apd 2, 38) un sv. Pāvila katehēzē (sal. Rom 13, 11–14).
• Aicinājums uz atgriešanos agrīnajā katehēzē vispirms ienāca kā daļa no Jāņa Kristītāja mācības, sv. Markam un sv. Lūkasam nododot Jāņa mācību oriģinālākā formā nekā sv. Matejs. Sv. Mateja Jāņa Kristītāja katehēzes versija ir mēģinājums pielāgot Jāņa mācību līdzīgām Jēzus mācībām. Sv. Pētera runa Jeruzalemē pēc Svētā Gara nolaišanās balstās uz sv. Jāņa katehēzi, nevis uz Jēzus mācību. Jēzus sākotnējā katehēzē skanēja sludinājums par Debesu Valstības tuvošanos un aicinājums uz atgriešanos. Sv. Pāvila mācībā (sal. Rom 13, 11–14 ir redzama atkarība no sv. Marka versijas par Jēzus katehēzi.

_______________________________

• Nākamos pantos, īsi apkopojis Jēzus mācību, sv. Matejs pāriet pie stāstīšanas par Tā darbiem, kura ceļu Jānis iztaisnoja. Evaņģēlists uzskatīja par piemērotu pašā sākumā pieminēt nevis vienu no Jēzus kādiem lieliem brīnumiem, bet gan šķietami ikdienišķu notikumu — aicinājumu ezera krastā.

18.–19.

• Šie divi vīri, par kuriem ir runa Evaņģēlijā, bija aizņemti ar visparastākajām savas ikdienas lietām: viņi meta tīklus ezerā. Viņi, tāpat kā vairums cilvēku, kas dzīvo pie ūdens, bija zvejnieki.
• Visa notikuma neparastā daba slēpjas faktā, ka, ieraudzījis šos vīrus, Jēzus viņus ne sveicina, nejautā par lomu, nesniedz padomu un nevēl viņiem veiksmi darbā. Tā vietā, runājot ar lielu autoritāti un vienkāršību, Jēzu pavēl viņiem sekot Viņam, vienkārši norādot, ka viņi turpinās būt zvejnieki, tikai ka tagad viņi neķers zivis, bet gan dzīvus cilvēkus. Bez šaubām, šajā brīdi viņiem nav izprotams, ko tas patiesi nozīmē un kā šī zveja tiks paveikta. Šī jaunā darba metodes būs vairāku gadu apmācības priekšmets tiem, kas klausās Jēzum un seko Viņam.
• Viens no diviem, it kā nejauši satiktajiem vīriešiem, Sīmanis, vēlāk vienmēr tiks minēts pirmais starp tiem, kurus Jēzus ir īpaši saistījis ar Viņu. Viiņa otrā vārda, Pēteris, nozīme kļūs skaidra vēlāk.

20.

• Ja viss Jēzus tikšanās ar Sīmani un Andreju apraksts ir piepildīts ar kaut ko ārkārtēju, kas robežojas ar brīnumu, tad šāds brīnums, vismaz sv. Mateja Evaņģēlijā, bija abu brāļu lēmums: nekavējoties atstājot tīklus, viņi sekoja Jēzum.
• Viss liecina, ka Sīmanis un Andrejs redz Jēzu pirmo reizi. Var pārsteigt, ka Jēzus viņiem nepaskaidro, kāpēc vajadzētu sekot Viņam, un viņi atstāj visu, pat savus tīklus, iespējams, pat neizvilktus no ūdens, un seko Viņam. Lai pastiprinātu šī fakta ārkārtēju raksturu, vajadzētu piebilst, ka ir zināms, ka vismaz Pēteris bija precējies un dzīvoja Kafarnaumā.
• Šādu lēmumu, kas pieņemts tā, kā to apraksta sv. Matejs, no cilvēciskā viedokļa nevar uzskatīt par vienkāršu un dabisku. Šķiet, ka zvejniekiem noteikti bija jāsaprot šīs atteikšanās cena, jo nedaudz vēlāk Pēteris teiks: „Lūk, mēs atstājām visu un sekojām Tev. Kas mums par to būs?” (Mt 19, 27). Tomēr Jēzus vienmēr paliks tikpat uzstājīgs un teiks: „Neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lk 14, 33).
• Nedaudz vēlāk Kunga mācekļi iemācīsies, teiksim, augstākajā līmenī, ko nozīmē sekot Skolotājam: tas nenozīmē sekot Viņam, ieturot cienījamu distanci, vērojot Viņu tikai no tālienes, bet gan uzņemties krustu kopā ar Viņu (!) un iet Viņam blakus, izjūtot to pašu, ko Viņš, un ciest tāpat kā Viņš.
• Sal. „Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to.” (Mt 10, 38–39).

21.–22.

• Nedaudz tālāk no Sīmaņa un Andreja laivas divi citi brāļi, Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, kas strādāja laivā kopā ar savu tēvu, labojot tīklus. Jēzus aicināja arī viņus. Un tie rīkojās tāpat kā Sīmanis un Andrejs: nekavējoties atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam. Šajā gadījumā evaņģēlists vēlējās vēl skaidrāk uzsvērt absolūto pakļaušanos Mācītāja aicinājumam: laivas un tēva atstāšana nozīmēja vairāk nekā tikai tīklu atstāšanu.
• Izrādās, ka šiem pirmajiem starp aicinātajiem bija jāveido īpaša daļa Debesu Valstībā. Kristus neprasīja no viņiem iepriekšēja dzīvesveida maiņu, nedz arī aicināja viņus uz grēku nožēlu, bet vienkārši pavēlēja viņiem sekot Viņam un dzīvot gatavībā uzklausīt Dieva balsi, un būt pilnīgā paļāvībā uz Kungu.

23.–25.

• Turpmāka Jēzus kalpošana sastāvēja no vārdiem un darbiem. Viņš sludināja Valstības Evaņģēliju un dziedināja visu veidu cilvēku slimības un kaites. Viņš izturējās citādi nekā Jānis, jo nepalika „savā dzīvoklī”, Kafarnaumā, nedz arī gaidīja, kad cilvēki nāks pie Viņa, bet pats apstaigāja visu Galileju. Kādu dienu to pašu Viņš pavēlēs arī saviem mācekļiem, sakot: „Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam” (Mt 28, 19–20).
• Jēzus mācīja jeb, precīzāk sakot, sludināja Labo Vēsti sinagogās, tas ir, ebreju pielūgsmes vietās, kas tika izveidotas pēc Babilonijas trimdas.
• Viņa mācība nebija kā rabīnu Vecās Derības skaidrojums. Tā bija priecīga, entuziastiska Debesu Valstības pasludināšana, kuru apstiprināja Dieva Mīlestības spēka brīnumainas izpausmes. Ziņas par Viņa darbu sasniedza pat Palestīnas ziemeļu nostūri. Visur, kur Viņš parādījās, pie Viņa tika vesti slimie, kas cieta no dažādām kaitēm. Viņš pats negāja tālāk par Galilejas robežām, bet pūļi pie Viņa plūda no visas Palestīnas: no Sīrijas ziemeļos, no Jeruzalemes un visas Jūdejas dienvidos, un no viņpus Jordānijas un Dekapoles austrumos. Dažus neapšaubāmi vilka Viņa diženums un šarms, citus pateicība, bet vēl citus, iespējams, vienkārša ziņkāre un tieksme pēc neparastā. Vēlāk bija arī tādi, kas sekoja Viņam cerībā saņemt vienkāršas maizes gabaliņu.

↑

 

• • xyz

↑