Dzejas lāse
no manas sirds
Dzejoļu krājuma vāks (vēl top)
Priekšvārds dzejoļu krājumam
Vai seši gadi ir ilgs laiks? Un vai laiku var mērīt ne tikai stundās, dienās un gados, bet arī dzejas vārsmās, kas atklāj cilvēka dzīves radošuma dimensiju? Uz šo jautājumu mūs mudina meklēt atbildi Pāvila Kamolas jaunais dzeju krājums „Vīna pagrabā” (2024). Pirms sešiem gadiem latviešu lasītāju sasniedza autora, Latvijā kalpojošā poļu priestera pirmais dzejas krājums ar nosaukumu „Spogulis akā” (2018). Ja skatām kopā abus dzejas krājumus, tad esam aicināti nesteidzoties noiet šo ceļu no akas, kurā pašiem atklāt savas iekšējās, citiem neredzamās pasaules spoguli, līdz vīna pagrabam, kur glabājas mūsu „sirds vīnadārza augļi”, no kuriem mums jāmācās spiest sulu un briedināt attiecību vīnu, pat ziemā. Tā nevar būt vienkārša „pārcelšanās” no viena punkta uz otru vai viens lēciens no 2018. gada uz 2024. gadu; dzejoļu tapšana pieder pie paša ceļa iešanas, kā pati dzīve, kas tiek dzīvota dienu dienā gatavībā katras dienas notikumiem. Tā tas kļūst par mūsu katra „ilgu svētceļojumu”.
Nevar nepieminēt faktu, ka P. Kamolam latviešu valoda, lai gan nav dzimtā, ir kļuvusi par to, kurā viņš brīvi pauž savus jūtīgos dzejnieka dvēseles iespaidus un pārdzīvojumus. Dzeja nav atdalāma no tās autora, tomēr autors to atlaiž, atdod lasītājam un klausītājam, lai tā var sniegt savu starojumu tālāk, ieiet citu dzīvē un rast tajā atbalsi.
Jā, atkal „tīkli ir iemesti dzejas jūrā” un „Vārda zibens” uzplaiksnī, lai vestu arvien tālāk ne tikai pārdomās par dzīvi, bet pašā dzīvē, un tas nozīmē ne tikai pasīvi lasīt, nē, bet gan līdzi dzīvot un censties „dzīves minoru” pārvērst „mažorā”, „pelēkās domas atdzīvināt” ar „Balto Hostiju” (Kā kāsis pavasarim). Lai tas varētu noritēt veiksmīgāk, svētīgāk un lai palīdzētu lasītājam saklausīt vārdu atbalsi dziļākā kontekstā, zem svītras kā interpretācijas palīgatslēga atrodamas atsauces uz Svēto Rakstu attiecīgajiem pantiem, ar kuriem kopā atslēgt notikumu jēgu. Bez šīs atslēgas vārdu jēga līdz galam neatslēdzas, jo dzejas doma te barojas no Dieva Vārda. Tas vienlaikus mudina mūs nepalikt savas dzīves virspusē, pietiekami parūpēties par sava prāta domāšanas instrumentiem, kas bez Dieva Vārda uzņemšanas sevī ierūsē, bojājas un apbēdina mūs pašus un arī citus.
Titulnosaukuma pavediens vijas cauri šim krājumam, tomēr vistiešāk un skaudrāk tas izskan divos no dzejoļiem (Vīna pagrabs un Sula, vīns un…). Te nav runa par negudru apreibināšanos, bēgot no dzīves vai cerot uz acumirklīgu atslēgšanos no visa veida grūtībām, vai arī labprātīgu apdullināšanos. Runa ir par „Mīlestības Vīnu”. Tas nāk no „Zaļā Dzīvības koka, kas sadega ciešanu ugunī” un kas mums katram „jāpagaršo”, jo kādreiz arī mums būs jāspēj sniegt savu daļu šī mīlestības vīna tapšanā. „Kādreiz arī tevi pašu ievainos, spiedīs un dedzinās…” Tomēr šiem vārdiem nav depresīvas piegaršas, tieši pretēji — „Tad var cerēt uz augšāmcelšanos.” Jā, vīnakoks nelīdzinās citu koku sulām. Tas prasa „izturēt krusta naktī”, „nomazgāt negribēto pagātni Jēzus caurdurtajā Delnā” un, ja vēl nespējam to, tad „lūgt Kānas brīnumu.”
Vienmēr ir svarīgi apjaust kaut ko no personiskā konteksta, kurā tapuši dzejoļi un kuri to kaut nedaudz atsedz vai ļauj uzminēt (Manas stīgas). Tā, prieka „mažora dārzs” mijas ar vētrām, tukšumu, kārdinājumiem (Kārdināšana) un „asaru soļiem”:
„Rudens
apzaga kokus
un sirdi.
Vairs nav lapu,
uz kurām es rakstītu
vēstuli no dziļumiem.
Lai par ilgu sāpēm
stāsta klusuma sniegs.” (Vēstule sniegā )
Šī atzīšanās iedrošina, jo mums visiem dzīvē prieka brīži mijas ar pārbaudījumu maizi: kā Jēzus ceļš no Kalna svētību vietas līdz Taboram, līdz Kalvārijai nu jau citā virsotnē, un līdz Augšāmcelšanās notikumam:
„Vai tukšajā Kapā
var ielikt
nomirušos skatienus,
lai mēs kopā tagad
pārkāptu laika slieksni?!?” (Pēc vētras)
Sastopamies arī ar ticības tumsu, pie kuras „Acs un sirds ilgi nevarēja pierast”, bet kur „Paradīzes miglājā dzimst jaunas zvaigznes un jauns es” (Lielais miglājs Orionā) un ar Īzaka upuri mūsu dzīvē (Vai tu nepazīsti…).
Figūras, ko atrodam ne vienā vien dzejolī, rosina lasītāju uz intelektuālu vingrinājumu — ieraudzīt dzejolī esošo vārdu skaņas ar to ierastajiem burtiem uz zilbēm, pārtopam vizuālā tēlā, kas prasās parādīties saskatāmās saiknēs, kuras izveido saturs, ja vien esam vērīgi (Pēc vētras; Mana kolenda; Pazemības egle; Atklātne no Madonas; Ēvele un nazis u.c.).
Tikpat klātesoša ir mūzikas neredzamā, bet dzirdamā spēka atbalss ar vēlmi paņemt to dzīvē un iekļauties „cerību simfonijā”:
„Kurš spēj,
vārda akordā,
vienu toni,
tā piepildīt,
ar dzīves krāsām,,
lai sāpošo minora tukšumu,
pārveidotu mažora dārzā,
un pelēkos garāmgājējus,
pabarotu ar augļiem?” (Mocarta kadence).
Tāpat kā pirmajā dzejas krājumā sastapsimies ar Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazā prinča” motīviem, kurš dažos dzejoļos ir pamanāms un izteiksmīgs pat bez vārdiem, tikai jāpazīst franču rakstnieka teksts, kas neuzkrītoši aicina iedziļināties visiem redzamajā, taču ne tik daudziem saprotamajā realitātē. Šoreiz Mazais princis spēj „ārstēt domas un jūtas” (Skice par mūžību), viņš zina, kā sāp sirds, kad jāpārceļas uz citu vietu (Īss dzejolis par pārcelšanos), viņš pārskata pieaugušo „dzīves labirintus” (Mana kolenda), „atmiņu krūzēs redz visu zvaigznāju dziesmas” (Pēdējo reizi) un pat apjauš, kas ir „Derības šķirsts” (Atklātne no Madonas) un vēl, un vēl.
Atradīsim arī atbalsis priestera-dzejnieka sirds mīlestībai uz Karmela Ordeņa dziļumiem (Pa septiņiem gadiem…) un viņa īpašo mīlestību uz Vissvētāko Jaunavu Mariju (Pasludināšana; Dziesma „Marij, Palīdzība kristiešiem”; Ieguvumi zaudējumos).
Lasītāja ziņā paliek atbilde uz autora uzdoto jautājumu:
„[Sniegā] es atstāšu,
pagātnes un nākotnes pēdas,
Vai tev būs laiks to izlasīt?” (Vēstule sniegā )
Baiba Brūdere,
Rīgas Augstākā Reliģijas Zinātņu institūta profesore
Māsas Meinardas balss
Priestera Pāvila satikšana
Ir 21. gadsimta Aglonas svētku vakars. Esam grupiņa cilvēku, kopīgi lūdzamies un aizlūdzam par kādu sievieti. Priesteris Pāvils saka: „Ja kādam ir dāvana lūgties mēlēs, šis ir tas brīdis!” un pirmais sāk skaistu, vārdiem neaprakstāmu, prātam netveramu un ausīm nesaprotamu lūgšanu. Tā ir viena no pirmajām reizēm manā dzīvē, kad dzirdu lūgšanu mēlēs, un tā ir viena no pirmajām satikšanās reizēm ar priesteri Pāvilu.
Lasot viņa dzejoļus, atcerējos šo notikumu, jo, jāatzīstas, — šī dzeja nav ne viegla, ne vienkārša. Brīžiem ir sajūta, ka dzirdu lūgšanu mēlēs.
„Vārda līnija
uz cilvēces fona
uzdod jautājumu
par Neizsakāmo.
Vai mēģināsi atbildēt?”
— izskan jautājums dzejolī „Lauras bildes”. Lasot autora dvēseles čukstus, — tā izjūtu viņa dzejoļus, — nerimst doma, ka tas, ko autors raksta, ir nemitīgs jautājums, nemitīgs dialogs ar Viņu*, par kuru zinu, ka Viņš mani mīl. Un priesteris labi to zina! Daudzās atsauksmes uz Svēto Rakstu vietām liek domāt, ka Vārds priesterim ir ikdienas barība, ar ko ir nepieciešamība dalīties. Dot Vārdu pasaulei, kura neredz, nedzird, nepiedzīvo…
„Uzraksti viņiem
par dzīvi!
Bet tie ir analfabēti,
kas lasa vienīgi bildes.
Tad savā dzīvē
parādi Debesis…
Bet tie ir akli,
kas redz vienīgi sevi.
Tad mirsti
par viņiem!
Jā, manā nāvē
tie varēs pamosties…” (Lieldienu žurnāliste)
Pavisam nesen kādā sarunā mēs nonācām pie domas, ka īstenībā jau mūsos, cilvēkos, ir vairāk tā, kas vieno, nekā tā, kas šķir, atdala, sadala. Mūsos, par kuriem Kungs ir miris, lai mēs pamostos… Pamostos un atklātu, kas ESMU. Nevis — ko daru, ko protu, kam noderu…, bet KAS ES ESMU.
„Slava Dievam
par patiesību ziemā,
kad nedz es, nedz tu
nevaram paslēpt
savus kailos zarus.
Ir skaidri redzams
vārdu un žestu nespēks.
Slava Dievam
par žēlsirdību vasarā,
kad koku lapas slēpj
kaunu un asaras.
Šajā noslēpumā
mēs gatavojam augļus.” (Gadalaiki)
Kails savā vājumā Dieva priekšā un bagāts Viņa žēlastības un mīlestības spēkā un dāsnumā.
Katram no mums, lasot šo krājumu, būs savas pārdomas. Manuprāt, būtu fantastiski, ja priestera Pāvila meditācijas (ļauj man tās nosaukt tā, priesteri!) mudinātu arī lasītāju ņemt rokās Svēto Rakstu eksemplāru, atšķirt to un ļaut Vārdam sevi izrunāt!
Debesu Tēvs, izlej Savu Garu!
Māsa Meinarda CSCIJ
_________________________
PIEZĪMES:
* Ar Dievu — pr. Pāvila piezīme.
Viņš ved mani (Dz 2,4) Vīna pagrabā Vai tevi baida ziema?! Tavas sirds vīnadārzā Varbūt neesi iemācījusies Tad ieej vīna pagrabā[2] Pretējā gadījumā lūdz Kānas brīnumu[3]! Gulbenes baznīca, 31.11.2019. Pēdējo reizi Mūžīgo domu vilciens Atmiņu krūzēs redzēsi Vēl paslēpšu vienu atslēgu Tur Mazais Princis jau gaida Tu aizlūdz par mani un soļiem, Madona, 4.-5. IX 2019., nakts *** (Pa septiņiem gadiem…) Pa septiņiem gadiem SAPŅOJU PAR KĀZĀM. Manai mīļajai bija dzimšanas diena. Kad pamodos, VAI TAS NEBIJA TIKAI SAPNIS?!? Pēc brīža pamanīju, Tad Jānim un Terēzei, GAIDU VIŅU ATBILDI. Madona, Adorācijas kapela, 31.10.2018. Iesniegums sv. Jānim Kristītājam „Balss bez vārda skan ausī, bet nenes ieguvumu sirdij.” tukša skaņa TAGAD ROKAS Madona, Adorācijas kapela, 3.–4.10.2018. *** (Vai tu nepazīsti…) Vai tu nepazīsti … jo tu neraisi vaļā Vai kāds pavēlējis Tad saņemies, Madona, 10.2018. Vēstule sniegā Rudens Lai par ilgu sāpēm Uz tā es atstāšu Vai tev būs laiks to izlasīt? Madona, 18.10.2018. Mocarta kadence „Nē! Viņu sauks Jānis.” Kurš spēj lai sāpošo minora tukšumu Madona, 23.10.2018. Skice par mūžību Vai viņa sapņu vējš Tad tu varētu uz 777. planētas Tas ārstē domas. Vai viņa sirds puksti Tad tu varētu tās dziļumos Tas ārstē jūtas. Vai viņa iemīlēšanās smarža Tad kosmosa dārzos un druvās Tas ievaino līdz Krusta nāvei. Tad var ticēt uz augšāmcelšanos. Madona, 24.10.2018. *** (Uz Latvijas altāra…) Uz Latvijas altāra Nebrīnies, Madona, Adorācijas kapela, 29.10.2018. *** (Kā kāsis pavasarim…) Kā kāsis pavasarim, Tādēļ Vārda zibens Tagad tev jāiemet tīkli Kā mākonis lietum, Tādēļ Mīlestības lietus Tagad tev jāsajauc krāsas Kā sinepju grauds putniem[12], Tādēļ Mūžības klusums Un tev vienmēr sāpēs ilgu svētceļojums Madona, 11.2018. Pēc vētras
Madona, Adorācijas kapela, 11.2018. Lielais miglājs Orionā Pāri rūpēm un steigai, Acs Tikai pēc gadiem Madona, Adorācijas kapela, 29.11.2018. Viņa zvaigznājs „Viens no Viņa mācekļiem, kuru Jēzus mīlēja, piekļāvās Jēzus krūtīm. Viņa mīlestības zvaigznājā Katrā no Tām var ietilpt Tomēr kāpēc mēs kavējamies?!? Vai tad neviens mūs nepārliecināja, Madona, Adorācijas kapela, 5.12.2018. Simfonija Gaisma Latvijai Madonas Betlēmē Kad mani pielika pie sistēmas, Pulksteņa, burbuļu un vārdu pukstos Kad pamodos, vairs nebiju drošs, Tad divi eņģeļi uz Betlēmītes jumta Pirmie — ievaino četriem krustiņiem, Tā apgaismots, beidzot nomierinājos. Madona, 29.12.2018., nakts Mana kolenda [18] Pamēģiniet Bet kāpēc viņi sastinga, Iegrūsti dzīves labirintā, Es aprunājos ar Mazo Princi, Isaja dziesmās Padosies, nokusīs, atvērsies viņiem sirdis. Madona, Adorācijas kapela, 9.01.2019. Kafija ar mākabiešiem [19] Es viņiem pastāstīju, Viņi man atbildēja, Madona, picērija „Neapole”, 23.01.2019. Šūpuļkrēsls starp diviem gadalaikiem Manas dzīves galaktika „Tālāk no veiksmes Saules, Ak, cik saldi garšo vasara! Madona, Adorācijas kapela, 27.03.2019. Stihiju atkusnis Pēdējais peldošais ledus To nobaidīja Tās bija tikai Un baltie sniega skūpsti Pēc sarunas Pietika Drīz jaunais laulību gredzens Par to jau sen pravietoja Tikai vienmēr vajadzēs Madona, Adorācijas kapela, 28.03.2019., nakts Saruna ar vecākiem Kādreiz garāmejot, Diemžēl aizmirsa, Atverot paciņu Madona, draudzes baznīca, 29.03.2019. Lielā Gavēņa stacija Izkāpjot nepareizajā stacijā, Viss it kā pazīstams: Tad nepalīdzēs mūsu tehnoloģijas — Beidzot būs pazemīgi jāubago Pēc atgriešanās Vienu tikai teiks prātīgi Madona, 6.04.2019. Zvaigžņotā poēma Polaris Skaisti dejoja zvaigznes, Beidzot komēta cēlās, Domu zvaigznājus visus Tad tie meklēja psalmos, Palīgā pravietis nāca, „Kas par gudrību jaunu?! Bet viņš cilvēka dzīvi Skaļi tad vainīgai teicu: Polaris raudāt pārstās, Tagad es Vilcienu gaidu, Madonā, Adorācijas kapelā, 10.04.2019. *** (Zirneklīša māja…) Zirneklīša māja un pagalms — Bet mana ganu telts…? Ikdienas stelles apstāsies. Vai mani bērni Madona, Adorācijas kapela, 11.04.2019, nakts Katedrāle Parīzē un tevī [31] Krīt torņi, PASAULE RAUD. Sabrūk pieskārieni, RAUD TIKAI DIEVS… Madona, 16.04.2019. Spogulis spogulī Arvo Pārtam Tik lielā klusumā Vai kļuvis es kurls, Dažreiz šķiet, ka izsīcis gaidu avots, Varbūt tā bija vien planēta Vai tomēr es sajaucu valodas, Vissliktākajā gadījumā tu esi jau mirusi Tādēļ es uzrakstīju septiņus vārdus, Madona, Adorācijas kapela, 24.04.2019., nakts Izstāde Dzīves muzejā Tie ir atvērti uz nekurieni. Tajos pat tukšums ir bez rāmjiem. Nav pat atmiņas par smaržu no puķēm, Apmeklētāj! Steidzies! Kad atnāksi…?! Madona, Adorācijas kapela, 19.06.2019. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • Lauras bildes [32] Vārda līnija Vai mēģināsi atbildēt? Madona, Adorācijas kapela, 19.06.2019. Dziesma „Marij, Palīdzība kristiešiem” 1. Marij, Palīdzība kristiešiem; Marij, Kānu vēlos pieredzēt, 2. Marij, žēlastības pilnā Tu; Marij, tukšu kapu sagaidīt, 3. Marij, Svētā Gara Līgava; Marij, izlūdz Dzīvo Ūdeni! Madona, Adorācijas kapela, 06.2019. Jāņi Meņģeļos Viņa un Tavu domu sienāži Tie pierunāja Mīlestības Vēju[34] Tie pasauca ilgu bizbizmārītes Tie beidzot pierunāja zirneklīšus Tik skaisti tautas tērpi, Vai šodien…? Madona, 23.06.2019. Atklātne no Jāņiem Vai tā ir tikai bilde Tajās tu rādi sirdi Tu esi visu pateikusi Somu un spieķi atstāsi[38] Tu esi Samariete pie akas[39] Uz galvas tev uzvaras vainags Nežēlīgi aug neatbildēto jautājumu rindas, Madona, 24.06.2019. Bargais pravietojums Šķita, ka viņu Diemžēl tie nepamanīja, Vajadzēs nodziedāt viņiem Paņemiet manas sirds kokli: Rīga, 1.07.2019. Gaismiņa Tik daudz toreiz sagruva. Vai tu paspēsi aiznest to, Rīga, 2.07.2019. No Elija dienasgrāmatas „Celies un ēd, jo tev ejams garš ceļš.” Viņa domas Kas uzminēs, Viņa jūtas Kas pateiks, Viņa izvēle Vai tā vēlēs nomirt Rīga, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 3.07.2019. Kad atnāks viņa stunda? [61] „Pie Jēzus krusta stāvēja…” Aiz muguras Apkārt Pat divkosības sandales Tas viss pieprasa Bet cik daudz reižu var Balss atbildēja: Madonā, Adorācijas kapelā, 17.07.2019. Līdzība par draudzi Paliec mūsu akordā — Centies noturēt augstumu — Madonā, Adorācijas kapelā, 17.07.2019. Izrakumi Viņa Tavi sapņi Pārgrieztā zemes miesa norādīja: Nebija tam spēka. Vilšanās Vai tas ir viss…?! Madona, 20.07.2019. Vēstule autoservisam Zem viņu vārdiem: Tagad ir tik viegli ripot no kalna Bet kas tālāk?!? Vai arī šoreiz mūs sagaidīs Bet ja ne?!? Varbūt mēs riposim Un ja vēl atklāsies Madona, 5.08.2019. Kolīzijas Kāpēc apsūdz Sirds zobrati Spārni gaida Lūgšanu šķēres Laika skaņa Madona, 23.08.2019. Pirmo reizi (līdz septītajai reizei) Šodien atkal Un lieku aiz ziemas loga „Cik ilgi šī bilde var elpot?” Rīt un parīt Madona, 10.09.2019., nakts Pazemības egle Nāc! Uzliec galvu Tā nelauž līdz galam Lai tie lasa Ezehiēla vēsti Jāpriecājas par domu aizkariem, Es nožēloju, ka baloža dziesma Madona, Adorācijas kapela, 11.09.2019. Īss dzejolis par pārcelšanos Mantas…? Es ielieku viņu kā lapu, Mazais Princis Madona, kafejnīca „Stūrītis”, 13.09.2019. Aicinājums Mazā Prinča Rozei Kurš aizvedīs tevi savrup Tā, kura pirmā devās kalnos[72], Viņas dēļ tavas acis deg, Tomēr paliek ieleju taciņas, Nav vērts kavēties pie tām… Aglona, nakts adorācija, 28.09.2019. Avārija kurinātavā jeb telegramma no Rozes „Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties ņemt pie sevis Mariju, savu sievu; Kad tecēja manu atmiņu krāni, Bet tad mani mierināja eņģeļi, Tad es sāku domāt pie sevis: Caur smago domu miglu nāca Zeltmatainais „Ko darīt, kā dzīvot, kad celšos no rīta?” — Gulbenes baznīca, 12.10.2019. *** (Jau rudens…) Jau rudens. Es kādreiz gāju lasīt lapas: Kad garām ies nežēlīgā ziema, Vai ar to pietiks, lai dzejoļi Pagaidām rudens. Gulbenes baznīca, 10.2019. Skudru ceļš uz debesīm Ak, kāda kustība tavā skudru pūznī! Vai no sīkiem stiebriem un skujām Bet domām un vārdiem nav spārnu, Ieklausies bazilikas vēstulē, …jo, pirms tu biji dzimis, Acumirklī viss tiks pārnests Atļaujies iemigt pusdienu siltumā! Varbūt, ejot pa tavas dzīves mežu, Aglona–Gulbene, 11.2019. Neaptveramā liturģija Zini, viņi ļoti brīnās, Zini, viņi pat to neaptver, Zini, es arī cenšos saprast, Gulbene, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 21.11.2019. Atklātne no Madonas Cik ilgi Madona, Adorācijas kapelā, 28.11.2019. Darbnīcas Liepājā jeb Adventa dziesma Tuvojās Bet tu slēpies Kāpēc tu atkal gribi atstāt smiltīs Atļauj Tad kopā ar ganiņiem Ar labu Gulbene, 29.11.2019. Ziemas atklātne no Liepājas Aiz nojausmu loga — Pelēkiem svētajiem Citi paliek lāča miegā Viņu dēļ esmu saslimis Vēlētos atvērt viņu logus Vai tu varēsi man palīdzēt, Madona, 30.11.2019. Atklātne no Fatimas Viņas zilā lente Viņas vējš virs krūma Mūsu dziesma Gulbene, 12.2019. *** (Baltās notis…) Baltās notis Vai tu dzirdi?! Tāpat ar tavas dzīves Vai tu redzi? Un Balodis, kurš nevar atrast vietu Vai tu…? Jau sāp sirds Nomierināja viņus vien Līgavaiņa balss[88], Tad viņas atstāja ierasto Kad tā spēlēsi arī tu? Gulbenes baznīca, 19.01.2020. Ziema Kānā jeb Euharistiskais diptihs A Savā nabagajā sirds kūtī Un starp diviem altāriem, Vai domu vērsis un jūtu ēzelis Hosannas lielajos akordos Aglona, 2020. B Ak, kā sāp šai ziemā! Es nedzirdu apses vieglo matu šalkoņu, Ak, kāds spēks šai cerībai! Cik reizes to ietinu slavas dziesmu augstumā[91] Ak, kad viņas vīnu Gulbenes baznīca, 6.02.2020. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • *** (Vai pavisam beigusies…) Vai pavisam beigusies bērnība Vai tagad līdz mūža galam Es vēl turos pie Fatimas salmiņa. Pārējos brīžos ir jāiet pretī Brīvība elpot, jautāt, liecināt Aglona, 20.04.2020. Jautājums Apustuļiem–Zvejniekiem Kāda vārda kukainīti Gulbene, 10.06.2020. Pavasara uztraukums Pagājušajā ziemā Skatītāju neticības vēsums Bet apses sirds dziļumi Paņem Evaņģēlija uguni, Lai kaunas! Lai mostas! Lai dzīvo! Tās atskanēs Latvijas miglā Gulbene, 10.06.2020. Manas stīgas Pirmā stīga sākas ģitārā, Es visas pārstādīšu Viss skanēs vēl skaļāk, Bet vai tad piektā Gulbene, 20.06.2020. Rokdarbu spārni Es pamazām lipināšu Pasaule grib uzreiz,
Mans diedziņš riņķo Visa sava mūža nastu Gulbene, 21.06.2020, nakts Riekstiņš Milzīgā pasaule, Bet manas sirds riekstiņš Pēc svinēšanas Gulbene, 7.07.2020. Braila raksts Tajā dienā Tik sāpīgi Bezcerība Tie atbildēja: Neredzīgie Madona, Adorācijas kapela, 30.07.2020., nakts Dzejolis sportistiem Uzdāvināšu tev Mūžības pulksteni, Rīta lūgšanu īsajos treniņos Nevajadzēs nedz lēta iepriecinājuma batonus, Un es tik ļoti gaidu, kad tu sasniegsi finišu. Tās smaržu sajutīs Lapsiņa un Čūska, Madona, Adorācijas kapela, 30.07.2020., nakts Mazā Prinča mīlestība Ar to nepietiek — Vajag vārdu dzeju, Nakti Bazilikā, Konsekrētas delnas Un es būšu laimīgs, Bet pieaugušie…?! Tādēļ šo grāmatu es lieku Gulbene, 10.09.2020. *** (Apstājas dzejas aušana…) Apstājas dzejas aušana, Kāds sasita vīna mucas, Kopīgais brauciens ved, Dažreiz parādās saule Atmiņas krājumi silda brokastis, Bet pāri visam lido varenie eņģeļi, Gulbene, 24.09.2020. Sirds paugurs Pamesto pauguru Ilgojos es un… Vakar arī tava seja Raudāja mazais Princis un Lapsa. Bet šodien tā mirdz Priecājas eņģeļi un Samariete. Gulbene, 14. X 2020., sv. Avilas Terēzes svētku vigīlijā *** (Manā ceļā uz baznīcu…) Manā ceļā uz baznīcu Un vai tas bija tika apavu darbs, Gulbene, 25.10.2020. 11. 11. 2020. Vai pamanījāt: Normāli! Bet bērni… Tā ir nomodā — kā piektā līgava[103]! Pieaugušie attaps. Gulbene, 12.11.2020. Ēvele un nazis Vārds Gulbene, 11.12.2020. Ziemas atklātne ar cimdiem un šalli Nikodēmam Ziemas vidū, Meža vidū, Skumju vidū, Trokšņa vidū, Madona, Adorācijas kapela, 14.01.2021. Trīs apļi Palmīrai Lai viņi paliek Es arī baidos, Vai mēs kopā, Gulbene, 3.03.2021. Kārdināšana Eju bojā, Neesmu karalis, Dieva nav, Tomēr Vārds Un tikai augšāmcelšanās dienā Gulbene, 3.03.2021. Lieldienu žurnāliste Uzraksti viņiem Bet tie ir analfabēti, Tad savā dzīvē Bet tie ir akli, Tad mirsti Jā, manā nāvē Gulbene, 3.03.2021. Sirds svētnīcā Zīmju meklētājiem [115] Kam pietiek Kam pietiek Baloži, aitas un vērši[119] Gulbene, 3.03.2021. Diptihs svētajiem vecākiem A — Pasludināšana V. J. Marijai Ir tik pierasts Bet nav pierasts Ko tu teiksi, B — Aizsardzības mehānismi Sv. Jāzepam [122] Aizbēgt miegā, Es aizmigu, Gulbene, 3.03.2021. Nomierināšana Viss iznīcināts! Taču neraudi! Nomira Rokās[123]. Un Viņa Vējš[125] Gulbene, 8.03.2021. Trīs māsas [126] Mani sauc Cerība. Kamēr mani kāds atradīs, Ja neviens neapjēgs, Visi neprašas Es tad būšu jau mājās. Gulbene, 9.03.2021. Nepabeigta pamatskola Vairākas stundas Es joprojām staigāju Vai apziņa par Jāni, Gulbene, 10.03.2021. Bērnu Lieldienas Neizmantotās smaržzāles[134]… Smagais akmens[136]… Bezcerības kaps… — — — Pieaugušie nesaprot, Gulbene, 10.03.2021. Debess un zemes ēdienkarte Bīstamā stihija — Bet cik garšīga Bīstamā stihija — Bet barojošs līdz mūžiem Gulbene, 13.03.2021. Skaitļu ganības Nepietiks Tad 23. psalma akā Gulbene, 24.03.2021. Galdnieka Lieldienas Vajadzīga ēvele. Vienīgi tad varēsi Gulbene, 26.03.2021. Sula, vīns un… Sulas dēļ Vīna iegūšanai Mīlestības Vīnam[149]…? Pagaršo no katra! Gulbene, 2.04.2021. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • Ticības tēvs „Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” Daudzi dzīvo Daži ir brīvi Cik maz ir to, Gulbene, Lieldienu Vigīlija, 2021. Astoņpadsmitais bauslis „Tas ir mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā Es jūs mīlēju.” 10 ceļazīmes[153], 5 modinātāji[154] tiem, 2 izcilas garšvielas[155] Un VIENS[156], Gulbene, 8.04.2021. Ieguvumi zaudējumos Mazais Princis pieradināja Lapsu. Mūs pieradināja Lielais Karalis. Ej pieradināt vilkus — kā Francis. Gulbene, 15.04.2021., Vissvētākā Sakramenta priekšā Tava atbilde…? Laika ielejā Naida dzeloņdrāts Siržu kuģīši Izteikts spogulis Gulbene, 22. IV 2021., Vissvētākā Sakramenta priekšā Mest sirdi Vējā Maska cilvēka nepilnībai, Bet varenā Mīlestība Nāciet, atstāsim šo ieleju, Gulbene, 28.04.2021. • Ingunas Jankovskas zīmējums dzejolim • Krusta tuvumā… Briesmīgs krusta klusums Dedzinošs vientulības tuksnesis Caurdurošs zaimu šķēps Nežēlīgs nāves apskāviens Starp tiem, durvju priekšā Aiz durvīm: mīlošais Jānis, Paskatieties caur durvju actiņu, Kuras tad mājas jūs pieņems, Aglona / Gulbene, 2021. 1+1+1=1 Vai atceries Mēs zinām Ko teiksi, Gulbene, 23.05.2021. Putnu un tava dziesma Es nemaz nezināju, Šogad saņēmu austiņas, Vai vēl kāds brīnīsies, Gulbene, 2.04.2021. Slīpā plakne Neprātīga Mīlestība Vai tas ir par maz, Jā, daži apstāsies Daži — pēc augšāmcelšanās… Gulbene, 4.04.2021. Exodus Vai sēkla, vārdi un es pats Lai viņi izietu no Ēģiptes — Cik daudz debesu putnu vajag, Gulbene, 06.2021. Pārbaude Salīdzini Apstiprini Iegūsti Gulbene, 19.06.2021. *** (Aiz āmuriem…) Aiz āmuriem, Nav nedz vārdu, Pat jubilejas un svētki — — — Aiz ilgām, No iztrūkstošiem vārdiem Vai kopā ar šo naivo Gulbene, 19.06.2021. *** (Vai ir vērts…) Vai ir vērts Vai ir vērts Vai ir vērts Ir vērts, Gulbene, 20.06.2021. Sirds mūzikas darbnīca Klusuma stihijas Akordu šūpošanās Draudzes baznīcā Rīga, 5.-6.07.2021. Avots Jau pats laika mežs — Dažiem laika ir par maz. Gulbene, 18.07.2021. Bezsvara stāvoklis Kāpēc tu brīnies? Tagad siržu gravitācija Vai kāds padomās, Visas grāmatas norāda, …kad taisīsi ugunskuru, Iedomājies, kā tu brīnīsies, Gulbene, 18.07. 2021. Visu Zaheju svētki Vai pamanīji?! Baznīcu un māju torņos Viņi tur ir uzkāpuši, Īstajā brīdī parādīs Gulbene, 18.07.2021. Tik tālu Cik tālu ir Cik tālu Cik tālu Vai tik tālu, Gulbene, 18.07.2021. Mirkļa un mūžības ceļojums Kad cilvēks dodas ceļā, Kad Dievs devās ceļā, Bet kad atnāks tavs laiks, Gulbene, 18.07.2021. Spīdekļi un Saule Šodien manī Septiņdesmit deviņas atmiņas…! Visi spīdekļi nobāl Gulbene, 20.07.2021. Tēva skatiens Tālu no cilvēku acīm, Dejo tur eņģeļu kārtas, Cik daudzi meklēs šo tiltu Gulbene, 27.07.2021. Konsekrācijas kāpnes Aicinājuma slepenie pakāpieni Starp nenomazgātiem traukiem, Bet Mūžība joprojām Tā pati — Kādreiz uz rokturi norādīja man, Aglona, 8.09.2021. Jaunā burtiņu kleita Uz tavas sirds tik daudz burtiņu. Bet es brīnos no kurienes tie…? Burti bija kā bezpajumtnieki, Es aicinu tevi — ļauj tiem dzīvot! Gulbene, 17.09.2021. Dēla un dēlu sacensības Bezkaunīgas acis Neprātīgi lūgumi Dusmīgi vārdi Pēdējā vieta Gulbene, 16.10.2021. Timeja dēls un Dieva Dēls [173] Viss bij’ tik tumšs: Tik viens skūpsts: Aglona, 18.10.2021. Kāzas kalnos Atstāju Ņemu līdzi Atveru Ko tu gaidi…? Gulbene, 21.10.2021. 1. novembris [176] Tas tikai Tie ir Ko darīsi, Gulbenes baznīca, 22.10.2021. Atraitne ziemā Barga ziema — Daži brīnās, Kad viltīgais rudens Gulbene, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 28.10.2021. Karmela bērni Bērnu spēle Vai tā ir spēle Vai šie kociņi Kad es aiziešu Gulbene, 20.12.2021. Zvaigzne un Trīs Pastnieki Tolaik Betlēmes Zvaigzne[177] apstājās Nesaprazdams sāku domāt: Cik liels bija mans pārsteigums, Viņi atnāca jautāt par jēriņu, Es zināju, kas varētu notikt tālāk… Gulbene, 6.01.2022., Kunga Epifānijas diena, Vissvētākā Sakramenta priekšā Debess un zemes aprēķini Es tev teikšu, Vai starp abām būs vienādības, …tāpēc daži Gulbene, 8.01.2022. Gadalaiki Slava Dievam Slava Dievam Gulbene, 29.11.2021. Mazā Prinča vēstule pieaugušajam Es rakstīju tev Bet tu meklē Es vēl sūtīšu Gulbenes baznīca, 30.11.2021. Sirds Kāna [187] Sešu darba dienu ūdens Tam ir vajadzīgs ceļš: Vai jau esi nogājis šo ceļu Gulbene, 15.01.2022. Paklājs Jaunajam pārim Tavai atpūtai un priekam Otrā pusē: Kam par to pateikties: Tomēr Īstā Vīna stunda[190] Vienīgi tad, kad aizmigsim Gulbene, 16.01.2022. Baltums Pasaules drānu apskāvienos Uz altāra, kur lielāki noslēpumi, Bet vēl augstāks — Hostijas baltums, Nāciet, kāpsim kalnā, Karmels Dževina, Polija, 5.05.2022. Olīvdārza apļi [191] Ārpus žēlastības aploka — Pirmajā valda miers un laime. Otrajā ieiet tikai daži no mācekļiem[193]. Kas iedrošināsies iekāpt trešajā, Vienīgi šajā dziļuma ceplī Karmels Dževina, Polija, 6.05.2022. Trīs panti par svēto Pēteri Lūgšana[195] Vārdi[196] Skatiens[197] Karmels Dževina, Polija, 6.05.2022. Josta prātam Kāda gan josta vai aukla Klusums atklāj lišķīgu čūsku, Karmels Dževina, Polija, 6.05.2022. Karmela ugunskurs Mans ugunskurs ir līdzīgs Jaira meitai[202]. Aizkustināta ar klusuma spieķi, Tomēr ir tas āķis, kas neļauj mierīgi gulēt: Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 8.05.2022. Ala bez lapsas Kas mēģina pieradināt Piepildi savu sirdi Un, kad viņš jau atnāks, Bet esi uzmanīgs: Vienīgi runājošs Klusums[208] Karmels Dževina, Polija, 13.05.2022. Klosteris tuksneša vidū [210] Skrejošā un šausmīgi aizņemtā Atbilde un paskaidrojums Tomēr pēc tuksneša kilometriem Vai bildē redzēju sevi kā bērnu…? Karmels Dževina, Polija, 15.05.2022. Koki kāzu dienā Daži mana dārza koki Pēkšņi, vienā naktī, atnāca Līgavainis[211], Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 22.05.2022. Lūdzu, uzzīmē man klosteri! Ir Lapsas, kas prasa, Ir kukainīši, kas nevēlas manu tuvumu. Ir cilvēki, ir domas, ir jūtas un vēlmes, Un ir svētums, kas vēlas tikai klusumu Visu to priekšā esi arī tu Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 22.05.2022. Pulkstenis un upe Vienmērīgi sitieni, Nē! Vai ar airu spārniem Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 22.05.2022. Pie rakstāmgalda Tas nav vienkāršs kontrasts starp balto un melno. Mana tagadne kā punkts virs ūdens. Virs tās — nākotnes piramīda Un it visos elementos riņķo dievišķā asinsrite Paņem arī tu savu zīmulīti! Karmels Dževina, Polija, 26.05.2022. *** (Es redzu…) Es redzu smilšu graudiņu zem kājām līniju un burtu rindas, tavas rokas glāstus pulksteņa seju ar ūsām Dieva domas par radīšanu Bet es vēl neredzu, Karmels Dževina, Polija, 28.05.2022., 6:00 Saderināšanās Līgavas noslēpuma plīvurs Vai mēģināt to pārlauzt? Atslēga ir manās rokās — Tad sapratīšu vienīgo Vārdu[222], Un atnāks ganiņi[226] un ķēniņi[227]; Un būšu kā monstrance[231]: Karmels Dževina, Polija, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 29.05.2022. Blakus cielaviņu ligzdai [233] Mēs — lepnā cilvēce, Tāpēc tik dārga ir Reiz pienāks visskaistākā — Cik daudz nakšu vajadzēs, Karmels Dževina, Polija, 9.06.2022. Zāle un vecā lapegle [237] Zāles stiebri pagalmā Kad atnāca pārvaldīšanas vējš, Blakus tiem — milzīga lapegle, Vai esi samierināts ar to, Karmels Dževina, Polija, 14.06.2022. ESMU Skats pa logu uz zāli, Kā tad?!? Kas var saprast, lai saprot: No atoma līdz visumam… Karmels Dževina, Polija, 14.06.2022. Ticības soļi Vai esi drošs Ievedīšu tevi briesmās Un atskanēs dziedājums Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 10.08.2023. Ar kādām tiesībām? Bet es… Apej izredzēto pulku, Sūti cūkas pie sēnalām[245], Ogre, 13.08.2023. Baltā Gaisma Pietiktu tikai Diemžēl viedokļu deja Kad sapņu līķus Kā tev šķiet, Ogre, 21.08.2023. Ielūgums uz Jēra kāzām Knaģim ir divas daļas. Tāpēc tev bija jāpaliek Tavas dziesmas notis No tomātiem gatavotie salāti Trīs Gudrie[255] sapratīs un atbrauks… Ogre, 23.08.2023. Pastarā dienā Kas par dīvainību — Kas par cietsirdību — Kas par neizpratni — Tāpēc es baidos, Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 28.08.2023. Tavas dzīves salonā Tavas dzīves salonā Vai pietiks ar dialoga vienu naglu[259]? Vēl ir risks, Ko tad? Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 4.09.2023. Greiza matemātika Kuro jau reiz Bet kā aizķērusies plate Kas tad bija Ogre, 9.09.2023. Rudens pastaiga parkā Zinām, ka miera un laimes pļavas Bet reti kurš sapņo Tāpēc rudens lapu vēstules Lai palīdzētu vispirms sev pašam, Ceru, ka nepatīkami dūmi Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 10.09.2023. Dīvainais pulkstenis Parasta ciparnīca Pirmā — lēna, majestātiska; Vai ciparu vietā… vieninieks? Un iedaļas nav vienādas. Vislielāko izbrīnu piedzīvoju, Ogre, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 11.09.2023. Jaunā skaņuplate Aizķērusies melu plate Ja tuvosies lopu saimnieks[276] Bet ir, kas apkalpo atskaņotājus. Tāpēc rūpīgi ielūkojies Ogre, 30.09.2023. Palīdzīgā roka Saulam un… Ar pirmo pirkstu apstādinu grēku[285], Vai arī tu gribēsi Ikšķile, Baskāju Karmela klosteris, 19.04.2024. Līdzība par jaunavām [289] M. Dumjā jaunava teica: Un nepamanīja, ka mirst Gudrā jaunava Tikai šī otrā Ogre, 26.04.2023. Plaisa pērlē M. Neatbildētie jautājumi, Atkal jāgaida Mazais Princis, Lai māca man arī drosmi Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 27.04.2024. Spalviņa Klusuma galda virsmai Nevarēju iedomāties, Pamodināja mani svētais Jāzeps[300]. Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 27.04.2024. Atklātne no (svēt)ceļojuma Inesei Ir kafejnīcu, metro, okeāna, Pēc atgriešanās mājās Ir, kas savu ceļojumu apslacina Pēc atgriešanās redz, Aglona, 27.04.2024. Īss dzejolis par augšāmcelšanos Vai atceries, Šodien viņa Roze atvēra grāmatu, Tagad tā ir jaunu nošu pilna! Tomēr tavi dīvainie saduceji Ogre, 19.09.2023. Simfonija Kā lai es izsaku Ar nošu, bemolu, diēzu, Lēnām manas simfonijas grīdā Bet tu gribi vien plaukšķināt, Esmu pagājis malā. Dažreiz viena asara, Ogre, 13.12.2023. Gājputni vīnadārzā Vai jābrīnās, ka ziemā Dēla sasalusī sirds Bet Saule nepadodas. Tātad arī sasalušais dēls Ogre, 29.09.2023. Gaismas deja Kānā Pēc dzīves pantu lasīšanas Bet dzīves loga sprauga Bez vārdiem un bez kustībām Skatītājs mēģināja attaisnoties: Tad zvaigznes sāka kratīt galvas Ar savu māla trauku[315] Lai man un tev ir Vīns[317]! Karmels Dževina, Polija, 21.05.2022. Kānas viesa atzīšanās Pasaules gaismas melo Bail atstāt pilsētu, Ārpus tās spīd Mēness[320] Nevar aizvietot Kānas vīnu[321]… Gulbene, 10.09.2020. Aglonas vīna pagrabs Dievmātei Nespēka nakts. Krusta spiestuve. Aglona, Vissvētākā Sakramenta priekšā, 28.04.2024. [1] Salīdzini ar J 2,10. [2] Sal. Dz 2,4. [3] Sal. J 2,1-11. [4] Sal. J 4,1-42. [5] Sal. J 2,1-11. [6] Sv. Augustīns, 293. sprediķis (Par sv. Jāni Kristītāju kā balsi un Jēzu Kristu kā Vārdu). Sal. arī: „Tu būsi mēms…” (Lk 1,20); „Saucēja balss tuksnesī” (Lk 3,4); „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (J 3,30); „Iesākumā bija Vārds.” (J 1,1). [7] Sal. Rad 22,1-19. [8] Stola ir viens no Romas katoļu Baznīcas liturģisko apģērbu elementiem liturģisku funkciju veikšanai, ko nēsā garīdznieki, kas ir saņēmuši ordinācijas sakramentu. Stola ir no auduma šūta lenta, kuras galos visbiežāk ir uzšūtas krusta zīmes vai kāds cits kristīgs simbols. Tā simbolizē Kristus priesterības svētdarošo spēku. [9] Sal.: Mt 19,4-6; Mk 10,6-9. [10] Sal. J 4,1-42. [11] Sal. Lk 5,1-11. [12] Sal. Mt 13,31-32. [13] Sal.: Mt 27,45.50; Mk 15,33.37; Lk 23,44.46 + J 19,28-30. [14] Sal. Dz 2,4. [15] Sal. J 21,18. [16] Sal. Is 11,8. [17] Sal.: Mk 10,13; Lk 18,15. [18] Kolenda (poliski: kolęda) — tradīcija Polijā, kad Ziemassvētku laikā priesteri apciemo draudzes locekļus mājās. Vizītes mērķis — kopīga lūgšana draudzes locekļu mājās, mājas pasvētīšana un svētības došana ģimenei nākamajam gadam. [19] Sal. 2 Māk 1,18-22. [20] Sal. 2 Kor 12,7-10. [21] Sal. Ez 1,24; 43,2. [22] Sal. J 4,1-42. [23] Sal. J 2,1-11. [24] Sal. Izc 16. [25] Sal. ar Lieldienu slavas himnas tekstu, kas tiek dziedāts Lieldienu vigīlijā. [26] Sal.: Ps 104,2. [27] Sal.: Is 38,12; 40,22. [28] Sal. Atkl 12,1. [29] Sal. Mt 10,30. [30] Sal. Is 38,12. [31] 2019. gada 15. aprīlī dega Parīzes Dievmātes katedrāle. [32] Dzejolis tapis, vērojot Lauras Feldbergas ilustrācijas izdevumiem „Mieram tuvu”. [33] Jādomā par svēto Jāni Kristītāju. [34] Sal.: J 3,8; Apd 2,1-4. [35] Sal.: Izc 3,1; 1Kēn 19,8-14. [36] Sal. Is 6,13; 10,20-22. [37] Sal.: Mt 14,13-21; 15,32-38. [38] Sal. Mt 10,10. [39] Sal. J 4,1-42. [40] Sal.: Mt 27,29; 2 Tim 4,8. [41] Sal. Jer 13,11 . [42] Sal. J 21,11. [43] Sal. Jer 13,3. [44] Sal. Mt 16,18. [45] Sal. J 21,9. [46] Sal. Jer 13,7. [47] Sal. Dz 2,14. [48] Sal. J 19,34. [49] Sal. Rad 8,11. [50] Sal. Is 61,1-9. [51] Sal. Is 42,1-4. [52] Sal. Dz 8,6. [53] Sal. Gal 2,19b. [54] Sal. 1 Ķēn 19,12. [55] Sal. J 20,28. [56] Sal. J 19,34. [57] Sal. Jer 13,1-11. [58] Sal. 1 Ķēņ 19,13. [59] Sal. Rad 8,10-11. [60] Sal.: Mat 3,16; Apd 10,38. [61] Sal. J 2,4. [62] Sal. Izc 3,1-18. [63] Sal. Rom 4,18. [64] Sal. Izc 3,14. [65] Sal. 1 J 1,3. [66] Sal. Mt 26,75; 27,5. [67] Sal. Mt 13,32. [68] Sal. Ez 16,6-14. [69] Sal.: Mt 26,33-35; 16,21-23. [70] Sal. Mt 16,16-19. [71] Sal.: J 2,1-11; Mt 26,27-28. [72] Sal. Lk 1,39-56. [73] Sal. Lk 12,49. [74] Sal. Mt 25,1-13. [75] Sal. J 4,1-26. [76] Sal. J 3,8. [77] Sal.: J 3,1-21; 7,50-52; 19,39-42. [78] Sal. Rad 11,1-9. [79] Sal. J 6,21. [80] Sal.: Rad 6 + Ebr 9-10. [81] Sal.: Rad 22 + J 1,36. [82] Sal. Atkl 5,11-12. [83] Sal. Atkl 21,4. [84] Sal. Atkl. 21,23. [85] Sal. Lk 14,13. [86] Sal.: J 20,20.27 + 1 Tim 1,15-16. [87] Sal. Is 49,16. [88] Sal. J 3,29. [89] Sal. 1 Krl 18,38-39. [90] Sal.: Os 2,16-25; J 4,5-29. [91] Sal. Lk 1,46-55. [92] Sal. Ps 144,1. [93] Sal. J 4,39-42. [94] Sal. Mk 14,9. [95] Sal.: Dz 5,1b; Sak 9,5; J 2. [96] Sal. Mt 13,31-32. [97] Katoļu Baznīcā par Svētā Gara flautu sauc svēto diakonu Ēfrēmu (dzīvoja IV gadsimtā), jo viņš ir daudzu dziesmu un himnu, kā arī teoloģisku rakstu autors. [98] Svētā Mariama Bavardi (Mariam Baouardy; 1846–1878), Baskāju Karmela klostermāsa bija neizglītota sieviete, tomēr Dievs apdāvināja viņu ar daudziem mistiskiem fenomeniem, vairākām atklāsmēm, pravietošanas dāvanu un caur viņu atjaunoja Svētā Gara kultu. [99] Sal. Is 53,5. [100] Sal. Lk 10,38-42. [101] Sal.: Mt 10,30; 23,24. [102] Sal. 2 Sam 12,1-4. [103] Sal. Mt 25,1-13. [104] Sal. Mt 16,18. [105] Sal. Lk 5,4-11. [106] Sal. Mt 25,6. [107] Sal. Ebr 11,3. [108] Sal. Mt 8,16. [109] Sal. Apd 2,22-36. [110] Sal.: Mt 22,1-14; 25,1-13; Atkl 21,9-11. [111] Sal. Lk 2,7. [112] Sal.: Is 53,5; J 19,18.34; 20,20. [113] Sal.: J 1,14; Kol 2,9; Rom 8,3-4; Ebr 2,14-15. [114] Sal.: „Ak, patiesi svētīgā nakts, kurā apvienojas zeme un debesis, izlīgst cilvēks ar Dievu.” (Lieldienu slavas himna). [115] Sal.: J 2,18; Mt 16,1; 1 Kor 1,22. [116] Sal. J 1,1. [117] Sal. Mt 12,38-40. [118] Sal.: Ebr 3,7-9 (!); Apd 7,36; 13,18. [119] Sal. J 2,13-17. [120] Sal. Lk 1,26-37. [121] Sal. J 1,14. [122] Sal.: Mt 1,18-25; 2,12-15; 2,19-23. [123] Sal. Lk 23,46. [124] Sal. Lk 24,6-7. [125] Sal.: J 3,8; Apd 2,1-4. [126] Sal. 1 Kor 13,13. [127] Sal. J 13,1-11. [128] Sal. J 13,12. [129] Sal. J 20,20. [130] Sal. J 20,27. [131] Sal.: J 17,24; 14,2-3. [132] Sal. J 13,1-15. [133] Sal. J 13,23-25. [134] Sal. Lk 24,1-3. [135] Sal.: J 12,1-7 + 11,2. [136] Sal. Mt 27,60. [137] Sal. Mt 28,2. [138] Sal. Mt 14,22-33. [139] Šī panta labākai izpratnei vajadzētu ņemt vērā, ka uguns var simbolizēt ciešanu daudzumu, bet ka tas ir arī viens no Svētā Gara, tātad Dieva Mīlestības, simboliem (sal. katoliskās Baznīcas katehisms, 696. punkts). Vairāk: KBK 608: „Jānis Kristītājs pēc tam, kad piekrita Jēzu kristīt tāpat kā grēciniekus (sal. Lk 3,21; Mt 3,14-15.), ieraudzīja un norādīja uz Viņu kā Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku (sal. J 1,29. 36.). Tādējādi viņš atklāj arī Jēzu kā cietēju Kalpu, kurš klusējot ļauj sevi vest uz nokaušanu (sal. Is 53,7; Jer 11,19.) un nes daudzu grēkus (sal. Is 53,12}, un kā Pashas Jēru, kas ir Izraēļa atpestīšanas simbols pirmās izceļošanas Pashā (sal. Izc 12,3-14; J 19,36; 1 Kor 5,7). Visa Kristus dzīve izsaka Viņa misiju kalpot un atdot savu dzīvību, lai daudzi tiktu atpirkti (sal. Mk 10,45).” un KBK 609: „Ar savu cilvēka sirdi, pilnībā pieņemdams Tēva mīlestību uz cilvēkiem, Jēzus „mīlēja viņus līdz galam” (J 13,1), jo „nevienam nav lielākas mīlestības, kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (J 15,13). Tātad ciešanās un nāvē Viņa cilvēciskums ir kļuvis par Viņa dievišķās mīlestības pilnīgu un brīvu instrumentu — mīlestības, kas grib atpestīt cilvēkus. (sal. Ebr 2,10. 17-18; 4,15; 5,7-9) Patiesi, Viņš brīvprātīgi uzņēmās ciešanas un nāvi mīlestībā uz Tēvu un cilvēkiem, kurus Viņš vēlējās glābt: „Neviens man (…) {dzīvību} neatņem, bet es pats to atdodu.” (J 10,18) Te arī sakņojas Dieva Dēla, kas pats dodas pretī nāvei, neierobežotā brīvība. (sal. J 18,4-8; Mt 26,53)”. [140] Sal. Mt 18,22. [141] Sal. piem.: Apd 7,36; 13,18; 1 Ķēn 19,8; Mk 1,13. [142] Sal. Mt 26,15. [143] Sal. Mt 10,2. [144] Sal. Atkl 7,4. [145] Sal. Lk 15,1-7. [146] Sal. Mk 4,8. [147] Sal. J 11,1. [148] Sal. Ps 23,5. [149] Sal. Apd 2,13.15-18. [150] Sal. Lk 23,31. [151] Sal. Lk 15,29. [152] Sal. Lk 9,59-62. [153] Sal. Desmit Dieva baušļi. [154] Sal. Baznīcas baušļi. [155] Sal. Mt 22,34-40. [156] Sal. J 15,12. [157] Sal. J 3,8. [158] Sal. Apd 1,13. [159] Sal. J 2,10. [160] Sal. Izc 3,1-3. [161] Sal. Izc 11. [162] Sal. Izc 14,6. [163] Sal.: Atkl 1,8; 21,6; 22,13. [164] Sal. Māc 12,6. [165] Sal. Lk 19,1-10. [166] Sal. J 20,20.27. [167] Ar šo vārdu atzīmē lūgšanas realitāti Svētās Mises laikā, pateicoties kurai maize un vīns kļūst par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm. Sal. katoliskās Baznīcas katehisms 1353. numurs: „Epiklēzē Baznīca lūdz Tēvu sūtīt Svēto Garu (vai savas svētības spēku) pār maizi un vīnu, lai tie Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm un lai visi, kas piedalās Euharistijā, kļūtu viena miesa un viens gars (dažās liturģiskajās tradīcijās epiklēze seko pēc anamnēzes). Atstāstot Euharistijas iedibināšanu, Kristus vārdu un darbu spēks un Svētā Gara vara dara sakramentāli klātesošo zem maizes un vīna zīmēm Viņa Miesu un Asinis, Viņa reiz un uz visiem laikiem upurēto upuri uz krusta. [168] Sal.: Mk 14,22-25; J 6,51; 15,13; 10,14-18. [169] Sal. Lk 23,44-45a. [170] Sal. Lk 11,43; 14,7. [171] Sal. Mk 10,35-41. [172] Sal. Mk 10,42-45; [173] Sal. Mk 10,46-52. [174] Sal. Mt 9,17. [175] Sal. Mk 10,46-52. [176] Šajā dienā katoļu Baznīca svin īpašu dienu – visu svēto lielos svētkus. [177] Sal. Mt 2,1-12. [178] Sal. katoliskās Baznīcas katehisms 783. – 786. [179] Sal. Izc 2,1-10. [180] Sal. Mt 3,13-16. [181] Sal. J 4,1-26. [182] Sal. J 1,29. [183] Sal. Sv. Terēze no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga, Baskājaino karmelītu ordeņa māsa, nodzīvojusi vien 24 gadus, tomēr viņas dzīves svētums bija tik liels, ka tika izsludinātā par svēto un atzīta par Baznīcas Doktori. [184] Sal.: 2 Kor 1,22; 3,2-3. [185] Sal. Izc 3,1-18 + 2 Kor 1,19-20. [186] Sal. Lk 1,38. [187] Sal. J 2,1-11. [188] Sal. Rad 2,2-3. [189] Sal. J 2,9-10. [190] Sal.: J 2,4; 12,23.27; 13,1; 17,1. [191] Sal. Mt 26,36-46. [192] Sal. Mt 23,37. [193] Sal. Mt 26,37. [194] Sal. Ebr 6,19-20. [195] Sal. Lk 22,31-32. [196] Sal. Mk 14,30.72. [197] Sal. Lk 22,61-62. [198] Sal.: 1 P 1,13-16; Ef 6,10-18. [199] Sal. Mt 24,43-44. [200] Sal. Rad 3,1-15; Rad 4,7. [201] Sal. Mt 22,1-14. [202] Sal. Lk 8,41- 42.49-56. [203] Sal. 2 Māk 1,18-30. [204] Sal. Flp 1,23-24 un Lk 8,16; 11,33. [205] Sal. 2 Ķēn 2,8-15. [206] Sal. 1 Ķēn 19,3-8; 2 Ķen 2,2. [207] Sal. 1 Ķēn 19,11-12. [208] Sal. 1 Ķēn 19,12b-18. [209] Sal. 2 Ķēn 2,9-11. [210] Dzejolis tapa šī teksta iespaidā: „Klosterī nāve ir dzimšanas diena, tā ir lūgšanu un askēzes dzīves noslēgums un kronis. Mūsdienu cilvēkam mazsaprotama filozofija, bet tā izaug no garīgās pieredzes, no personīgas tikšanās ar Dievu, pēc kuras zemes dzīve ar tās priekiem izskatās kā veca, nodzeltējusi fotogrāfija.” Leons Gabriels Taivāns, „Mājas Viesis”, 2004. gada aprīlis. [211] Sal. Mt 25,1-13. [212] Sal. J 15,1-8. [213] Sal. Is 52,13-53,12. [214] Sal. J 4,1-42. [215] Sal. J 13,23. [216] Sal.: Atkl 1,8; 21,6; 22,13. [217] Sal. Lk 1,26-38. [218] Sal.: Atkl 1,4; 1,8; 4,8. [219] Sal.: Lk 1,66; J 5,20; Apd 4,13. [220] Sal. Mt 1,18-19. [221] Sal. Mt 1,20-25. [222] J 1,1-3.6. [223] Sal. Lk 1,26-28.31-33.38. [224] Sal. Lk 1,36-37. [225] Sal. Lk 1,5-17. [226] Sal. Lk 2,6-18. [227] Sal. Mt 2,1-2.5-6.9-12. [228] Sal. Mt 2,1-3. [229] Sal. Mk 1,23-25. [230] Sal. Lieldienu slavas himna. [231] Katoļu baznīcā liturģijā lietots zelta trauks ar apaļu lodziņu vidū, kur ieliek konsekrēto Hostiju un uzstāda publiskai adorācijai vai nes procesijā. [232] Sal. Mt 13,54-55a. [233] Blakus vienai no Karmela klostera ēkām peonijas viducī cielaviņas sataisīja ligzdu. Sēžot mierīgi tā tuvuma, varēja novērot, ka ik pēc laika pielido vecāki, lai pabarotu savus mazuļus. Dzejolis tapis redzētā iespaidā. [234] Sal. Flp 3,17-20. [235] Sal. 1 J 2,16-17. [236] Sal J 3,1-12. [237] Klostera vecās ēkas priekšā aug milzīga lapegle. Tās apakšējie zari ir apmēram deviņus metrus gari. No attāluma izskatās, ka to zari ir divas reizes platāki, nekā pati ēka. [238] Sal. Ps 90,5-6. [239] Sal. Mt 6,30. [240] Sal. Ez 37,1-14. [241] Sal.: Izc 3,14; Apd 17,28. [242] Sal. Mt 14,22-30. [243] Sal. Mt 14,31-33. [244] Sal. Mt 15,21-25. [245] Sal. Lk 15,14-16. [246] Sal. Mk 7,28. [247] Sal. Mt 15,26-28. [248] Sal.: Mk 12,32; Mt 16,16-20; 23,10. [249] Sal. Mt 16,13-14. [250] Sal.: Rad 3; Mt 16,22-23. [251] Sal. J 11,1-45. [252] Sal. Ez 37,1-14. [253] Sal. Lk 19,1-10. [254] Sal. J 4,1-42. [255] Sal. Mt 2,1-2.5-6.9-12. [256] Sal. Mt 16,26. [257] Sal. Mt 16,21-22. [258] Sal. Mt 12,42. [259] Sal. Mt 18,15. [260] Sal. Mt 18,16. [261] Sal.: Mt 18,17. [262] Sal.: Mt 18,19-20. [263] Sal. Mt 18,23-34. [264] Sal. Mt 18,21-22. [265] Sal.: Mt 3,16-17 + J 10,30; 1 J 5,6-8. [266] Sal. Lk 22,34.60-61. [267] Sal. J 21,15-19. [268] Sal. Mt 20,1-6. [269] Sal. Mt 16,16. [270] Sal. Mk 6,3. [271] Sal.: Mt 20,13 + 2 Kor 5,14-15 + Ebr 10,12-14. [272] Sal. J 19,34. [273] Sal. Mt 10,1-4. [274] Sal.: Gal 1,13-24 + 1 Tim 1,12-17 + Mt 9,13; 12,7 + Jk 2,13. [275] Sal.: Rad 3,1-7; Mt 4,1-10. [276] Sal. Rad 4,1-8. [277] Sal, 1 Ķēn 1-16. [278] Sal. 2 Sam 11,1-17. [279] Sal.: J 2,1-11; Mt 21,33-43. [280] Sal. Mt 28,5-7. [281] Sal. 2 Kor 13,4. [282] Sal. Atkl 20,11-15. [283] Sal.: Ps 118,22-23 → Mt 21,21-42. [284] Sal. Apd 9,17-18. [285] Sal. Apd 9,4. [286] Sal. Apd 9,27. [287] Sal. Apd 18,3. [288] Sal.: Apd 9,16; Ebr 12,6. [289] Sal. Mt 25,1-13. [290] Sal. Mk 12,42. [291] Sal.: Mt 25,10; Lk 18,14. [292] Sal. Mt 11,19. [293] Sal. Sīr 6,14. [294] Sal. J 1,29.36. [295] Sal. J 19,34. [296] Sal. Mt 7,6. [297] Sal. 1 Ķēn 19,5-8. [298] Sal. 1 Ķēn 19,11-12. [299] Sal. 1 Kor 13,1-3. [300] Sal. Mt 1,24. [301] Sal. J 3,8. [302] Sal. Mt 2,1-12. [303] Sal. Mk 2,2. [304] Tieši pulksten 1500 — laikā, kad Jēzus Kristus mira uz krusta. [305] Sal. „Īss dzejolis par pārcelšanos” no 13. IX 2019. [306] Sal. Mt 22,23. [307] Sal. 1 Kor 15,19. [308] Sal. Mk 16,6. [309] Sal. Mk 2,1-12. [310] Sal. Mt 21,28.30. [311] Sal.: Is 45,8; Ps 42,8; Ez 1,24; 43,2. [312] Sal. Mt 21,31-32. [313] Sal. Mt 21,29. [314] Sal. J 2,1-11. [315] 2 Kor 4,7. [316] Sal. Sal. Izc 33,18-23; 34,5-9. [317] Sal.: Apd 2,1-4.12-18; Ef 5,18-21. [318] Sal. J 3,8; Apd 2,1-4. [319] Sal. Mt 4,1-11. [320] Sal. Lk 1, 78. Šis pants tiek izmantots Baznīcas lūgšanā (Breviārā), norādot, ka Saule, Gaisma no augstumiem, Auseklis no augšienes (tulkojumu dažādība) ir pats Kristus Jēzus. Tādējādi visu saules sistēmu iespējams uztvert kā Dieva Valstības ikonu. Un tas ved pie izpratnes, kāpēc mēness tiek dēvēts par Vissvētākās Jaunavas Marijas simbolu, jo Viņas svētums ir kā Dieva žēlastības atstarojums. N. B! Svētie Fatimas bērni mēnesi mēdza saukt par Vissvētākās Jaunavas Marijas lampu; sauli — par Jēzus lampu. [321] Sal. J 2,10. [322] Sal. J 2,7. [323] Sal. J 20,15. No sirds pārpilnības runā mute.
vīna pagrabā,
un viņa mīlestība
ir viņa karogs
pār mani.
bija tik daudz augļu…
izspiest no tiem sulu
vai neprati saglabāt vīnu līdz šim[1]?
un paliec mīlestības reibumā
visu šo attiecību ziemu!
atveda vēju un zvaigznes.
Prasīju gulbjiem un dzērvēm
izplest tās pāri laikam.
visu zvaigznāju dziesmas,
četru stīgu dzejoli
un Lapsas ilgas pēc druvas.
starp apses lapām nedrošām.
Tās saprot lūgšanas spēku,
kas atver vīna pagrabu.
mūziku, vārdus un mīlu,
kuras simfonija skanēja
jau kādreiz Golgātas kokos.
lai bekars atrod bemolus,
un lociņš, kas aizskar mums sirdis,
var visu noslēgt Omegā.
izbraucu daudz ceļu,
tādēļ tai dienā biju noguris,
un kaut bija tikai pusdienlaiks,
mani viegli iemidzināja mūžības pulkstenis.
Viņas plīvurs no krāsainām lentēm,
balta, gara kleita,
melleņu pušķis rokās
un vulkānu simfonija fonā
apbūra mani un pasauli
līdz zvērestam.
Sākām dejot kopā ar zvaigznēm…
likās joprojām braucu
pa ceļu un laika lentēm.
Tomēr ieraudzīju, ka
aiz loga ir pirmais sniegs
un rudens atkailinātos kokus
apsēduši nosaluši putni.
Un virs galvas es sadzirdēju:
galaktikas spēlē Mendelsonu…
pie krūtīm man piesprauž
Karmela un Latvijas
Trīs Zvaigznes un krāsas.
Un, paceļot galvu, ieraudzīju,
ka tik daudzu viesu acis lūdz:
„Vai jūs dosiet mums padzerties[4]?
Mums nav vairs vīna…[5]„
vīna ekspertiem,
aizsūtīju telegrammu,
lai no sava pagraba
tie atsūta vislabāko.
(sv. Augustīns) [6]
ēda sirdi
visu mūžu
stāvot tumsā
ĒDĀJU NOKRĀSOJA
VARAVĪKSNES ŠŪPOLĒS
SAULEI AUSTOT
ievainojuma
reibinošo garšu
pēc Brieža
parādīšanās
un aizbēgšanas,
kura uz kaulu
un sirds sāpēm
ilgu dejai
spēlē melodiju?!?
domu garos matus,
lai tās virpuļo vārdos
visas tautas priekšā
mākoņu un zemes
kāzu laikā…
nogalināt
tavas sirds Īzaku
viņa vārda dienā,
bet krūmā neatrada
Upura Jēru
viņa vietā[7]?!?
uzraksti vēstuli
Jānim Kristītājam
un Marijai Magdalēnai!
Viņi zina, kur ir
Jērs un Tukšais kaps…
apzaga kokus
un sirdi.
Vairs nav lapu,
uz kurām es rakstītu
vēstuli no dziļumiem.
stāsta klusuma sniegs,
kas drīz atnāks,
zvaigznāju neaptveramības sūtīts.
pagātnes un nākotnes pēdas.
(Lk 1, 60)
vārda akordā
vienu toni
tā piepildīt
ar dzīves krāsām,
pārveidotu mažora dārzā
un pelēkos garāmgājējus
pabarotu ar augļiem?
der sirds spārniem,
lai paceltu tevi līdz zvaigznēm?
noklausīties Rozes stāstu
par tuksnesi un Zeltmatainā jautājumiem.
der taviem asaru soļiem,
lai sasniegtu aku tuksnesī?
jautāt par Lapsiņas gudrību
un čūskas kodumu, bet citu labā.
der ilgu apskāvienam,
lai pieradinātu tevi dienas garumā?
varēsi pazīt savu Vienīgo Zvaigzni,
kura kopš mūžības raugās uz tevi.
tik līdzīgs karogam
poļu vārdu pušķis —
jo mīlētam un attaisnotam
kāds pievienojis mīlošā krāsu…
…lai tajā paslēpto smaržu
ar Triju Zvaigžņu spožumu
sasien klusa vīraka stola[8].
taču ir rakstīts:
kāds atstās Tēviju
un pieķersies Rozei,
un tie būs viena Zvaigzne
uz melna laika juma[9].
Venēra rītam,
aka samarietei[10] —
tava sirds Tēvijai.
pāršķēla sirds ozolu
un noskūpstīja lūpas
ar pravietisku smaržu.
dzejas jūrā līdz pat Omegai,
un jāizvelk mirstošās dvēseles.
Ietin viņas Latvijas karogā,
lai izveseļojas no mūžīgās nāves[11].
zobens Orionam,
Kristītājs Jēzum —
tava sirds Baznīcai.
ievainoja jūtu bērzu
un pieskārās acīm
ar sajūsmas ūdeni.
izbrīna akā līdz pat varavīksnei
un jāatdzīvina pelēkās domas.
Ieliec tās Baltajā Hostijā
un pārklāj ar svētuma dziesmu.
saule mēnesim,
naglas Krustam —
tava sirds Dievam.
gaida Rozes upuri,
lai padzirdītu Jēriņu
devītajā stundā[13].
starp puķu dārziem un vīna pagrabiem[14],
bet mierinās Žēlsirdības stundas zvans.
Izmaini nošu atslēgu un kā līnijas izstiep rokas!
Lai tevi apjož Mūžības Varavīksne.
Tu jau zini, uz kurieni tā vedīs…[15]
Vai pelni no partitūras
varēs nospēlēt
cerību simfoniju,
vai pēc tava ugunsgrēka
viss apklusa uz mūžiem?Vai tukšā gliemežvākā
varēs paslēpties
kaut no asaru lietus,
vai tava prombūtne
aizmūrēja visas izejas?Vai caurdurtajā Delnā
var tagad nomazgāt
negribēto pagātni,
lai tavas stihijas
savaldītu akordos?!? Vai tukšajā Kapā
var ielikt
nomirušos skatienus,
lai tagad mēs kopā
pārkāptu laika slieksni?!?
ārpus pilsētas un dzīves trokšņa
biju uzstādījis savu teleskopu.
un sirds
ilgi nevarēja pierast
pie ticības dziļās tumsas.
pamanīju apbrīnojamo
Paradīzes miglāju,
kurā dzimst jaunas zvaigznes.
Un jaunais es.
Šis ir tas māceklis, kas par šo liecību dod un uzrakstīja šo;
un mēs zinām, ka viņa liecība patiesa.”
(J 13,23; 21,24)
piecas sarkanas Zvaigznes
dzied par mūžīgām ilgām
un neaptveramo žēlsirdību.
tūkstošiem manu un tavu pasauļu,
kurās zīdaiņi vairs nespēlējas pie odzes alas[16]
un apustuļi aizliedz bērniem
pat tuvoties Ugunskuram[17].
Kāpēc neļaujam gribas karogam skriet domu mastā?!?
Kāpēc nesūtām savu siržu satelītus
neatgriezeniskajā ceļojumā Viņu virzienā?!?
ka aiz mūsu baiļu sistēmām
pastāv vēl citas galaktikas,
kuras vien knapi var redzēt
caur biezajām laika lēcām?!?
es redzēju kādu statīvu,
kas saviem četriem elkoņiem
virs galvas un laika robežām
stāstīja par Tavu un manu Krustu.
no tiem pilēja klusa Mīlestība,
kas dzied cilvēku un eņģeļu sirdīs,
un apgaismo mani, tevi un Latviju.
vai dziedāja tikai viņi vai arī Cits,
kas mira Golgātā un manī.
pasmaidīja tik izteiksmīgi un teica:
„Katrā simfonijā ir diēzi un bemoli!
otrie — iepilina zāles un miegu.”
samīļot ezi, noskūpstīt ledu un uzrunāt koku.
Šķiet neiespējami…
sasala un apbruņojās?
kļuva par pieaugušajiem
un aizmirsa par visdziļākajām
Rozes un Lapsiņas sirds ilgām.
lai iedegtu visspožāko Zvaigzni.
Tā izvedīs no Heroda lāsta
un nostādīs uz Betlēmes sliekšņa.
Ēzelis un vērsis paskaidros visu:
grēka nakti, laika sienu, krusta sili, debesu ilgas.
ka aizputekļots žestu uguns,
aizbērta sarunu aka,
sagānīta uzticības svētnīca
raud smilšu pulkstenī.
ka tas nav uz mūžiem,
jo ir priesteri, Saule,
un ir rakstīta Vēstule,
kas jālasa Žēlsirdības stundā.
spītīgam bērnam
stāsta pasaku
par ziemas ieguvumu:
bet tuvāk cīņas Orionam
tu sapratīsi
siltuma žēlastību
un pazemināšanas dzeloni[20].”
raksta atvadu vēstuli
tavu domu upei.
spārnu klusā mūzika
un dzīvie burti debesīs.
Augšāmcelšanās
vienkāršās zosis,
tomēr to dzeja
kā Varenākie Ūdeņi[21].
vairs nesniegs jūtu zemi,
kas nevēlas būt tā līgava.
ar koku galotnēm
tā apņēmās dot tiem dzert.
Akas spogulī
ieraudzīt Jēkaba ilgas,
lai vienā acumirklī
novilktu bezkaunības kleitu[22].
apjozīs gribas uguni
kā kūļus — miltiem un maizei.
Lapsiņas asaras
un Mazā Prinča Rozes nopūtas.
tukšajos vēstures traukos
ļaut paļāvības bērniem
dejot kopā ar Mariju
visu nakti
līdz Vasarsvētku rītam[23].
Baznīcas bodē
savam bērnam viņi nopirka
skaisti iesaiņotas konfektes
un sakramentus.
ka manna paredzēta
tikai vienai dienai
un Dieva skūpstus
vajag krāt katru dienu[24].
viņa vārda dienā,
tie atrada tikai…
tavas dzīves vilciens negaidīs
un ilgi pat nezinās, ka esi palicis te.
roku zari, dziesmu smarža
un pati sirds stacija to vidū.
Tomēr citādi…
tev sajuks visi burti telefonā,
jo tā nav cilvēku un eņģeļu valoda,
kas atrod ceļu uz mājām.
siltu uzmanības stūrīti,
kas kā mūžības ķīlis
pēc kāda laika atvērs vulkānu.
savējie tevi nepazīs.
Un pat nezinās, kā to skaidrot…
līdz Lieldienu griestiem:
„Ak, cik tā bija
Laimīga Vaina[25]…!”
raisot izbrīnu naktī:
pāros — viena aiz otras,
apņēmīgi un taisni.
tā iedrošinājās teikt:
„Gadiem jūs dejojat riņķī,
bez mērķa, bez jēgas aizvien!”
kauna mākoņi sedza —
izjuta vājumu savu:
apbūra tos Polaris.
vai būs atradies raksts,
vai pasaules beigās var
kā telti tās satīt kāds[26]?!?
daudz zinošāks par cilvēku tas[27]:
„Mēnesi paņemiet lokā!
Pazudīs skumjas un kauns…”
Dejot ar Mēnesi liek…” —
kurnēja, neredzot tālāk,
kā to ieradums liek.
Omegas rokās jau redz.
Divpadsmit kalpo tur līksmi
Tai, kuru Saule jau sedz[28].
„Sakratīt zvaigznājus laiks!”
Un kad es paņēmu somu,
piekrita visi labprāt.
kad atnāks pasaules gals…
Sakiet tad droši, lai dzīvo:
„Saskaitīts galvas katrs mats[29].”
sēžot sirds stacijā viens.
Četri reiz desmit aiz manis,
miljons dienu nāks klāt…
smalka diedziņa kaleidoskops!
Kā audējs es esmu?!
Telts tiks satīta.
Diegs — pārrauts[30].
dziedās par varavīksni
pēc domu, vārdu un pieskārienu lietus?
kas izgriezti no ozolu tūkstošiem.
Tek vitrāžas,
kuru mozaīka — no šedevru lodziņiem.
kas izgrebti no Paradīzes Koka.
Deg sirdis,
kuru teleskopi var sasniegt Omegu.
es aizmirstu par tevi.
Nelīdz tīmeklī sūtītās bildes,
nedz saites uz videoklipiem.
vai tās tiešām nerunā?!
Vai man jāiet pie ārsta,
vai vajadzīga tikai pacietība?
kas kādreiz kliedza no rīta un vakarā…
Vai tomēr tie bija vilki,
kas tik labi paslēpušies avju ādās?
Mazā Prinča ceļojumā,
lai iemācītu tevi zīst
un spēlēties smilšu kastē…
aizmirstot par tavu izcelsmi —
tu neesi tikai poliete vai latviete,
jo tavi brāļi ir starp zvaigznēm…?
un to sūta tavi tuvinieki vai slepkavas,
lai sargātu mani no skumjām
vai nepamodinātu aizdomas…
ieliku pudelē un ielaidu laika upē.
Kādreiz tā sasniegs Omegas krastus
un pastāstīs par tevi, mana sirds…
izstāde „Logi”.
Nevar ieraudzīt
nedz pagātnes drupas,
nedz nākotnes liesmu.
Nav iespējams nomazgāt
sasistos vārdus un ilgas
vai pielikt aizmirstības aizkarus.
kas naktīs sarunājās ar zvaigznēm
un sapņoja par 44 saulrietiem,
Rozi, Jēriņu un Zeltmataino…
Nozodz tos!
Ieliec Sirds Mājā!
Tā gribas redzēt, just un mīlēt!
Putekļu kārta
grib pilnībā
noklusināt šos vārdus…
uz cilvēces fona
uzdod jautājumu
par Neizsakāmo.
kluso, ļoti maigo Balodīt!
Tavi čuksti aicina:
visu Jēzum uzticiet!
Tavā iejūtībā atmirdzēt.
Nesu dzīves ūdeni,
Jēzus vīnu gaidu vien.
laipnā, Dieva Tēva kronētā!
Tava dziesma mudina:
krusta naktī izturiet!
vēlos Augšāmcelto sastapt vien.
Manus grēkus Kungam nes,
piedošanu izlūdz man!
spožā Rīta Zvaigzne dvēselēm!
Spārno Tavi brīnumi:
celiet Dieva Baznīcu!
Dieva Mīlestību visiem mums.
Jēzus Vārdu godināt
steidzos tagad mūžībā.
sūta sveiciena dziesmu
saulei, ūdenim, Jānim[33]
un man.
sakustināt cerības aizkarus,
aiz kuriem Horeba kalns[35].
stāstīt par Svēto Atlikumu[36]
un pavairošanas brīnumu[37].
apsegt ar karsoņa tīmekļiem
un piespraust nespēka saktu.
lai dotos dzīves procesijā
un sadegtu Jāņa ugunī!
Vai rīt…?
vai dzīvas acis?!
vai gribi citu ieraudzīt?
vai sirds vēl gaida un dreb?
vai tomēr noiets tavs ceļš?
vai jau gatava citiem dot dzert?
vai gaida joprojām ērkšķu kronis[40]?
bet bērniem jājautā par visu pasauli redzamo!
domu, vārdu un darbu josta
kļaujas ap pilsētas gurniem,
ka piekļauj viņiem tuviniekus
un piesauc visus klaidoņus[41],
tā ka visi tūlīt dosies ceļā
pēc simt piecdesmit trīs zivīm[42].
ka Eifratas klints plaisa[43]
nemirdz Pētera sirdī[44]
un tai trūkst vienas zivs[45].
Tādēļ sadilusī josta
vairs nederēja[46].
Dziesmu par Dūju akmeņu plaisās[47],
no kuras plūst asins un ūdens[48],
kuru svaidīja mīlestības plūdos[49],
sūtīja uzcelt senās drupas[50].
Bez brēcošām domām,
starp aizlauztiem vārdiem
un maigi kvēlošiem darbiem[51].
apzīmogojiet Liesmu rakstiem[52],
uzvelciet stīgas starp Naglām[53],
lai tie dzird klusi čukstošu balsi[54],
un lai arī viņi beidzot nodzied:
„Mans Kungs un mans Dievs!”[55].
Iestājās nespēka nakts.
Palika jāņtārpiņu gaisma —
sirds ilgas, kas neizdziest.
lai konsekrētu Sirds plaisā[56],
kamēr pūļa divkosības mitrums
sadeldē pēdējo cerības jostu[57]?
(1 Ķēn 19,7)
kā apses lapas
ciešanu vējā.
vai baidās
vai sveicina?
kā ūdenskritums
neziņas ielejā.
vai satrieks
vai dzīvinās?
kā neredzama šalkoņa
pravieša alas priekšā[58].
pirms stihiju gājiena
un no caurdurtā šķirsta
izlaist Balodi[59] — Svaidītāju[60]?!?
(J 19,25)
mūžs,
slepkavība
un kauns.
domu tuksnesis,
gaidu akmeņi
un trimdas karstums.
paspēja pieaugt kājām.
Degošo Krūmu.[62]
cerēt pretēji cerībai[63]?!
„Kas tad IR,
tu vai ES?!?”[64]
tev būs sadraudzība
ar Mūziku![65]
dažus minorus
nevar vairs saldināt.[66]
klātbūtnes, vārdu un darbu arkls
bija sūtīts veidot tevī vagas
un debesu putniem sagādāt ligzdas[67].
par sējas prieku,
druvas smaržu,
maizes garšu
izsīka.
vispirms tīrums ir jāattīra
no lielajiem akmeņiem.
viņā
un sevī
nomāca graudus…
Vai kāds pie tā strādās?
„Īsāk, ātrāk, kādreiz, citur…”
salūza sirds ātrumkārba.
neitrālajā pārnesumā…
ātrās palīdzības helikopters
ar četriem Viņa brūču propelleriem,
un pārnesīs pāri visam?
līdz cerības kraujai?
domās, vārdos un darbos,
ka nestrādā arī bremzes…?
manas pēdas
sniegā?
saķērušies —
krakšķ.
ilgu šķūnī
līdz nāvei.
jau griež virvi
pie zvana.
apglabās viņus
tiesai.
pirmo reizi
mācos zīmēt
tevi un citus
mīlas krāsās
debesjumā.
vāveres domu krājumus,
saucu tevi pie Zvaigznēm,
kas saprot Lapsiņas ilgas,
un Dzīvības Koka mizā
izgriežu Sirdi kā Bērniņš.
drebošā apse klusi jautā.
„Es neredzu — sarkans vai pelēks…?!”
kliedz miglas apburtais ezis.
„Gan aprīs to dzēšamā gumija!”
kārdina atmiņu sliedes…
dzīves durvis,
lūgsnas logi,
gribas delnas
vērsies vaļā
varavīksnē.
Vārda lietum.
lai dzirdētu sirdi…
Tālā Klusuma Gaisma
atklāj pelēcības troksni
manī.
mazliet aizlauztu niedri,
tādēļ es neraudu kā bēru laikā,
bet daži raud.
par asinīm, kailo nespēku un mēteli![68]
Lai beidzot dzird par Zvejnieka stūrgalvību[69]
un trīs atbilžu vareno debess un zemes atslēgu[70]
Viņā.
aiz kuriem izauga mūsu ugunskuri.
Un par vārdu niecīgajiem tīmeklīšiem,
no kuriem klusām uzšuva trīskrāsu karogu.
Un par darbu baldahīnu, ko procesijā nesīs
pāri mums.
palika tikai dažos atnācēju lodziņos
un, ka tā nesasniedza mūsu uzklātos galdus,
lai konsekrētu ikdienišķo ūdeni vīnā un vīnu — Asinīs[71].
Tādēļ aizlūdz par mani visās pasaules bākās — lai tās deg!
Lai tās rāda ceļu plostiem, laivām un pat milzīgiem kuģiem
visos!
Kastēs!
Tās pārvedīs.
Bet sirdi?!
Tai sāp…
Lai tā neskatās!
starp lappusēm.
Lasot par Rozi,
sirds nomira ilgās.
pasūtīja Svēto Misi
par augšāmcelšanos.
tik augstajā Sirds kalnā…?!
No turienes var redzēt
laikus un telpas mūžībā.
lai dalītos neizsakāmajā,
lai stiprinātos neaptveramajā,
lai mestu Uguni uz zemes[73].
un tavas rokas jau dejo.
Drīz, redzot nākamo virsotni,
tu konsekrēsi pasaules stīgas.
kuras izgreba tavas ilgas.
Zem apses drebošām lapām
tās slēpj Mazā Prinča atmiņas.
Labāk sakārto savu lampu[74]
un sameklē raudošo Samarieti[75]!
Atklāj tai savu un Lapsiņas noslēpumu.
tas, kas viņā ieņemts, ir no Svētā Gara.”
(Mt 1, 20)
es uztraucos par savas sirds krāsni:
vai ūdens spiediens būs pietiekošs,
lai sasiltu līdz augstsirdības stāvam?
ka žēlastība nepazūd tik viegli
un šad tad ir jāpiecieš ilgu aukstums,
lai no jauna atklātu Rozes siltumu.
vai viņa pati izlūdza šo ievainojumu,
lai es atgrieztos uz mūsu planētas,
vai man ir jāmeklē jauns dārzs…?
ar plīvojošu Latvijas karogu un telegrammu:
„Atminies Lapsiņu, soļus un druvu…
Nebaidies paņemt Viņu pie sevis!”
domās vaicāju, ātri aizmiegot Vējā[76].
Sapnī atnāca Jāzeps un Nikodēms[77]
ar saviem stāstiem un savām atbildēm…
Mana apse vairs nedzied.
Kā saprast tās kluso čaboņu?
Varbūt tā izšūpo ritmu pastaigai
vai brīnās par pēkšņajām pārmaiņām,
vai dejo nākotni ar Neaizturamo Vēju…?
saulainas un ugunīgas,
bet tās salasīja mani…
Tagad pinu atmiņu gobelēnu
ar Degošo Krūmu un Sauli vidū,
ar mūsu aicinājumu zvaigznēm
un vēl nesarakstītiem dzejoļiem…
es baidīšu to ar dzīparu karstumu…
sagaidītu tavu mūziku?
Manī, tevī, mūsos…
Tur nemitīgi kaut ko pārnes…
Ko tu būvē?
gribi uzcelt Bābeles torni[78]?
Līdz debesīm?!
lai tevi celtu tik augstu.
Lūdzu, apstājies!
kur kronis runā bez vārdiem
par paļāvības liftu…
Mūžība jau ilgojās pēc tevis
Saules staros.
cerību otrajā krastā[79]…,
sākot ar tavu galvu.
Atstāj savu iedomu kravu.
To pārnesīs eņģeļi.
daudzi brīnīsies, ka pūžņa vairs nav.
Vai tie atradīs eņģeļu pēdas?
kā vienkāršas bezdelīgas
uz telefonu līnijas vadiem
pārtop par simfonijas notīm,
kas izraisa rīta veltīšanās aktu.
kā mazas dzirksteles
katrā ugunskurā vai krāsnī
pārtop naktī par zvaigznēm,
kas norāda uz mūžīgo Tēviju.
kā cilvēciskie vārdi
no manas sirds grāmatiņas
var pārtapt par vīraka smaržu,
kas patīkama cilvēkiem, eņģeļiem
un Tev…
var skriet vienatnē,
kad daudziem stipri izbalējuši
vārdi, piedāvājumi, pat apsolījumi…?
Vienīgi
Klusā Bāka
Madonas sirdī un Tevī
nemitīgi piedāvā krāsainus zīmuļus.
Iesāc
ar Derības Šķirstu[80],
kā to prasīja Mazais Princis,
un uzzīmē neredzamo Dieva Jēru!
Tu dzirdēsi
Ābrahāmu un Jāni[81]
un miriādu miriādu balsi[82],
kas apdzied Baltumu melnā vidū.
Ir vērts
gaidīt Varavīksni
pēc vientulības asaru lietus[83]
un skriet līdz Mūžīgajam Spīdeklim.[84]
Varbūt
pievienosies tev
citi nabagi, kroplie, tizlie un aklie[85],
ja neaizliegsi apskatīties
Viņa un tavu brūču
izstādi[86].
Klusā Nakts.
Tevis dēļ.
aiz acu melnajām līnijām
un nedzirdi Mazā Prinča
skaistās apdares tavai dzīvei,
ko Viņš bija sagatavojis mūžībā.
visus mirkļa pieskārienus?!?
Nežēlīgā vājību jūra atņems tos
acumirklī bez jautājuma!
nomazgāt sevi
mūsu ilgu asarās,
lai paskatītos augstāk:
Viņa delnās tavs vārds
izgrebts uz mūžiem[87].
savā sirds akā
dziedāsi korāli,
kas padzirda
pasauli!
Kluso Nakti
šogad!
Žilbinošā Saule.
Tā piešķir spārnus.
zem ilūziju sniega.
un guļu ar ilgu karsoni.
un izlaist visus baložus…
klusi augot viņu miegā
kā cerību krokuss?
kā glābšanas riņķis
tiem, kas grimst,
kad piesieta sirdij
herēzijas lode
velk…
kā pārsteidzošs dzejolis
tiem, kas, pārvarot miegu,
ar cerību mugursomā
uzkāpj…
kā tikšanās uz tilta
laikam, kas atgriežas,
lai ziemai par spīti
audzētu Rozes
mūsos…
tik neredzamas tavā sirdī,
tomēr tās skan!
četrām īsajām stīgām — tā nav tikai ukulele,
kas atver cilvēkiem logus.
ne zem viena lielpilsētas jumta,
bet tikai tevī…
no šiem jautājumiem.
Līdzīgi bija Elijai, Kristītājam un…
kas atnāca kā Uguns no Debesīm[89],
lai aizvilinātu visas Samarietes,
aizvestu viņas tuksnesī
un uzrunātu viņu sirdis[90].
mažora un minora trauku
un zem Omegas lociņa
izmantoja visas septiņas
modālās skaņkārtas.
es ieliku tavu trauslumu
ne pirmo un ne pēdējo reizi.
Galdnieka un Jaunavas,
uzvilku noslēpuma aizkaru.
varēs ieraudzīt, kas aiz tā,
un atbildēs aicinājumam?
gaidu eņģeļu konsekrāciju,
lai tava dzīve kļūst par maizi.
nejūtu tās zaru silto pieskārienu,
nevaru apskaut tās sulīgo stumbru
un dzirdēt sirdi, kas slēpta aiz mizas.
un psalmu ugunskuros sildīju pirkstus kaujai.[92]
Tik bieži to dzirdīju ar Samariešu liecībām,[93]
lai sirds austu nemirstīgus dzejoļus Viņam…[94]
pasniegs visās pasaules Kānās?![95] 
ar savu atvērtību visām un visiem,
ar aizraujošām dziesmām un dejām,
ar izstieptu kā roka jautājumu:
„Kas tas ir? Bet kāpēc? Tiešām?…”
es bieži redzēšu, kā slīd uz leju
spēki, domas, ilgas un degsme?
Vai mani baidīs valstu, prezidentu,
draudzes locekļu un pat ministrantu
kritieni līdz Ievas un Ādama līmenim?
Priecājos par sāpju pērlēm,
kas liktas uz eņģeļu spilveniem.
Es ceru, ka tās kādreiz derēs debesīs,
kad būvēs žēlsirdības teleskopu.
visas pasaules Tomu jautājumiem
un jāpalīdz izstiept pirkstus un roku,
lai viņi varētu droši pieskarties
Tavām un manām dzīves rētām.
ir kā nevaldāma stihija,
tomēr virzīta tā var atzīties:
„Mans Kungs un mans Dievs.”
likt uz dzejas āķīšiem,
lai no Nāves Jūras
izvilktu sirds zivis
Dzīvībai?
nebija ne sniega, ne aukstuma.
Kāpēc tad apse joprojām guļ?!
Nesveicina nedz mani, nedz tevi.
apstādināja dzīvības sulu
un apbēra ar pārslām,
kas krīt no jautājumiem.
ilgojas spēlēt un dziedāt
no Prinča un Lapsiņas notīm,
kas Rozes un Druvas mudinātas.
lasi tai par graudu un krūmu[96]!
Norādi uz Svētā Vēja flautu[97]
un neizglītoto Betlēmes arābieti[98].
Lai ar bērniņa rokām sveicina,
jo Mūžība pūš vienkāršās dienās.
Lai izdzied savu ilgu dziesmas!
un svētceļos uz Santjāgo,
stāstīs par galaktiku krāsu
un tavu asinsrites pulsu.
bet sasniedz mākoņus.
Otrā — izaug starp dzijām
un izsaka neredzamo.
Trešā — vārdiem piesieta,
glezno dzīvo iztēli.
Ceturtā — asaru lolota,
tādēļ salda žēlsirdībā.
Piekto es pilnīgi nesaprotu.
Ne tā dzied, ne glezno vai stāsta.
Tā aptina manu sirdi un moka ar ilgām.
Isaja pravietotajās Brūcēs[99].
jo rezonēs ar Koku.
arī mani nogalinās
līdz augšāmcelšanai…?
Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds piemiņas diena,
vienkāršas figūriņas,
savu sirdi
un tevi. Jo man tam ir laiks.
Un tas būs tik patiesi.
bet tā var tikai Dievs.
Pat skrienot uz veikaliem,
tā neko neatrod:
nedz figūriņas,
nedz sevi.
katru dienu augstāk
līdz slāpēm
un akai.Tad tev būs laiks.
Vairs nevarēsi melot.
noliksi Gaismas priekšā.
Caurdurtā Saule
izskalos tumsu
no laika diedziņiem
un no sirds.
neaptveramie plašumi,
varenie cilvēki
un viņu spēcīgie darbi…
gaida un guļ Tavā delnā.
Tā serde nemitīgi ilgojas
kļūt par torti dzimšanas dienai.
paliks atmiņas par garšu
un jautājums par autoru.
Neviens nejautās par riekstiņu,
tomēr nekas neaizvietos tā garšu…
neizprotams īlens
durstīja domas, jūtas un miesu.
zaudējuma caurumi
sagūstīja dziesmu, deju un Tevi.
sūtīja vēstuli
ar jautājumu Golgātai un Krustam.
apgrieza dienas plāksni
un uzrādīja Braila raksta burtus.
kļuva līksmi,
lasot par Dzīvo Dieva Jēru….
lai tavas domas, dziesmas un skrējienus
tas mēra ar ilgu dziļumu dārdiem.
varēsi izplest svētdienas spārnus
un lidot pāri cilvēciskā pulsa kalniem.
nedz pudeles ar viltus nodomu ūdeņiem.
Pietiks ar Martas un Marijas virtuves gardumiem[100].
Tavas dzīves mirušo stiebru ielikšu zemē,
no kuras Mazajam Princim izaugs visskaistākā Roze.
un visi dīvainie cilvēki citās planētās.
Un manas sirds neredzamais jēriņš
varēs beidzot aizmigt Laika uzzīmētā kastē.
teikt kā pieaugušie:
„Es tevi mīlu!”
jēriņu kastē
un cīņu ar baobabiem.
Vēju tornī
un Svēto skrējienu.
nesīs tad mežu
un dziesmas līdz zvaigznēm.
ka atjaunoju viņas krāsu,
noņemot melnās acu līnijas.
Daži atgriezīsies, šī vīna padzērušies,
daži kavēs, skaitot matus, naudu un odus[101].
Cerības altārim virsū.
Lai lasa visi Dieva eņģeļi…
nelido vairs Vārda kāsis,
noklusa apses dziesma,
un aizaug sarunu ligzda.
pārveidoja Vārdu vārdos,
atstāja vecās stīgas
un sirdi baro aiz sliekšņa.
tik apkārt, bez mērķa.
Un bagātniekam joprojām žēl,
tad atņem aitiņu nabagam[102].
pāri Rožukroņa krellēm.
Dažreiz mūžīgās zvaigznes
atgādina par Lapsu un…
garšvielu kārba krāso pusdienas
un siltā jaciņā var meklēt vakariņas.
Tomēr gadadienas galds paliek tukšs.
kas ravē un aplaista debesu dārzus.
Viņi priecājas par bargo tuksnesi,
jo tas gaida Kristītāju un Mesiju.
sedza aizmirstības krūmi,
kas it nemaz nav degoši.
bija pilnīgi aizaugusi
ar Ādama un Ievas baobabiem.
debesu sapņu varavīksnē
līdz visu Terēžu uzticēšanās aktam.
rudens lapas aizsedza bruģi.
Vai tomēr bruģis satvēra lapas,
neļaujot tām krist vēl zemāk…?
kas neapzināti mīdīja nokritušās,
vai kāds zīmēja krustiņus un aplīšus,
stāstot par Lielo Piektdienu un Augšāmcelšanos…?
maza zivtiņa guļ uz akmens
tuvu krastam…
Ir nakts, rudens… —
saka pieaugušie.
Grib spēlēties
ar domām un tēliem
līdz debesīm.
Tā norāda uz klinti, stiprāku nekā elle[104].
Un gaida zveju[105] dvēseļu brīvībai.
Gribēs spīdināt…
Zivtiņas vairs nebūs.
Atskanēs vien tās balss:
„Raugi, Līgavainis nāk!”[106]
kā ēvele
radīja pasauli[107],
dziedināja slimos[108]
un vareni augšāmcēlās[109],
lai mūs paaicinātu mūžīgajās kāzās[110],
bet tu jau kuro reizi
ar domu nazīti
gribi taisīt
mirstīgu
galdu
sev.
egles zaros
palicis cimds
ar delnas siltumu
tajā.
sapņu aplī
izvijas šalle
ar ilgu rakstiem
virsmā.
drūmās domās
atvērsi logu
uz zaļu cerību
tevī.
sirds stallī
piedzims Vārds[111]
ar Piecām Brūcēm[112]
tev.
savā komforta zonā
aiz baiļu dzeloņdrātīm.
Naivie bērni…
bet eju lēmumiem cauri,
iemiesošanās brīvībai pretī.
Mīlestības bērns…
nesot mazus krustus,
kāpsim sapņu virsotnē?!
Izredzētie bērni…
jo akmeņi nav ēdami.
jo nav cilvēku, ko pārvaldīt.
jo eņģeļi mani neglābj.
cieta miesā[113]
un, cilvēku atstāts,
nomira, piesists Krustā.
Dievs savienojās ar cilvēku[114]
un tuksnesī izvirda avots,
oāzes iesākums.
par dzīvi!
kas lasa vienīgi bildes.
parādi Debesis…
kas redz vienīgi sevi.
par viņiem!
tie varēs pamosties…
ar vienu Vārdu[116];
kam vajag trīs dienas[117];
kam 40 gadu ir par maz[118]?
ar domu pātagu;
kam vajag sāpes;
kam pat dzīves bedre nelīdz?
stāv atplestām acīm un brīnās,
cik tālu aizgājis cilvēks…
katru dienu
runāt ar eņģeli[120].
reiz savā mūžā
iemiesot Vārdu[121].
kad Klusums
atnāks pie tevis?
lai neredzētu…?
lai ieraudzītu,
kā piepildās
Dieva sapņi!
Nav pilnīgi nekā!
Nekā” ir uzticēts.
Celsies tev[124]…
piepildīs buras.
Starp trīs māsām esmu visjaunākā.
Slepus izgāju no Mājām…
es nomazgāšu apustuļu kājas[127],
uzdošu neērtus jautājumus[128]
un, šūpodamās Krusta Kokā,
gaidīšu kāda gudrā atbildes.
teikšu vecākajai — Mīlestībai.
Viņa uzrādīs caurdurto Sirdi[129].
ar otrās māsas palīdzību
varēs tur ielikt neticīgos pirkstus[130]…
Viņus gaidīdama[131], vārīšu tēju.
skolas solā;
pierakstītas klades,
kas izaugušas kaudzēs;
visādās valodās
nolikti eksāmeni
neiemācīja mani…
nenomazgātām kājām
un baidos no Skolotāja
asaru pilnās bļodas[132].
kas dzirdēja Sirdspukstus[133],
iedrošinās mani atļauties…?
Bet Marija no Betānijas paspēja[135].
Kam — cilvēkam vai eņģelim[137]?
Vai tomēr koridors un durvis?
ka ticības bērni
māk staigāt
kājām gaisā[138].
uguns.
un dzīvību uztur
izcepta zivs…
Mīlestība.
ir ciešanu liesmās izcepts
Dieva Jērs[139]…
ar septiņdesmit septiņām reizēm[140],
četrdesmit gadiem vai dienām[141],
trīsdesmit sudraba gabaliem[142]
vai divpadsmit izvēlētajiem[143],
ja nav vienas Sirds.
simts četrdesmit četri tūkstoši apzīmogoto[144],
deviņdesmit deviņas aitas[145],
trīsdesmit graudi vārpā[146]
vai Betānijas māsas[147]
atradīs ūdeni.
Patiesības karkass
ar ciešanu asmeni
noņems melu kārtas —
līdz kailam krustam.
taisīt krēslus un galdu,
lai apsēstos pie tā
ar cilvēkiem un eņģeļiem —
ienaidniekiem redzot[148].
vajag ievainot
kļavu vai bērzu.
tas ir par maz.
Jāsaspiež ogas.
Zaļais Dzīvības Koks[150]
sadega ciešanu ugunī…
Kādreiz arī tevi pašu
ievainos, spiedīs un dedzinās…
(Rad 22, 5)
saņemtā kazlēna
un priecāšanās
ar draugiem
līmenī[151].
pat no tuviniekiem
viņu dzīves vai nāves
jautājumos[152].
kas saņem, lai atdotu,
dzīvo, lai nomirtu
un ticētu Dievam,
kas IR…
(J 15, 12)
kas sargā no avārijas.
kas guļ pasaules rokās.
katram dvēseles ēdienam.
ar kuru jāsinhronizē
domu, vārdu un darbu taktsmērs.
Tā ieguvusi šķiršanās asaras
un Zeltmataino draugu.
Ieguvām šķīstīšanās Brūces
un Trīs Liesmu draudzību.
Dabūsi septiņus Marijas zobenus
un Jāzepa sapni par simts aitām.
Vārda atbalss
izraisīja viļņus.
gribēs nožņaugt
ilgošanās buras.
sasniegs Krastu
paļāvības skaņā.
ieliek tevi
jautājuma rokās.
labai gribai nespēka lokā
ir mest vārdus vējam.
iemeta Vārdu Svētajā Vējā[157],
lai sirds uzkāptu Kalnā.
un pēc mūsu ego bērēm
iziesim pa augšistabas[158] logu! 
un salda reklāmu mūzika.
un nešķīsta izklaižu upe.
un apmaksāta lišķības cilpa.
un mānīgas dzīves elpa…
ar jautājuma atslēgu rokās
stāv tava un Viņas sirds.
vājš, ātrsirdīgs Pēteris,
nodevējs Jūdas un citi.
lai ieraudzītu tukšo kapu.
Tas palīdzēs atbildēt pareizi.
ja vēlreiz izskanēs „Fiat”,
kas ļāva Vārdam ciest…?
pasaciņu par galdu,
kuram bija trīs kājas?
par tā stabilitāti,
kaut virsū guļ pasaule.
par savas sirds virsmu?
Vai tai piemīt trīs tikumu kājas?
ka tava sirds dzied
kopā ar putniem
un klusiem augiem
ilgu karstumā…
kurās dzirdu tavu dziesmu.
Tai nav vārdu — visi nomira,
lai dotu dzert notīm,
kas skan solījumu biķerī.
ka no šādas Kānas,
kas vislabākā vīna pilna[159],
nelido prom nedz zvirbuļi,
nedz karaliskā lakstīgala?
ziedoja savu laiku,
atdevusi ēdienreizes,
droši gāja Naktij pretī…
lai pieradinātu Lapsu,
kas ir cilvēces sirdī?
tikai ar āmuru rokās…
citiem guļot, varam izaugt
par lielo Degošo Krūmu[160]?
vai pietiks ar sēklas brīnumu,
vai tomēr ir jānogalina pirmdzimtie[161]?
lai to dziesma pašķirtu laika jūru[162]
un mūs un viņus ievestu Omegas[163] Zemē?
Salomona godību ar puķēm,
mātes glāstus ar tēva pārmācību,
pasaules saldmi ar Evaņģēlija sāli.
zeltu — ugunī,
žestu bagātību — nabadzībā,
sirds paļāvību — dzīves vētrā…
žēlastību pēc kritiena,
dzīvi pēc krustā sišanas,
Dievu pēc cilvēka.
stikla ekrāniem
vai aiz pudelēm
aizmiga vīrieši.
nedz apskāvienu.
Nav kāpšanas kalnā
un ieniršanās dziļumos.
ģērbjas pelēkās krāsās
un dāvanas tiek atdotas
kā parāds par degvielu.
mazām lūgšanām
un dvēseles karsoņa
mostas jautājums.
un no bāliem žestiem
tas montē sāpju putnu
un sanaglo cerības zivi.
laidīsi putnu un zivi?
Un runāsi par to sprediķī
vai nokristīsi Jordānas upē…?!
skaitīt koka gadu gredzenus,
lai no tā secinātu,
cik daudz draugu
un cik daudz ienaidnieku
izturēs manas dzīves zari?
nosaukt zvaigznes vārdā,
lai labāk nojaustu,
uz kuras no tām
dzīvo iemīlējies Princis
un aizvien nelaimīga Lapsa?
jautāt par jebko,
lai neietu bojā
krūka ūdens pie avota
un grieztuve akai[164],
kas varēja remdēt slāpes?
Dzīves Koku kā trepes
atstutēt pret Debesīm
un satvert Zvaigzni ar Avotu,
kas dos dzert Princim un Lapsai,
draugiem un ienaidniekiem…
sulīgā varavīksne
un Iemiesotā Vārda
vismaigākie pieskārieni
pielūgsmes dziesmai…
jaukie pakāpieni
un solo balss
neparastā garšviela
no Viņa sirds…
un sētas pagalmā,
Liepājas molā
un visā pasaulē
mana mūzika…
tik burvīgs un aizraujošs,
bet ja tajā vēl uzplauka
pastaigu un sarunu vizbuļi…
Nepietiek ar vārdiem un takām.
Tie meklē vēl vienu pasaules brīnumu:
Tavas sirds avotu meža vidū.
Melnais caurums
tapa pēc kritiena…
iesūc vārdus un dāvanas
un joprojām paliek badā.
lai tās mutē iemestu
cilvēka un Dieva krustu?
ka tās aizrīšanās laikā
varēs izmest tīklus zvejai.
lai izceptu lielo ieguvumu,
Zivs turēs vaļā Debess vārtus…
kad visi mūsu vārdi un žesti
dejos priecīgi bezsvara stāvoklī!
smaida Jēzus un Zahejs[165]!
lai varētu labi redzēt,
kad cilvēce ies sirdij garām.
savus caurdurtos sānus[166]
un teiks tai četrkārtīgi:
„Es tevi mīlu! Atnāc…!”
bilde un redze
no zīmēm un atgriešanās?
maize un sātība
no brīnumiem un ticības?
tuksnesis un Mozus
no grēka un manis?
kā ēna no saules
un cilvēks no Dieva?
gatavo mugursomu,
kurā iespiest savu pasauli.
gatavoja maizi konsekrācijai[167],
kurā ielika tikai Mīlestību[168].
lai ceļotu pēdējo reizi…
Kam tev būs vieta…? Ko tu ņemsi…?
Mēness un Jupiters
sacenšas gaišumā.
Pirmais ar ilgu lielumu,
otrais — ar atmiņu daudzumu.
Tomēr nesalīdzināmi gaišākas ilgas…
Žēlsirdības Saules priekšā[169],
kas radīja Jupitera pavadoņus
un lika Mēnesim ceļu tuvu zemei…
Vēja noslēpuma ēnā
visus pravietotos sapņus
sienu mūžīgajās krāsās.
atmirdz sveicienu dziļums,
māšu un bērniņu dzeja
dzirda Ādamu un Ievu.
pāri īsās dzīves laikam,
kurā mana Vārda ilgas
atver aku viņu slāpēm?
Tabora kalna dziļumos san.
iepirkumiem un maksājumiem,
starp sirdspukstiem un bailēm,
aizspriedumiem un ilgām
tie gaida un mudina un jautā…
kurš no jums atradīs ieeju?!
gaida mūsu brīvības akordu.
šodien es norādu arī tev…
Tie veido zvaigžņu kleitu,
kas naktī dejo un sapņo.
Varbūt kāds ietina tevi avīzē,
neuzmanīgi lasot tavu dzīvi?
Ietina un atstāja uz rudeni un ziemu?
bet samīļoja tevi un pielipa uz mūžiem.
Ko tu tagad darīsi?
Dejosi un sapņosi kopā ar viņiem?
Ieslēgsi lasītājam vasaras modinātāju?
Daži joprojām nemāk lasīt dzīvi,
daži aizvien lasa vienīgi avīzes,
daži jau izstiepj roku pēc Bībeles…
Lai daži izlasa arī tevi un tavus sapņus!
ieņem pirmās vietas[170].
saskrāpē debesis un mājas[171].
nicina apskāvienus.
gaida neprātīgu Mīlestību[172]…
pilsēta, ceļš,
vārds un rokas
un pat acis…
Bet ne sirds.
bez mēteļa,
vārdu vētrā,
žēlsirdībā…
Viss kļuva spožs!
karu un tanku,
ieroču un suņu
un dzeloņdrāšu
šauro ieleju.
sevi un tevi,
Dievu un baušļus
un izcilu vīnu
ādas maisos[174].
Vecā un Jaunā,
cilvēka un Dieva,
Alfas un Omegas
laulības durvis.
Ceļmala un gadi,
bļoda un mētelis,
Timejs un pūlis[175]
kļūs par liftu…?!?
galaktikas spirālzars,
bet mums — Piena Ceļš.
vienkārši cilvēki,
bet mums — Debesu svētie.
lai Tava sirds
būtu mums viena no zvaigznēm?
bez siltiem vārdiem,
bez karstiem žestiem —
pieprasa biezu ticības kažoku.
ka toreiz pietika
ar divām artavu pogām,
lai Dieva un cilvēka krasti
nosargātu Evaņģēlija karstumu.
tavu durvju priekšā
sevi dēvēs par pastnieku,
vai tu izrādīsies skroderis,
kuram atvilktnes pilnas pogām,
atrautām no dzīves lepnības kleitas?
ir mest kociņus upē
un gaidīt, kurš būs pirmais.
mest mūsu domas
kā Skapulārs brūnajā upē?
ir klusi nolauzti
no vienīgā Degošā Krūma?
uz citu laika tiltu,
vai sekosi kociņam līdz Jūrai?
tikai aiz septiņiem domu kalniem
un septiņām cilvēku jūrām,
tieši virs manas sirds.
vai Tā nav apmaldījusies?
Varbūt sajaukusi adresi…?
Nevar būt, ka tāda kā bezpajumtniece…
ka pēc brīža pie manām durvīm
klauvēja Mazā Prinča sūtītie:
karalis, pravietis un priesteris[178].
kuru varētu ielikt niedru kastē[179]
un laist Jordānas ūdeņos[180],
ar cerību, ka to atradīs Samariete[181]…
Bailes…, sviedri…, asaras…
— Labi, — padomāju, — Lai notiek!
Jau kādreiz Jēru[182] sita Krustā…
kas tu esi manās acīs,
un tu man teiksi, kas esi savās.
vai tomēr nevienādības zīme?
izdzīvo 24 dzīves gadus[183];
dažiem vajag 80…
par patiesību ziemā,
kad nedz es, nedz tu
nevaram paslēpt
savus kailos zarus.
Ir skaidri redzams
vārdu un žestu nespēks.
par žēlsirdību vasarā,
kad koku lapas slēpj
kaunu un asaras.
Šajā noslēpumā
mēs gatavojam augļus.
uz akmens plāksnēm,
rakstīju uz zvaigznēm
un tev sirdī ir Mans Burts[184].
5000 tukšas rozes,
nekam nederīgus ērkšķus
un uzpurni, kas jēriņam nepiestāv.
Trīs Sarkankrūtīšus,
kas Degošajā Krūmā[185]
nomirs tava „Jā!”[186] nodomā.
gaida Septītās Dienas Vīnu[188].
caur sirds uzmanību,
svēto uzbāzīgumu
pazemīgo paklausību
un Vārda pieskārienu.
un jūti savu kāzu reibumu?
sagatavoju slavēšanas paklāju.
Tā skaistie raksti izteic līdzības
par mūsu Kānu un kāzām.
kakla sāpju diegi,
pārmetumu mezgli
un pelēkas jūtas…
Tev, līgavainim, galdzinim
vai neprātīgiem viesiem[189]?
vēl mums ir priekšā.
Dzīvības Koka apskāvienos,
redzēsim Līgavas deju
un Tās bērnu prieka reibumu.
rodama viena piesavināta krāsa —
egoistiska, nežēlīga,
kas nicina izbrīnu un ilgas.
pie ģimenes galda, kur pulcējas ļaudis —
vistīrākais galdauta baltums,
kas atstaro visas dzīves krāsas.
kurā laimes un skumju, sāpju un uzvaru,
dzīves un nāves, visa un nekā,
laika un mūžības krāsu varavīksne.
meklējot svētku baltumu!
Un ieiesim konsekrācijā,
lai sasniegtu Debesis!
pasaules nežēlīgā nakts…
Tiem, kas paliek iekšā —
trīs apļi uzkāpšanai.
Nevajag pārāk uztraukties.
Pasargāti kā cāļi zem spārniem[192],
domā par sevi un savējiem.
Klātesošās asaras un bailes
prasa nomodu un līdzjūtību.
Te vajag mācēt aizlūgt par vēju.
kur rūgtums, ciešanas un nāve?!
Tur nevar pastāvēt bez enkura,
kas sniedzas aiz priekškara iekšpusē[194].
var kļūt par kviešu Hostiju,
kas izstiepj spārnus pāri kalnam
un izgaismo nakti ar caurdurto sānu.
uzturēja viņā mūžību.
pārliecināja par vājumu.
izraisīja atgriešanās asaras.
apņems mana prāta drēbes[198],
lai es varētu atšķirt,
vai nāk ciemiņš vai zaglis[199]?
kas saindē ar vārdiem un vīzijām[200].
Cerība atver logu varavīksnei,
pa kuru jāuzkāpj kāzu namā[201].
Pelnu kaudze, kas nav mirusi, bet guļ.
aplikta ar Skapulāra zariem,
tā dzied Makabiešu himnu[203]
par Elija, Terēzes un Jāņa uguni.
vai paslēpt to nāvē, jo tas būtu tas vislabākais,
vai likt to svečturī[204], jo tas jūsu dēļ nepieciešams.
tukšu alu bez Lapsas
un gaida no tās dzejoļus
par vēju, druvu un tevi?
ar daudzu ilgu lapsām,
tad ar asarām lūgsies,
lai Dievs sūta Mazo Princi.
līdzīgs pravietim Elijam,
šķērsosiet dažas Jordānas[205]
un kāpsiet vairākos kalnos[206].
dzīves vētras, zemestrīces
un pat lieli uguņi[207]
nav īsto ilgu cienīgi…
priecājas par Lapsu un Princi,
par tavām un manām dziesmām
un gaida pie laika alas
ar ugunīgiem ratiem[209].
mana gudrā, civilizētā karavāna
apstājās pie Tavu domu durvīm,
lai pajautātu par turpmāko ceļu.
kā nodzeltējusi fotogrāfija
netika saprasta un pieņemta.
parādījās mokošs refrēns:
lepojās ar balto ziedu daudzumu.
„Skatieties”, runāja: „Esam kā līgavas:
skaistas un pievilcīgas. Gaidām kāzas”.
bet nejautāja par dzīves baltajām kleitām.
Prasīja darba un ciešanu sulīgos augļus[212].
Tikai neglītie koki — kā Krusts[213] — iegāja kāzās.
lai es katru dienu lēni tuvotos to alām.
Manis pieradinātas, tās iegūs draugu.
Tos uztrauc katra kustība,
un tie pārtrauc savu koncertu,
kas izplūst no to vientulības.
kuras bail pieradināt.
Tāpēc tiem slāpst līdzīgi Samarietei — gadiem,
jo neviens nespēja viņu padzirdīt[214].
un iespēju paslēpties laika azotē —
līdzīgi visjaunākajam Jānim,
kurš ieklausījās mūžīgajos sirdspukstos[215].
ar saviem dzīvnieciņiem,
ar saviem cilvēkiem
un ar zīmuli rokā,
bet joprojām nezinot,
kā neredzamajam Jēriņam
uzzīmēt savas sirds klosteri.
kad apstrādā metālu,
iesit naglas
vai rok ogles…
Tas ir sirds pulkstenis,
kas — kā laiva — nes tevi
pa laika upi.
centīsies spēlēt pielāgotu
dzīves simfonijas taktsmēru?
Punkti, loki un līnijas, kas dejo valodu mežā,
aptver Alfu un stiepjas līdz Omegai[216].
To vidū — mazs punkts.
Zem tās — pagātnes jūra
ar notikumu zivju bagātību.
Es tās visas redzu.
pieaug līdz mūžībai,
bet kājām gaisā.
Iekšā — sapņu putnu bagātība
gaida manu „Lai man notiek!”[217]
un piešķir jēgu tam, kas bija, kas ir un kas būs[218].
Blakus manam stāstam pieraksti
savus burtus, vārdus un dzīvi.
Lai lasām mēs un mūsu bērni;
lai par šo grāmatu bagātību[219]
brīnās cilvēki un eņģeļi!
un Jupitera lielumu tur, visumā;
mozaīku un tās stāstu;
un vējaino sirds domu;
un kluso mūžības plūsmu;
un cerību aiz nomiršanas…
kuram eņģelim jāpateicas,
ka visu to varu redzēt…
jauc domas un jūtas.
Gribas aizbēgt, izvairīties.[220]
Nesanāks nedz ar cilvēka,
nedz zirga, nedz lāča spēku.
mīlestības lēmums:
būt, līksmoties, ciest, mirt.[221]
Tā māti[223] un radinieci[224],
priekšgājējus[225] un sevi.
drebēs varmākas[228] un elle[229];
vienosies cilvēks ar Dievu.[230]
joprojām galdnieks[232] ar ēveli,
tomēr noslēpuma svētības nesējs.
kas mākam lidot kosmosā,
tomēr — līdzīgi primitīvām tautām —
dejojam savu vēderu[234],
dzimumlocekļu,
nogalināto bērnu,
bankas kontu, karu
un citu domu dzeloņdrāšu[235]
nenodzēstajos ugunskuros.
pat viena sirds cielaviņa,
kas blakus ilgu ligzdai
vairo spārnu sitienus,
lai apstātos laika gaisā.
Pārliecināta par drošību,
tā pielido tuvāk un baro
ar cilvēces nicinātajiem
skaistuma kukainīšiem.
no ligzdas izlidošanas — diena.
Visi gudrie ar atplestu muti
brīnīsies par noslēgto mūžu,
izgrebtajiem krustiem,
uzceltajām pilīm
un garīgajiem bērniem.
Pa kuru laiku…? — dīvaini jautās.
lai viņi saprastu,
ka pieaugušais var ieiet
mazo putnu ligzdā
un piedzimt no jauna?
To saprata vecais Nikodēms[236].
Palūdzies, lai arī viņi saprastu.
sarunājās kā tirgotāji
izpārdošanas maigajā vējā.
Grieza galvas un klanījās,
skatījās pa labi un kreisi.
neviens no tiem nediskutēja.
Visi paklausīgi, galva pie galvas,
godināja neredzamo valdnieku,
klanoties līdz pat pašai zemei.
kas saglabā mieru tirgus dienā,
ļauj lauzt dažus zarus kara laikā,
bet nenogurstoši pilda misiju:
tās saknes izrok cilvēkus no zemes
un zaru nestuvēs nes viņus debesīm.
ka tavas domas ir līdzīgas zālei,
kas rītā zied, bet vakarā kalst[238],
un šodien ir, bet rīt krāsnī degs[239]?
Vai izlasot Ezehiēla grāmatu[240],
noticēsi, ka šo pagalma zāli
var ietīt pravietojumos
un tā pārveidosies lapeglē?
ielūkošanās meža bites aliņā,
pastaiga starp lepnajiem kokiem,
paslēpto kukainīšu koncerts,
pat miesā iznēsātās smagā darba sekas
spēlē, dzied, dejo, glezno, pulsē un lūdzas.
Koki vai zāle, vai kas kalst,
bezdvēseliskie un primitīvie kukaiņi
un ciešanas, no kurām ir jābēg…
Vai tas viss… ?!?
sirds acīs, dvēseles stīgās,
prāta un ticības spārnos
un neizsakāmās nopūtās
rezonē ESMU[241].
par savas sirds jūru?
Vai pārvaldi tās domu un jūtu viļņus?
un pārbaudīšu ticības kājas:
vai tās māk staigāt pa ūdens virsmu[242].
par grimstošām ilūzijām
un par žēlsirdības spēku[243].
Bet viņi…!
Un ko tu…?
izlauzies klusumam cauri
un pielūdz Mīlestības Patiesību[244].
suņus — pie druskām no galda[246],
bet sevi pašu nosēdini pie Sirds altāra[247].
atšķirt dvēseļu krāsas
un pagaršot Varavīksnes medu,
lai saprastu Baltās Gaismas vienīgo mūžību[248].
ir kā ļoti stiprs alkohols[249].
Neļauj izprast nedz laiku, nedz telpu,
un beidzot iebrauksi kārdināšanas kokā[250].
savāks un ieliks laika zārkā,
tad noliks tevi tiem blakus
un liks skatīties melu pelēkās acīs…
vai par tavu atgriešanos
palūgsies Lācars ar savām māsām[251]?
Vai kaulu pilnajai ielejai pieskarsies Vējš[252]?
Arī man ir divi elementi.
Ar dvēseli es pieknaģēju
tavas domas un vārdus,
ar miesu — klātbūtni un žestus.
klusuma ģērbtuvē
un uz galda jāatstāj
tomātam līdzīgā sirds.
reiz piesaistīs dzeju
un dziesmu atdos gājputniem.
pabaros Zaheju[253] un Samarieti[254].
aizliegt riekstkodim
atklāt rieksta garšu?!
aizmūrēt cilvēku
šīs pasaules pelēcībā[256]?!
neļaut Krustam
atvērt laika Varavīksni[257]?!
ka rieksti, varavīksne
un Sābas karaliene
notiesās tevi pastarā dienā[258]…
Skaista Debess ainava
jāpieliek pie sirds sienas.
Vai vajadzēs liecinieku stutes[260]?
Vai tomēr tikai kopienas līme[261]
turēs horizontāli tavus apvāršņus?
ka šo meistardarbu
pēc dīvainas gaumes
pārtaisīsi par pagalma grafiti.
Kurš to izglābs?!
Vai trīs erceņģeļi[262],
kas glezno ar spārnu spalvām…?
es strīdos ar svēto Pēteri,
ka divi plus divi
nav vienāds ar pieci,
ka simts denāriji nav vairāk
nekā desmit tūkstoši talentu[263],
ka piedošana nevar pārsniegt
septiņdesmit reiz septiņas reizes…[264]
viņa sirds atkārto
par Trim,
kas ir Viens[265],
par gaiļa rīta dziesmas
trīskārtīgo zīmogu[266],
un trīs jautājumiem,
kas caururbj zemeslodi un viņu[267].
viņa matemātikas skolotājs?!?
nepaliks zaļas uz mūžiem.
par lielāku mīlestību,
kas dzimst ziemas apskāvienos.
bombardē ar vēstījumu
par nepieciešamību mirt.
es savācu lapu pilnu maisu.
Dedzināšu tās sirds pagrabā.
kaitinās manu domu iemītniekus.
ar divpadsmit iedaļām,
bet ar divām… kājām,
kas katru stundu iziet
meklēt aitas un cilvēkus[268].
gribas teikt, dievišķā kāja[269].
Otrā — kustas ātri; kā cilvēks,
kas neatrod mieru virs zemes[270].
Kā ar bērna roku zīmēts:
šķībs un atgādina krustu[271].
Un kāpēc sarkan-balts[272]?
Atšķiras kā apustuļi savā starpā[273].
meklējot lietotāja instrukciju.
Tās vietā — saules uzrakstīta
žēlsirdības pielūgsmes litānija[274].
gadu simtiem atspēlē tās pašas
greizsirdības un slepkavības notis:
„Jo vairāk, jo labāk…”[275]
vai tas, kam vīnadārzs[277],
jeb skaistas sievas vīrs[278],
pat Kānas Vīna valdnieks[279] —
nepastāvēs tās zobos.
Viņam ir jauni, skaisti ieraksti,
kas apdzied nāvi un tukšo kapu[280],
krusta nespēku [281] un vareno tiesu[282],
izmestus gružus un izvēlēto stūrakmeni[283].
aiz savas sirds un laika aizkara,
lai koriģētu adatas celiņus!
ar otro varu nokristīt[284],
trešais ieved kopienā[286],
ceturtais uztur dzīvību[287].
Bet piektais tos, kurus mīl,
ieved ciešanās citu labā[288].
satvert šādu roku?
— Pārāk skaļi.
— Tik ilgi?!?
— Oi, dārgi…
prieka zilās dziesmas,
sarunu sudraba pļava
un kalpošanas zeltainie pumpuri.
klostera klusumā
iestādīja mūžīgās notis,
pulksteņa delnā
rezervēja Omegas galdiņu
un Dzīvības Kokā
iemeta pēdējo grasi[290].
iegāja kāzu namā attaisnota[291].
Visi viņas bērni,
kādreiz rijēji, vīna dzērāji,
muitnieki un grēcinieki[292],
kopā ar viņu.
„Kas atrod uzticīgu draugu, pērli atrod.” [293]
prasme iedomāties,
ciemošanās monologs,
izspiestie ziedojumi —
kā zvēra četri zobi,
kas plēš draugu zemi.
Tā pārveidojas tuksnesī,
kurā grūti atrast sirds aku.
kas vienā no ceļojumiem
ieradīsies šajā tuksnesī.
Lai kuro reizi māca man
uzzīmēt Dieva Jēru[294] spogulī
un Krusta Kokā urbt tik ilgi,
kamēr plūdīs žēlsirdības sula[295].
aizrādīt tukšām rozēm,
ka pērles nedrīkst mest cūkām[296].
pieskārās Vārda spalviņa.
Pašā vidū, kur guļ sāpes.
Aicināja sagatavot vakariņas,
stiprināties 40 dienu ceļojumam[297]
un ieklausīties viņas stāstos.
ka aizmigšu tik ātri kā bērns
viņas 131. psalmā.
Sapņoju par trīs stihijām[298],
kuras ir kā dārdošs varš,
ja nav ceturtās stihijas klusuma[299].
Izbrīna ēzelis jau gaidīja durvju priekšā.
Vajadzēja vien paņemt koferi ar Vēju[301]
un aizbēgt uz Apsolīto Zemi.
baznīcu, kūkotavu, palmu,
tiltu, krūmu, ēku un seju
ceļinieki un apmeklētāji.
viņu acīs bezjēdzīgi danco
svešie vārdi, krāsas un cipari.
ar lūgšanas, ciešanu, klusuma,
svēto sadraudzības, relikviju
un liturģijas dievišķo ūdeni.
ka pastkastītē ir Trīs Gudro[302] vēstule,
kas paziņo par viņu drīzo ierašanos,
ka durvju priekšā nav vietas[303]
slimnieku un apsēsto dēļ,
bet vecais kaķis mistiski murrā,
neierasti guļot uz Breviāra
Žēlsirdības stundas laikā[304].
ka Mazais Princis
pasūtīja Svēto Misi
par augšāmcelšanos[305]?!
kurā pirms gadiem paslēpu
nokaltušo apses lapu
un sirdi.
Apses un sirds simfonija
augšāmcelšanās asniņiem
caurdur sasalušo zemi.
joprojām māca, ka augšāmcelšanās neesot[306].
Ak, šie nožēlojamākie starp visiem cilvēkiem[307]…
Kad beidzot viņi ieraudzīs, ka Dieva kaps ir tukšs[308]?!
sirdi, mūžību, viņu…!?
crescendo, piano, andante
un instrumentu daudzumu
gleznoju neaptveramos izmērus.
parādās mistiska pagraba durvis.
Tas pilns ar zvaigžņu ievārījumiem,
smaržīgām sapņu tējām
un ciešanu garšvielām.
dejot un virpuļot uz šīs grīdas
vai, ēdot mirušo sapņu čipsus,
skatīties sevis paša ekrānā.
Skatos un klusi raudu.
krītot no debesu augstuma,
var izlauzties jumtam cauri,
līdzīgi tiem četriem ticīgajiem,
kas Dievam atnesa slimo[309].
nemeklē ogas vīnakokā,
ka nepeld ar laivu pa upi
un nesarunājas ar gājputniem…?
neatver durvis pat tēvam[310],
ko tad gribi tu, garāmgājēj?
Ir cerības pilna, jo ledu var kausēt
Vārda lietus un ūdeņu krākšana[311],
netikļu izbalināšanas stars[312]
un nožēlas pavasaris[313].
var kļūt par gājputnu,
kas visur kur liecinās
par mūžīgo vasaru?
acis bija stipri nogurušas.
Šķita, ka ēna iegājusi skatienā
un vairs neļaus sapņiem lidot tālumā
pāri pilsētām, dienišķai maizei,
pāri darba sviedriem un sāpēm.
(it kā nejauši atstāta)
gaidīja šo nogurumu.
tā apņēma Augšāmceltā figūru
un kā līgava — iesāka dejot.
trūkst vīna un nav ūdens traukos…
un skaļi dziedāt par ūdeņiem,
kas gaida manu sirdi un roku[314].
es iegāju šajā spraugā[316]…
un sagūsta vēju[318] kubos.
Skaņas un bilžu čipsi
iemidzina mūžīgās ilgas.
iet tuksnesim[319] cauri,
sasien kājas un sirdi.
un Piena Ceļš dzied.
Asaru lūgšana.
Mātes roka.
„Ielej ūdeni[322]…”
Dzīvais Dārznieks[323].
Vīna pagrabs.
Mana augšāmcelšanās.
Mt 12, 34