1. Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas; un Jēzus māte bija tur. 2. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti kāzās. 3. Un, kad pietrūka vīna, Jēzus māte sacīja Viņam: Viņiem nav vīna. 4. Bet Jēzus viņai sacīja: Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! 5. Viņa māte sacīja apkalpotājiem: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet. 6. Bet saskaņā ar jūdu šķīstīšanos tur bija novietoti seši akmens trauki ūdenim, un katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri. 7. Jēzus sacīja viņiem: Piepildiet traukus ar ūdeni! Un viņi tos piepildīja līdz malām. 8. Tad Jēzus sacīja viņiem: Tagad smeliet un nesiet galdzinim! Un viņi aiznesa. 9. Bet, kad galdzinis nogaršoja ūdeni, tas bija pārvērsts vīnā. Nezinādams, no kurienes tas (kamēr apkalpotāji, kas smēla ūdeni, to zināja), galdzinis aicināja līgavaini. 10. Un sacīja viņam: Ikviens cilvēks vispirms pasniedz labo vīnu, bet, kad tie jau ieskurbuši, tad sliktāko; bet tu taupīji labo vīnu līdz šim. 11. Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.
1 Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. 2 Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. 3 Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” 4 Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” 5 Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 6 Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 7 Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 8 Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. 9 Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini 10 un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” 11 Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam.
Pirmās zīmes apraksts, ko Jēzus izpildīja Nātanaēla dzimtajā pilsētā, parādās tikai ceturtajā Evaņģēlijā.
Lasot šo fragmentu, vajadzētu domāt par reāla notikuma aprakstu (nevis par Evaņģēlista līdzību vai kādu literāru kompozīciju), tomēr vairāki teoloģiskie akcenti liek domāt par pestīšanas „iekavām”, kuras atver Kānas notikums un piepilda Golgātas notikums. Gaismu šādai izpratnei dod vairāki punkti, piemēram:
līdzība, kas vēsta: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas (sal. Mt 22, 1–14),
jēdziena „stunda” īpašā nozīme sv. Jāņa Evaņģēlijā; it sevišķi, pievedot lasītāju pie Kalvarijas un Krusta Upura stundas,
vēstulē Efeziešiem klātesošs akcents uz attiecībām starp Dievu un cilvēci, proti, ka „Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu” (Ef 5, 25), ka Viņš „salaulājās” ar savu Līgavu—Baznīcu Krusta stundā,
paša Kristus paskaidrojums, ka Viņš ir Līgavainis, kas ir klāt un tāpēc gavēnis vai kādas skumjas Viņa klātbūtnes laikā ir nevietā (sal. Mt 9, 15 ).
Lai tas taptu vēl skaidrāks, citēsim Baznīcas katehismu, izceļot mums nepieciešamos akcentus:
Evaņģēlijs atklāj, kā Marija lūdzas un aizlūdz ticībā: Kānā [sal. J 2,1-12] Jēzus Māte lūdz savu Dēlu parūpēties par kāzu mielastu, kas ir zīme citam Mielastam, Jēra kāzu mielastam, kurā Viņš dod savu Miesu un savas Asinis Baznīcai, Viņa Līgavai, pēc tās lūguma. Un Jaunavas Marijas lūgšana tiek uzklausīta tieši tai stundā, kad krusta pakājē tiek noslēgta jaunā derība [sal. J 19, 25-27], – Marija tiek uzklausīta kā Sieviete, jaunā Ieva, patiesā “dzīvo Māte”. (KBK 2618)
„Trešajā dienā”— nevar skaidri noprecizēt, vai tas attiecas uz laika posmu no Nātanaēla aicinājuma, no viņa ierašanās Galilejā. Ņemot vērā sv. Jāņa Evaņģēlija dziļo teoloģisko izjūtu, caur formulējumu „trešā diena” var pieņemt mājienu uz Jēzus īsto „Stundu” un „Trīs dienām”, kurās Viņš atpestīs pasauli.
Kāzu mielasta tēma un ar to saistītie rituāli ir ietverti Bībeles vairākos aprakstos. Kāzu mielasts parasti ilga veselu nedēļu. Līdzās jaunlaulāto ģimenei kā goda viesi tika aicinātas ievērojamas personības un draugi. Jēzus Māte, iespējams, bija draudzene vai pat radniecībā ar jaunlaulātajiem. Iespējams, uz šī paša pamata ieradās Jēzus un viņa mācekļi. Jēzus klātbūtni kā cienījamu viesi būtu bijis grūti izprast pirms viņa publiskās darbības sākuma Galilejā.
„Kad pietrūka vīna…” — aprakstītā epizode drīzāk attiecas uz kāzu svinību beigu fāzi, jo vīns bija beidzies.
Situācija, kurā iejaucas Jēzus Māte, ir diezgan jūtīga. Vīna trūkums viesiem, kuri piedalījās kāzu svinībās, varēja kļūt par lielu apkaunojumu saimniekiem. Marija vēršas pie sava Dēla ar lūgumu kaut kā novērst šo trūkumu. Svarīgi ir pamanīt Marijas paļāvību attiecībā uz Jēzu, jo Viņa nenorāda uz konkrētu rīcību, kuru vajadzētu Viņam veikt. No sava Dēla Viņa vienīgi prasa palīdzību, bet no apkalpotājiem — uzticību un paklausību: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.”
Kas man un tev, sieviet? Vēl mana stunda nav nākusi! Jēzus atbilde ir ļoti sena strīdu tēma.
Šis idiomātiskais izteiciens ir labi pazīstams Bībelē: „Kas ir mans un tavs, sieviet?”, „Kāda man un tev [kopīgā] daļa?” (sal.: Ties 11,12; 2 Sam 16,10; 19,23: 1 Ķēn 17,18; Mk 1,24; 5,7; Lk 4,34; 8,28). Izteiciens satur kritikas nokrāsu, bet ne absolūtu atteikumu. Tas pilnvaroja Mariju kāzu mielastā dot norādījumus kalpotājiem.
Frāze „sieviet” grieķu valodā skan diezgan satraucoši. Tā izpratnei vajadzētu ņemt vērā Marijas lomu, kura parādīsies krusta pakājē, kur Jēzus identiski uzrunā savu Māti (sal. J 19, 26). Kā jau to izgaismoja citētais katehisma punkts (sal. KBK 2618), gan Kānā gan Golgātā, Marija tiek uzklausīta kā īpaša Sieviete, kā jaunā Ieva, kura ar savu paklausību Dieva pestīšanas plānam (eņģeļa sludināšanā), kā arī ar savu līdzdarbību Jēzus Upurī (Golgātā), labo Vecās Ievas nepaklausības un grēka sekas. Viņa ir kā līdzgaitniece Jaunajam Ādamam — kā Kristu nosauc svētais Pāvils.
„Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti…” (1 Kor 15, 22)
„Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams – atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 45)
Ir vērts meditēt arī citu Bībeles vietu, kurā Kristus tiek parādīts kā Jaunais, Pēdējais Ādams, un kur tika aprakstīti Viņa dievišķā upura, cilvēces atpestīšanas milzīgie augļi — Rom 5, 12–20.
Atslēga Jēzus sarunas ar Māti izpratnei ir Jēzus pieminētā „stunda”. Ceturtajā evaņģēlijā šis vārds parādās salīdzinoši bieži un kontekstos, kuros nav runa par konkrētu dienas laiku, bet par daudz dziļāku kontekstu. Piemēri: 2,4; 4,21.23; 5,25.28; 7,30; 8,20; 12,23; 12,27; 13,1; 16,21; 17,1.
Jēzus īstā stunda, kurā Viņš atklās sevi kā Dieva Dēlu un pestītāju tobrīd vēl nebija pienākusi. Tomēr Marijas ticība un Viņa paļāvība padara, ka Jēzus pestījošās darbošanās stunda zināmā mērā tiek paātrināta. To augli sv. Jānis akcentē notikuma apraksta beigās: „Šo sākumu brīnumiem Jēzus darīja Galilejas Kānā, atklādams savu godību; un Viņa mācekļi ticēja uz Viņu.”
Būtu labi šo nobeigumu papildināt ar Evaņģēlija tā saukto pirmo noslēgumu, kas atrodas Evaņģēlija 21. nodaļā: „Vēl daudz citus brīnumus Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, kas nav rakstīti šinī grāmatā. Bet šis ir rakstīts, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā.” (J 21, 30-31).
Tādējādi sv. Jāņa Evaņģēliju var uztvert kā dažu zīmju grāmatu (salīdzini, cik Jēzus dzīves notikumus apraksta sv. Jānis, bet cik – pārējie Evaņģēlisti!), kas mūs pieved pie ticības Jēzum Kristum un pie mūžīgās dzīves (sal. J 3, 16: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.”).
Lielajos akmens traukosparasti bija ūdens roku mazgāšanai pirms un pēc ēdienreizēm, kā to nosaka Likums (sal.: Mk 7, 4; Mt 15, 2).
Katrā no tiem ietilpa divi vai trīs mēri.Tas nozīmē, ka katrā varēja ietilpst no 90–120 litriem. To zinot, var spriest par brīnumu lielumu (arī materiālajā nozīmē) gan attiecībā uz vīna daudzumu, gan uz tā kvalitāti.
Jēzus izteiktajās līdzībās daudzkārt runāja par vīnu (piemēram, Mt 9, 17; Mk 2, 22; Lk 5, 37–38); reiz pat konkrēti par labāku veco vīnu (sal. Lk 5, 39). Nav par to izbrīna, jo vīns kopā ar graudiem un eļļu bija viena no galvenajām pārtikas sastāvdaļām un tāpēc tika uzskatīts arī par dzīvības simbolu. Vīns bija Dieva mīlestības un Viņa svētības zīme. Tomēr ūdens pārveidošanas brīnums izcilajā vīnā neapšaubāmi ir mesiāniska rakstura. Par šādu zīmi runāja vairāki pravieši (sal.: Am 9, 13; Os 2, 24; Jl 4, 18; Jer 31,5).
Galilejas Kānā Jēzus atklāj savu godību, ko tomēr ne visi redz vienādi. Kā skaidri rakstīja Evaņģēlists, Viņa mācekļi ticēja uz Viņu. Pārējie nespēja pamanīt, kam pateicoties parādījās tik daudz labā vīna, ko tad vēl teikt par viņu spēju pareizi interpretēt piedzīvoto realitāti kā Mesijas klātbūtnes zīmi.
Noslēdzot, ir vērts pamanīt, ka svētā Jāņa Evaņģēlijā zīme, brīnums ir kā izejas punkts, kas pieved pie Jēzus godības atklāšanas. Nosacījums ir ticība, pateicoties kurai piedzīvotā zīme tika pareizi izlasīta, pieņemta. Par citām svarīgām zīmēm, kas sv. Evaņģēlijā pieved pie ticības, lasi, piemēram:
„Tad tie sacīja Viņam: «Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi?»” (J 6, 30);
„Bet Jēzus, to dzirdēdams [par Lācara slimību], sacīja viņiem: «Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.»” (J 11, 4);
„Jēzus sacīja viņai [Martai]: «Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?»” (J 11, 40);
„Bet viņš [Toms] sacīja tiem: «Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu.» (…) Jēzus sacīja viņam: «Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.»”(J 20, 25b.29);
„Bet jūdi atsaucās un sacīja Viņam: «Kādu zīmi Tu mums rādi, tā darīdams.» Jēzus atbildēja viņiem: «Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu.»” (J 2, 18–19).
Nota bene! Brīnums, kas nav piedzīvots ticībā, nepalīdz celties pie Dieva atzīšanas, bet apstādina cilvēciskajā līmeni. Piemērs tam ir maizes brīnumainā pavairošana, caur kuru Jēzus atklāja, ka Debesu Tēvs brīnumaini baroja un baro savu tautu (sal. J 6, 32: „Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm, bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.”), un uz kura fona gribēja palīdzēt ieticēt, ka Viņš ir „Dzīvības maize”, „Dzīvā maize, kas no Debesīm nākusi.” (J 6, 35a. 41b). Tomēr Evaņģēlists parāda, ka bez pietiekošas ticības ļaudis uztvēra Viņu vienīgi kā pravieti un gribēja „Viņu ar varu ņemt un iecelt par ķēniņu” (J 6, 15).
Kas ir manas dzīves ūdens un darbs ar to, kuru prasa no manis Jēzus?
Vai varu norādīt uz kādu konkrētu dienu manā dzīvē, kad biju sadzirdējis Marijas teikto: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet!”
Cik reizes dzīvē biju pamanījis, ka ar pateicību biju gājis ne pie tās personas, pie kuras vajadzēja aiziet pateikties?
Vai es apzinos cilvēkus no manas ģimenes, draudzes, pilsētas, kuri līdz šim nav pagaršojuši Dieva Mīlestības vīnu? Cik reizes un kādējādi es devu viņiem padzerties no jau klātesošajiem manā dzīvē “jauniem ādas maisiem, kas piepildīti ar jaunu vīnu”(sal. Mt 9,7) vai tomēr aicināju viņus pašus “piepildīt sešus akmens traukus” (sal. J 2,6-7)?
12. Pēc tam Viņš un Viņa māte, un Viņa brāļi, un Viņa mācekļi aizgāja uz Kafarnaumu un tur palika dažas dienas.
13. Tuvojās jūdu Pasha, un Jēzus devās uz Jeruzalemi. 14. Un Viņš atrada svētnīcā sēžam vēršu un avju, un baložu pārdevējus, un naudas mijējus. 15. Un Viņš, iztaisījis no auklām pātagu, izdzina visus no svētnīcas, arī avis un vēršus, bet mijēju naudu izkaisīja un apgāza galdus. 16. Bet tiem, kas pārdeva baložus, Viņš sacīja: Aiznesiet tos no šejienes un nepadariet mana Tēva namu par tirgus māju! 17. Tad Viņa mācekļi atminējās, ka ir rakstīts: Centība par Tavu namu mani iznīcina. 18. Bet jūdi atsaucās un sacīja Viņam: Kādu zīmi Tu mums rādi, tā darīdams. 19. Jēzus atbildēja viņiem: Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu. 20. Tad jūdi sacīja: Četrdesmit sešus gadus šī svētnīca celta, un Tu to uzcelsi trijās dienās? 21. Bet Viņš runāja par savu miesas svētnīcu. 22. Kad nu Viņš bija uzcēlies, Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to sacījis, un ticēja Rakstiem un vārdiem, ko Jēzus bija runājis.
12 Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu.
13 Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. 14 Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam 15 un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. 16 Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” 17 Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” 18 Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?” 19 Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” 20 Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” 21 Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. 22 Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis.
Šī īsa piezīme par Jēzus dzīvi atdala brīnuma Kānā aprakstu no darbības Pashas svētku laikā templī.
Visa Evaņģēlija tradīcija vienbalsīgi attēlo Kafarnaumu kā Jēzus kalpošanas centrālo punktu (sal. Mt 9, 1), lai gan tās neticība vēlāk nopelnīja lāstu (sal. Mt 11, 23–24). Tikai tagad evaņģēlists piemin Jēzus brāļu, t.i., radinieku, klātbūtni kāzu mielastā, kuri vēlāk (sal. J 7, 3 un tālāk) atkal parādās kā neticīgie Jēzus misijā.
Evaņģēlists nenorāda ne Jēzus ceļojuma uz Kapernaumu iemeslus, ne mērķi. No tekstiem Mk 1, 29–30 un Lk 4, 38 var secināt, ka svētais Pēteris un viņa ģimene tur dzīvoja.
Minēto tekstā „vairāku dienu” periods norāda uz īsāku uzturēšanās laiku, taču tas neļauj precīzāk noteikt Jēzus publiskās dzīves pie Jordānas sākuma datumu.
13.
Šajā pantā minētie Pashas svētki ir pirmie Jēzus publiskās kalpošanas laikā. Šie svētki vienmēr pulcināja Jeruzalemē lielus svētceļnieku pūļus, kas parasti ieradās vismaz nedēļu iepriekš, lai saskaņā ar likumu veiktu šķīstīšanās, kas nepieciešamas, lai Pashas mielasta laikā tie varētu ēst jēru. Tajās dienās kustība un rosme templī ievērojami palielinājās, daļēji dažādu solījumu izpildes, upuru nešanas, tempļa nodokļu maksāšanas un tā tālāk dēļ.
14.
Naudas maksājumi templī tika iekasēti senajā Izraēlas monētā, savukārt ikdienas dzīvē galvenokārt tika izmantotas citas monētas (vietējās, grieķu vai romiešu). Maiņu (bieži vien negodīgi) veica baņķieri tempļa pagānu pagalmā. Tur tika pārdoti arī upurdzīvnieki. Ebreju arhīvos var atrast ziņu, ka ievērojama daļa no šiem ienesīgajiem tirdzniecības punktiem piederēja augstajam priesterim Annas ģimenei (Annas izpildīja vieno no nozīmīgākajām lomām Kristus tiesāšanā — sal. J 18, 12.19–24).
15.
Jāņa evaņģēlista apraksts par Jēzus iejaukšanos tempļa kārtībā atšķiras no sinoptiskā apraksta, kas epizodi ar tirgotājiem novieto Kristus kalpošanas beigās. Tomēr vajag atcerēties, ka evaņģēlisti ne vienmēr ievēro notikumu secību, bet pakārto tos sistemātiskiem vai teoloģiskiem pieņēmumiem. Sv. Jānis bija iecerējis tempļa attīrīšanu attēlot kā pirmo soli cīņā starp oficiālo jūdaismu un Jēzu, starp tumsas un gaismas spēkiem. Hronoloģiski ticamāks ir vēlāks periods, jo ir grūti iedomāties, ka tempļa vadība būtu pieļāvusi šādus notikumus, vienlaikus ļaujot Jēzum turpināt mācīt templī.
16.
Lai gan ebreju tradīcija ļāva Rakstu mācītājiem spontāni reaģēt šādā veidā (→ šaustīt) uz Likuma pārkāpēju rīcību, tomēr acīmredzot neviens no tiem dzīvnieku pārdošanu un naudas apmaiņu neuzskatīja par Likuma pārkāpumiem.
17.
Tomēr Jēzus atsaucās uz tekstu: „Un Tā Kunga Cebaota namā tai laikā nebūs vairs neviena pārdevēja.” (Zah 14, 21b), uzskatot savu uzstāšanos par vienu no mesiāniskā laikmeta ievada darbībām. Viņu vadīja Dieva Dēla dedzība par Tēva namu, par vietu, kur, saskaņā ar vispārpieņemto ticējumu, mājo Viņa godība. Mācekļu izpratne par Jēzus rīcību balstās uz toreiz pieņemto mesiānisko 69. psalma interpretāciju (sal. Ps 69[68], 10).
Šis psalms tiek citēts arī citās Bībeles vietās: J 15, 25; 19, 29; Mk 15, 36; Apd 1, 20; Rom 15, 3). Mācekļi un pārējie Kristum ticīgie pilnībā sapratīs šo psalmu tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās → „Kad nu Viņš bija uzcēlies, Viņa mācekļi atminējās, ka Viņš to sacījis, un ticēja Rakstiem un vārdiem, ko Jēzus bija runājis” (J 2, 22).
18.
Nedz no tempļa izraidītie, nedz tempļa apsargi nekritizē Jēzus rīcību kā nelikumīgu, bet pieprasa Viņa autoritātes apstiprinājumu. Tāpat kā Vecās Derības tauta varēja prasīt no praviešiem zīmi, viņi pieprasa no Jēzus īpašu zīmi. Sal.:
2 Ķēn 20, 7–8: „Un Jesaja sacīja: «Ņemiet vīģu rausi!» Un tie to ņēma un uzlika uz augoņa, un viņš kļuva vesels. Un Hiskija jautāja Jesajam: «Kāda ir tā zīme, ka Tas Kungs darīs mani veselu un ka es varēšu iet trešajā dienā augšup Tā Kunga namā?»”
un Is 7, 10–11: „Un Tas Kungs vēl runāja uz Ahasu: «Izlūdzies sev zīmi no Tā Kunga, sava Dieva, prasi, lai tā parādītos, nākdama vai nu no elles dziļumiem, vai no debesu augstumiem!»”.
Sv. Jāņa Evaņģēlijā līdzīgs pieprasījums izskanēs vēlāk:
„Tad Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: «Tas ir Dieva darbs, lai jūs ticētu uz to, ko Viņš sūtījis.» Tad tie sacīja Viņam: «Kādu zīmi tad Tu dod, lai mēs redzētu un ticētu Tev? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi ēda mannu tuksnesī, kā tas rakstīts: maizi no debesīm Viņš deva tiem ēst.»” (J 6, 29–31
Arī sv. Marka Evaņģēlijā — pēc mazies brīnumainas pavairošanas — parādās līdzīga stāja: „
Farizeji izgājuši sāka strīdēties ar Viņu un, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm” (Mk 8, 11).
19.
Jēzus nekad nerāda zīmes to klātbūtnē, kas šaubījās par Viņu, tāpēc tā ir arī šajā gadījumā. Prasīta brīnumu vietā Kristus izsaka pārsteidzošu priekšlikumu nojaukt templi un to atjaunot trijās dienās. Uz šo teikto viltus liecinieku atsaucās Jēzus tiesas laikā (sal. Mk 14, 58 un turpmāk).
20.–22.
Šajos pantos atklājas tas, kas Ceturtajā evaņģēlijā tiek atklāts diezgan bieži: klausītāju vai aculiecinieku pārpratums. Jēzus klausītāji Viņa vārdus uztver burtiski, proti, visa tempļa ēku kompleksa nojaukšanu. Sarunu biedri mēģina pierādīt Jēzus vārdu materiālās nozīmes nepamatotību, norādot ka „šī svētnīca bija celta četrdesmit sešus gadus”, kā tad jebkurš var kaut domāt par to, lai to uzceltu trijās dienās, nerunājot par šī nolūka izpildīšanu.
Noprecizējot, vajadzētu piebilst, ka tempļa celtniecības 46 gadu periods, visticamāk, attiecas uz tā rūpīgo atjaunošanu, kas sākās Hēroda Lielā laikā (20./19. g. pirms Kristus); un joprojām turpinājās Jēzus sarunas ar jūdiem laikā (apm. 27./28. g. pēc Kristus atnākšanas [?]). Šie darbi tika pilnībā pabeigti 63. gadā.
Jēzus tomēr runā par citu templi, kas tiks iznīcināts Golgātā, lai tikai ar Dieva Dēla spēku „atjaunots” augšāmcelšanās godībā. Taču mācekļi to sapratīs tikai pēc augšāmcelšanās un caur Gara-Paraklēta darbību.
Domājot par Kristus celtu Baznīcas garīgo svētnīcu, ir vērt pieminēt sekojošos tekstus:
1 Kor 3, 16–17: „Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? Ja kāds Dieva svētnīcu apgāna, to Dievs iznīcinās. Jo Dieva svētnīca ir svēta, un tā esat jūs.”
2 Kor 6, 16–17: „Bet kā sader Dieva svētnīca ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva svētnīca, kā Dievs to saka: es viņos mājošu un starp viņiem staigāšu, un es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta.”
Ef 2, 19–22: „Jūs vairs neesat svešinieki un ienācēji, bet esat svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi, kas uzcelti uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus. Katra uz Viņa celtā celtne izaug par svētu templi Kungā. Viņā arī jūs Garā tiekat uzcelti par Dieva mājokli.”
1 P 2, 5: „Uzceliet uz Viņa no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu celtni, topiet par svētajiem priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus!”
