Kāpt kalnā

J 11, 32–45      J 11, xyz–xyz

 

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 11,33: Mk 1,43; 3,12; 8,30; Mt 9,30; 12,16; 16,20; Mk 3,5.
• J 11,35: Lk 19,41; Ebr 5,17; Atkl 7,17; 21,4.
• J 11,37: J 9,1–.
• J 11,40: J 2,11.
• J 11,41: Ps 118,21; J 17,1; Mt 14,19 par.; Mk 7,34; 1 Ķēn 18,36-37.
• J 11,42: J 12,30.
• J 11,44: Is 25,6; Mt 9,25 par.; Lk 7,15.
• J 11,45: J 7,43; 9,16; 10,19; 2,23; 4,39; 7,31; 8,30; 10,42, 12,11.42.

↑

 

28.–32.

• Austrumos sērojošā pūļa uzvedība ir ļoti trokšņaina, tāpēc uz tā fona saruna nebija iespējama trokšņa dēļ. Šķiet arī, ka dialogu, kas bija sācies ar Mariju (kura reaģēja identiski kā viņas māsa Marta)  pārtrauca sērojošo viesu ierašanās. Ieraugot Skolotāju, mirušā draugu, parādās jauns asaru un bēdu uzliesmojums.

33.–35.

• Šīs tīri cilvēciskās emocionālās reakcijas Jēzū izraisa tikai virspusēji līdzīgu reakciju (patiesībā vārdi, kas to apraksta, abos gadījumos atšķiras). Latviskie izteicieni „garā satriekts” un „uztrauca sevi” tikai daļēji atspoguļo Jēzus attieksmi, kas ir neparasta, salīdzinot ar tradicionālajām bēdu un asaru izpausmēm pēc tuvinieka zaudējuma.
• Nācaretes mācītājs ir dziļi satriekts, pilns iekšējas nepiekrišanas gan par sērojošās tautas ticības trūkumu, gan par nāves postu, uz kuru ved arī Viņa stunda. Tikai asaras (sal. 35. pants) atgādina mums par spēcīgajām, cilvēciskajām draudzības saitēm, kas vienoja Jēzu ar Lācaru. Šis dziļo emociju stāvoklis pārņem arī Jēzu ciešanu priekšā (sal. J 12, 27: „Tagad mana dvēsele ir satraukta. Un ko lai es saku? Tēvs, atpestī mani no šīs stundas?”).
• Starp citu, sv. Jānis evaņģēlists vairākas reizes atklāj mums Jēzus dziļi cilvēciskās reakcijas: viņš dažreiz ir noguris un izslāpis (sal. 4, 6-7), Viņam ir īpaša mīlestība pret dažiem cilvēkiem (sal. 20, 2), Viņš jūtas dziļi aizkustināts brīdī, kad Jūdas nodevība tuvojas īstenošanai (sal. 13, 21).

36.–37.

• Ebreji, protams, saprot Jēzus reakciju tīri cilvēciskā nozīmē: bēdas par drauga zaudējumu. Tas, no vienas puses, izraisa vēlmi doties uz kapu (sal. 31. pants), no otras puses, izbrīna vārdus, kas līdzinās kurnēšanai vai arī apsūdzībai: kāpēc Jēzus, kas pazīstams ar tik daudziem brīnumiem, tostarp redzes dāvanu vīrietim, kurš dzimis akls (sal. J 9, 1–), neapturēja sava drauga nāvi? Te atklājas to cilvēku Dieva godības, kas virzās pa citiem ceļiem, nevis cilvēciskiem, neizpratne: Dievs ir spējīgs caur fizisku nāvi vest uz neiznīcināmu dzīvību!
• Mums jāsaprot, ka ja Jēzus nenovērsa dabisko nāves gaitu sava drauga gadījumā, tad tas bija tikai aiz rūpēm par Dieva godības pilnīgu atklāšanos un par ticības sēklas stiprināšanu ticīgo sirdīs. Šo „vajadzību” ievest Lācaru, viņa mācas un citu nāvēs ēnā īpaši akcentē sekojošie panti „Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: «Lācars ir nomiris. Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa! »” un „Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: «Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.»” (J 11, 14–15; 41–42). Šāds dzīvības triumfus un tā atmirdzēšana bija iespējama tikai uz cilvēciski šķietamas traģēdijas fona.
• Pēc vēsts būtības šis Evaņģēlija fragments ir līdzīgs tam, kad tiek stāstīts par aklo no bērnības. Viņa  (un tuvinieku) ciešanas bija pieļautas, lai cilvēks varētu brīnumaini atgūt redzi un lai viņā atklātos Dieva darbi (sal. J 9, 1). Līdzīgi te: nāves pārvarēšana ir Dieva godības izpausme Jēzū. Diemžēl, toreizējie aculiecinieki, ebreji, kas netiēja Jēzum Mesijam, nespēj to saprast.

38.

• Palestīnā mirušos apglabāja dabiskās vai mākslīgās telpās, kas bija izcirstas klintī, un pēc tam aizslēgtas (nobloķētas) ar noapaļotiem akmeņiem. Pašā apbedījumu istabā ienāca no priekštelpas pa šauru eju. Līķi tika novietoti nišās vai uz soliem gar telpas sienām. Lācara kapenēm, visticamāk, bija ieeja no augšas. Pēc trim dienām kapenes tika aizzīmogotas līdz nākamajai apbedīšanai (ja kapenēs bija paredzēts apglabāt vairākus līķus).

39.

• Jēzus pavēle novelt akmeni atkal saskaras ar cilvēcisko pretargumentu: Marta, kura nesen bija apliecinājusi stipru ticību Jēzum Kristum, Skolotāja pavēli uzskata par nepiemērotu, ņemot vērā Lācara ķermeņa satrūdēšanas pakāpi. Viņa neņem vērā pirms īsa laika izteikto apsolījumu, ka Dieva godība tūlīt atmirdzēs pilnā spožumā („Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?” [J 11, 40]). Tomēr, saskaroties ar Jēzus apliecinājumu, klātesošie nevilcināsies izpildīt Viņa pavēli, kas ir neparasta Palestīnas apstākļiem.
• Vērtējot Martas vārdus un attieksmi, var jautāt, cik lielā mērā viņā bijā patiesas šaubas par to, ko Jēzus prasa un kas var notikt, un cik lielā mērā viņas ticība Jēzum un Viņa apsolītiem brīnumiem bija skārta un vājināta cilvēciskiem priekšstatiem. Lasot uzmanīgi Evaņģēliju, mēs zinām, ka tāda paša parādība bija vērojama arī mācekļu vidū. Viņi tikai ar lielām grūtībām, lēnām atrāvās no zemiskās izpratnes par notikušo, lai tajā ieraudzītu pārdabisko un dievišķo.

40.

• Uz tā fona saprotam, kāpēc Jēzus stingri nepārmet Martai, bet atgādina viņai par Dieva godības atklāsmes apsolījumu. Nepieciešams nosacījums šīs godības pieredzēšanai ir ticība Jēzum Kristum, kas Martai piemīt.

41.–42.

• Raksturīgs ievads Lācara celšanai no miroņiem ir Jēzus pateicība Tēvam. Atšķirībā no Vecās Derības ievērojamajiem vīriem (patriarhiem), kurus Dievs ir apveltījis ar brīnumu darīšanas spējām, Jēzus neizsaka lūgumu savam Tēvam, bet pateicību. Debesu Tēvs visu ir uzticējis Jēzus rokās (sal. J 3, 35 un tālāk, kā arī 13, 3 un 17, 2), ieskaitot cilvēka dzīvību. Jēzus griba un rīcība ir pilnībā vienota ar Debesu Tēvu.
• Jēzus izsaka pateicības vārdus tikai to cilvēku dēļ, kas ir ap Viņu, kuriem jau ir pārdabiskas ticības sēkla. Tie ir paredzēti – tāpat kā pats brīnums –, lai attīstītu šo ticību un nostiprinātu pārliecību par Dieva Dēla dievišķo misiju.

43.

• Stāsta par Lācara piecelšanu no miroņiem raksturs ir apokaliptisks: tas spilgti atgādina par to, kas notiks Pastarajā dienā.
• Bet tas nav viss. Šis notikums, kas balstās uz reālistiskā notikuma, apstiprina Jēzus varu pasaules galā augšāmcelt visus cilvēkus dzīves pilnībai vai tiesai (sal. J 5, 25!). Tādējādi Jēzus spēcīgā saucienā „Nāc ārā!” var nojaust Cilvēka Dēla, eshatoloģiskā Tiesneša, balsi, kas visus mūs sauks, lai mēs nostātos Dieva tiesas priekšā (sal.: J 5, 25: „Patiesi, patiesi es jums saku, ka nāk stunda, un tā tagad ir, kad miroņi dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos.” → J 5, 28–29 „…nāk stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva balsi, un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai.”)

44.

• Jēzus pavēles tūlītējā iedarbība ir raksturīga arī citiem brīnumiem.
• Mirušos tolaik apglabāja īpašā apģērbā (iespējams, saistībā ar cerību uz miesu augšāmcelšanos). Raksturīgā roku un kāju apsēšana ar pārsējiem, kā arī mirušā sejas apklāšana ar audumu (sal. arī Jēzus apbedīšanas laikā → J 19, 40) ir zināma tikai no Ceturtā evaņģēlija. Jebkurā gadījumā Lācara parādīšanās drēbēs, kurās viņš tika guldīts kapā, kā arī Jēzus pavēle ​​atraisīt augšāmcelto un ļaut viņam staigāt, uzsver notikuma realitāti.
• Papildu liecības, kas ir ļoti nozīmīgas pēc sekām, būs notikuma aculiecinieku stāstījumi: daži uzreiz ticēs Jēzum kā Dieva sūtītam Mesijam, citi ziņos par notikušo saviem garīgajiem vadītājiem – farizejiem.

↑