Kāpt kalnā

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mt 17, 1-9
• Mk 9, 2-10

Līdzīga tēma: 

• Mt 3, 17 → Mk 1, 11 → Lk 3, 22b;
• J 12, 28-30;
• 2 P 1, 16-18

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 9, 28 par.: Izc 24,1.9.13nn; Mk 5,37; Lk 8,51; Mt 26,37; Mk 13,3; 14,33.
• Lk 9, 29 par.: Izc 34,29.35; Dan 12,3; Mt 28,3; 13,43; Rom 12,2; 2 Kor 3,18; Izc 34,29-35; Atkl 1,16.
• Lk 9, 30-31 par.: 1 Ķēn 19,8; Mk 16,5 par.; Apd 1,10; Atkl 11,1-13; At 19,15; Mal 3,23-24.
• Lk 9,32: Mt 26,43; Mk 14,40.
• Lk 9, 33 par.: Izc 33,7-11; Sk 12,5-9; Lev 23,39-44; Mk 10,28; Mt 8,2; 24,49 par.; 20,33 par.; 21,20 par.; Lk 5,5; 8,24.45; 9,33.49; 17,13.
• Lk 9, 34-35 par.: Lk 9,54; 2 Mak 2,8; Is 4,5; J 1,33n; Izc 24,16; 40,34n; Rad 22,2; Ps 2,7; Is 42,1; At 18,15; Is 42,1; 53,6; Mt 16,16; Mk 8,29; Lk 9,20; J 6,69; Mt 12,18; Lk 23,35.
• Lk 9, 36a par.: Mk 13,36; Izc 2,12.
• Lk 9, 36b par.: Mk 1,34.44; 5,43; 7,36; 8,26.30; Mt 8,4; 9,30; 12,16; 16,20; Lk 8,56; Apd 7,31; 9,10.12; 10,3.17.19 utt.

 

↑

 

↑

 

↑

 

↑

 

MOSTIES!

Ar pārveidotu seju
un ar starojošām drēbēm
es atnākšu pie tevis
tava saldā sapņa laikā^[1].

Kad pamodīsies, nebūsi drošs,
vai tas bija sapnis vai realitāte.

Tad tu atnāksi pie manis
ar 30 sudraba gabaliem^[2],
ar āmuru un naglām rokās^[3]
manas zemes pastaigas laikā.

Kad es augšāmcelšos, skaidri zināšu,
ka tu nebiji kārtīgi pamodies.

Tāpēc Praviešos un Likumā^[4]
vajadzēs sameklēt tev pamācību:
ko nozīmē gaiļa trīskārtīgā dziesma^[5],
kā nojaukt savu ilūziju trīs teltis^[6]
un kā Brūču Akā ielikt trīs pirkstus^[7].

Kad mēs nostāsimies Durvju priekšā,
tad ārpus sapņa redzēsi, ka bija vērts.

pr. Pāvils Kamola

_________________________

PIEZĪMES:

[1] Sal. Lk 9,28b–36.
[2] Sal.: Izc 21,32; Zah 11,11–13; Mt 26,15.
[3] Sal.: Zah 12,10; Apd 2,23.
[4] Sal.: Lk 9,30; 24,27.
[5] Sal.: Lk 22,31–34 → 22,54–62.
[6] Sal.: Lk 9,33; 1 J 2,16; Lk 4,1–13.
[7] Sal. J 20,24–29. 

↑

 

• Sv. Lūkasa redakcijā Jēzus pārveidošanās sākās ar Viņa lūgšanu. Jau komentārā pie fragmenta Lk 9, 18-21 tika minēts, ka, tā rakstot, Apustulis norāda – Jēzus saruna ar savu Debesu Tēvu gatavo nopietnu fonu nozīmīgam notikumam un caur to – augsta līmeņa teoloģiskai patiesībai. Tā ir svarīga praktiska norāde visiem Jēzus sekotājiem – vajadzētu, lai ikvienai darbībai, personu uzrunai vai visām mūsu attiecībām ar cilvēkiem pa priekšu ietu mūsu saruna ar Debesu Tēvu.
• Šī dievišķā notikuma aprakstā sv. Lūkass nerāda pārāk daudz detaļu attiecībā uz Jēzus brīnumaino izskatu, bet īpašs akcents likts uz to, ka godībā parādījās Mozus un Elijs un ka tie runāja par Viņa gala norisi, pashu, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē.
• Šādā veidā skaidri parādās svarīga teoloģiskā patiesība, ka saprašanu par Jēzus cilvēces atpestīšanas darbu Debesu Tēvs gatavo caur visu Vecās Derības mantojumu. Dievs par to runāja pravietiskajā valodā, sākot ar pirmajām Mozus grāmatām un caur visiem praviešiem, kuru dzīvais pārstāvis pārveidošanās laikā bija Elijs.
  • Šai punktā dažiem pietiek vērsties kaut pie Radīšanas grāmatas (sauktas Pirmā Mozus grāmata), lai jau tās trešās nodaļas vārdos “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (Rad 3, 15) sadzirdētu pravietojumu par Jēzus atnākšanu, par kuru esam pieraduši dzirdēt eņģeļa vārdos: “Nebīsties, Marij, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lk 1, 30b-33) Un arī caur eņģeļa teikto sv. Jāzepam: “Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” (Mt 1, 21)
  • Protams, var norādīt arī uz slaveno notikumu ar Īzāku (sal. Rad 22), tā pravietiskajā gaismā var ieraudzīt stāstu par Jēzu, Dieva Dēlu, kuru Tēvs nesaudzēja mūsu grēku dēļ, bet kā īstu Dieva Jēru upurēja uz “malkas”, tas ir, krusta, ko Viņš pats nesa uz saviem pleciem…
  • Var pieminēt visu iziešanas stāstu no Ēģiptes, kurā Jēzus tiek skicēts kā jaunais Mozus, kurš, pateicoties Krusta zizlim, pašķīra no grēkiem sarkano jūru, lai Viņa vadītie (nokristītie un ticīgie) Dieva bērni izietu no faraona-velna verdzības…
  • Šādu pravietisku notikumu bija daudz, un tieši tajos ir meklējama Vecās Derības “labā garša”, kas nav tikai stāsts par toreiz notikušo, bet Jēzus-Pestītāja atnākšanas apsolījuma nojausma: “Es Viņu redzu, bet ne tagad; es viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris…” (Sk 24, 17)
• Punkts par Vecās Derības Likumu un praviešiem vēlāk vairākas reizes būs kā atbalss paša Jēzus uzrunās, kurās Viņš skaidro “sava gala norisi, ko piepildīs Jeruzalemē”. Šķiet, visiem ticīgajiem ir zināms stāsts par Kleofasu un otru mācekli, kuri gāja uz miestu vārdā Emmaus, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes (sal. Lk 24, 13 un tālāk). Evaņģēlists raksta, ka Kristus brīnījās par to, ka viņi nesaprata un neticēja tam, kas par Viņu bija līdz šim pravietots:  “Tad Viņš tiem sacīja: «Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?» Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.”(Lk 24, 25-27)
• Līdzīgs saturs skan sv. Pāvila uzrunā ķēniņa Agripas priekšā: “Dieva palīdzības sargāts, es stāvu līdz šai dienai kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesacīdams, kā vien to, ko pravieši un Mozus runājuši par to, kas notiks. Ka Kristum jācieš, ka Viņš pirmais no miroņiem augšāmcelsies, lai sludinātu gaismu savai tautai un pagāniem.” (Apd 26, 22-23)
• Pārveidošanās notikumā bija redzams Jēzus dievišķais gods. Tādējādi izredzētajiem apustuļiem tika atklāts, ka Jēzus Kristus, kas Iemiesošanās noslēpumā pieņēma cilvēka dabu, nepārstāja būt Dievs. Viņš, “kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks.” (Flp 2, 6-7), varēja tomēr parādīties dievišķajā godā, arī esot virs šis zemes. Vairāk. Kopā ar epifānijām (parādīšanās reizēm), kas notika pēc Viņa augšāmcelšanās, visai Baznīcai tika dota spēcīga mācība, ka tiešām Jēzus ir Dievs un Valdnieks pāri visam vienmēr: – pirms un pēc Krusta nāves, un kuru nedz dzīve nedz nāve nevar aizturēt. Viņš ir mūžīgs Dievs! Šajā punktā var turpināt citēt sv. Pāvila teikto par Kristu: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei, tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2, 8-11)
• Pārveidošanās notikumā divi vīri sarunājās ar Jēzu; tie bija Mozus un Elijs. Tātad tur klātesoši bija tie, kurus esam pieraduši saukt par mirušiem, bet tie ir dzīvi Dieva Valstībā. Vienojot to ar iepriekš teikto, kā arī faktu, ka notikušajā piedalījās cilvēki, kas vēl dzīvoja virs šīs zemes (Pēteris, Jēkabs un Jānis); ka klātesošs bija pats Debesu Tēvs, jo bija dzirdāma Tēva balss, sakot: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” (Lk 9, 35), mēs saņēmām spēcīgu pārliecību par to, cik tuvu ir redzamā un neredzamā pasaule vai labāk teikt – Dieva mūžīgā realitāte caurstrāvo mūsu dzīvi un ir klātesoša virs šīs zemes (kaut varam par to neapzināties un pārsvarā neredzam to ar miesas acīm). Daži pat teiktu, ka, pateicoties Tabora kalna liecībai, mēs redzam, ka robeža starp dzīvi virs šīs zemes un Dieva Debesīm nav, starp tām nav kāda “dzelzs mūra”. Līdzīgu domu pazīstam no slavenās sv. Pāvila uzrunas pagāniem: „…jo Viņā (Dievā) mēs dzīvojam un kustamies, un esam.” (Apd 17, 28)
• Ir vērts atcerēties, ka katru gadu Baznīcas liturģijā (6. janvārī) tiek svinēti Kunga parādīšanās (epifānijas) svētki, kuru saturs, izteiksme saistās ar trim notikumiem, caur kuriem Jēzus atklāj sevi kā Dieva Dēls un cilvēces Pestītājs: ar triju Ķēniņu apmeklēšanu, brīnumu kāzās Kānā un Jēzus kristību Jordānā. Ja mēs ņemam vērā, cik nopietns notikums norisinājās Taborā kalnā, domājot par Jēzus godības atklāšanos, Mozus un Elija klātbūtni, bet arī par to, ka “no padebeša atskanēja balss: «Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!»”, tad droši var teikt, ka Jēzus pārveidošanās bija vēl viena nopietna epifānija (Dieva parādīšanās, atklāšanās veids).
• Uz Kristus pārveidošanos var paskatīties vēl citādāk. Šis notikums bija kā “komats” starp to, kas notika, sākot ar kristību Jordānas upē (sal. Lk 3, 21-22) un turpinājās Jēzus publiskajā mācībā, brīnumos un zīmēs un to, kas bija kā nākamā virsotne, tas ir,  Golgātas notikums. Pirmajos atklājās ne tik lielas Dieva epifānijas zīmes kā Golgātā, kur “svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa, un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem” (Mt 27, 51-52) un  (no cilvēku mutes) izskanēja nopietns apliecinājums par Dieva Dēlu: “Virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: «Patiesi Viņš bija Dieva Dēls.»” (Mt 27, 54) Tādējādi pārveidošanās ir kā “komats” starp stāstu par Jēzu kā brīnumdarītāju un Jēzu kā cietošu Dieva Kalpu, pasaules Pestītāju, lai tālāk (pēc Golgātas un augšāmcelšanās “komata”) parādītu Viņu kā pasaules Valdnieku un mūžīgās godības Karali, kas “ir ar mums līdz pasaules galam” (sal. Mt 28,20) un kas mūs gaida Debesu Tēva mājās Debesīs. Par to Viņš teica: “Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, Es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.” (J 14, 2-3) Dzīve Debesīs – tā būs pēdējā cilvēces vēstures virsotne, kas ilgs uz mūžiem.
• Patiesība par Jēzus pārveidošanās un Viņa augšāmcelšanās nozīmīgumu, šo epifāniju vienotību apgaismo izpratni, kāpēc pēc šī brīnumainā notikuma “viņiem, no kalna nokāpjot, Jēzus pavēlēja, sacīdams: «Nevienam nesakiet par šo parādību, iekāms Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem!»” (Mt 17, 9), un – kā to lasām pie sv. Lūkasa – “Viņi klusēja un nevienam tanīs dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši.”  (Lk 9, 36). Tabora kalna epifaniju pilnībā varam saprast tikai kopā ar Jēzus augšāmcelšanos. Tad skaidrāk atmirdz patiesība, ka Otrā Dievišķā Persona, Dieva Dēls, “Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats.” (Ebr 13, 8) Var teikt vēl citādāk: pārveidošanās Tabora kalnā ved pie Golgātas un augšāmcelšanās, un no otras puses – Jēzus miršana Krustā un augšāmcelšanās  apstiprina pārveidošanās vēstījumu.
• Vārdi “Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, uzmodušies, redzēja Viņa godību” sūta mūs pie jau minētās  Jēzus sarunas ar diviem mācekļiem, kas gāja uz miestu vārdā Emmaus. Toreiz Viņš tiem teica: “Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” (Lk 24, 26) Ar to ir teikts par Viņa augšāmcelšanos un dzīvi dievišķajā dimensijā.
• Mākonis, ko pieminēja sv. Lūkass, ir diezgan bieži sastopama zīme Bībelē kā Dieva klātbūtne un vienlaicīgi – Dieva noslēpuma zīme (sal.: Izc 14, 20; 19, 16; 24, 15; 40, 34; 1 Ķēn 8, 10; Ez 1, 4; Apd 1, 9 un citas vietas).
• Svarīgi pamanīt, ka Tabora kalna notikumā Debesu Tēva “balss atskanēja padebesī, sacīdama: «Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!»” (Lk 9, 35) Šie vārdi atgādina vēstījumu par Jēzus kristības notikumu Jordānā, kad Tēva balss teica: “Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!” (Lk 3, 22) Var tiek, ka toreiz Debesu Tēvs uzrunāja Savu Dēlu, stiprināja Viņu un sūtīja misijā pasaulē, bet tagad Viņš liek ar sirds uzmanību saprast un pieņemt Sava Dēla misiju, kura vispilnīgākā veidā izpildīsies nevis mācībā un brīnumos, bet cilvēcei pestīšanu nesošajā Upurī Golgātā. Tādējādi Tēvs stiprina mūs, ka jāseko Mesijai, kas ir spējīgs mācīt un darīt brīnumus, bet kas “mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām” (J 13, 1), “līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Flp 2, 8). Arī tādējādi kristieši tiek formēti augstam līmenim, ko komentēja sv. Jānis: “No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību; tā arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.” (1 J 3, 16) un drosmei, izturībai un uzticībai ticībā, ko komentēja sv. Pēteris, rakstot: “Par to jūs priecāsieties, ja arī tagad, ja tas vajadzīgs, nedaudz skumstat dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas daudz vērtīgāka par ugunī pārbaudītu zeltu, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad parādīsies Jēzus Kristus.” (1 P 1, 6-7)

↑

 

• Kādus darbus un cilvēciskos kontaktus es vienmēr iesāku ar apzinātu lūgšanu, vēršanos pie Dieva? Vai ir kādas dzīves izpausmes, kuras es bieži aizmirstu iesākt ar lūgšanu? Vai dzīves gaitās ir bijušas kādas darbības vai tikšanās, kurām kā pamatu vispirms lieku lūgšanu? 
• Kāds Bībeles fragments, notikums, Mozus vai praviešu grāmata man ir mīļāka un vairāk pazīstams Vecās Derības pravietiskais stāsts par Jēzu Kristu, pie kura man patīk  atgriezties  to pārdomājot, vai kuru es izmantoju sarunās ar citiem cilvēkiem?
• Kāda ir mana apziņa par to, ka dzīve notiek Dieva, eņģeļu un svēto acu priekšā un, ja vajadzētu, arī pie manis kā dzīvi varētu nostāties Mozus, Elijs, mans svētais kristības vārda aizbildnis vai eņģeļi? Vai es līdzīgi tam, kas notika pārveidošanās laikā, uztveru Svētajos Rakstos teikto: “Dievā mēs dzīvojam un kustamies, un esam…” (sal. Apd 17, 28)? Ko tas man saka par “robežu” starp dzīvi virs šīs zemes un Dieva Debesīs?
• Kādu dzīves notikumu es dēvētu par savu privāto Tabora kalna notikumu, par savas dzīves epifāniju (Kunga Dieva parādīšanos)? Kā es to šodien saprotu – pie kādiem turpmākiem notikumiem Dievs gatavoja mani toreiz, pateicoties piedzīvotajam?
• Vai es būtu spējīgs dzīves gaitas sadalīt posmos, ņemot vērā savas dzīves “epifānijas kalnus”? Vai tur būtu vairāk “pārveidošanās kalnu”, “Golgātas kalnu” vai “Debeskāpšanas kalnu”?
• Kurš no Jēzus dzīves periodiem – Svētā Rožukroņa gaismā – man ir dārgāks: priecīgā daļa, gaismas daļa, sāpīga daļa vai tomēr godības pilnā daļa? Kā to argumentētu?
• Kāda lūgšana vai grāmata, vai Baznīcas liturģija, vai vispār ticības izpausme ieved mani Dieva “mākonī”, Dieva noslēpumā?
• Kādos Baznīcas dzīves apstākļos vai kāda garīdznieka kalpošanā es līdz šim visskaidrāk esmu sadzirdējis Tēva balsi sakām: «Jēzus ir mans mīļais Dēls, Viņu klausi!»” (sal. Lk 9, 35)?
  

  ↑