Kāpt kalnā

• Jēzus mācībā atrodam teikumu, kas var skaidrot cilvēka dzīves dinamiku gan tagad, gan kā apsolījumu nākotnei, jo Jēzus saka: “Kur jūsu manta, tur arī jūsu sirdis.” 
  1. Šķiet, ka visiem tas redzams dzīvē: kādas ir prioritātes, kur ir cilvēka sirds, tur būs liktas viņa pūles, lai tās sasniegtu. Piemēram, ja kādam ir dārgas, mīļas grāmatas un to lasīšana un tajā “ir viņa sirds”, viņš  meklēs iespēju (laiku) lasīšanai,  kā arī meklēs un jautās pēc citām grāmatām vai iespējas apmainīties ar tām ar citiem cilvēkiem. Kam sirds ir sportā, tas veltīs uzmanību, laiku, līdzekļus un  pakārtos tam savus dzīves pienākumus. Un tā tālāk… Tāpat ir ar ticību un Debesu lietām. Ja sirds “pagaršoja, cik labs ir Kungs” (sal. Ps 34, 9), tad tam veltīs savu uzmanību, laiku un piepūli un gribēs sasniegt vairāk. Citas lietas kļūs kā  dīvaina bezdievība un tukšība, “kā pelavas, ko vējš aizpūš projām” (sal. Ps 1, 4).
  2. Veiktās piepūles, laiks, iztērētie līdzekļi u.tt. nes tādus augļus, kuros cilvēka sirds atrod savu “algu”. Ja cilvēku sirdis ir šīs pasaules pārņemtas, tad te, virs šīs zemes “viņi savu algu saņēmuši” (sal. Mt 6, 2.5.16), tomēr Debesu kontekstā viņi apdraud sevi ar mūžīgām bēdām, tas ir,  ar ciešanām šķīstītavā vai pat mūžīgo sodu ellē. Par to brīdina nopietns teksts, Jēzus līdzība par Lācaru un bagātnieku. Tur ir teikts: “Ābrahams sacīja viņam: «Atminies, dēls, ka tu savu labumu saņēmi, būdams dzīvs, turpretī Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.»” (Lk 16, 25)
• Ir vēl cita vieta Bībelē, kas skaisti izsaka šo patiesību: “Nepievilieties, Dievs neļauj sevi izsmiet, jo ko cilvēks sēs, to arī pļaus. Kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus iznīcību, bet kas sēj garā, tas no gara pļaus mūžīgo dzīvi.” (Gal 6, 7-8).

35.–39.

• Kristiešu dzīvei jābūt pastāvīgai nomodai. Šajā gatavībā doties pretī Kristum, kristiešiem jābūt kā ebrejiem, kas reiz gatavojās iziet no Ēģiptes verdzības: visiem bija apjozti gurni (lai viņu garās drēbes netraucētu kustībām) un rokās viņi turēja aizdegtas lāpas (lai apgaismotu nakts tumsu).
• Papildus šīm atsaucēm uz Izceļošanas grāmatu, Kristus izmanto vēl vienu metaforu: Viņš runā par cilvēkiem, kas gaida savu Kungu, kurš ir devies uz kāzu mielastu, bet kura atgriešanās stunda nav zināma. Ja mājsaimniecība ir nomodā, un neaizmieg, neskatoties uz nogurumu un nakti, viņi saņems lielu un godājamu atlīdzību. Kungs, apmierināts ar savu kalpu uzticību, pavēlēs viņiem sēdēt pie galda un pats viņiem kalpos.

40.

• Nav šaubu, ka šajā līdzībā kungs, kas atgriežas laikā, kuru nevar noteikt iepriekš, ir pats Kristus, kurš atkal atnāks, lai taisnīgajiem Debesīs piešķirtu mūžīgu atlīdzību un netaisnos notiesātu uz pazudināšanu ellē.
• Nepieciešamību pēc pastāvīgas modrības parāda arī analoģija ar nama īpašnieku, kura mājā zagļi vēlētos ielauzties un aplaupīt. Tas varētu notikt saimnieka modrības trūkuma dēļ. Ja tomēr nama īpašnieks būtu zinājis, kad zaglis nāks, viņš noteikti būtu modrs un, iespējams, būtu varējis glābt savu īpašumu. Kunga atnākšana zināmā mērā ir līdzīga zagļa atnākšanai: tāpat kā no zagļa var pasargāt sevi, tikai modri sargājot savu mantu, tāpat arī mūžīgā atlīdzība mums nepaies garām tikai tad, ja mūs nepārsteigs Cilvēka Dēla atnākšana. Tāpēc aicinājums uz modrību noslēdzas ar vārdiem: „Esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kad jūs negaidāt.”

41.–44.

• Līdzību par uzticamo pārvaldnieku un neuzticamo kalpu Evaņģēlijā sniedz tikai sv. Lūkass. Patiesībā tas ir skaidrojums iepriekš izteiktajai līdzībai par nama saimnieku, kas sargā savu īpašumu no zagļiem.
• Apustuļi nebija pārliecināti, vai Jēzus teiktais attiecas tikai uz viņiem vai uz visiem cilvēkiem. Kā tas Evaņģēlijā parasti notiek saistībā ar nopietniem jautājumiem, Pēteris atkal runā un visu vārdā prasa izskaidrojumu par līdzības adresātiem. Atbildot uz šo jautājumu, Kristus acīmredzot izmanto līdzību, lai palīdzētu saviem mācekļiem labāk atcerēties Viņa norādījumus: liek viņiem saprast, ka tieši viņiem jābūt uzticīgiem un gudriem pārvaldniekiem, jo šī iemesla dēļ saimnieks (→ Dievs) viņus ir iecēlis pār savu īpašumu. Viņu kā pārvaldnieku pienākumu būtība ir nodrošināt barību īstajā laikā visiem, kas strādā saimnieka īpašumā. Viņiem jāvelta sevi šim uzdevumam ar dedzību, kas nav atkarīga no tā, vai īpašnieks ir uz vietas vai prom uz nenoteiktu laiku.

45.–48.

• Bēdas tam pārvaldniekam, kurš, izmantojot sava saimnieka prombūtni, necilvēcīgi izturas pret tiem, kas viņam uzticēti, un sāk slikti uzvesties, domājot, ka visu salabos līdz kunga atgriešanās brīdim. Tā nav taisnība, viņš to nevar– nepaspēs! Kungs un īpašnieks atgriezīsies tieši vislielākās nekārtības laikā. Viņa priekšā tie, kas no pārvaldnieka cietuši pāri, sāks apsūdzēt viņu no visām pusēm.
• Sods, kuru saņems negodīgajam pārvaldniekam, būs vēl lielāks, jo viņš labi zināja sava kunga gribu, tomēr apzināti to neizpildīja. Viņš būtu saņēmis daudz vieglāku pērienu, ja nebūtu zinājis Kunga gribu. Tāpēc, kam daudz dots, no tā daudz tiks prasīts.
• Apustuļi neapšaubāmi ir starp tiem, kam daudz dots, un viņi ir šie pārvaldnieki.
• Svētais Pāvils kādu dienu par visiem Evaņģēlija sludinātājiem teiks:
  • „Lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem. No pārvaldniekiem jau prasa, lai katrs būtu uzticams” (1 Kor 4, 1–2).  

↑