1. Kad Jēzus redzēja ļaužu pulkus, Viņš uzkāpa kalnā; un, kad Viņš bija atsēdies, mācekļi piegāja pie Viņa. 2. Un Viņš, atdarījis savu muti, mācīja tos, sacīdams: 3. Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība. 4. Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. 5. Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti. 6. Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti. 7. Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. 8. Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu. 9. Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni. 10. Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība. 11. Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. 12. Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs!
1 Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. 2 Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams: 3 “Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. 4 Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. 5 Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. 6 Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. 7 Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. 8 Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. 9 Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. 10 Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. 11 Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. 12 Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.
13. Jūs esat zemes sāls. Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu. 14. Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas celta kalnā, nav paslēpjama. 15. Tāpat, iededzinājis sveci, neviens neliek to zem pūra, bet svečturī, lai tā dotu gaismu visiem, kas atrodas mājā. 16. Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
13 Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu. 14 Jūs esat pasaules gaisma: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. 15 Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā. 16 Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
Jau pašā Kalna sprediķa ievadā tiek piedāvāts taisnīgā cilvēka ideāls. Jēzus apliecina saviem klausītājiem, ka, ja viņi centīsies saņemt šīs svētības, tad tajā pašā laikā izrādīsies, ka viņi ir zemes sāls.
13.
Sāls pasargā ēdienu no bojāšanās un piešķir tam garšu. Šo lomu attiecībā uz pasauli pilda cilvēki, kas klausa Kristus pavēlēm. Tieši viņi nosaka pasaules augsto vērtību un pasargā to no iznīcības. Ja viņi pārstāj ieverot Kristus mācībai un pavēles, viņi kļūst kā sabojāta, netīra sāls, kas zaudējusi savu īpašību, kā arī labu garšu un vairs nederīga ēdiena nedz kā garšviela nedz konservēšanai. Šādu sāli, kas pazaudējusi savas unikālajām īpašībām, tiek izmesta kā nederīga — neviens nepievērš tai uzmanību un cilvēki to mīda kājām.
Līdzīgs liktenis sagaida tos, kas pametīs misiju, ko Dievs viņiem ir uzticējis. Sv. Matejs uzrakstītajā Evaņģēlijā atrodam vārdus, kas tika teikti vīram, kas varētu būt cilvēka, kas ir kā nederīga sāls piemērs. Evaņģēlija fragmentā, par kuru ir domāts, viņš atradās Dieva mielastā bez kāzu drēbēm: „Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 22, 13).
Kristus, mācot, ka Viņa sekotāji, kas cenšas pildīt Dieva grību, ir šīs zemes sals, akcentē, ka kristietis nedrīkst iesprostoties savā pilnībā un pašapmierinātība par sevi. Katram ticīgajam, kaut cik augstā svētumā līmenī viņš būtu, tā jāizmanto visas Dieva dāvanas un sasniegto svētumu, lai kalpotu visai pasaulei. citos vārdos: katram kristietim ir noteikti pienākumi pret visu pasauli, kura ir jāatgriež pie Dieva.
14.
Otrajā Kristus izteiktajā par kristiešiem domā tie, kas Viņam seko, ir kā spoža gaisma. Mēs skaidri zinām, kas ir gaisma dzīvām būtnēm — cik tā ir laba un dzīvībai neapšaubāmi nepieciešama.
Šajā vietā daži var jautāt, kā tā var teikt par pašiem kristiešiem, ka viņi ir gaisma, ja citur Kristus teica, ka Viņš pats ir pasaules gaisma (sal. J 8, 12). Ja arī Jēzus mācekļi ir gaisma, tad tas ir tāpēc, ka viņiem ir jāstaro no Jēzus saņemtās žēlastības uz visiem cilvēkiem.
15.
Nav vienalga, kā viņi to izpildīs. Savā uzrunā Jēzus pastiprina šo salīdzinājumu, sakot, ka viņiem jābūt kā pilsētai, kas bagātīgi apgaismota un atrodas augsta kalna virsotnē. Skaidrs, ka visa apkārtne var gūt labumu no šīs gaismas. Dzirdot par šādu pilsētu, izraēlietis nekavējoties iedomājās par Jeruzalemi. Daudzi varēja šo teikto attiecināt uz pravietojumiem un tas viņam arī ļāva saprast gaismu, par kuru Jēzus runāja nedaudz plašāk.
Viņi varēja domāt par Isajas pravietojums, kas saka:
„Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs visas tautas. Un nāks daudzas tautas un sacīs: «Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!» Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes” (Is 2, 2–3).
Vel viens domu papildinājums: ir pilnīgi dabiski, ka gaisma tiek iedegta un novietota tādā vietā, lai tā apgaismotu visu. Būtu absurdi iedegt gaismu un paslēpt to tā, lai to nevarētu redzēt. Tādējādi saprotam, ka absurdi būtu domāt par kristieti, kas izvairās vai slēpjas no pasaules, ka nevēlas nest tai Kristus gaismu, Viņa pazīšanas patīkamu smaržu (sal. 2 Kor 2, 14).
16.
Runājot par Kristus mācekļiem, Viņš arī noprecizēja, ka šāda starojoša uz pasauli gaisma ir viņu labiem darbi, tas ir, visa viņu dzīvei, kas ir Jēzus gara caurstrāvota, kas ir Viņa mācību dzīvs iemiesojums. Citiem ir jāredz gaismas ceļš, pa kuru iet paši kristieši. Tādējādi Kristus liek akcentu nevis uz kādu evaņģelizāciju, kas izpaužas vien vārdos, bet uz kristieti kā Viņa liecinieku.
Skaisti par to izteicās viena no saviem tekstiem pr. Andris Ševels:
„Mūsdienu pasaule ir nogurusi no vārdiem, teorijām un moralizēšanas. Tā piedzīvo plaisu starp skaistām deklarācijām un dzīves realitāti. Tāpēc cilvēkiem vieglāk ir pieņemt nevis to, kurš skaidro Evaņģēliju, bet to, kurš ļauj Evaņģēliju ieraudzīt savā dzīvē. (…) Liecinieks ir dzīvs Evaņģēlija komentārs. Viņa dzīve kļūst par vietu, kur Dievs turpina uzrunāt pasauli – ne tik daudz ar lekciju, cik ar mīlestības pārveidotu klātbūtni.”
17. Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt. 18. Patiesi es jums saku: kamēr debess un zeme pāries, no baušļiem nepāries neviens jota un neviena zīmīte, kamēr viss izpildīsies. 19. Kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmet un tā mācīs cilvēkus, tas debesvalstībā sauksies par mazāko; bet kas pildīs un mācīs, tas tiks saukts liels debesvalstībā. 20. Es jums saku: ja jūsu taisnība nebūs lielāka kā rakstu mācītāju un farizeju, jūs debesvalstībā neieiesiet.
21. Jūs dzirdējāt, ka senčiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, bet kas nokauj, tiks nodots tiesai. 22. Bet es jums saku, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, tiks nodots tiesai. Bet kas sacīs savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai. Bet kas viņam sacīs: neprātis, tiks sodīts elles ugunī. 23. Bet ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminēsi, ka tavam brālim ir kas pret tevi, 24. Atstāj tur savu dāvanu altāra priekšā, ej, samierinies iepriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu. 25. Esi piekāpīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr tu vēl esi ceļā ar viņu, lai pretinieks nenodod tevi tiesnesim, un tiesnesis nenodod tevi tiesas izpildītājam un tevi neiemet cietumā. 26. Patiesi es tev saku, ka no turienes tu neizkļūsi, kamēr nebūsi samaksājis pēdējo artavu.
27. Jūs esat dzirdējuši, ka senčiem ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. 28. Bet es jums saku, ka ikviens, kas uzskata sievieti, iekārodams viņu, jau savā sirdī pārkāpis laulību ar to. 29. Ja tava labā acs apgrēcina tevi, izrauj to un aizmet no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. 30. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta peklē. 31. Bet ir arī sacīts: kas savu sievu grib atstāt, lai dod viņai šķiršanās rakstu. 32. Bet es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu, padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību.
33. Vēl jūs esat dzirdējuši, ka senčiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet izpildīt to, ko Kungam esi zvērējis. 34. Bet es jums saku: nezvēriet nemaz: ne pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, 35. Ne pie zemes, jo tā ir Viņa kāju balsts, ne pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta! 36. Arī pie savas galvas nezvēri, jo tu nevari nevienu matu padarīt baltu vai melnu! 37. Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna.
17 Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. 18 Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. 19 Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. 20 Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.
21 Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. 22 Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs. 23 Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, 24 tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu. 25 Nevilcinies izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka tavs pretinieks tevi nenodod tiesnesim un tiesnesis tiesas izpildītājam un ka tas tevi neiemet cietumā. 26 Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, pirms nenomaksāsi pēdējo kvadrantu.
27 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: nepārkāp laulību. 28 Bet es jums saku: ikviens, kas uzlūko sievieti ar iekāri, jau ir pārkāpis laulību ar viņu savā sirdī. 29 Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met projām, jo labāk tev ir zaudēt vienu savu locekli, nekā visa tava miesa tiek iemesta ellē. 30 Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met projām, jo labāk tev zaudēt vienu savu locekli, nekā visa tava miesa nonāk ellē. 31 Tāpat ir sacīts: kas atlaiž savu sievu, lai dod viņai šķiršanās rakstu. 32 Bet es jums saku: ikviens, kas atlaiž savu sievu, izņemot viņas netiklības dēļ, spiež viņu pārkāpt laulību; un, kas šķirtu prec, tas pārkāpj laulību.
33 Jūs vēl esat dzirdējuši, ka tēvutēviem sacīts: nelauz zvērestu, un pildi, ko Kungam esi zvērējis. 34 Bet es jums saku: jums vispār nebūs zvērēt – nedz pie debesīm, jo tās ir Dieva tronis, 35 nedz pie zemes, jo tā ir viņa kājsols, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā Ķēniņa pilsēta. 36 Nezvēri arī pie savas galvas, jo tu nevari pat vienu matu padarīt baltu vai melnu. 37 Lai jūsu vārdi ir: jā, jā! un: nē, nē! – kas pāri pār to, tas ir no ļaunā.
Jēzus savas mācības bieži sauca par „jauno bausli”. Tad radās jautājums: kādas ir Jēzus attiecības ar Veco Likumu un praviešiem? Tajos laikos Likumu, kuru svinīgi nodeva Mozus, uzskatīja par augstāko svētumu Izraēlī. Savukārt tautai bija skaidrs, ka pravieši sludināja tai Dieva gribu. Tātad Likums un pravieši bija divi ceļa rādītāji godīgai dzīvei Vecās Derības cilvēkam. Dažus cilvēkus varēja pārņemt neizpratne vai pat uztraukum par to, kas tagad notiks ar Likumu un praviešiem, ja Jēzus sludina „jauno bausli”?
17.–18.
Jēzus jau pašā sākumā ļoti skaidri norāda, ka Viņš nav nācis atcelt ne Likumu, ne praviešus. Viņš nāca abus izpildīt. Šī piepildīšanās neizpaudīsies tādējādi, ka Jēzus pasludinās kādus papildu baušļus, tādējādi papildinot esošos noteikumus.
Šo piepildījumu var saprast divos veidos:
a) Jēzus piepildīs veco Likuma burtu ar savas mīlestības garu, ko Svētais Pāvils vēlāk tik precīzi un atkārtoti atklās;
b) Viņš arī saglabās un vispilnīgākajā veidā piepildīs Likumu un visu, ko pieprasīja pravieši, atdodot savu dzīvību upurī par mums.
Tādējādi Jēzus mums atstās dzīvu un konkrētu piemēru Likuma vispilnīgākajai piepildīšanai! Tad kļūs skaidrs, ka Jēzus ne tikai neko neatņem no Vecā Derības Likuma. Turklāt Viņš svinīgi paziņo, ka debesis un zeme vispirms zudīs, pirms kaut vismazākais noteikums, vismazākais norādījums no Likuma varētu mainīties. Vismazākā noteikuma ideja tiek izteikta ar metaforu par mazāko burtu ebreju alfabētā – jotu – un par mazu rakstu zīmi, kas parādās pie dažiem viņu alfabēta burtiem.
Vajag atcerēties, ka Dieva uzruna cilvēkiem nebeidzās ar Veco Derību. Vēstules ebrejiem lasām: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli.” (Ebr 1, 1–2). Tad saprotam, ka Dieva pēdējais vārds cilvēkiem ir Viņa Dēls, iemiesotājs Vārds (sal. J 1, 1.14): Viņa vārdi, Viņa darbi; visa Viņa dzīve, it sevišķi Viņa nāve un augšāmcelšanās. Tas viss ir Dieva vārds cilvēkiem un Dieva Vārda pilnība. Saskaņā ar šo patiesību Jēzus ir autoritatīvākais Baušļu un praviešu tulkotājs.
19.
Tālāk Evaņģēlijs skaidro, ka neviens no cilvēkiem nedrīkst atcelt vai anulēt kaut vienu no Dieva Baušļiem vai rīkoties tā, it kā tie nebūtu saistoši, bet ikviens, kurš uzdrošināsies to darīt, tiks uzskatīts par mazāko Debesu Valstībā. Šī ir ļoti eifemistiska soda, kas pienākas tiem, kas neievēro pat vismazāko Dieva bausli, paredzēšana. Gluži pretēji, tie, kas sludina un dzīvo pēc vismazākā Dieva baušļa, ieņems godājamu, augstu vietu Debesu Valstībā.
20.
Jēzus neapgalvoja, ka ir absolūti jauns likumdevējs, ka Viņš apgāzīs visu esošo un nodibinās jaunu kārtību. Viņš arī neapgalvoja, ka neviens pirms Viņa un Viņa mācekļiem nav tiekties pēc taisnīguma, pēc morālas pilnības.
Toties Rakstu mācītāji un farizeji paši sevi pozicionēja kā taisnīguma piemērus un sludināja taisnīgas rīcības principus pāri visam. Jēzus atzīst viņu eksistenci un nenoliedz, ka viņi praktizēja noteiktu taisnīgumu un mudināja citus kultivēt šo tikumu. Tomēr šī taisnīguma, proti, dzīves pilnības, vērtība bija niecīga, un tāpēc Jēzus paziņo: „Ja jūsu taisnība nebūs lielāka kā rakstu mācītāju un farizeju, jūs debesvalstībā neieiesiet”.
Šie vārdi patiesībā ir tā principa formulējums, uz kura balstās jaunās morāles pārākums pār Vecās Bauslības noteikumiem. Un ņemot vērā rakstu mācītāju un farizeju pieminēšanu, jau var nojaust, ka jaunā morāle tiks pretstatīta izredzētās tautas vadītāju tīri ārējam, legālistiskajam taisnīgumam — sal. Mt 23,26–28:
„Aklais farizej, iztīri vispirms biķera un bļodas iekšieni, lai tad arī ārpuse kļūtu tīra! Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jo jūs līdzinaties nobalsinātiem kapiem, kas no ārienes cilvēkiem izrādās daiļi, bet iekšā ir miroņu kaulu un visādas netīrības pilni. Tā arī jūs: ārīgi gan jūs cilvēkiem izrādāties taisnīgi, bet iekšķīgi jūs esat liekulības un netaisnības pilni”.
Atsaucoties uz Vecās Derības Bauslības noteikumiem, Jēzus atkārto, sakot: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir teikts…” Kāpēc? Ir iespējams, ka lielākā daļa klausītāju Veco Derību pazina nevis no personīgas lasīšanas (lasīšanas māksla vienkāršajiem ļaudīm droši vien bija sveša), bet gan no to cilvēku mutvārdu mācības, kas skaidroja Rakstus.
21.–22.
Bauslis, uz kuru Jēzus atsaucas šajos pantos, Vecajā Derībā ir atrodams daudzās vietās (piemēram, Rad 4, 10; 9, 6; Izc 20, 13; 21, 12). Cilvēks drīkstēja nokaut tikai dzīvniekus un tāpēc, lai ēstu to gaļu (sal. Rad 9, 2–3). Aizlieguma priekšmets bija – pavisam vienkārši – ārēji redzama slepkavība (sal. Izc 20, 13; 21, 12). Toties Kristus aizliedz pat dusmoties uz savu brāli. Katrs izraēlietis citu – un tikai citu – izraēlieti sauca par brāli. Neviens neapgraizīts cilvēks izraēlieša acīs nebija pelnījis vārdu brālis. Par brāļiem kristieši sauca galvenokārt vienas ticības cilvēkiem. Kristus arī šo stāju aizved tālāk, jo, piemēram, līdzībā par labo samarieti, norāda, ka ikviens cilvēks ir jāuzskata par brāli, ne tikai par kādu, kam ir kopīgi fiziski vecāki vai kurš atzīst vienu ticību.
Protams, ne katras dusmas pret brāli novedīs pie tiesas procesa. Evaņģēlijā redzam, ka pats Kristus vairākas reizes bija svētās dusmās. Te ir runa par dusmām, kurās mēs bieži vien iekrītam bez pietiekama iemesla. Nedaudz vēlāk svētais Jānis ļoti skaidri un spēcīgi teiks: „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava; un jūs zināt, ka nevienā slepkavā nav mūžīgās dzīvības, kas paliktu viņā” (1 J 3, 15).
Tiesa, par kuru runa, attiecas uz vietējo tribunālu, kas sastāv no 23 locekļiem. To nevajadzētu identificēt ar Sinedriju, kurā bija 71 loceklis un kas darbojās tikai Jeruzalemē, un ikvienam, kas savu brāli sauc par „raka”, ir jāierodas tā priekšā. Tas ir lielāks apvainojums nekā tikai iekšēji slēptas dusmas. Tās ir ārējas dusmas, apvienotas ar apvainojumiem.
Termini „raka” jeb „nelga” un „muļķis” jeb „neprātis” ir līdzīgas nozīmes. Vienīgā atšķirība ir tā, ka „raka” apzīmē garīgu nekompetenci kopumā, nekompetenci kā tādu (≈ nejēga!), savukārt „muļķis”, saskaņā ar tā semītisko-grieķu etimoloģiju, izsaka muļķību reliģiskos jautājumos un ir sinonīms ļaunumam un bezdievībai (≈ stulbais bezdievi!). Tāpēc ir skaidrs, kāpēc par kāda nosaukšanu par „muļķi” draud lielāks sods, proti, elles ugunis, ko sauc par Gehennu.
Starp citu, vārds „Gehenna” saistās ar tāda paša nosaukuma ieleju, strautu, kas ieskauj Jeruzalemes dienvidrietumu daļu. Reliģiskās atkrišanas periodā elkam Moloham upurēto bērnu ķermeņi tika mesti šajā strauta ielejā (sal. 2 Ķēn 23, 10; Jer 7, 31). Tāpēc Gihonas ieleja galu galā kļuva par elles simbolu. Citi šo nosaukumu saistīja ar „Hinoma dēliem”.
Visi trīs šeit aplūkotie gadījumi (dusmas uz brāli, viņa nosaukšana par muļķi vai ar vārdu „raka” nosaukšana par nejēgu) tiek salīdzināti ar slepkavību, par kuru runa Vecās Derības bauslis. Neviens nenoliegs, ka salīdzinājums nav perfekts, bet, no otras puses, ir zināms, ka vārdi var ne tikai kādu sakropļot, bet arī piebeigt, nokaut. Turklāt izsmiet cita invaliditāti nozīmē pārmest Dievam un izsmiet Viņa gudrību un neuzticēties tai.
23.–24.
Pastāvēt dusmās un niknumā ir tik ļoti pretrunā ar Dieva gribu, ka pat cilvēka, kurš ir konfliktā ar savu tuvāko, lūgšana kļūst neauglīga! Šis ir ļoti skaidrs apgalvojums, kas liek mums visiem iet piedošanas ceļu — šo vissarežģītāko mīlestības formu pret savu tuvāko. Turklāt nepietiek būt pārliecinātam, ka savā sirdī neturam ļaunu prātu pret nevienu: mums jāapsver, vai kāds cits netur pret mums aizvainojumu. Lūk, kāds ir Jēzus prasības un tad arī kristietības gaidīts līmenis!
Šai vietā parādās vēl citas sekas. Miers starp cilvēkiem ir nosacījums viņu mieram ar Dievu. Spēja sadzīvot ar citiem ir atkarīga no īstās piedošanas stājas. Tā nevar sākties ar pārmetumiem citiem un viņu grēku uzrādīšanas uz ārā, lai uz tā fona prasītu viņu nozēlu un piedošanas lūgumu. Miers sākās ar mūsu piedošanu; īsto piedošanu mūsu sirdīs.
Šai vietā var piebilst un norādīt uz piemēru. Kad pāvests Jānis XXIII uzsāka visas kristietības apvienošanas darbu, vispirms pārstāja runāt par to cilvēku grēkiem, kuri bija atkrituši no Baznīcas.
25.–26.
Šo patieso izlīgumu ar mūsu brāļiem un māsām nevar atlikt. Pretējā gadījumā var notikt tas, kas dažkārt notiek citā kontekstā: ja kāds, būdams parādā savam brālim, pārāk ilgi kavējas ar parāda samaksu, viņš riskē, ka kreditors nodos parāda lietu tiesnesim, kurš savukārt pasludinās spriedumu un nodos vainīgo personu cietumam. Kaut kas līdzīgs var notikt mūsu attiecību ar Dievu kontekstā: ja mēs neizlīgstam ar saviem brāļiem un māsām, mēs riskējam izpelnīties Dieva sodu un pat elles uguni. Tāpēc mums ir jāizmanto katrs savas dzīves mirklis.
27.
Lai gan Vecās Derības sestais bauslis aizliedza laulības pārkāpšanu un tas attiecās gan uz sievietēm, gan vīriešiem (tas aizliedza abām pusēm iesaistīties dzimumattiecībās ārpus laulības), tomēr praksē detalizētie noteikumi šajā ziņā vīriešiem deva daudz lielāku brīvību nekā sievietēm.
28.
Kristus rūpes par laulības svētumu un tās pastāvīgumu sniedzas daudz tālāk, nekā Likuma burts. Tāpēc Viņš noprecizē, sakot, ka katrs laulātais, jau pat iekārdinoši uzlūkojot citu sievieti, jau ir pārkāpis laulību – protams, nevis burtiski, bet notika laulības pārkāpšanu cilvēka sirdī.
Šajā vietā atkal parādās akcents uz iekšējo, garīgo grēka būtību, kas mums pazīstams no iepriekš apspriestā gadījuma: tāpat kā var nogalināt ar dusmām un ļaunprātību, ko nes dvēselē, tāpat arī var pārkāpt laulību savā sirdī. Konkrētā darbība, redzamā baušļa pārkāpšana, ir tikai cilvēka dvēselē notikušā ārēja izpausme! Un šis ir viens no fundamentālajiem jauninājumiem, ko Jēzus ieviesa esošajā Vecās Derības mācībā par grēku.
29.–30.
Pavēles „izrauj aci” un „nocērt sev roku” ir pilnīgi saprotami literāri pārspīlējumi. Tomēr šādas retoriskas figūras tiek izmantotas, ja vēlas stingri uzsvērt paustā vēstījuma nozīmi. Šajā gadījumā runa ir par grēkošanas iespēju novēršanu. Cīņai pret grēku jāsākas ar apstākļu, kas veicina grēkošanas rašanos, novēršanu. Šajā apstākļu, grēkošanas iespēju novēršanā jābūt uzstājīgām, nelokamām līdz galējībai. Pat ja šāda procedūra prasītu no mūsu puses lielu upuri, ja tā būtu sāpīga, ciešanu pilnā, jābūt pietiekami drosmīgam, lai to veiktu. Aiz tā visa stāv pārliecība par cilvēka dvēseles un pestīšanas neaptveramo vērtību:
„Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli?” (Mt 16, 26).
Padomāsim vēl par sekojošo argumentu. Ir zināms, ka cilvēki dažreiz brīvprātīgi piekrīt šādām operācijām (kad kaut kāda ķermeņa daļa tiek noņemta), jo ir pārliecināti, ka tikai tādā veidā tiks glābta viņu dzīvība. Cik gan daudz ieteicamāk ir veikt vissāpīgākās procedūras, ja runa ir par glābšanu no elles ugunīm, kas nekad netiks nodzēstas.
Šo vēl vienu akcentu, kas mobilizē cīņai pret grēku, atrodam Evaņģēlijā, kuru uzrakstījis sv. Marks. Pie katra apgalvojuma, ka labāk cilvēkam bez kāda ķermeņa locekļa ieiet Debesīs, nekā veselam ieiet ellē viņš pieliek kā refrēnu: „… neizdzēšamā ugunī, kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest” (sal. Mk 9, 42–47).
Baznīca, paklausot šādai Jēzus mācībai, pavēl, lai pret cilvēkiem, kas atkārtoti krīt vienādos grēkos, vienmēr identiskos apstākļos – izturētos nedaudz bargāk nekā pret parastajiem grēciniekiem. Kāpēc? Šādu grēcinieku rīcība pierāda, ka viņi nevēlas izlēmīgi un nelokāmi izvairīties no grēka iespējām, no apstākļiem, kas var izraisīt grēku. Šādā gadījumā pat viņu enerģiskākā cīņa pret kādu konkrētu grēku negarantē uzvaru, jo tie, nemainot apstākļus, joprojām paliek apdraudējumā. Tāpēc katrai apņēmībai uzlaboties galvenokārt jābūt balstītai uz konkrēta lēmuma novērst, atņemt, likvidēt ietekmi, kas iepriekš veda pie grēka.
Par augstāku piepūļu līmeni cīņā pret kārdināšanu un pret grēku lasām Vēstulē ebrejiem: „Jūs, cīnīdamies pret grēku, vēl neesat līdz asinīm pretojušies” (Ebr 12, 4). Daudzi svēto mocekļu piemēri apstiprina to, ka patiešām palikšanu neaptraipītam un bez grēka viņi vērtējā vairāk, nekā savu roku, vai kāju, bet arī vairāk nekā savu dzīvību (sal. sv. Agate, sv. Karolina Kozkovna, sv. Pāvils Miki un viņa biedri un vēl daudzi citi).
31.
Laulības pārkāpšanas grēki ir tieši saistīti ar laulības svētumu un tās nešķiramību. Vecajā Derībā pastāvēja likums: „Ja kāds ņem sievu un kļūst tai par vīru, bet tad notiktu, ka tā neatrod vairs labvēlību viņa acīs, tādēļ ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš raksta tai šķiršanās rakstu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama” (At 24, 1). Bet nekur nav noprecizēts, kas varētu būt šī kauna lieta, nepiedienīgā lieta sievietē. Jebkurā gadījumā vīrietis nevarēja no viņas šķirties bez tā sauktās „šķiršanās apliecības” jeb „šķiršanās raksta”.
32.
Jēzus mācība par šo veco priekšrakstu apšauba šādas rīcības pieļaušanu. Tomēr Jēzus vārdi par laulības nešķiramību, kurus atrodam sv. Mateja Evaņģēlijā, tiek pasniegti veidā, ka līdz pat šai dienai ekseģētu vidū nav vienprātības par to, kā saprast Jēzus domu šajā jautājumā.
Pirmajā oriģinālteksta lasījumā šķiet, ka Jēzus paredz situāciju, kurā vīrietis var šķirties no savas sievas un pēc tam iegūt tiesības stāties jaunā laulībā. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad sieva izrādās neuzticīga. Šis secinājums, ko šķietami pamato gan teksts Mt 5, 32 (→ „Es jums saku, ka ikviens, kas atstāj savu sievu, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumu [citā tulkojumā: „viņas netiklības dēļ”], padara viņu par laulības pārkāpēju; un kas atstātu precē, pārkāpj laulību.”), gan Mt 19, 9 apgalvojums (→ „Es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ [citā tulkojumā: „viņas netiklības dēļ”], un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību.”), būtu nepārprotami pretrunā ar pašreizējo Baznīcas mācību un praksi. Tāpēc visi šī teksta interpretētāju mēģinājumi ir vērsti uz to, lai novērstu pretrunu starp Baznīcas praksi un to, ko ieteiktu sv. Mateja teksts.
No daudzajām teorijām, kas mēģina interpretēt šo sarežģīto tekstu, visticamākā šķiet tā, saskaņā ar kuru vārds „netiklība” attiecas uz nederīgu laulību. Netiklība tiek definēta kā dzimumakts starp divām personām, kuras uzskata, ka ir likumīgi precējušās, lai gan patiesībā (noteiktu šķēršļu dēļ) likumīgas laulības vispār nav. Šādā situācijā abas puses pēc tam, kad viņu šķietamā laulība ir atzīta par spēkā neesošu, var brīvi noslēgt jaunu vai, precīzāk sakot, patiesu laulību.
Jāatzīmē, ka laulības nešķiramības jautājumu aplūko divi pārējie sinoptiskie Evaņģēliji, kā arī sv. Pāvils:
„Ja kas no savas sievas šķiras un citu precē, tas pārkāpj laulību ar viņu. Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, tā pārkāpj laulību” (Mk 10, 11–12);
„Katrs, kas šķiras no savas sievas un apprecē citu, pārkāpj laulību; un tas, kas apprecē tādu, kas no vīra šķirta, pārkāpj laulību” (Lk 16, 18);
„Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet Kungs: sieva lai nešķiras no vīra! Un ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai sievu neatstāj!” (1 Kor 7, 10–11).
Un tā fona kļūst skaidri saprotam, kāda ir Dieva un Baznīcas mācība šai ziņā. Faktu, ka sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlija ir ietverta šī klauzula, kas dažiem izraisa neskaidrību, skaidro tas, ka savu Evaņģēliju viņš rakstīja jūdiem, tātad šo sarežģījumu varēja saprast tikai tie, kas pārzina ebreju juridisko terminoloģiju un laulības šķēršļus, kuriem bija īpašas sekas.
Kristus mācības jaunums šajā ziņā ir tikai šķietams. Pasludinot laulības absolūto nešķiramību, Jēzus atsaucās uz to, kas jau bija teikts Radīšanas grāmatā: „Cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā” (Rad 2, 24). Lasīsim no sv. Mateja Evaņģēlija deviņpadsmitās nodaļas, kur skan šīs mācības izklāsts. Pievērsīsim uzmanību sevišķi astotajām pantam, kas pasvītrots:
„Un farizeji, kārdinādami Viņu, nāca pie Viņa un sacīja: «Vai cilvēkam brīv kaut kādu iemeslu dēļ atstāt savu sievu?» Viņš atbildēja un sacīja tiem: «Vai jūs neesat lasījuši, ka Tas, kas sākumā radīja cilvēku, tos radīja vīrieti un sievieti? Un sacīja: Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un paliks pie savas sievas; un būs divi vienā miesā. Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.» Tie sacīja Viņam: «Kā tad Mozus lika dot šķiršanās grāmatu un šķirties?» Viņš sacīja tiem: «Jūsu cietsirdības dēļ Mozus atļāva jums atstāt savas sievas, bet no sākuma tas tā nebija. Bet es jums saku: kas savu sievu atstāj, ja ne laulības pārkāpšanas dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību; un kas šķirtu precē, tas pārkāpj laulību.»” (Mt 19, 3–9).
33.
Sākot ar šo pantu, seko vēl vien Baušļu būtības paskaidrojumu un padziļinājums; tagad attiecībā uz astoto bausli.
Kad Vecās Derības cilvēks deva zvērestu, viņš par savu liecinieku piesauca pašu Dievu. Tāpēc Likums lika viņam turēt savu zvērestu, nemaz nerunājot par to, ka viņam nebija atļauts piesaukt Dievu par savu liecinieku, kad viņš runāja nepatiesību.
34.–36.
Kristus vispār aizliedz zvērēt. Lai nerastos nekādas šaubas par šīs pavēles darbības jomu, Jēzus uzskaita dažādus zvērēšanas veidus. Nedrīkst zvērēt ne pie debesīm, ne pie zemes, ne pie Jeruzalemes, ne pie savas galvas. Visi šie zvēresti, lai gan tajos nav tieši pieminēts Dieva vārds, tomēr saistās ar Dievu: jo debesis galu galā ir Dieva mājvieta, tronis; jo Jeruzaleme ir pilsēta, kurā Dievam ir īpašs prieks; jo zeme ir Dieva kāju pamesls un tāpēc Dieva īpašums; jo galva — šeit dzīves vecums, ko iezīmē sirmi mati — arī ir Dieva, nevis cilvēka lēmuma priekšmets.
37.
Cilvēkam savos izteikumos jābūt uzticīgam patiesībai un tad viņam nevajadzētu iesaistīties nekādā „žonglēšanā ar patiesību”, vai tās kādos īpašos apstiprinājumos. Patiesība ir kāda tā ir, tāpēc cilvēka dzīvē nedrīkst būt vietas tā sauktām puspatiesībām vai divdomībai.
Ir viegli pamanīt, ka atkal pastāv zināma pretruna starp šo absolūto zvērestu aizliegumu un pašreizējo Baznīcas praksi, kas dažādos apstākļos ne tikai pieļauj zvērestus, bet pat tos pieprasa. Ja Baznīcas prakse izmanto svinīgu deklarāciju, tad tas notiek ļoti svarīgajos jautājumos (piemēram, kanoniskās tiesas kontekstā) un tāpēc, ka cilvēka vārdam bieži vien nevar uzticēties. Atļauja dot zvērestu ir Baznīcas rūpju izpausme garantēt uzticību patiesībai.
Viens no zvēresta veidiem ir arī laulības zvērests, kas tiek uzskatītas par ļoti vērtīgu reliģisku aktu.
