Kāpt kalnā

• 4.10.2026. •

• Mt 21, 33–43 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mk 12, 1-12
• Lk 20, 9-19

Līdzīga tēma:

• Lk 7 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 21,33 par.: Mt 20,1-; Mk 3,23; Is 5,1-2.7; Mt 25,14-15.
• Mt 21,34 par.: Mt 22,3; Lev 19,23-25; Joz 14,7; 24,29; 2 Sam 3,18; 7,5-; Am 3,7; Za 1,6; Jr 7,25; 25,4.
• Mt 21,35-36 par.: Mt 22,6; 2 Hr 24,19; Jer 7,25-26; 25,4; Sak 9,3 (LXX); Jer 20,2; 26,21-23; 2 Hr 24,21; Neh 9,26.
• Mt 21,37 par.: Ga 4,4; Ebr 1,1-2; 9,26; Mt 15,24.
• Mt 21,39 par.: J 19,17.20; Ebr 13,12n; 2 Hr 36,15-16; 24,19; Jer 7,25; 25,4.
• Mt 21,40 par.: Is 5,4-5; Ps 1,3; Mt 24,3.21.
• Mt 21,42 par.: Ps 118,22-23; Is 28.16; 8.14: 1 P 2,4-; Apd 4,11; Mk 8,31; Lk 9,22; 17,25; Rom 9,33; Ef 2,20.
• Mt 21,46 par.: Mk 11,18; Lk 19,47-48; 22,2; Mk 14,1-2; Mt 26,4-5; 22,22. 

↑

 

↑

 

Jaunā skaņuplate

Aizķērusies melu plate
gadu simtiem atspēlē tās pašas
greizsirdības un slepkavības notis:
“Jo vairāk, jo labāk…”¹

Ja tuvosies lopu saimnieks²
vai tas, kam vīnadārzs,³
jeb skaistas sievas vīrs,⁴
pat Kānas Vīna valdnieks⁵
– nepastāvēs tās zobos.

Bet ir, kas apkalpo atskaņotājus.
Viņam ir jauni, skaisti ieraksti,
kas apdzied nāvi un tukšo kapu,⁶
krusta nespēku⁷ un vareno tiesu,⁸
izmestus gružus un izvēlēto stūrakmeni.⁹

Tāpēc rūpīgi ielūkojies
aiz savas sirds un laika aizkara,
lai koriģētu adatas celiņus!

_______________________

1. Sal.: Rad 3, 1-7; Mt 4, 1-10.
2. Sal.Rad 4, 1-8.
3. Sal.1 Ķēn 1-16.
4. Sal.2 Sam 11, 1-17.
5. Sal.: J 2, 1-11; Mt 21, 33-43.
6. Sal.Mt 28, 5-7.
7. Sal.2 Kor 13, 4.
8. Sal.Atkl 20, 11-15.
9. Sal.: Ps 118, 22–23 → Mt 21, 21-42.

↑

 

Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli; un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā! 29. Bet tas atbildēja un sacīja: Es negribu! Bet vēlāk viņam kļuva žēl, un viņš aizgāja. 30. Bet viņš, aizgājis pie otra, teica tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es eju, kungs, bet negāja. 

• Ko es atcero
•  

1.  

Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai: 

• Šis fragments seko līdzībai par strādniekiem, kas bija aicināti strādāt Dieva vīnadārzā (sal. Mt 20, 1- 16a), bet daži kavēja visu savu mūžu, 11 no 12 dzīves „stundām”; pēc tam līdzība par diviem Dieva „dēliem” (sal. Mt 21, 28-32), no kuriem pirmais neatgriezās. Uz šī fona Jēzus bargi komentē,  ka daži neatgriežas pat tad, kad redz muitniekus un netikles atgriežamies pie Dieva pēc sv. Kristītāja pamācības. Fragmentā – Mt 21, 33-43 – Jēzus norāda uz to, cik bēdīgs ir cilvēces stāvoklis, ka tā nepieņem nedz praviešus, nedz Jāni Kristītāju, nedz pašu Dieva Dēlu! Un gan sūtņi-pravieši (ieskaitos Jāni Kristītāju), gan Dieva Dēls tiek nogalināti. Šīs mācības gaismā var jautāt:
  • Vai esmu spējīgs iztēloties, cik tālu cilvēce var noslīgt savos grēkos bez Dieva palīdzības, bez Viņa žēlastības un žēlsirdības, ņemot vērā šo Evaņģēlija tekstu un apzinoties, ka grēcīgs cilvēks var būvēt nāves nometnes, izraisīt nežēlīgus karus, paust sirdis nicinošas ideoloģijas, mest atombumbas? 
  • Vai šis fragments virza mani pie Jēzus teiktā citā vietā: „tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un būs mēris, bads un vietvietām zemestrīces. Bet tas viss tikai ciešanu sākums. Tad jūs nodos mokās un jūs nonāvēs; un jūs būsiet visu tautu nīsti mana vārda dēļ. Un tad daudzi ieļaunosies, un viens otru nodos, un viens otru ienīdīs.  Un radīsies daudzi viltus pravieši, un pievils daudzus. Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā. Bet, kas pastāvēs līdz galam, tas būs pestīts. (…) Un ja šīs dienas nesaīsinātu, tad neviena miesa neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas saīsinās.” (Mt 24, 7-13.22)?
  • Vai Evaņģēlija fragmenta gaismā es mēģinātu atbildēt uz jautājumu: „Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?”(Lk 18, 8)
• Evaņģēlijs  norāda uz objektīvo patiesību, kuru vajadzētu atzīt, ka Dievs ir mūžīgs, varens namatēvs, karalis, bet mēs esam Viņa radīti, Viņa bērni un kalpi, kuriem tika iznomāta šī pasaule un daudzi labumi, lai ar tiem strādātu Dieva godam un tādējādi arī savai laimei. Tomēr lasām, ka samaitātā domāšana un dzīves lepnība saka: „Šis ir mantinieks; iesim, nogalināsim viņu un paturēsim viņa mantojumu!” Jautājumi sakarā ar to:
  • Kādus cilvēka sirds uzrunāšanas veidus es pazīstu? Kādi no tiem ir kā cilvēkam dotas spējas, cilvēciskie, dabiskie līdzekļi; kādi varētu būt raksturoti kā dievišķie, pārdabiskie?
  • Kura no Svētā Gara dāvanām, par ko svētais Pāvils raksta savā vēstulē korintiešiem (sal. 1 Kor 12 – 14), var, manuprāt, visspēcīgāk kalpot cilvēku atgriešanai un svētdarīšanai? Vai kādu no tām esmu redzējis darbībā Baznīcas dzīvē?
  • Kura no manis izlasītajām grāmatām visskaidrāk akcentē šo patiesību, ka Dievs ir pāri visam, ka ir karalis un valdnieks, bet mīlestībā, un ka mēs esam Viņa pieņemtie bērni Kristū?
• Dieva Vārds saka: „Kad augļu laiks tuvojās, viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.”
  • Vai man patiesi ir skaidrs, vai tā ir mana pieredze, ka jebkura Dievam par godu darīta lieta mani pašu padara par laimīgu?
  • Kura no manām kalpošanām Baznīcā, draudzē, kur dzīvoju, nes man vislielāko sirds prieku un gandarījumu? 
  • Vai sastopoties ar kādu cilvēku patiesiem dzīves jēgas meklējumiem un jautājumiem: kāpēc mēs dzīvojam, kāpēc ir pasaule, es parasti cenšos skaidri atbildēt, ka visa radība ir radīta mūsu dēļ un mums padota, bet mēs – Dieva dēļ, lai , zmantojot šo pasauli un dzīvojot tajā, nestu Dievam pielūgsmes un mīlestības augļus ?
• Domājot par pantiem, kas attiecas uz strādniekiem un dēlu:
  • Vai pirmo reizi lasot pantus, kas atklāj strādnieku sirds stāju: „Strādnieki, sagrābuši nama tēva kalpus, vienu šaustīja, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Atkal viņš [saimnieks] sūtīja citus kalpus, vairāk nekā pirmo reizi; un tie darīja ar viņiem tāpat.” un uzzinot, ka „beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: «No mana dēla viņi kaunēsies.»”, es domāju, ka tā drīzāk bija vieglprātības un kāda naivuma izpausme, vai tomēr uzreiz domāju par apbrīnojamo Dieva pacietību un žēlsirdību?
  • Vai lasot šo stāstu par Dieva sirds stāju un Viņa Dēla atsūtīšanu pie mums, kā arī zinot par Kristus kā Dieva Jēra upuri par mūsu grēkiem, mana sirds rezonē ar Dieva Vārdu, kas saka: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem.” (1 J 4, 9-10).
  • Vai man ir pazīstams lieliskais sv. Terēzes no Avilas vēstījums par Kristus bagātību, par kuru viņa runā grāmatā „Dzīve”22. nodaļā? Tas var palīdzēt mūsdienu cilvēkiem pārdomāt (un pieņemt) patiesību, ka Dieva Dēla pieņemšana, ticība Viņam katru cilvēku var padarīt par bagātu pēc sirds un par svētu, jo – kā saka visiem ticīgajiem pazīstamā litānija – Viņa Sirds ir Tā, „kurā dzīvo visa Dievības pilnība, kurā ir visi gudrības un zinību dārgumi un no kuras pilnības mēs visi esam ņēmuši” ?
• Radīšanas grāmata, runājot par cilvēka krišanu grēkā (sal. Rad 3), atklāj, ka pirmā kārdināšana ir domās, pēc tam jūtās, lai beidzot ar nepareizo lēmumu saindētu cilvēka gribu un ievestu grēkā.
  • Vai lasot šo Evaņģēlija fragmentu, es redzu to pašu, ka meli, lepnība (→ prāts) dzemdē mantkārību (→ jūtas, vēlmes), bet mantkārība dzemdē slepkavību (→ gribas akts)?
  • Uz kādu Bībeles pantu es cenšos visbiežāk norādīt, kā uz tādu, kurš visskaidrāk, visspēcīgāk var palīdzēt cilvēka prātam pastāvēt patiesībā? Varbūt manā izpratnē vispār nav šāda panta…
• Jēzus līdzībā skan, ka Dievs “šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs”. 
  • Vai es māku šo vēstījumu savienot ar patiesību par Dieva žēlsirdību? Kā es skaidrotu, kur atrodas robeža starp pirmo un otro? 
  • Vai es mācētu šī panta patiesību izgaismot ar mācību par grēkiem pret Svēto Garu (sal.: Mt 12, 32; KBK 1864)?
• Noslēdzot līdzību, Jēzus citē 118. psalmu.
  • Vai šī psalma saturs man ir pazīstams?
  • Cik bieži man gadījies lūgties savos dzīves pārbaudījumos, ciešanās, izmantojot šo psalmu? 
  • „Es jums saku, ka Dieva valstība tiks jums atņemta un dota tautai, kas nes tās augļus.” 
  • Vai šajā pantā es dzirdu stāstu par sevi un savu tautu, savu tēviju?

↑

• 11.10.2026. •

• Mt 22, 1–14 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 14, 15-24

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 22,2 par.: Mt 18,33; 9,15; 25,1; Atkl 19,7.9; Is 25,6; Mt 8,11; 26,29.
• Mt 22,3: Mt 21 34; 23,37; J 5,40.
• Mt 22,4: Mt 21,36; Sak 9,2.5.
• Mt 22,5 par.: Ebr 2,3; At 20,5-; Mt 21,35; 2 Hr 30,10.
• Mt 22,7: Is 5,24-25; Mt 16,34, 21,40-41; J 11,48.
• Mt 22,8-9 par.: Apd 13,46; Is 15,3; Lk 14,13.
• Mt 22,10 par.: Mt 13,47-48; 21,51; Rom 11,25.
• Mt 22,11: 2 Ķēn 10,22; Atkl 19,8.
• Mt 22,13: Ps 112,10; Gudr 17,2; Mt 8,12; 13,42.50; 24,51; 25,30.

↑

 

↑

 

Ielūgums uz kāzām

Saimniecība ar lopu smaržām,
tirgus ar tukšām precēm
un mīļākās darba drēbes
apreibināja sirdi¹.
Viņš ir palicis cūku līmenī
un min visas dārgās pērles².

Bet ir arī citi, 
uz ielām un krogos atrasti. 
Ieģērbušies baltos kreklos,
tagad bauda mīlestības vīnu
un jau pie karaliskā galda!³
Viņi nevar pārstāt brīnīties,
ka tik maz ir izredzēto.⁴ 

_______________________

1. Sal. Mt 22, 1-6. 
2. Sal. Mt 7, 6.
3. Sal. Mt 22, 8-10.
4. Sal.: Mt 22, 14.

↑

 

• Līdz šim svētdienas Evaņģēlija fragmentos mēs dzirdējām par darbu Dieva vīnadārzā. Šoreiz Evaņģēlijs nerunā par nekādu darbu, bet vienīgi par vajadzību atbildēt uz Dieva ielūgumu uz sava Dēla kāzām.
  • Kad pirmo reizi es skaidri apzinājos, ka Dievs negaida vispirms no manis kādus darbus, bet vien sirds atbildi uz Viņa mīlestību un uz Viņa dāvanām, it īpaši uz Jēzus Kristus atnākšanu un Viņa upuri pie krusta par mani?
  • Vai es atceros savu pirmo izbrīnu par to, ka Dievs atklāja sevi kā cilvēces Līgavaini un ka Viņš gaida, lai katra cilvēka dvēsele vēlētos būt kā Viņa līgava?
  • Uz kurām praviešu grāmatām es norādītu, kā uz tām, kuras jau Vecās Derības laikā pauda līdzīgu patiesību šai Jēzus līdzībai?
  • Kura no Dziesmu dziesmas nodaļām vai kurš no Bībeles grāmatas pantiem man šķiet vistuvākais līdzībai par Dieva Dēla kāzām? 
• „Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt.”
  
  • Vai es vienmēr cenšos Dieva un cilvēku priekšā būt patiess un savā sirdī atzīt, kuros brìžos patiešām nevaru kaut ko izdarīt, bet  kad to negribu?
  • Pēc kā es atpazīstu otra cilvēka sirds stāju – ka viņš varētu atsaukties manam lūgumam, manām vajadzībām, bet kad viņš vienkārši to negrib?
  • Vai esmu pamanījis, kādā formā, kādā veidā (vārdos, žestos…) cilvēki visbiežāk cenšas paslēpt savas labās grības trūkumu? Un vai esmu atradis „rīku”, kas daudziem palīdzētu atvērties un atsaukties lūgumam, piedāvājumam? 
• „Viss sagatavots, nāciet kāzās!” 
  • Kā es māku šo patiesību savienot ar Baznīcas mācībā tik bieži pausto akcentu par vajadzību aktīvi iesaistīties šīs pasaules pilnveidošanā (piemēram, sal. KBK: 307, 373, 488, 511, 2288, 2367, 2402, 2469 un citi)?
  • Kad es atklāju Vissvētāko Jaunavu Mariju kā lielisku piemēru tam, cik nozīmīgs un bagāts augļos (pat mūžīgajai dzīvei) varētu būt cilvēka teiktais „Jā!” Dieva ielūgumiem, Dieva aicinājumiem? 
• „Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi. Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet! 
  • Vai šo pantu es attiecinu uz savu ceļu ticībā, uz savu atgriešanos pie Dieva?
  • Vai tajā es dzirdu arī stāstu par savu tēviju – vai tajā ir ticība Dievam? 
• „Ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās. Un viņš sacīja tam: «Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās?» Bet tas cieta klusu.” 
  • Kādā veidā mana sirds rezonē ar vārdu „draugs”, kas skan attiecībā uz šo „nolaidīgo”, kas bija ieradies kāzās?  
  • Vai šādu izteiksmes veidu es būtu drošs salīdzināt ar to, kuru izmantoja Jēzus Olīvdārzā, kad savu nodevēju Jūdasu Viņš uzrunāja tieši tādā pašā veidā, sakot: „Draugs, kāpēc tu atnāci?” (Mt 26, 50)? 
• No ieaicinātiem Dieva Valstībā prasās svētku drēbes, par kuriem skaisti rakstīja svētais Pāvils efeziešiem sekojošo vārdos: „Tad jums jāatmet agrākā dzīve un vecais cilvēks, kas, savu kārību pievilts, iet bojā. Bet atjaunojieties savā prātā un garā, un ietērpieties jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un patiesības svētumā!” (Ef 4, 22-24).
  • Kādi man pazīstami garīgie līdzekļi palīdz uzturēt kārtībā „dvēseles svētku drēbes”?
  • Vai salīdzinājums: „Dieva Dēla asinis ir kā drēbju balinātājs” man šķiet nenopietns, vai tomēr es varētu tam piekrist saskaņa ar Dieva Vārdu, kas saka: „Pēc tam es redzēju lielu pulku, ko neviens nevarēja saskaitīt, no visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām stāvam troņa un Jēra priekšā, apģērbtus baltās drānās un palmām rokās… Un viens no sentēviem jautādams sacīja man: «Kas ir tie, kas tērpti baltās drānās, un no kurienes viņi nākuši?» Es viņam atbildēju: «Mans kungs, tu to zini.» Un viņš man sacīja: «Šie ir tie, kas nākuši no lielajām ciešanām un savas drānas mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.»” (Atkl 7, 9. 13-14)?
  • Kādas kristīgas dzīves izpausmes, manuprāt, visspēcīgāk parāda „jaunā cilvēka” ticības darbus? 

 

↑

• 18.10.2026. •

• Mt 22, 15–21 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mk 12, 13-17
• Lk 20, 20-26

Līdzīga tēma:

• Mt 17, 24-27 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 22, 15 par.: Lk 6,7; Mt 12,10; 16,1; 19,3; Mk 3,2; Lk 14,1; 18,9; Mk 3,6; 8,15.
• Mt 22, 16-17 par.: Lk 7,43; 10,28; Īj 32,22; Lev 19,15; Mal 2,9; 1 Sam 16,7; Apd 10,34; Rom 2,11; Ga 2,6; Ef 6,9; Kol 3,25; Jk 2,1.9; Apd 18,25n; 9,2; 19,9.23; 24,14.22; Mt 3,3; 7,13n; Rad 18,19; Ps 25,9; Jer 21,18; Ps 1,1.6.
• Mt 22, 21 par.: Lk 23,2; J 8,9; Rom 13,7; 1 P 2, 17

↑

 

    

↑

 

AVERSS UN REVERSS

Pļaviņas, 15.10.2026.

_______________________

1. Sal. Mt 22,15–21.
2. Sal. Apd 2,1—13.
3. Sal. Lk 3,21—37.
4. Sal. 1 Sam 1,1–13.

↑

 

• 15. Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos. 16. Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa,
  • Par patiesību var liecināt kaut viena persona; pat bērns. Maldiem un maldu ideoloģijām vajag pūli un vardarbību. 
  • Vai varu norādīt uz konkrētiem pirmā un otrā piemēriem? Kura(s) no man pazīstamām personām, manuprāt, ļoti spēcīgi un skaidri dod liecību par patiesību (mācības kontekstā par Dievu vai cilvēku)? Kādas maldu ideoloģijas, manuprāt, visvairāk bojāja/bojā cilvēku izpratni par vērtībām, par cilvēka dzīves jēgu, par Dievu un Viņa Valstību?
  • Kurš/kura no Baznīcas 33 doktoriem man  ir vislielākais Dieva liecinieks? 
• sūtīja savus mācekļus
  • Cik bieži es daru tāpat, ka nedodos pie konkrēta cilvēka ar nepieciešamu sarunu ar viņu, bet mēģinu runāt caur starpniekiem? 
  • Domājot par sarunas stilu, – vai visas lietas es cenšos izrunāt ar personu skaidri un atklāti, vai tomēr ir gadījumi, kad  runāju „caur puķēm”? 
  • Kā es varētu skaidrot, kādu iemeslu dēļ visbiežāk cilvēki nerunā tieši, atklāti, bet miglaini, „caur puķēm” vai caur starpniekiem? Cik lielā mērā tam pamatā ir bailes, naids, kauns, mazvērtības sajūta? 
• sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci 
  • „…apspriedās, kā notvert Viņu vārdos”, tomēr saka, ka Viņš ir patiess un māca patiesību. Vai esmu spējīgs pamanīt arī savā domāšanā, kad nonāku pretrunā ar sevi pašu? Vai tomēr to var man parādīt tikai kāds cilvēks no ārpuses, piemēram, draugs sarunas laikā, priesteris grēksūdzes sakramentā? 
  • Var teikt: „Patiesība vienmēr ir un būs patiesa!” Vai es varu izteikt 3 patiesības par Dievu un 3 patiesības par cilvēkiem, kuras nekad nemainīsies, jo nav atkarīgas nedz no laika ritējuma, ne no kontinenta, ne no zinātnes vai cita? 
  • Ir teikts, ka Jēzus ir patiess un patiesībā māca. Vai man ir skaidrs, ka runāt un mācīt kādu patiesību nav tas pats, kas dzīvot saskaņā ar šo patiesību? 
  • Uz kādu personu vai uz kādu amatu es norādītu ar pārliecību, ka tieši no tiem katrs gaida saskanību starp pausto viedokli, mācību un viņa paša dzīvi? Vai tās vairāk būtu sabiedrības vai Baznīcas personas? Vai to skaitā es iekļautu sevi pašu?  
• un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu.
  • Ja farizeji šādā veidā komentēja liecības par patiesību, vai tad, manuprāt, arī citu cilvēku viedokļa iespaids ir pats lielākais apdraudējums spējai runāt patiesību vai liecināt par to ar visu savu dzīvi ? 
  • Citos vārdos: ko esmu pamanījis dzīvē un kādus iemeslus varu minēt, kuru dēļ cilvēks visbiežāk citādāk domā, citādāk runā, kad viņam jautā par viņa viedokli? Vai varu minēt, kādu personu vai grupu priekšā cilvēki visbiežāk neatzīstas savās personiskajās domās un viedokļos? 
  • Kādi bija/ir dzīves apstākļi, kādos man bija/ir visgrūtāk liecināt par konkrētām patiesībām? 
  • Vai šai kontekstā svētā Pāvila mācību par to, no kurienes cilvēkam ir spēks pastāvēt patiesībā pat ļoti grūtos apstākļos, es turu par pietiekoši izsmeļošu paskaidrojumu. Runa par tekstu no vēstules romiešiem: „Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? (…) Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Rom 8, 35. 38-39).  
• 17. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? 
  • Cik pārsteidzoši šis jautājums skan uz iepriekšējā fona: bija teikts, ka Viņš ir patiess un  Dieva ceļu patiesībā māca, bet tagad Viņam būtu savs viedoklis. Tad šķiet, ka visiem ir skaidrs, ka cita kvalitāte ir objektīva, neapšaubāma patiesība, cita – mans vai pārējo personu viedoklis par lietām, kuras var interpretēt vai pie tām „pieejiet” ar dažādām stājām. Vai man kādreiz ir bijušas grūtības atrast robežu starp pirmo un otro? 
  • Kā esmu juties pasaulē, kura ar dažādu maldu mācībām un ideoloģijām grib apstrādāt cilvēka domāšanu un ietekmēt sirdis? Kādā veidā es cenšos pasargāties no melu paudējiem? Un kādā veidā, ar kādu līdzekļu palīdzību es cenšos paust patiesību par Dievu, cilvēkiem, dzīves jēgu, mūžīgo dzīvi? Kādos kontekstos man ir visvieglāk liecināt par patiesību: ticīgo vidū, ģimenē, paziņu lokā vai tomēr neticīgo vidū?
  • Vai es piekrītu tam, ka domāšana ir rīcības un lēmumu sākums? 
• Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?
  • Vai esmu pietiekami labi formēts ticībā, ka varētu norādīt un dziļāk paskaidrot, kurš no Dieva baušļiem norāda uz atbildību par sabiedriskās dzīves kārtību un katra cilvēka atbildību par to? 
  • Vai šī jautājuma šaurākā kontekstā mana sirdsapziņa ir tīra, jo es cenšos nodokļus, dažādu veidu maksājumus un pienākumus izpildīt tā, ka gan Dieva, gan cilvēku priekšā varu „gulēt mierā”?
  • Vai esmu sastapies ar cilvēkiem, par kuriem ir skaidrs, daudziem/visiem zināms, ka tie sabiedrības dzīvē ienes kādu nekārtību un grēku? Kādā veidā es mēģināju palīdzēt viņiem atzīties savā vainā un laboties? 
  • Vai Dieva Baušļi mudina mani lūgties par valstu prezidentiem, deputātiem, par vietējo pašvaldību? Cik bieži esmu pasūtījis Svētās Mises nodomu ar lūgumu par svētību tiem, kam jābūt atbildīgiem par valsts labklājību? Vai šai kontekstā man ir pazīstams Dieva Vārds, kas izteikts caur svēto Pāvilu: „Vispirms es uzaicinu tevi lūgt Dievu, pielūgt Viņu, aizlūgt un pateikties Viņam par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem varas nesējiem, lai mēs varētu dzīvot klusu un mierīgu dzīvi visā dievbijībā un šķīstībā. Jo tas ir labi un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.”  (1 Tim 2, 1-4)? 
• 18. Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? 19. Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju.
  • xyz
• 20. Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? 21. Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder! 
  • Kādā veidā es esmu spējīgs paskaidrot šo divu pantu saistību ar sekojošo vēstījumu, kas atrodas Radīšanas grāmatā: „Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.» Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (Rad 1, 26-27)? 
  • Šajā pasaulē firmām pārsvarā ir savi zīmoli, kādi simboli, logo, karogi un tamlīdzīgi. Kādu simbolu es atzīstu par pietiekoši labu, lai norādītu uz to, kas ir cilvēks, ka viņš ir Dieva bērns, Dieva radīta persona? 
  • Kāda cilvēku rīcība, manuprāt, vislabāk pierāda, ka mūsos ir Dieva attēls un Dieva līdzība? 
  • Cik lielā mērā esmu pārliecināts, ka svētsolījumi, sevis kosekrācija Dievam ir viens no labākajiem veidiem, kā cilvēks var šķīstīt un padziļināt savu saikni ar Dievu un ciešāk piederēt Viņam? 
  • Kādi ir manas ikdienišķās dzīves veidi, kuros es atdodu sevi Dievam? Kādi ir veidi, caur kuriem es Dievam uzticu, „atdodu” savus tuviniekus un savus draugus?
  • Kā es atbildētu uz jautājumu: ko Dievs var darīt/dara ar tiem, kas nevēlas sevi atdot Viņam un dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu?
  • Cik lielā mērā es ticu, ka kalpojot cilvēkiem, it sevišķi slimajiem, nabagiem, cietošajiem, es atdodu sevi, kaut savu laiku un piepūli Dievam? 

•  

↑