Evaņģēlija teksts
konkrētajai svētdienai vai svētkiem
• 19.04.2026. •
• Lk 24,13–35 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
13. Un, lūk, divi no viņiem tanī pat dienā gāja uz miestu, vārdā Emmaus, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. 14. Un viņi savā starpā sarunājās par visu to, kas bija noticis. 15. Un notika, ka, viņiem sarunājoties un vienam otru izvaicājot, arī pats Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem. 16. Bet viņu acis tika turētas, lai tie Viņu nepazītu. 17. Un Viņš tiem sacīja: Kas tās par runām, ko jūs, iedami, savā starpā runājat un esat noskumuši? 18. Tad viens, kam vārds Kleofass, atbildēja Viņam, sacīdams: Vai Tu viens pats esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas tur šinīs dienās noticis? 19. Un Viņš tiem sacīja: Kas tad? Un viņi teica: Par Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, 20. Un ka augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu pazudināšanai nāvē un piesita Viņu krustā. 21. Bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli; un šodien ir trešā diena pēc visa tā, kas notika. 22. Bet arī dažas no mūsu sievietēm, kas pirms gaismas bijušas pie kapa, izbiedēja mūs. 23. Un tās, neatradušas Viņa miesu, nāca un sacīja: Šīs arī eņģeļu parādīšanos redzējušas. Kas saka, ka Viņš dzīvo. 24. Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada. 25. Tad Viņš tiem sacīja: Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši! 26. Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā? 27. Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti. 28. Un viņi tuvojās miestam, kurp tie gāja, bet Viņš izlikās tālāk ejot. 29. Bet tie Viņu ļoti lūdza, sacīdami: Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām! Un Viņš iegāja pie tiem. 30. Un notika, ka Viņš, būdams ar tiem pie galda, paņēma maizi un svētīja, un lauza, un pasniedza to viņiem. 31. Tad viņu acis atvērās; un tie pazina Viņu, bet Viņš nozuda no to acīm. 32. Un viņi teica viens otram: Vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā runāja mums, atklādams mums Rakstus? 33. Un tai pašā stundā viņi cēlās, atgriezās Jeruzalemē un atrada sanākušus tos vienpadsmit un arī tos, kas ar viņiem bija; 34. Tie sacīja: Kungs patiesi augšāmcēlies un parādījās Sīmanim. 35. Un viņi stāstīja, kas notika ceļā, un kā tie, kad Viņš lauza maizi, to pazina.
13 Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. 14 Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. 15 Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. 16 Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! 17 Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, 18 un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” 19 Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, 20 kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. 21 Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. 22 Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa 23 un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. 24 Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” 25 Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! 26 Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” 27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. 28 Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. 29 Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. 30 Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. 31 Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. 32 Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” 33 Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, 34 un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” 35 Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi.
Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
- Lk 24, 36–43
Līdzīga tēma:
- Mk 16,12-13
- Apd 10,40-41
- Apd 13,31
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- Lk 24,13: 1 Mak 3,40.57; 4,3; Lk 24,9.
- Lk 24,16: J 20,14; 21,4.
- Lk 24,19: Lk 7,16.39; 18.43; 19,48; 21,38; Apd 2,22; 10,37n; Mt 16,14; 21,11; Mk 6,15; J 7,52; Apd 7,22.
- Lk 24,21: Lk 1,68; 2,38; 19,11; Apd 1,6; ls 41,14; 43,14; 1 Mak 4,11.
- Lk 24,22n: Lk 24,1-11; Mt 28,1-8; Mk 16,1-8; J 20,1n.
- Lk 24,24: Lk 24,12; J 20,3-10.
- Lk 25,25: Mk 16,14; Lk 9,45; 18,34; J 20,9 utt.; Lk 18,31 utt.
- Lk 25,26: Lk 9,31n; 24,45n; J 20,17.
- Lk 25,27: At 18,15; Ps 22; Is 53; Apd 8,30nn.
- Lk 25,28: Rad 18,3; 19,2.
- Lk 25,29: Ties 19,9.
- Lk 25,30: J 21,13; Lk 9,15n; 22,19 par; Apd 8,39.
- Lk 25,32: 2 Mak 3,34; Ps 39,4; Apd 17,1n.
- Lk 25,33: Mk 16,14; Lk 24,9; Mt 28,16; Apd 1,26; 2,14.
- Lk 25,34: 1 Kor 15,4n.
- Lk 25,35: Apd 2,46; 20,7.11.
Priestera komentārs
- Šis Evaņģēlija fragments ir vērtīga liecība par noskaņojumu, kāds valdīja apustuļu un pārējo Kunga Jēzus mācekļu vidū pēc Viņa krustā sišanas. Daži no šiem cilvēkiem joprojām atradās Jeruzalemē, „ieslodzīti” Augšistabā, baidoties no jūdiem, bet citi — saprotam no teksta — jau pameta Svēto pilsētu, Jeruzalemi.
13.–17.
- Divi mācekļi, kas devās uz miestu, vārdā Emmaus. Viņus iespaidoja tas, kas pirms dažām dienām bija noticis Jeruzalemē. Fakts, ka viņi diskutēja savā starpā, liek domāt, ka nebija vienisprātis. Galvenais strīda temats, visticamāk, bija krustā sistā Jēzus pazušana no kapa (par ko viņi pieminējā vēlāk).
- Uzzinām, ka bija skumju pārņemti. To iemesls, visticamāk, bija ar Jēzus nāvi saistītās viņu sagrautās cerības.
18.–21.
- Tas, ko teica viens no tiem diviem mācekļiem, Kleofass, ir diezgan nozīmīgs agrīnās kristīgās katehēzes piemērs. Šīs katehēzes galvenie elementi bija šādi:
- Jēzus nāca no Nācaretes;
- Viņš bija pravietis, varens darbos un vārdos;
- augstie priesteri un tautas vadītāji Viņu nodeva;
- Viņš tika notiesāts uz nāvi un sists krustā.
- Tas ir viss, kas bija zināms par Jēzu līdz Viņa augšāmcelšanās brīdim. Skaidrs, ka šis bija ļoti nepilnīgs Jēzus darbības attēls.
- Mācekļi gaidīja kaut ko vēl, bet Mācītāja nāve iznīcināja cerības un izraisīja vilšanos. Spēcīgi pārliecina par to viņu pašu vārdi: „Bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli…”
22.–27.
- Mācekļu izmisums pieauga arī saistībā ar ziņām, ko bija atnesušas dažas no sievietēm. Tās no rīta devās pie Jēzus kapa, bet tur neatrada Viņa ķermeni. Tas gan bija liels iemesls satraukumam.
- No notikumu aprakstījuma izrietēja, ka mācekļi ticēja sievietēm, taču viņiem joprojām trūka ticības Jēzus augšāmcelšanās realitātei. Pat sievietes dota liecība, ka viņas bija redzējušas arī eņģeļus, kas apliecināja, ka Jēzus ir dzīvs, tolaik nepalīdzēja viņiem ieiet šādā ticībā. Nav par ko brīnīties, ja ņemsim vērā, ka pat apustuļiem bija jāsaņem vairāki Jēzus apliecinājumi, pierādījumi, ka Viņš patiešām ir augšāmcelies, kā tas bija paredzēts, sludināts Svētajos Rakstos.
- Šajā kontekstā ir vērts pieminēt evaņģēlista komentāru par to neizpratni, kurā atradās trīs apustuļi, kas tikko bija piedalījušies varenajā, pārdabiskajā un dievišķības pilnajā notikumā Tabora kalnā: „Viņi vārdu paturēja sevī, savā starpā pārrunādami, kas tas ir, kad Viņš būs no miroņiem augšāmcēlies” (Mk 9, 9). Ja tikko redzēta dievišķā realitāte nevarēja toreiz ieviest apustuļus izpratnē un par Jēzus augšāmcelšanos, ko tad varēja izraisīt kāda sieviešu (!) liecība, kaut liecība par eņģeļu parādīšanos.
- Un tā visa fona Jēzus reakcijai noteikti bija jābūt izšķirošai. Un tā nebija pirmā reize. Jēzus vairākkārt bija līdzīgi labojis ne tikai ļaužu pūļu, bet arī pašu apustuļu teoloģiju.
- Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem. Šim Jēzus žestam bija īpaša nozīme: šāda parādīšanās lielas nomāktības brīdī ir Dieva labestības ikona. Un par šādām izpausmēm, šādiem Dieva žestiem evaņģēlisti rakstīja vairākas reizes.
- Jēzus tuvošanās un pievienošanās mācekļiem ceļiniekiem nāca palīgā viņu ticībai. Kaut sākumā Viņš tos norāja, tomēr nekavējoties, sākot ar Mozu un turpinot caur visiem praviešiem (un psalmiem → sal. , Viņš tiem paskaidroja, kas uz Viņu attiecas visos Rakstos. Viņš stiprināja viņu ticību, atvēra viņu acis, tā teikt, atkārtojot visu apustuļu vārdus, kuri iepriekš bija lūguši Jēzum stiprināt viņu ticību (Lūkas 17:5). Šī ir vēl viena mācība, ka neviens nevar sasniegt pilnīgu ticību pats saviem spēkiem; ir nepieciešama īpaša Kristus iejaukšanās, sava veida cilvēka acu atvēršana ar Gudrību no augšas.
- Tekstā, kur ir runa par Jēzus vēlāku parādīšanos pārējiem apustuļiem, tika piebilsts, ka par Viņa pashu, tas ir par Viņa nāvi un augšāmcelšanos, liecināja ne tikai pirmās Bībeles grāmatas (pirmās piecas Mozus grāmatas) un pravieši (piemēram, Isajs vai Zahārijs) vien, bet arī daudzi no psalmiem:
- „Un Viņš tiem sacīja: «Šie ir vārdi, ko es jums sacīju, vēl pie jums būdams, ka nepieciešami visam bija jāpiepildās, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā un praviešos, un psalmos»” (Lk 24, 44).
- Ir vesela psalmu grupa, kura sauc par mesijaniskiem. To starpā galvenie ir:
- Ps 2 → proklamē Mesiju kā Dieva Dēlu un ķēniņu; – Ps 16→ pravieto, ka Dievs neatstās sava kalpa dvēseli mirušo valstībā, tādējādi liecina par Mesijas augšāmcelšanos;
- Ps 22 → diezgan detalizēti apraksta Mesijas ciešanas; šajā psalmā atrodas slavenais pants, kuru krusta piesistais Dieva Dēls izteica pirms savas nāves; sal. Mt 27, 46: „Ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: «Eli, Eli, lema sabahtani?» Tas ir: «Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani atstāji?»”;
- Ps 40 → norāda uz Mesijas iemiesošanos un gatavību pildīt Dieva gribu;
- Ps 41 → pravieto par nodevību, ko piedzīvos Mesija;
- Ps 91 → pravieto par Jēzus kārdināšanu tuksnesī;
- Ps 110 → ļoti skaidrs pravietojums par Mesiju kā mūžīgo ķēniņu un augsto priesteri;
- Ps 118 → par Mesiju, kuram uzbruka, bet kurš Dieva spēkā parādījās kā uzvarētājs; pie šī psalma atsaucās arī pats Jēzus strīdā ar virspriesteriem un tautās vecākajiem (sal. Mt 21, 42–44), bet sprediķī, kas izskanēja Svētā Gara nosūtīšanas dienā, svētais Pēteris pantu no šī psalma skaidri attiecina pie Jēzus pashas un Viņa triumfu: „Tad lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels. Viņš [Jēzus] ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni” (Apd 4, 10–11).
28.–29.
- Nav skaidrs, kādi bija Jēzus nodomi, kad Viņš beidzot pieņēma ielūgumu apmeklēt viena no ceļa biedriem mājas.
30.
- Katra ebreju maltīte sākās ar maizes svētīšanu un laušanu starp tiem, kas sēdēja pie galda. Tādējādi vakariņas Emmaus vietā bija paredzētas kā parastas ikdienas vakariņas. Tomēr tieši šajā maizes laušanas žestā mācekļi atpazina Jēzu.
- Pasvītrosim: lai mācekļi atpazītu Jēzu, nepietika ar Svēto Rakstu skaidrojumu. Tas ir noticis pēc maizes laušanas! Kristiešiem šai lietai ir lielā nozīme, jo tā norāda uz Viņa iedibināto Euharistisko upuri. Tās laikā arīdzan tiek sludināts (uz skaidrots) Dieva Vārds, bet tad ticīgajiem tiek dota Viņa Miesa un Asinis (zem maizes un vīna zīmēm). Tāpēc ir iespējams, ka nav nejaušība fakts, ka sv. Lūkass trīs reizes lieto vārdus, kas attiecas uz Jēzus palikšanu kopā ar mācekļiem. Tieši pateicoties šim sakramentam, pateicoties Euharistijai, Viņš pats — Kristus, Mesija — joprojām ir klātesošs savas tautas vidū. Tādējādi Euharistijas sakraments ir ne tikai nāves, bet arī Jēzus augšāmcelšanās piemiņa, augšāmcelšanās dzīva zīme.
31.–33.
- Kad mācekļiem vairs nebija šaubu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, Augšāmceltais atkal pazuda. Kāpēc? Viņš vairs nepaliks uz zemes tādā pašā veidā, kā pirms augšāmcelšanās. Kā rakstīja sv. Pāvils:
- „Viņam vienīgajam ir nemirstība, un Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis un arī nevar redzēt…” (1 Tim 6, 16).
- Pēc šīs neparastās tikšanās ar Augšāmcelto divi mācekļi no Emmausas atgriezās Jeruzalemē — tāpat kā visi tie, kuriem bija dots satikt Dievu: gani (sal. Lk 2, 20), apustuļi (sal. Lk 9, 10), septiņdesmit divi mācekļi (sal. Lk 10, 17), dziedinātais spitālīgais (sal. Lk 17, 15) un visi cilvēki, kas bija bijuši Jēzus krustā sišanas aculiecinieki (sal. Lk 23, 48). Viņi visi atgriezās, lai ziņotu par notikušo (→ 35. p.). Tadējādi viņi atdeva Dievam godu. Labā vēsts par augšāmcelšanos bija jānes uz Jeruzalemi, lai no turienes tā izplatītos visā pasaulē. Sal.:
- Lk 24, 46–48: „Un Viņš tiem sacīja: «Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties. Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi». Bet jūs esat liecinieki par šo visu”;
- Apd 1, 8: „Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē”.
34.–35.
- Abi mācekļi atgriezās no Emmausas uz Jeruzalemi tajā pašā stundā, kad bija sapratuši, kas patiesībā ir noticis un ko viņi bija satikuši. Viņu tikšanās ar vienpadsmit apustuļiem Jeruzalemē bija paredzēta, lai saskaņotu liecību par Jēzus augšāmcelšanos. Un izrādījās, ka tas, ko piedzīvoja viņi, šie augšāmcelšanās sekundārie liecinieki, pilnībā sakrīt ar sv. Pētera pieredze. Pēc liecību apmaiņas viņi visi varēja vienbalsīgi apstiprināt un liecināt, ka Kungs patiesi augšāmcēlies!
- Vēl viena piezīme. Ir iespējams, ka doma par Sīmaņa Pētera pieredzi nesaistās vien ar to, ko viņš pieredzēja savas vientuļās uzturēšanās laikā pie Jēzus kapa, bet attiecas uz Augšāmceltā parādīšanos Pēterim citā veidā, par kuru vēlāk minēja sv. Pāvils, rakstot par Kunga paradīšanos atsevišķām personām un dažādām cilvēku grupām. No tā var secināt, ka sv. Lūkasam nebija skaidri zināms, kad un kā Kristus parādījās pašam Pēterim. Uzlūkosim sv. Pāvils uzrakstīto:
- „Viņš [Jēzus] ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši. Pēc tam Viņš parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem…” (1 Kor 15, 4–7).
- (Trīs) sieviešu liecības, sv. Pētera piedzīvojums, kā arī Jēzus parādīšanās mācekļiem ceļā uz Emmausu veido trīskārtīgo argumentu par augšāmcelšanās realitāti, kuru visi turpmāko gadsimtu kristieši būs aicināti pētīt, atklāt un piedzīvot.
Iesākdams no Mozus un visiem praviešiem,
[Jēzus] tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.
(Lk 24, 25)