Kāpt kalnā

• 11.10.2026. •

• Mt 22, 1–14 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 14, 15-24

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 22,2 par.: Mt 18,33; 9,15; 25,1; Atkl 19,7.9; Is 25,6; Mt 8,11; 26,29.
• Mt 22,3: Mt 21 34; 23,37; J 5,40.
• Mt 22,4: Mt 21,36; Sak 9,2.5.
• Mt 22,5 par.: Ebr 2,3; At 20,5-; Mt 21,35; 2 Hr 30,10.
• Mt 22,7: Is 5,24-25; Mt 16,34, 21,40-41; J 11,48.
• Mt 22,8-9 par.: Apd 13,46; Is 15,3; Lk 14,13.
• Mt 22,10 par.: Mt 13,47-48; 21,51; Rom 11,25.
• Mt 22,11: 2 Ķēn 10,22; Atkl 19,8.
• Mt 22,13: Ps 112,10; Gudr 17,2; Mt 8,12; 13,42.50; 24,51; 25,30.

↑

 

↑

 

Ielūgums uz kāzām

Saimniecība ar lopu smaržām,
tirgus ar tukšām precēm
un mīļākās darba drēbes
apreibināja sirdi¹.
Viņš ir palicis cūku līmenī
un min visas dārgās pērles².

Bet ir arī citi, 
uz ielām un krogos atrasti. 
Ieģērbušies baltos kreklos,
tagad bauda mīlestības vīnu
un jau pie karaliskā galda!³
Viņi nevar pārstāt brīnīties,
ka tik maz ir izredzēto.⁴ 

_______________________

1. Sal. Mt 22, 1-6. 
2. Sal. Mt 7, 6.
3. Sal. Mt 22, 8-10.
4. Sal.: Mt 22, 14.

↑

 

• Līdz šim svētdienas Evaņģēlija fragmentos mēs dzirdējām par darbu Dieva vīnadārzā. Šoreiz Evaņģēlijs nerunā par nekādu darbu, bet vienīgi par vajadzību atbildēt uz Dieva ielūgumu uz sava Dēla kāzām.
  • Kad pirmo reizi es skaidri apzinājos, ka Dievs negaida vispirms no manis kādus darbus, bet vien sirds atbildi uz Viņa mīlestību un uz Viņa dāvanām, it īpaši uz Jēzus Kristus atnākšanu un Viņa upuri pie krusta par mani?
  • Vai es atceros savu pirmo izbrīnu par to, ka Dievs atklāja sevi kā cilvēces Līgavaini un ka Viņš gaida, lai katra cilvēka dvēsele vēlētos būt kā Viņa līgava?
  • Uz kurām praviešu grāmatām es norādītu, kā uz tām, kuras jau Vecās Derības laikā pauda līdzīgu patiesību šai Jēzus līdzībai?
  • Kura no Dziesmu dziesmas nodaļām vai kurš no Bībeles grāmatas pantiem man šķiet vistuvākais līdzībai par Dieva Dēla kāzām? 
• „Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet tie negribēja nākt.”
  
  • Vai es vienmēr cenšos Dieva un cilvēku priekšā būt patiess un savā sirdī atzīt, kuros brìžos patiešām nevaru kaut ko izdarīt, bet  kad to negribu?
  • Pēc kā es atpazīstu otra cilvēka sirds stāju – ka viņš varētu atsaukties manam lūgumam, manām vajadzībām, bet kad viņš vienkārši to negrib?
  • Vai esmu pamanījis, kādā formā, kādā veidā (vārdos, žestos…) cilvēki visbiežāk cenšas paslēpt savas labās grības trūkumu? Un vai esmu atradis „rīku”, kas daudziem palīdzētu atvērties un atsaukties lūgumam, piedāvājumam? 
• „Viss sagatavots, nāciet kāzās!” 
  • Kā es māku šo patiesību savienot ar Baznīcas mācībā tik bieži pausto akcentu par vajadzību aktīvi iesaistīties šīs pasaules pilnveidošanā (piemēram, sal. KBK: 307, 373, 488, 511, 2288, 2367, 2402, 2469 un citi)?
  • Kad es atklāju Vissvētāko Jaunavu Mariju kā lielisku piemēru tam, cik nozīmīgs un bagāts augļos (pat mūžīgajai dzīvei) varētu būt cilvēka teiktais „Jā!” Dieva ielūgumiem, Dieva aicinājumiem? 
• „Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi. Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet! 
  • Vai šo pantu es attiecinu uz savu ceļu ticībā, uz savu atgriešanos pie Dieva?
  • Vai tajā es dzirdu arī stāstu par savu tēviju – vai tajā ir ticība Dievam? 
• „Ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās. Un viņš sacīja tam: «Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās?» Bet tas cieta klusu.” 
  • Kādā veidā mana sirds rezonē ar vārdu „draugs”, kas skan attiecībā uz šo „nolaidīgo”, kas bija ieradies kāzās?  
  • Vai šādu izteiksmes veidu es būtu drošs salīdzināt ar to, kuru izmantoja Jēzus Olīvdārzā, kad savu nodevēju Jūdasu Viņš uzrunāja tieši tādā pašā veidā, sakot: „Draugs, kāpēc tu atnāci?” (Mt 26, 50)? 
• No ieaicinātiem Dieva Valstībā prasās svētku drēbes, par kuriem skaisti rakstīja svētais Pāvils efeziešiem sekojošo vārdos: „Tad jums jāatmet agrākā dzīve un vecais cilvēks, kas, savu kārību pievilts, iet bojā. Bet atjaunojieties savā prātā un garā, un ietērpieties jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un patiesības svētumā!” (Ef 4, 22-24).
  • Kādi man pazīstami garīgie līdzekļi palīdz uzturēt kārtībā „dvēseles svētku drēbes”?
  • Vai salīdzinājums: „Dieva Dēla asinis ir kā drēbju balinātājs” man šķiet nenopietns, vai tomēr es varētu tam piekrist saskaņa ar Dieva Vārdu, kas saka: „Pēc tam es redzēju lielu pulku, ko neviens nevarēja saskaitīt, no visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām stāvam troņa un Jēra priekšā, apģērbtus baltās drānās un palmām rokās… Un viens no sentēviem jautādams sacīja man: «Kas ir tie, kas tērpti baltās drānās, un no kurienes viņi nākuši?» Es viņam atbildēju: «Mans kungs, tu to zini.» Un viņš man sacīja: «Šie ir tie, kas nākuši no lielajām ciešanām un savas drānas mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.»” (Atkl 7, 9. 13-14)?
  • Kādas kristīgas dzīves izpausmes, manuprāt, visspēcīgāk parāda „jaunā cilvēka” ticības darbus? 

 

↑

• 18.10.2026. •

• Mt 22, 15–21 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mk 12, 13-17
• Lk 20, 20-26

Līdzīga tēma:

• Mt 17, 24-27 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 22, 15 par.: Lk 6,7; Mt 12,10; 16,1; 19,3; Mk 3,2; Lk 14,1; 18,9; Mk 3,6; 8,15.
• Mt 22, 16-17 par.: Lk 7,43; 10,28; Īj 32,22; Lev 19,15; Mal 2,9; 1 Sam 16,7; Apd 10,34; Rom 2,11; Ga 2,6; Ef 6,9; Kol 3,25; Jk 2,1.9; Apd 18,25n; 9,2; 19,9.23; 24,14.22; Mt 3,3; 7,13n; Rad 18,19; Ps 25,9; Jer 21,18; Ps 1,1.6.
• Mt 22, 21 par.: Lk 23,2; J 8,9; Rom 13,7; 1 P 2, 17

↑

 

    

↑

 

AVERSS UN REVERSS

Pļaviņas, 15.10.2026.

_______________________

1. Sal. Mt 22,15–21.
2. Sal. Apd 2,1—13.
3. Sal. Lk 3,21—37.
4. Sal. 1 Sam 1,1–13.

↑

 

• 15. Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā notvert Viņu vārdos. 16. Un tie sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa,
  • Par patiesību var liecināt kaut viena persona; pat bērns. Maldiem un maldu ideoloģijām vajag pūli un vardarbību. 
  • Vai varu norādīt uz konkrētiem pirmā un otrā piemēriem? Kura(s) no man pazīstamām personām, manuprāt, ļoti spēcīgi un skaidri dod liecību par patiesību (mācības kontekstā par Dievu vai cilvēku)? Kādas maldu ideoloģijas, manuprāt, visvairāk bojāja/bojā cilvēku izpratni par vērtībām, par cilvēka dzīves jēgu, par Dievu un Viņa Valstību?
  • Kurš/kura no Baznīcas 33 doktoriem man  ir vislielākais Dieva liecinieks? 
• sūtīja savus mācekļus
  • Cik bieži es daru tāpat, ka nedodos pie konkrēta cilvēka ar nepieciešamu sarunu ar viņu, bet mēģinu runāt caur starpniekiem? 
  • Domājot par sarunas stilu, – vai visas lietas es cenšos izrunāt ar personu skaidri un atklāti, vai tomēr ir gadījumi, kad  runāju „caur puķēm”? 
  • Kā es varētu skaidrot, kādu iemeslu dēļ visbiežāk cilvēki nerunā tieši, atklāti, bet miglaini, „caur puķēm” vai caur starpniekiem? Cik lielā mērā tam pamatā ir bailes, naids, kauns, mazvērtības sajūta? 
• sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci 
  • „…apspriedās, kā notvert Viņu vārdos”, tomēr saka, ka Viņš ir patiess un māca patiesību. Vai esmu spējīgs pamanīt arī savā domāšanā, kad nonāku pretrunā ar sevi pašu? Vai tomēr to var man parādīt tikai kāds cilvēks no ārpuses, piemēram, draugs sarunas laikā, priesteris grēksūdzes sakramentā? 
  • Var teikt: „Patiesība vienmēr ir un būs patiesa!” Vai es varu izteikt 3 patiesības par Dievu un 3 patiesības par cilvēkiem, kuras nekad nemainīsies, jo nav atkarīgas nedz no laika ritējuma, ne no kontinenta, ne no zinātnes vai cita? 
  • Ir teikts, ka Jēzus ir patiess un patiesībā māca. Vai man ir skaidrs, ka runāt un mācīt kādu patiesību nav tas pats, kas dzīvot saskaņā ar šo patiesību? 
  • Uz kādu personu vai uz kādu amatu es norādītu ar pārliecību, ka tieši no tiem katrs gaida saskanību starp pausto viedokli, mācību un viņa paša dzīvi? Vai tās vairāk būtu sabiedrības vai Baznīcas personas? Vai to skaitā es iekļautu sevi pašu?  
• un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu.
  • Ja farizeji šādā veidā komentēja liecības par patiesību, vai tad, manuprāt, arī citu cilvēku viedokļa iespaids ir pats lielākais apdraudējums spējai runāt patiesību vai liecināt par to ar visu savu dzīvi ? 
  • Citos vārdos: ko esmu pamanījis dzīvē un kādus iemeslus varu minēt, kuru dēļ cilvēks visbiežāk citādāk domā, citādāk runā, kad viņam jautā par viņa viedokli? Vai varu minēt, kādu personu vai grupu priekšā cilvēki visbiežāk neatzīstas savās personiskajās domās un viedokļos? 
  • Kādi bija/ir dzīves apstākļi, kādos man bija/ir visgrūtāk liecināt par konkrētām patiesībām? 
  • Vai šai kontekstā svētā Pāvila mācību par to, no kurienes cilvēkam ir spēks pastāvēt patiesībā pat ļoti grūtos apstākļos, es turu par pietiekoši izsmeļošu paskaidrojumu. Runa par tekstu no vēstules romiešiem: „Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? (…) Es esmu drošs, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (Rom 8, 35. 38-39).  
• 17. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? 
  • Cik pārsteidzoši šis jautājums skan uz iepriekšējā fona: bija teikts, ka Viņš ir patiess un  Dieva ceļu patiesībā māca, bet tagad Viņam būtu savs viedoklis. Tad šķiet, ka visiem ir skaidrs, ka cita kvalitāte ir objektīva, neapšaubāma patiesība, cita – mans vai pārējo personu viedoklis par lietām, kuras var interpretēt vai pie tām „pieejiet” ar dažādām stājām. Vai man kādreiz ir bijušas grūtības atrast robežu starp pirmo un otro? 
  • Kā esmu juties pasaulē, kura ar dažādu maldu mācībām un ideoloģijām grib apstrādāt cilvēka domāšanu un ietekmēt sirdis? Kādā veidā es cenšos pasargāties no melu paudējiem? Un kādā veidā, ar kādu līdzekļu palīdzību es cenšos paust patiesību par Dievu, cilvēkiem, dzīves jēgu, mūžīgo dzīvi? Kādos kontekstos man ir visvieglāk liecināt par patiesību: ticīgo vidū, ģimenē, paziņu lokā vai tomēr neticīgo vidū?
  • Vai es piekrītu tam, ka domāšana ir rīcības un lēmumu sākums? 
• Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?
  • Vai esmu pietiekami labi formēts ticībā, ka varētu norādīt un dziļāk paskaidrot, kurš no Dieva baušļiem norāda uz atbildību par sabiedriskās dzīves kārtību un katra cilvēka atbildību par to? 
  • Vai šī jautājuma šaurākā kontekstā mana sirdsapziņa ir tīra, jo es cenšos nodokļus, dažādu veidu maksājumus un pienākumus izpildīt tā, ka gan Dieva, gan cilvēku priekšā varu „gulēt mierā”?
  • Vai esmu sastapies ar cilvēkiem, par kuriem ir skaidrs, daudziem/visiem zināms, ka tie sabiedrības dzīvē ienes kādu nekārtību un grēku? Kādā veidā es mēģināju palīdzēt viņiem atzīties savā vainā un laboties? 
  • Vai Dieva Baušļi mudina mani lūgties par valstu prezidentiem, deputātiem, par vietējo pašvaldību? Cik bieži esmu pasūtījis Svētās Mises nodomu ar lūgumu par svētību tiem, kam jābūt atbildīgiem par valsts labklājību? Vai šai kontekstā man ir pazīstams Dieva Vārds, kas izteikts caur svēto Pāvilu: „Vispirms es uzaicinu tevi lūgt Dievu, pielūgt Viņu, aizlūgt un pateikties Viņam par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem varas nesējiem, lai mēs varētu dzīvot klusu un mierīgu dzīvi visā dievbijībā un šķīstībā. Jo tas ir labi un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.”  (1 Tim 2, 1-4)? 
• 18. Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? 19. Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam dēnāriju.
  • xyz
• 20. Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? 21. Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder! 
  • Kādā veidā es esmu spējīgs paskaidrot šo divu pantu saistību ar sekojošo vēstījumu, kas atrodas Radīšanas grāmatā: „Tad Dievs sacīja: «Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.» Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (Rad 1, 26-27)? 
  • Šajā pasaulē firmām pārsvarā ir savi zīmoli, kādi simboli, logo, karogi un tamlīdzīgi. Kādu simbolu es atzīstu par pietiekoši labu, lai norādītu uz to, kas ir cilvēks, ka viņš ir Dieva bērns, Dieva radīta persona? 
  • Kāda cilvēku rīcība, manuprāt, vislabāk pierāda, ka mūsos ir Dieva attēls un Dieva līdzība? 
  • Cik lielā mērā esmu pārliecināts, ka svētsolījumi, sevis kosekrācija Dievam ir viens no labākajiem veidiem, kā cilvēks var šķīstīt un padziļināt savu saikni ar Dievu un ciešāk piederēt Viņam? 
  • Kādi ir manas ikdienišķās dzīves veidi, kuros es atdodu sevi Dievam? Kādi ir veidi, caur kuriem es Dievam uzticu, „atdodu” savus tuviniekus un savus draugus?
  • Kā es atbildētu uz jautājumu: ko Dievs var darīt/dara ar tiem, kas nevēlas sevi atdot Viņam un dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu?
  • Cik lielā mērā es ticu, ka kalpojot cilvēkiem, it sevišķi slimajiem, nabagiem, cietošajiem, es atdodu sevi, kaut savu laiku un piepūli Dievam? 

•  

↑