Kāpt kalnā

• 10.05.2026. •

• J 14, 15–26 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• J 15,26-27
• J 16,5-15
• Mt 10,19-20 → Mk 13,11 → Lk 12,11-32; 21,14-15
• 1 J 2, 1-2

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,15: J 15,10; 8,31-32.51; 12,47-49; 17,6; 1 J 5,1-; Gudr 6,18.
• J 14,16: J 7,39; 1 J 2,1.27; 5,6.
• J 14,19: Is 26,20; Hab 2,3-4; Ebr 10,27-28; J 7,33; 12,35; 13,33; 16,16-.
• J 14,20: J 16,23.26; 14,10; 17,21-, 6,56.
• J 14,21: J 3,16; 16,27.
• J 14,22: Izc 33,13.18; Mk 16,9; Apd 10,40-41; Hab 3,3-15.
• J 14,23: Zah 2,10; Ez 37,26-27; Atkl 21,3; Izc 25,8; 29,45; Lev 26,11-12; Ez 37,26-27; 2 Kor 6,16; Ef 3,17; Atkl 3,20.
• J 14,26: 1 J 1 2,20.27.

↑

 

↑

 

↑

 

15.–16.

• Pilnīgas kristīgās dzīves īstenošanas nosacījums ir mīlestība, kas saistās ar diviem augstākajiem baušļiem: mīlēt Dievu un mīlēt tuvāko (sal. Mt 22, 37–40). Jēzus jau iepriekš minēja tās nepieciešamību (sal. J 13, 34–35: „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet! No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”). Tagad Viņš izsaka apsolījumu sūtīt Iepriecinātāju Garu. Tieši mīlestība un Jēzus lūgums Tēvam ir divi neaizstājami nosacījumi, lai saņemtu apsolīto dāvanu, t.i., Svēto Garu.
• Īpašības vārds „cits” ļauj mums atšķirt apsolīto Svēto Garu no Jēzus vai citu aizlūdzēju personām.  
• Grieķu termins „Paraklēts” ir raksturīgs tikai Jāņa rakstiem. Dažos tulkojumos tiek atveidots kā „Mierinātājs”, „Aizstāvis”, „Iepriecinātājs”, „Advokāts”. Tādējādi saprotam, ka tulkojuma grūtības saistās ar to, cik grūti tulkojumā ir atrast atbilstošu vārdu, kas uzsvērtu tik daudzās funkcijas un kalpošanas, kuras pilda šis dievišķais Vēstnesis. Etimoloģiski vārds „Paraklēts” pauž efektīvas palīdzības, aizlūgšanas un aizstāvības ideju. Šajā pēdējā nozīmē šo titulu var attiecināt arī uz pašu Jēzu Kristu (sal. 1 J 2,1: „Mani bērniņi, šo es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Bet ja nu kāds grēkojis, tad mums taisnīgais Jēzus Kristus ir aizstāvis pie Tēva.”).
• Pēc Jēzus aiziešanas pie Tēva, Viņa lomu uzņems Svētais Gars, kas pastāvīgi paliks ar apustuļiem un turpmākajām kristīgajām paaudzēm. Kad tika rakstīts ceturtais Evaņģēlijs, šim jautājumam bija īpaša nozīme, jo apustuļu paaudze kopā ar visiem Jēzus darbības lieciniekiem bija gandrīz izmirusi. Tad radās jautājums par Jēzus Kristus Evaņģēlija un tradīcijas nevainojamības un autentiskuma garantiju, ko sagrozīja un pat apdraudēja pirmās jaunās ķecerības un herēzijas. Evaņģēlists atbildi uz šo jautājumu sniedz Jēzus vārdiem: šāds garants būs Dieva Gars, Patiesības Gars. Kristus Baznīcas dzīves grūtos un pat dramatiskajos brīžos Viņš atbalstīs, uzturēs un mierinās cīnās nonākušo kristīgo kopienu.
• Jāņa izpratnē šis Gars ir saistīts ar apustulisko amatu, tāpēc Viņš nerunā tieši katrā ticīgajā, bet gan apustuliskajā liecībā, kuru arī mūsdienās turpina Baznīca.
• Atvadu runas turpinājums sīkāk definēs Svētā Gara attiecības ar Tēvu un Jēzu Kristu. Viņš būs Tēva dāvana (sal. Lk 11, 13; Apd 2, 38; 8, 20; 10, 45); darbojoties, Viņš veiks Dieva atklāsmes turpinājumu (sal. J 14, 26); sniegs dziļāku ieskatu Dieva pestīšanas plānā, ko īstenoja Jēzus (sal. J 16, 13); atgādinot mums par to, Viņš vadīs Baznīcu pa sarežģītajiem dzīves ceļiem patiesībā (sal. J 16, 13); vienlaikus apsūdzot pasauli grēkā (sal. J 16, 8). Visbeidzot, šī Gara eshatoloģiskā loma būs Jēzus otrās atnākšanas laikā parādīt Viņa pilno godību. Tāpēc Viņš veiks tās pašas funkcijas, ko veica Jēzus, darbojoties pasaulē, bet tikai pēc Viņa, t.i., Dieva Dēla, aiziešanas pie Tēva.

17.

• Apsolītais Gars būs Patiesības Gars, kas paliks ar kristiešiem mūžīgi. Attiecības starp Garu un patiesību var saprast sekojoši: Viņš nodrošinās pilnīgu Kristus patiesības, kas ir Dieva patiesība, atziņu. Jau pantā J 3, 5 un turpmāk lasām, ka atdzimšana šādi saprastajā Garā ir nepieciešama, lai kļūtu par jauno, ticīgo  cilvēku. Bez Svētā Gara sadarbības ticīgais nevar ne tuvoties Dievam, ne atzīt Jēzu par Kristu (sal. 1 Kor 12, 3). Svētā Gara īpašais uzdevums ir pastāvīgi uzturēt kristieša mīlestības saikni ar Dieva Dēlu un Debesu Tēvu, un tās auglis būs patiesa pielūgsme, kas tiek pasniegta Dievam „Garā un patiesībā” (sal. J 4, 24).
• Jēzus aiziešanas pie Tēva brīdī šķelšanās starp Jēzu un Viņam naidīgo pasauli kļuva par notikušu faktu. Noraidot Jēzu, pasaule kopā ar Viņu noraidīja arī Gara liecību, tādējādi kļūstot nejutīga pret Dieva lietām. Tā paļaujas tikai uz realitāti, kas pazīstama ar maņām, bet nespēj uztvert Gara darbību Jēzū. 
• Pasaules pretojošā attieksme pret Dieva Garu ir pretstatā mācekļu pilnīgajai atvērtībai un padošanai Svētā Gara darbībai. Tieši šāda viņu stāja padara to, ka viņi „pazīst” Svēto Garu un rīkojas saskaņā ar Viņa iedvesmām un ietekmēm. Citos vārdos, viņi ir jūtīgi pret Gara klātbūtni viņos un skaidri pamana Viņa darbību. Piemēri: 
  • Apd 3, 12 „To redzēdams, Pēteris sacīja tautai: Izraēliešu vīri, ko jūs brīnāties par to, vai ko skatāties uz mums it kā mēs ar savu spēku un varu būtu padarījuši to, ka šis staigā?”;
  • 1 Kor 15, 10: „Pateicoties Dieva žēlastībai, es esmu tas, kas es esmu, un Viņa žēlastība manī nebija nesekmīga, un es strādāju vairāk par viņiem visiem, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība kopā ar mani.”
• Svētais Gars  darbojas tagadnē un darbosies nākotnē, lai gan iepriekšējais solījums paredzēja Viņa darbību drīzāk nākotnē. Svarīgi ir saprast, ka Dieva Gars darbojas visā pestīšanas vēsturē un darbosies arī pēc Jēzus Kristus pagodināšanas, līdz pasaules beigām. Dieva Gars uzturēs un stiprinās saikni starp Dievišķo Mācītāju un kristiešiem. Šajā pēdējā laikmetā dzīvo Kristus Baznīca, ko vada Paraklēts-Mierinātājs.

18.

• Jēzus uzruna atklāj vēl vienu akcentu: kristieša vienotība ar Dievu ir vienotība ar veselu Svēto Trīsvienību. Ticīgā sirdī mājo ne tikai Gars-Paraklēts, bet arī pats Kristus, kas ir pagodināts savienībā ar Savu Debesu Tēvu. Tādējādi caur Svēto Garu katrs kristietis var pilnībā redzēt Jēzu godību, un savukārt Viņā var ieraudzīt Debesu Tēva attēlu (sal. Ebr 1, 2a.3: „Pēdīgi šinīs dienās Dievs mums runājis caur savu Dēlu… Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls, ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā.”).
• Terminam „bārenis” – kā tas bieži vien ir Ceturtajā evaņģēlijā – ir divējāda nozīme.
  • Pirmkārt, tas uzsver pamestības sajūtu, kas pārņems mācekļus pēc Jēzus aiziešanas.
  • Otrkārt, šis vārds atspoguļo analoģisku dilemmu baznīcas kopienā pirmā gadsimta beigās, kas saistīta ar pēdējo autentisko Jēzus darbības liecinieku nāvi.
• Neskatoties uz bailēm un cilvēciskajām raizēm, Jēzus izsaka vārdus, kas piepilda ar mierinājumu: „Es atnākšu.” Šis solījums, kas atskan visā kristietības vēsturē (sal. Atkl 22, 20), attiecas ne tikai uz nākotni, bet uz visu Kristus realitātē: ticīgie nepārtraukti piesauc Dieva Dēlu un ticībā vienojas ar Viņu; kā toreiz Viņš atklāja savu augšāmcelšanās triumfu, tā arī  tagad Viņš īsteno un atklāj savu mīlestības spēku Baznīcas locekļos, bet visbeidzot sauciens „Nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl 22, 21) un minētais Jēzus apsolījums īstenosies Viņa godības pilnajā atnākšanā pastarā dienā.dfsd

19.

• Tomēr pasaule nedalās paustajās ilgās (sal. Atkl 20, 17 un turpmāk), jo tā tic, ka ar Jēzus nāvi Viņa vēsture ir noslēgusies un pieder tikai pagātnei. Nepazīstot Jēzu un neticot Viņam, tā nevar Viņu gaidīt. Bet tas nozīmē, ka pasaule, tagad nepieņemot Kristu kā Pestītāju, atkal redzēs Viņu, bet šoreiz eshatoloģiskās tiesas kontekstā.

20.

• Mācekļi, kas vienoti ar Jēzu, ne tikai redzēs augšāmcelto Jēzu, bet arī caur ticību un Svētā Gara palīdzību piedalīsies dzīves pilnībā, kas ved uz augšāmcelšanos. Šajā jaunajā pestīšanas vēstures pilnīgas īstenošanas periodā Jēzus savienība ar Tēvu (sal. J 10,38; 14, 10–11) kļūs skaidra, redzama mācekļiem, un viņu saikne ar Dēlu un Tēvu padziļināsies caur pastāvīgo Svētā Gara palīdzību. 

21.

• Katra kristieša ticības dzīve ir atkarīga un saistīta ar vienotību, kas Svētajā Garā  pastāv starp Jēzu un Viņa Tēvu. Šīs saites intensitāte ir atkarīga no mīlestības, ar kuru ticīgais tuvojās Dievam, dziļuma. Jo vairāk ticīgais mīl Dievu un tuvojās Viņam, jo vairāk mīlestība, kas ir starp Tēvu un Viņa Dēlu, īstenojas kristieša sirdī un dzīvē.

22.

• Ir skaidrs, ka Jūda, par kuru ir runa šajā pantā, nav Jūdas Iskariota, kurš tajā brīdī jau bija atstājis mācekļu grupu (sal. J 13, 30), tomēr nav viegli teikt, par kuru Jūdu, apustuļu grupas locekli, ir runa. Tas ir tāpēc, ka vienam no Jēzus „brāļiem” bija līdzīgs vārds (sal.: Mt 13, 55; Mk 6, 3 un Jūd 1). Sv. Lūkasa Evaņģēlijā ir minēts Jūda, Jēkaba ​​dēls). Arī Apustuļu darbu grāmatā viņš līdzīgi tiek ierindots apustuļu vidū pēc Sīmaņa Zelota. Agrīnajā kristīgajā tradīcijā viņš tika identificēts ar apustuli Tadēju (Lebāju) — sal. Mt 10, 3 un Mk 3, 18.
• Jūda nebija apmierināts par Jēzus apsolīto atklāsmi. Iespējams, ka viņš vēlētos — tāpat kā citi Jēzus radinieki Galilejā — lai Jēzus parādītu savu varu un atklātu savu godību visas pasaules priekšā (sal. J 7, 3–4: „Tad Viņa [Jēzus] brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. Neviens taču neko nedara slepenībā, bet katrs grib būt ievērojams. Ja Tu to dari, tad atklāj sevi pasaulei.”).

23.

• Jēzus atbild, atgādinot aicinājumu uz mīlestību, bet šoreiz bagātinot to ar domām par Dieva Vārda klātbūtni kristietī. Ja kāds uzticīgi uzņems un centīsies izpildīt šo Vārdu, tas nodrošinās Tēva un Dēla personīgo klātbūtni viņa sirdī un dzīvē. Šī klātbūtne, kuras pamatā ir fakts, ka Jēzus „mājo Sava Tēva mājās” (sal. J 14, 2), veido sava veida līdzdalību mūžīgajā dzīvē un tās īstenošanos viņā.
• Savukārt, mīlestība, kas pēc savas dabas tiecas pēc vienotības, kristietī veido ilgas pēc Debesu Tēva un vēlmi palikt ciešās attiecībās ar Viņu (caur pagodināto Kristu un caur Svēto Garu).
• Jaunais cilvēks, kas vienots ar Jēzu Kristu, pats kļūst par atklāsmes zemi, par sava veida Dieva templi, kurā Viņš mājo pilnīgāk nekā svētnīcā Jeruzalemē. Kristus laikmetā Dievs vēlas mājot nevis godības mākonī, bet pašā kristietī, un pie tā gan personīgi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tāpēc kristieša vienotība ar Trīsvienīgo Dievu pārspēj savā bagātībā ārēji redzamās Vecās Derības teofānijas. Iespējams, ka tieši par tādām, līdzīgām teofānijām Sinaja kalna pakājē domāja Jūda.

24.

• Tāpat kā iepriekšējās mācībās, skan, ka pasaule neievēro Jēzus vārdus, jo tā Viņu nemīl. Mīlestība ir faktors, kas ievieš stingru dalījumu divās sfērās ar diametrāli atšķirīgām attiecībām ar Dievu. Tā notiek, jo Jēzus vārdos tiek izteikta visa Vārda, tas ir, Dieva Dēla, personiskā būtība. Tāpēc pieņemt vai nepieņemt Jēzus vārdus nav tikai ārējais jautājums. Kas nepieņem Kristus vārdus, ne tikai noraida Jēzus personu, bet arī pašu Dievu. Tādējādi tas, kas distancējas no Viņa, nebūs spējīgs uzņemt arī turpmāko Dieva atklāsmi.

25.

• Jēzus sludinātais vārds prasa pilnīgu izpildīšanu, bet tas pārsniedz cilvēka spēku viņa grēka ievainotās dabas dēļ. To redzam pat attiecībā uz apustuļiem: arī viņi nebija spējīgi izprast līdz galam pārdabiskas lietas, kuras tiem atklāja Mācītājs. Tāpēc cilvēka stāvoklis pirmkārt gaidīja attaisnošanu (no grēkiem) caur Kristus upuri un ticēšanu uz Viņu (sal.: J 3, 16–18; sal. Rom 3, 22–26, īpaši fragments 23.­–24. „Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū.”), bet otrkārt — gaidīja Svētā Gara, kas „mācīs visu patiesību” (J 16, 13), atnākšanu.
• Jāatzīmē, ka tieši Tēvs Viņu sūta Jēzus vārdā (sal. J 14, 16), savukārt J 15, 26 pantā skan, ka godībā celtais Kristus pats sūta Garu no Tēva. Šis savstarpēji aizvietojamais runas veids vēlreiz apliecina pilnīgo vienotību, kas ir starp Tēvu un Dēlu. Baznīca (katru svētdienu un lielajos svētkos) apliecina to vārdos: „Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet…”

26.

• Svētā Gara uzdevums būs pareizā gaismā pasniegt tos notikumus un tās patiesības, kuras mācekļi pilnībā nesaprata vai kuras viņi uztvēra vien attiecībā uz šīs zemes realitāti, pārsvarā ņemot vērā tikai to materiālajā izpausmi. Tāpēc šai kontekstā tik spēcīgi skan vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (J 18, 36).
  • Labs piemērs tam, par ko ir runa, ir maizes pavairošanas brīnums (sal. Mk 6,37-44). Piedzīvotais nepalīdzēja viņiem saprast, pie kā gatavoja viņus brīnum, un nepalīdzēja atklāt Jēzus dievišķo dabu, kuras dēļ bija iespējams, ka tūlīt pēc šī brīnuma Jēzus iedams pa jūru, gāja pie tiem (sal. Mk 6, 47–51), uz šai punktā Evaņģēlijs skaidri saka: „Viņi nesaprata notikumu ar maizēm; un viņu sirdis bija akluma skartas.” (Mk 6, 52). Bet vēl vairāk! Evaņģēlijs tālāk saka, ka „Viņa mācekļi, pārceldamies otrā krastā, bija aizmirsuši līdzi paņemt maizi. (…) Un viņi sevī nodomāja un sacīja: «Mēs taču maizi nepaņēmām līdzi.»” (Mt 16, 5.7). Uz tā fona Jēzus vajadzēja aizrādīt viņiem, sakot: „Jūs, mazticīgie, ko jūs sevī domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties piecas maizes pieciem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl savācāt? 10. Un septiņas maizes četriem tūkstošiem cilvēku, un cik grozu jūs vēl salasījāt?” (Mt 16, 8–10).
• Svētais Gars nenesīs kādu jaunu atklāsmi, jo to ir pilnībā ir jau izdarījis Jēzus (sal. Ebr 1, 1–3), toties Viņš tas pārdabiskā nozīmē atgādinās  Jēzus dzīves notikumus un izskaidros to būtību. Piemēram, lasot pantus J 2, 17 un 22 (par svētnīcas šķīstīšanu), kā arī J 12, 16 (par Jēzu, kas uzsēdās  jaunajā ēzelī un iebrauca Jeruzalemē), saprotam, ka aprakstīto tur faktu nozīmi mācekļi saprata tikai pēc Kristus augšāmcelšanās Svētā Gara ietekmē.
• Papildus šiem faktiem, ko skaidri pierakstījis evaņģēlists, Svētais Gars lika viņiem pārdomāt visus Jēzus vārdus un brīnumus augšāmcelšanās godības gaismā, lai tad šie notikumi un vārdi iegūtu jaunu jēgu Baznīcas dzīvei un ticībai.

↑

 

• Kura no Dieva baušļiem pildīšanu es uzskatu (savā dzīvē) par visgrūtāko? Bet attiecībā uz Baznīcas baušļiem – kuru?
• Ko no tā, ko es zinu par Svēto Garu, es varētu mācīt citiem (prāta līmenis), bet ko es varu liecināt par Viņa klātbūtni un tās izpausmēm manā dzīvē (sirds līmenis)?
• No kurienes līdz šim es visvairāk uzzināju par Svēto Garu – no Apustuļu darbu grāmatas, no Evaņģēlijiem, no katehisma vai kādām konkrētām grāmatām? Bet kas no manas pieredzes visvairāk palīdzēja ar Viņu sastapties?
• Vai es pazīstu no galvas himnu “Nāc, Svētais Gars”, ar kuru Baznīca piesauc otro (pēc Jēzus Kristus) Iepriecinātāju un Atdzīvinātāju?

  ↑ 

• 14.05.2026. •

• Mt 28, 16-20 •

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• (nav)

Līdzīgas vietas 

• Mk 16, 14–18
• Lk 24, 36–49
• J 14, 23
• J 20, 19–23
• Apd 1, 6–8

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 28,16: 1 Kor 15,5-6; Lk 24,9.33; Apd 1,26; 2,14; Mk 16,14; Mt 26,32; 28,7.10; 5,1; 17,1.
• Mt 28,17: Mt 28,9; Mk 16,11.13; Lk 24,37.41; J 20,25.
• Mt 28,18: Mt 9,6; 11,27; Lk 5,24; 10,22; J 3,35; 13,3; 17,2; 3,27; 2 Sam 7,13; Dan 7,14; Lk 24,51; Apd 1,9; Flp 2,9-11.
• Mt 28,19: Mt 24,14; 26,13; Mk 14,9; 13,10; 16,15; Apd 1,8; Kol 1,23; Mt 25,32; 10,5-6; 8,11-12; 21,43.; Kol 1,23; Apd 2,38; 14,21; 16,31.33.; Rom 1,16; 10,18; 1 Kor 9,20.
• Mt 28,20: Rad 28,15; Izc 3,12; Joz 1,5.9; Is 41,10; Ties 6,12; Mt 1,23; Ag 1,13; Mt 5,19; 18,20; Apd 18,10.; Mt 13,39-40.49; 24,3-.

↑

 

↑

 

↑

 

• 17.05.2026. •

xyz 

↑

• 24.05.2026. •

• J 20, 19–23 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 24, 36–43

Līdzīga tēma: 

• Mk 16,14
• Mt 18,18
• Mt 16,19

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 20,19: 1 Kor 15,5; 15,6; J 7,13; 19,38; Apd 12,13.;
• J 20,20: Is 25,6-9; 54,1-5; 61,1-3.;
• J 20,21: Mk 16,15; Mt 28,19-20; Lk 24,47-; Apd 1,5-; J 17,18.;
• J 20,22: Rad 2,7; Ez 37,5-; Gudr 15,11; 1 Ķēn 17,21; Sīr 43,4; Tob 6,8; Mk 13,11; J 7,39; 14,16; 16,7.13; Apd 1,8; 2,38; 8,15;
• J 20,23: Mt 16,9; 18,18; Lk 24,47-.

---

Par Svētā Gara nosūtīšanu, kā to apraksta sv. Lūkass Apustuļu darbu grāmatā (Apd 2, 1-13), jāskatās šādas piezīmes:

   • Apd 2, 1 (Vasarsvētki): Lev 23, 15-21; At 16, 9-11
   • Apd 2, 1: Lk 24, 49; Apd 1, 13-14
   • Apd 2, 2: J 3, 5-8; Apd 4, 31
   • Apd 2, 3: Mt 3, 11; Lk 3, 16; J 1,32-33
   • Apd 2, 4: Ps 33, 6; Ps 104, 29-30; Lk 1, 13-15; Mt 28, 19-20; Apd 1, 4-5; Apd 4, 31; Apd 10, 44-46; Apd 11,15-16; Apd 19,1-7
   • Apd 2, 5: Apd 13, 26; Kol 1, 23
   • Apd 2, 6-11: Rad 11, 1-9; Lk 24, 46-47; Apd 1, 8 (var līdz nodaļas nobeigumam)
   • Apd 2, 13: Lk 5, 35-39; Jēzus Kristus, kas salīdzināja sevi ar vīnakoku (sal.: J 15, 1.5.10-11; Is 5), tika iznīcināts krusta spiestuvē, lai, šķīstījot mūs sava Upura spēkā (sal.: J 2, 1-11 + 19, 33-35), dotu jauno Mīlestības Vīnu, tas ir, Svēto Garu (sal. Apd 2, 1-21)

↑

 

↑

 

↑

↑

 

Mest sirdi Vējā

Maska cilvēka nepilnībai,
labai gribai nespēka lokā
ir mest vārdus vējam.

Bet varenā Mīlestība
iemeta Vārdu Svētajā Vējā,
lai sirds uzkāptu Kalnā.

Nāciet, atstāsim šo ieleju,
un pēc mūsu “ego” bērēm
iziesim pa augšistabas logu!

pr. Pāvils Kamola

Lasa: Inese Elsiņa

↑

 

19. 

• Apustuļi, kas no rīta ieradās pie tukšā kapa, droši vien vēlāk dalījās ar šo ziņu ar pārējiem Jēzus mācekļiem, ar kuriem turējās kopā. Viņiem joprojām nebija skaidrības par to, vai viņi saskarsies ar represijām no ebreju tautas vadītāju puses, tāpēc telpas durvis bija aizvērtas. Evaņģēlists skaidri neapraksta mācekļu noskaņojumu, bet paralēlais apraksts liecina, ka tur valdīja bailes un priecīgā ziņa par augšāmcelšanos vēl nebija zināma:
  • „Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: «Miers jums, nebīstieties, es tas esmu!» Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. Un Viņš sacīja tiem: «Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs?»” (Lk 24, 36–38).
• Jēzus atnāca pie savējiem, neskatoties uz slēgtajām durvīm. Kā tā? Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās tā sauktajā apskaidrotajā miesā, dievišķības caurstrāvotajā miesā, tāpēc tai materiālā sfēra (slēgtas durvis) nebija šķērslis.
• Sveiciens „Miers jums!” neizskanēja pirmo reizi. Dievam ik pēc brīža vajadzēja un vajag mierināt cilvēku, kas bieži baidās. Piemēram:
  • Lk 1, 13 „Nebīsties, Zaharij…”;
  • Lk 1, 30 „Nebīsties, Marij…”;
  • Lk 2, 10 „Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku…”;
  • Mk 14, 27 „Esiet droši! Es esmu, nebīstieties!”.
• Šoreiz Kristus sveiciens ne tikai vēstīja par Viņa klātbūtni un no tā izrietošo drošības sajūtu, bet saturēja jau kaut ko no Lieldienu notikuma prieka, no Kristus triumfa.

20.

• Tad sekoja Jēzus īpašs žests: Viņš tiem rādīja rokas un sānus. Brūču parādīšana palīdzēja mācekļiem pārvarēt cilvēciskās bailes, ko parasti izraisa saskarsme ar Dieva pārdabisko realitāti. Piemēri tika minēti iepriekšējā punktā.
• Krustā sišanas laikā gūto brūču parādīšana apstiprināja to, ka godības pilnais Kungs, kas stāvēja viņu acu priekšā, bija tas pats Jēzus, kas bija reāli piesists Krusta un nomira! Šis žests vēstīja, ka Viņa personā patiešām savienojās Dieva Cietēja kalpa loma (sal. Is 52,13 –53,10) ar godības pilno Pestītāja uzvaru un Viņa aizstāvību, kuru Viņš turpinās Dieva troņa priekšā Debesīs (sal. Is 53, 11-12 kopā ar Ebr 7,23–28; 9, 11–28).
• Parādītās brūces pildīja arī citu, teoloģisku lomu: atgādina, ka ceļš uz godību ved caur krustu. Kristietim, kurš tiecas pēc augšāmcelšanās godības, šis krusts jāievieš savā dzīvē. 
  • Sal. Mt 10, 37–39: „Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to”.
• Prieks, kas pārņēma mācekļus, precīzi atbilst apsolījumam, kas viņiem bija dots atvadu svētkos:
  • J 16, 22–24: „Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems. Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs”.
• Tā bija arī priekšnojauta par prieku, ko kopīgi izjūt pļāvējs un sējējs, ieraugot eshatoloģisko ražu: 
  • sal. J 4, 36: „Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs”.

21.

• Vēlākais misionāra mandāts, sūtība attiecas uz prieka pilnību, par kuru bija kādreiz runa (sal. J 17, 13). Apustuļi, Kristus līdzstrādnieki, turpinās Jēzus, Tēva sūtītas Mesijas, darbu. Arī viņi izgaismos grēkā iegrimušās pasaules tumsu, sludinot jaunu glābjošu realitāti, ko apstiprina Jēzus augšāmcelšanās un Debeskāpšana pie Tēva. Tika apsolīts, ka šajā Dieva sūtībā un darbā viņiem efektīvi palīdzēs Svētais Gars.
  • Sal.: J 14, 16–17: „Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos.”;
  • J 15, 26–27: „Kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis.”;
  • J 16, 7–8: „Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu”.

22.

• Jēzus dvesma, kuru saņēma apustuļi,  skaidri attiecās uz to, par ko bija teikts Rad 2, 7 („Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”), kā arī Gudr 15, 11 („[Cilvēks] nepazina savu veidotāju, kas darboties spējīgu dvēseli viņā iedvesis, ar dzīvības garu piepildījis”). Šī Jēzus dāvana, dvesma, dod un dos cilvēkam jaunu, pārdabisku dzīvi, ko viņš izplatīs pasaulē.
• Augšāmcēlies no miroņiem, Jēzus parādīja savu spēku kā Cilvēka Dēls un Dieva Dēls (sal. Rom 1, 2–4: „…[Dievs] jau iepriekš apsolīja svētajos Rakstos caur praviešiem par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus”). No tā brīža apustuļi un viņu pēcteči piedalās Viņa varā spriest un lemt par cilvēka eshatoloģisko (mūžīgo) likteni.

23.

• Pantos, kur runa par Kristus dāvanu — Svēto Garu — un par varu piedot grēkus, Baznīca saskata izlīgšanas sakramenta nodibināšanu, kas tiem, kas grēku dēļ ir atšķīrušies no Dieva, ļauj atgūt dzīvu saikni ar Dievu un Viņa žēlastību.
• No otrās puses, apustuļi varēs „aizturēt” grēkus tikai tiem, kas nicina, atmet Dieva piedāvāto jauno dzīvi Kristū. Tādējādi apustuļi paziņos, ka šie grēcinieki nepieder Tēva ganāmpulkam, tai dzīves sfērai, kurā mājo Jēzus. Ja viņi noraidīs dzīvības avotu, tad viņu mūžīgais liktenis kļūs neatgriezenisks. Šo stāvokli Baznīcas tradīcija sauc par elli: mūžīga nelaime, kuru piedzīvo persona, būdama neatgriezeniski atšķirta no Dieva un no Viņa Valstības laimes.
• Kristus un Viņa kopienas vārdā mācekļi būs Dieva dzīves pārvaldnieki pasaulē. Paralēlais teksts → Mt 28, 18–20 skaidrāk uzsver apustuļu līdzdalību Jēzus universālajā autoritātē un Viņa varā: 
  • sal. Mt 28, 18–20: „Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: «Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam»”.
• Ir jāizskaidro vēl viena grūtība, kas saistīta ar tekstu par Svētā Gara došanu Vasarsvētku svētkos, tas ir dienā, ko visa agrīnā kristietība svinēja piecdesmit dienas pēc augšāmcelšanās dienas (sal. Apd 2, 1-4). Vai Svētā Gara dāvana, par kuru ir runa nodaļā J 20, ir kā pirmie augļi no tā, kas noticis vēlāk, par ko lasām Apd 2 tekstā? 
  • Atbildi var meklēt faktā, ka savās atvadu runās Jēzus paziņoja par Svētā Gara darbību pēc aiziešanas pie Tēva, bet precīzi nenorādīja, kad tas notiks.
  • Otrkārt, Svētais Gars nav statiska realitāte, bet Persona, ka veido kristīgās pārdabiskās dzīves dinamiku. Viņš uzņēmās iniciatīvu vadīt Baznīcu no Jēzus pagodināšanas brīža (sal. J 7,39: „To Viņš [Jēzus] sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts”). Šī darbība ir aprakstīta ceturtajā evaņģēlijā un Apustuļu darbos dažādos aspektos.
  • Šķietama grūtība parādās šajā, ka sv. Jānis savā Evaņģēlijā vēlējās norādīt uz Jēzus apsolījuma piepildījumu, savukārt sv. Lūkass uzrādīja īpaši svinīgu un ārēji redzamu Svētā Gara nolaišanos kā garantu jaunās Dieva kopienas auglīgai darbībai, kas turpināsies naidīgajā pasaulē. 
  • Iepriecinātājs, Svētais Gars darbojās pirms šīs īpašas dienas, par ko runāts Apustuļu darbos 2. nodaļā, bet Viņš turpināja darboties arī pēc šīs dienas, virzot Kristus Baznīcu uz Debesu Tēvu. Tas notiks līdz pasaules beigām. 
  • Var pamanīt atšķirību starp to, ar kādu spēku Apustuļi īstenoja Svētā Gara varu pirms tās dienas un to, kā tas, saskaņā ar Jēzus doto apsolījumu, izpaudās 50 dienas pēc augšāmcelšanas un turpmāk.
• Šai kontekstā var intriģēt notikums ar Apustuļu kolēģijas papildināšanu: Pēteris, Jūdasa vietā izvēloties Matīsu, atsaucās uz Svētā Gara darbību un liecību tieši pirms Vasarsvētkiem. Sal. Apd 1, 15–16: 
  • „Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja: «Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu…»”. 
    
•  

↑