Kāpt kalnā

• 6.09.2026. •

• Mt 18, 15–20 •

↑

 

Rakstu vieta: Mt 18, 15–18

Paralēlās vietas:

• Lk 17, 3

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 18,15 par.: Gal 6,1; Tit 3,10; Lev 19,17.
• Mt 18,16: At 19,15; At 17,6; Sak 25,9; Mt 26,60; J 8,17; 2 Kor 13,1; 1 Tim 5,19n; 2 Tim 4,2; Tit 2,15; Ebr 10,28; 6,18; Jk 5,19n; Atkl 11,3.
• Mt 18,17: Is 65,12; Est 3,3.8; Tob 3,4.
• Mt 18,18 (→ Mt 16,19):Is  22,22: Īj 12,14; Atkl 1,18; 3,7; Mt 18,18; J 20,23.

Rakstu vieta: Mt 18, 19–20

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 18,19: Mk 11,24; Mt 7,7; 21,22; J 16,24; 1 Kor 6,1-.
• Mt 18,20: Mt 16,18; 28,20; J 14,23; Mal 3,16; Jl 2,27; Zah 2,10-; 1 Kor 5,4

  ↑

 

↑

 

Spēlējot paslēpes

Es zinu paslēpju spēli.
Starp izkārtu veļu:
starp palagiem, biksēm un krekliem.
Starp vārdiem, domām un neskaidrībām.

Cerot,
ka kāds beidzot sapīsies
un tad iegrims saldā aizmirstības miegā.
Ja nē, varbūt viņi dosies ceļā, aizbēgs.
Vēl ir cerība, ka vismaz sāks runāt…

Tomēr virves nav virves,
un tas, kas ir izkārts, ir kaut kas cits.
Diemžēl reti kura skola
māca lasīt šādā pieclīniju sistēmā…

Skolēni turpina slēpties,
bet neizspēlētā simfonija gaida.

pr. Pāvils

↑

 

Runājot par patiesību, par liecību, vērts iepazīties ar Katehisma punktiem, kas skaidro Dieva astoto bausli: KBK 2464 – 2513.

• To var atvērt te:  KBK – Astotais bauslis.

15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.

• Vai lasot šo Evaņģēlija fragmentu,  man ir skaidrs, ka aizrādīšanas, pamācības mērķis ir būvēt vienotību un mīlestības valstību?
• Cik lielā mērā vecāki mani mācīja, ka ir vērts  dzīvot tā, lai dzīves beigās varētu teikt, ka man dzīvē nav ienaidnieku, jo tie, kuri tādi bija, pārtapa par maniem draugiem? 
• Vārds norāda, ka ir jāaizrāda zem četrām acīm. Tad vērts jautāt:
  • vai tiešām es, pirmkārt, dodos runāt pie cilvēka, ar kuru man vajadzētu runāt (nevis pie cita vai citiem)? 
  • vai manī ir pietiekoša mīlestība uz viņu, ka došos runāt ar viņu īstās rūpēs par viņa dzīvi patiesības dēļ un viņa pestīšanas dēļ, nevis vēlmes strīdēties vien vai – kā saka – pierādīt “savu” patiesību?
• Vai saskaņā ar šo Dieva Vārdu man ir skaidrs, ka ļaunuma priekšā es nevaru klusēt? Vai šādu izpratni manī pastiprina Baznīcas mācība, ka, ja es klusētu, būtu līdzdalībnieks notiekošajā ļaunumā un tādējādi varētu piedalīties grēku struktūras veidošanā? Neskaidrības gadījumā ir jālasa sekojošus katehisma mācības punktus:
  • KBK 1868: Grēks ir personiska rīcība. Bez tam mēs esam atbildīgi par citu izdarītajiem grēkiem, ja tajos esam līdzdalīgi :
    • tieši un brīvprātīgi tajos piedalīdamies;
    • tos pieprasīdami, iesacīdami, cildinādami vai piekrizdami tiem;
    • neatklādami vai nenovērsdami tos, cik tas bijis atkarīgs no mums;
    • aizstāvēdami tos, kas dara ļaunu.
  • KBK 1869: Tādējādi grēks dara cilvēkus par līdzzinātājiem, viņu vidū rodas iekāre, varmācība un netaisnība. Grēki ir iemesls tam, ka rodas tādas sociālas situācijas un institūcijas, kas pretojas Dieva labestībai. “Grēka struktūras” ir personisko grēku un to rezultātu izpausmes. Tās, savukārt, liek arī saviem upuriem izdarīt grēku. Analoģiskā nozīmē tās veido “sociālo grēku”. 
• Latvijā šai kontekstā ir bieži sastopams komentārs: “Ja es viņam/viņai aizrādīšu, apvainosies.” Satiekoties ar šādu domu, vai man pašam ir skaidrs, kur ir robeža starp iespēju ievainot cilvēku un no otras puses – atstāt viņu ārpus patiesības un ārpus mīlestības?
• Ar ko es skaidroju sev un pārējiem cilvēka nespēku pieņemt (rūgto) patiesību un viņa tieksmi apvainoties? Ar lepnību, egoismu, ar bailēm no patiesības, ar vēlmi palikt “saldā mierā”,  ar sevis mīlestības pārāk zemu līmeni (→ mīlēt sevi, kuram gadās grēki, kļūdas, nepilnības), ar kādu citu? 
• Kā šajā kontekstā es pakomentētu svētā Pāvila teikto: “Vai es, runādams jums patiesību, esmu kļuvis jūsu ienaidnieks?” (Gal 4, 16) Kā tad nospraust robežu: nerunāt patiesību un palikt it kā par draugu, tomēr būvēt draudzību un dzīvi uz ļaunuma pamata; runāt patiesību un savā ziņā riskēt, ka draudzība ar dažiem cilvēkiem samazināsies vai arī beigsies?
• Vai var vispār iedomāties būvēt draudzību uz meliem, divkosību, lišķību?
• Vai esmu sastapies ar cilvēkiem, kas, baidoties no patiesības par sevi un savām stājām, izvairās no citiem, no kopienām? Ja jā, tad kā es mēģināju palīdzēt viņiem iziet no savu ilūziju un baiļu loka?  

16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.

• Cik lielā mēra man ir skaidrs, ka komunikācijā ar cilvēkiem jālieto dažādi līdzekļi un ir jāiesāk ar maigākiem, lai pakāpeniski izmantotu stiprākus? 
• Kādā veidā es līdz šim meklēju cilvēkus, kuri mūsu kopīgajā lietā varēja būt kā iesaistīti liecinieki un patiesības aizstāvji? Vai pēc asins saitēm, draudzības saitēm vai saskaņā ar viņu amata kompetencēm? Pēc kādiem citiem kritērijiem?  

17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.

1. Vai runājot ar pārējiem par “mana grēcinieka” lietām, es griežos pie cilvēkiem, kuriem jābūt iesaistītiem šajā lietā, kas jāpārrunā? Jautājums šķiet svarīgs, jo nav vienalga, kam lietas ir atklātas – vai viņi ir kompetenti palīdzēt un vai arī viņi mīlēs šo cilvēku tā, lai gribētu viņam patiesi palīdzēt.

Ja es kādreiz runāju ne ar tiem, ar kuriem vajadzētu, un ne ar stāju, lai patiesi palīdzētu, daži nosauktu to par aprunāšanu. Vai šādā gadījumā – ja dažreiz tas ir noticis arī manā dzīvē – es centos piedāvāt iesaistītajiem vismaz palūgties par “manu grēcinieku”, lai savā ziņā kompensētu aprunāšanas smagumu? 

1. Vai man ir skaidrs, ka Baznīcas dzīves disciplīna paredz arī sodus, kas izslēdz no kopienas, kas, piemēram, neļauj piedalīties sakramentos vai spēju piedot kādus konkrētus, ļoti smagus grēkus atstāj Vatikāna ziņā? 

18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.

• Vai es varētu liecināt par aizlūgumu spēku – cik lielā mērā mana un citu lūgšana vai “sasiet” ticībā un mīlestībā otra cilvēka sirdi un dzīvi? 
• Kā es skaidrotu kādam, ka piedošana ir vajadzīga attiecībās ar tiem, ar kuriem mēs dzīvojam virs šīs zemes, bet arī ar tiem, kas jau ir Dieva priekšā, jo mīlestības saites nebeidzas ar cilvēka nomiršanu? 
• Vai esmu pārliecināts, ka manu darbu, piepūļu un lūgšanu nodomi, kurus es “piesienu” pie šiem konkrētajiem uzdevumiem, paliek par tādiem arī mūžībā, Dieva priekšā? 

19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.

• Kā es atrodu līdzsvaru starp patiesību, ka vajag, lai mana individuālā lūgšana turpinātos un stiprinātos kopīgajā lūgšanā, un to, ka kopīgā lūgšana neatliekami prasa, pirmkārt, manu privāto lūgšanu, nevar to aizvietot, nevar bez tās pastāvēt? 
• Kādās lūgšanu grupās esmu bijis līdz šim? Kura no tām pēc manas izjūtas visvairāk palīdzējusi man pastāvēt ticībā un augt tajā? 
• Kāda bija vismazākā lieta, par kuru līdz šim man gadījies lūgšanā prasīt no mana Dieva; kāda bija vislielākā, visnopietnākā? Vai es būtu gatavs par to liecināt publiski? 
• Cik reizes šo Jēzus norādi esmu izmantojis, lai savā lūgšanu grupā, lūgšanu kopienā aizlūgtu par sev pazīstamiem cilvēkiem, kas neklausās nedz manī, nedz lieciniekos, nedz visā Baznīcā un negrib atgriezties? Vai es pazīstu skaistu piemēru no svētās Terēzes no Lizjē dzīves, kad viņa kopā ar savas ģimenes locekļiem aizlūdza par vienu no noziedzniekiem un ticībā saņēma zīmi par viņa nožēlu par grēkiem savas dzīves pēdējā brīdī? Vai šis piemērs mudināja mani uz konkrētu stāju grēcinieku glābšanā? 

20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

• Vai man gadījies ar šādu argumentu pārliecināt kādu cilvēku, ka lūgšana kopienā un jo vairāk – liturģija, kad lūdzas Kristus Baznīca, ir vienmēr vērtīgāka, nekā privāta lūgšana savās mājās, dabā vai citur? 
• Kā es mēģinātu skaidrot šo patiesību par Jēzus īpašo klātbūtni, kur divi vai trīs pulcējas Viņa vārdā? Vai es pazīstu vairākus Bībeles pantus, kas par to runā un to skaidro? 

↑

• 13.09.2026. •

• Mt 18, 21–35 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 17, 3-4 

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 18, 21: Mt 14,28; 15,15; 16,16.
• Mt 18,22 par.: Rad 4,15.24; Lev 26,21; Dan 9,27; Sak 24 16.
• Mt 18,23: Mt 15,19; 22,2.
• Mt 18,25: 2 Ķēn 4,1; Neh 5,3-5; Am 2,6; 8,6; Is 50,1.
• Mt 18,26: Mt 2,11; 4,9; Lk 4,7; Apd 10,25.
• Mt 18,27: Mt 24,50; Lk 7,42.
• Mt 18,28-29: Sīr 28,2-4; Mt 24,29.
• Mt 18,30: Rom 13,7; 1 Kor 7,3.
• Mt 18,31: Mt 17,23.
• Mt 18,33-34: Mt 6,12-15; 22,7; 5,26; Lk 12,59.
• Mt 18,35: Mt 6,14-15; Mk 11,25; Kol 3,13; Rom 6,17; 1 P 3,4.

 

↑

 

↑

 

Šķībā matemātika

Kuro jau reizi
es strīdos ar svēto Pēteri,
ka divi plus divi nav vienāds ar pieci,
ka simts denāriji nav vairāk nekā desmit tūkstoši talentu¹, 
ka piedošana nevar pārsniegt septiņdesmit reiz septiņas reizes…² 

Bet kā aizķērusies plate
viņa sirds atkārto
par Trim, kas ir Viens³,
par gaiļa rīta dziesmas trīskārtīgo zīmogu⁴,
un trīs jautājumiem, kas caururbj zemeslodi un viņu⁵.

Kas tad bija
viņa matemātikas skolotājs?!?

________________________

1. Sal. Mt 18, 23-34. 
2. Sal. Mt 18, 21-22. 
3. Sal.: Mt 3, 16-17 + J 10, 30; 1 J 5, 6-8. 
4. Sal. Lk 22, 34. 60-61. 
5. Sal. J 21, 15-19.

↑

 

Ievad jautājumi:

• Kā skanētu manis izteikta piedošanas definīcija?
• Uz ko es norādītu sev un pārējiem, lai piedošana no sapņu un domu līmeņa pārietu gribas un derības laukā, lai tā taptu realitāte?
• Vai man ir zināmi lūgšanu veidi piedošanai, kurus, piemēram, piedāvā pr. Robert de Grandis vai Nīls Lonzano?
• Vai man gadījies skaidrot cilvēkiem atšķirību starp vēlmi visu pilnīgi aizmirst un vēlmi patiesi piedot (pat atceroties)?
• Vai sakarā ar šo tēmu man ir gadījies izmantot Evaņģēliju, kurš kontekstā ar Kunga Jēzus piedošanu Pēterim norāda uz Viņa apzināti Pēterim uzdoto trīskārtīgo autājumu, bet ne par aizliegšanos, bet par mīlestību un vēlmi kalpot (sal. J 21, 15-19)?

21 Tad Pēteris piegāja pie Viņa un sacīja: Kungs, cikkārt man jāpiedod savam brālim, ja viņš pret mani grēko? Vai līdz septiņkārt? 22 Jēzus sacīja viņam: Es nesaku tev līdz septiņkārt, bet septiņdesmitkārt septiņi.

• Vai man ir gadījies skaitīt vai arī pierakstīt pāridarījumus, ko  man izdarīja citi cilvēki? Ja jā, tad ar kādām domām, ar kādu nolūku es to darīju?
• Vai kādreiz mēģināju saskaitīt, cik reizes savā līdzšinējā dzīve esmu grēksūdzes sakramentā saņēmis grēku piedošanu? (Vai šis skaitlis ir lielāks nekā 490?)
• Vai man ir skaidrs, ka tāpat kā Dievs ir vienmēr žēlsirdīgs un piedod – ja tikai cilvēks atzīstas grēkos, nožēlo un patiesi grib atgriezties – tad arī mani šis Evaņģēlijs aicina vienmēr būt gatavam piedot?

23 Tāpēc debesvalstība pielīdznāma cilvēkam, ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. 24 Un, kad viņš iesāka norēķinu, tika pie viņa atvests viens, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu.

• Kādā veidā līdz šim mēģināju iztēloties, vai ar ko salīdzināt savu grēku vainas („parādu”) lielumu?
• Vai varu aptvert visas cilvēces „parāda”, grēka lielumu?

25 Bet kad tam nebija ko atdot, tā kungs pavēlēja pārdot viņu un tā sievu, un bērnus, un visu, kas tam bija, un samaksāt.

• Vai esmu kādreiz bijis piespiests aizņemties? Kas mani pie tā piespieda? 
• Vai esmu atdevis visus līdzšinējos parādus?
• Vai, domājot par parādiem, es ar šo jēdzienu saprotu vien finansiālo sfēru? Uz kādiem morāliem vai arī garīgiem parādiem es varētu norādīt?

26 Bet kalps, nokritis ceļos, lūdza viņu sacīdams: Esi ar mani pacietīgs, un es tev visu atdošu.

• Vai man ir kādreiz bijušas problēmas ar parāda atdošanu? (Kādu  iemeslu dēļ?) 
• Vai esmu prasījis savam aizdevējam parāda atlaišanu? (Vai tas man bija dots? Kā mēģināju par to pateikties?)
• Vai grēksūdzes kontekstā, kas ir grēku „parādu” atlaišana, es cenšos katru reizi pateikties Dievam par Viņa žēlsirdību? Vai mēģināju kaut kādā veidā pateikties arī priesteriem, kas man kalpoja vai kalpo, lai es varētu no Dieva saņemt grēku piedošanu caur Baznīcas kalpošanu? Vai tā bija lūgšana par viņiem, vai  kas cits? 

27 Tad kungs apžēlojās par šo kalpu; viņš to atbrīvoja un atlaida viņam parādu.

• Kāda ir manas sirds izpratne par izlīgšanas un gandarīšanas sakramentu? Kā es to definētu, ja kāds to man prasītu?
• Ko varu teikt par atlaidām, kuras paredz katoļu Baznīca? Vai pazīstu prakses, ar kurām saistās iespēja saņemt atlaidas Baznīcā?
• Vai esmu informēts par atlaidām sakarā ar draudzes svētkiem, Rožukroņa lūgšanu, euharistisko adorāciju, Bībeles lasīšanu pusstundu?
• Vai zinu, kādi ir noteikumi, kas saistās ar atlaidām Baznīcā?
• Kāda ir mana izpratne par šķīstītavu? Vai to redzu, kā vēl vienu Dieva žēlastības izpausmi? 
• Kā skaidroju tiem, kas neatzīst šķīstītavas realitāti, ka gan Dieva Vārds, gan Baznīcas mācība, gan mistiķu pieredze neapšaubāmi uz to norāda? Vai šajā kontekstā man ir zināmi noderīgi panti, kas uz to norāda, piemēram, no Vecās Derības – Mak 12, 38-45, un no Jaunās – Mt 12, 32, ka tie runā par iespējamo piedošanu tiem, kas atstājuši šo zemi un nostājušies Dieva priekšā?
• Cik bieži pasūtu Svētās Mises nodomu par saviem piederīgajiem mirušajiem? Cik bieži vispār par visām dvēselēm šķīstītavā?  

28 Bet šis kalps, izgājis ārā, atrada vienu savu līdzgaitnieku, kas tam bija simts denāriju parādā; un viņš, sarābis to, žņaudza, sacīdams: Atdod, ko esi parādā!

• Kā es izturos pret cilvēkiem, kas man nav atdevuši naudas parādu? Kā ar tiem, kas man ir parādā nemateriālas vērtības?

29 Un viņa līdzgaitnieks, nokritis pie kājām, lūdza to, sacīdams: Esi pacietīgs ar mani, un es tev visu atdošu. 30 Bet viņš negribēja gāja, un meta to cietumā, iekams neatdos parādu. 

• Vai man ir gadījies atlaist kādam viņa parādu pilnībā?
• Vai esmu mēģinājis pārliecināt kādu, ka ir nepieciešams otram piedot viņa vainas? Ar kādiem argumentiem  mēģināju viņam palīdzēt? 

31 Bet viņa līdzgaitnieki, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. 32 Tad viņa kungs to pasauca un sacīja: Tu nekrietnais kalps! Es visu parādu tev atlaidu, jo tu mani lūdzi. 33 Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi? 34 Un viņa kungs, kļuvis dusmīgs, nodeva to mocītājiem, kamēr tas neatdos visu parādu.

• Ko es darītu šī kunga vietā ar nežēlīgo (attiecībā uz citiem) parādnieku?
• Kāda ir mana izpratne par elli un mūžīgo sodu, kas sagatavots ļaunajiem gariem un tiem, kas līdz pēdējam atsakās no Dieva un mīlestības?
• Vai Dievmātes parādīšanās Fatimā un viss garīgais mantojums, kas ar to saistās, kā arī Baznīcas komentāri par to (piemēram, kardināla Jāzepa Racingera), pārliecina mani par elles realitāti un par vajadzību lūgties par grēciniekiem? 

35 Tā arī mans Debestēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.

• Vai ikdienišķajā lūgšanā, Kunga lūgšanā („Tēvs mūsu…”) es skaidri pamanu to daļu, kas saka par nepieciešamību piedot?
• Kādā veidā es cenšos to realizēt savā dzīvē? 

↑