Evaņģēlija teksts
konkrētajai svētdienai vai svētkiem
• 9.08.2026. •
• Mt 14, 22–33 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
22. Un tūliņ Jēzus pamudināja mācekļus kāpt laivā un pirms Viņa pārcelties otrā krastā, iekams Viņš atlaidīs ļaudis. 23. Un Viņš, ļaudis atlaidis, viens pats uzkāpa kalnā lūgt Dievu. Vakaram iestājoties, Viņš bija tur viens pats. 24. Bet viļņi jūras vidū svaidīja laivu, jo bija pretvējš. 25. Bet Viņš ceturtās nakts sardzes laikā, iedams pa jūru, nāca pie tiem. 26. Un tie, redzot Viņu staigājam pa jūru, iztrūkās un sacīja: Tā ir parādība. Un bailēs tie kliedza. 27. Un Jēzus tūliņ viņus uzrunāja, sacīdams: Esiet droši! Es esmu, nebīstieties! 28. Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! 29. Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. 30. Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! 31. Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? 32. Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa. 33. Bet tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!
22 Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. 23 Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. 24 Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. 25 Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. 26 Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. 27 Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” 28 Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” 29 Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. 30 Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” 31 Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” 32 Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. 33 Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
- Mt 14,22-33 → Mk 6,45-52 → J 6,16-21
Līdzīga tēma:
- –
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- • Mt 14,22 par.: Mt 15,39; Mk 8,10; Mt 26,36; Mk 8,22; J 1,44; 6,23; 12,21.
• Mt 14,23 par.: At 33,2; Hab 3,3; Mk 1,35; Lk 6,12; 9,18.
• Mt 14,24 par.: Izc 14,24; Mt 8,24; Mk 4,37; Lk 8,23.
• Mt 14,25 par.: Mk 13,35; Lk 12,38; J 21,1; Ps 77,16-20; Is 43,16; Īj 9,8.
• Mt 14,26 par.: Īj 20,8; Gudr 17,14; Lk 24,37; Īj 4,15; Gudr 17,4; Apd 12,15; Izc 33,19-23; 34,6; 1 Hr 19,11.
• Mt 14,27 par.: Lk 24,39.
• Mt 14,29-30: Mt 8,25.32.
• Mt 14,31: Mt 6,30; 8,26 par.; 16,8; 17,20; 28,17; Lk 12,28.
• Mt 14,32 par.: Mk 4,39 par.
Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 9.08.2020.)
Evaņģēlijs dzejas lāsē
Vai esi drošs
par savas sirds jūru?
Vai pārvaldi tās domu un jūtu viļņus?
Ievedīšu tevi briesmās
un pārbaudīšu ticības kājas:
vai tās māk staigāt pa ūdens virsmu.
Un atskanēs dziedājums
par grimstošām ilūzijām
un par žēlsirdības spēku.
pr. Pāvils
Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai:
- Dažreiz Dievs pamudina kāpt kādā dzīves apstākļu laivā, lai dotu iespēju pazīt sevi (ticības spēku/savas ticības nepilnību).
- Ar kādu sirds stāju es nāku pretī tam, kas notiek manā dzīvē: ar paļāvību, ieinteresētību, pateicību, cerību, spēju brīnīties un apbrīnot, atsaucību, vēlmi cīnīties par labo vai tomēr – ar bailēm, vēlmi kontrolēt, ar neapmierinātību, apsūdzību, kurnēšanu, vēlmi paslēpties vai uzlikt dzīves nastas citiem?
- Bībeles simbolikā laiva attēlo Baznīcu. Tā mums ir dota, lai, peldot pa laika “viļņiem”, mēs sasniegtu mūžības krastu.
- o Cik lielā mērā esmu pateicīgs Dievam par Baznīcu (pat konkrēti: par pāvestu, bīskapiem, priesteriem, diakoniem; par konsekrētajām personām; par visiem ticīgajiem)?
- Kādas manā dzīvē ir bijušas šīs pateicības konkrētas izpausmes? Piemēram, vai esmu pasūtījis Svētās Mises pateicības nodomu vai aizlūgumu par pāvestu vai kaut savas draudzes prāvestu?
- Vai aktīvi piedalos manas draudzes svētku norises sagatavošanā?
- Kādās lūgšanās/kādā veidā es pateicos par Baznīcas sakramentiem un sludināto Dieva Vārdu?
- Mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīvē bija laiks gan aktīvi kalpot, gan vientulībā un klusumā satikties ar Savu Tēvu (it īpaši caur lūgšanu).
- Vai manas dzīves stilā ir līdzsvars starp darbu un atpūtu?
- Vai īpašu daļu no sava laika es veltu lūgšanai (sarunai ar Dievu, manu Radītāju un Pestītāju)?
- Kura vieta/kādi apstākļi man visvairāk palīdz atrast vēlmi un spēku, lai sarunātos ar Dievu?
- Jēzus staigāja par ūdens virsmu.
- Vai es atzīstu Dievu kā visas radības (tai skaitā arī stihiju) pārvaldnieku?
- Vai šī Jēzus brīnumainā īpatnība ielej manā sirdī paļāvību, ka – ja vajadzēs – arī mani Dievs var vest pa dzīves “ūdeņu” virsmu?
- Jēzus atnāca pie mācekļiem naktī.
- Vai es atzīstu un ticu, ka Dievs ir arī laika Kungs un ka jebkura stunda dienā vai naktī var būt Viņa svētības pilna, ja tikai mana sirds ir Viņam atdota un padota?
- Cik bieži esmu izmantojis (pēc dažu svēto parauga) nakts stundas, lai nodotos būt nomodā Dieva priekšā un lūgšanā?
- Apustuļi piedzīvoja lielas bailes.
- Vai, Evaņģēlija apgaismots, es esmu atmetis dīvainus komentārus par spokiem, neizskaidrojamām parādībām un tam līdzīgām lietām?
- Kur es meklēju stiprinājumu, redzot savā sirdī baiļu “viļņus”?
- Kuras personas un kāda viņu rīcība vai vārdi visspēcīgāk līdz šim palīdzēja man kļūt par drošu un paļāvīgu cilvēku?
- Kādus brīnumus vai zīmes es esmu lūdzis no Dieva, lai palīdzētu savai vājajai sirdij baiļu vai šaubu brīžos?
- Pēteris, redzēdams stipro vēju, izbijās un sāka grimt.
- Kas ir tas, kas visvairāk mazina manu sirds drosmi un paļāvību? Vai tas saistās ar konkrētām personām vai vairāk ar konkrētiem dzīves apstākļiem?
- Jēzus uzreiz satvēra un izglāba grimstošo Pēteri.
- Vai mana sirds pietiekoši stipri tic, ka Dievs ir žēlsirdīgs un ka Viņš nekavējoties grib mani glābt (it sevišķi no grēka un no elles briesmām)?
- Kādos apstākļos, dzīves situācijās es līdz šim visspēcīgāk esmu piedzīvojis Dieva doto glābiņu?
- Vai savās privātās lūgšanās, kā arī caur pasūtītajiem Euharistijas nodomiem es “kliedzu” Jēzum pēc glābiņa pārējiem (ne tikai sev), it īpaši nocietinātajiem grēciniekiem?
- Vai es lūdzos par dvēselēm šķīstītavā, kas gaida mūsu lūgšanas un Dieva žēlsirdības “roku”?
- Post factum Jēzus teica Pēterim: “Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?”
- Vai šie vārdi atskan man vairāk kā pārmetums, vai tomēr kā mobilizējoša norāde, pateicoties kurai varu mobilizēties darīt visu, kas palīdzēs augt ticībā?
- Vai esmu brīvs no izkropļota Dieva attēla, it kā Viņš, uzlūkojot mūsu sirdis un dzīvi, pārsvarā vēlētos izsekot mūsu kļūdām un kritieniem grēkā?
- Vai esmu pārliecināts, ka nav “kauns izgāzties”, bet gan kauns ir palikt kritienā un nemeklēt palīdzību un veidu, kā piecelties?
- Vai es cenšos līdzīgā veidā izturēties pret citiem cilvēkiem, redzot viņu nepilnības: cenšos izvairīties no viņu pazemošanas un izsmiešanas, bet jo vairāk cenšos viņiem palīdzēt izprast sava kritiena cēloņus?
- Bībelē aprakstītie notikumi, paša Kunga Jēzus un pēc tam Apustuļu komentāri un beidzot – Baznīca savos dokumentos māca, ka Dievs var pieļaut mūsu nepilnības, kļūdas un pat grēkus, lai atklātu gan Savu godību, gan palīdzētu mums pilnveidoties un augt svētumā. Varam kaut atsaukties uz Katehisma 412. punktu, kur skan: “Dievs patiešām pieļauj, ka notiek ļaunums, lai no tā panāktu vēl lielāku labumu. Tieši tādēļ sv. Pāvils sacīja: «Kur pieauga grēks, tur vēl vairāk nāca žēlastība.» (Rom 5, 20) Un Exultet dziedājums: «Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies tik diženu Pestītāju.»”
- Vai ar šādu pārliecību es klausos šī Evaņģēlija fragmenta pēdējos vārdus: “Tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: «Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!»”? Vai esmu centies līdz šim un centīšos turpmāk šādā veidā uzlūkot savu dzīvi, dažādus notikumus un pat savus grēkus (ja tie gadītos), ka Dievs no tā visa var panākt lielāku labumu?
- Vai šī mācība liek man ar cerību uzlūkot cilvēkus, kuri skaidri, atklāti pašlaik vēl pretojas Dievam, dzīvo smagos grēkos?
- Vai šī mācība mudina mani lūgties par grēciniekiem, lai Dieva žēlastība parādītos viņiem tieši viņu kritiena vidū un palīdzētu atgriezties un izglābties?
- Vai katra mana personīgā grēksūdze liek man teikt: “Jēzu, patiesi, Tu esi Dieva Dēls!”?
• 16.08.2026. •
• Mt 15, 21–28 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
21. Un Jēzus, turieni atstājis, aizgāja Tiras un Sidonas robežās. 22. Un, lūk, kanāniešu sieviete, no tās puses atnākusi, sauca, sacīdama Viņam: Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars. 23. Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda. Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo tā sauc pēc mums. 24. Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm. 25. Bet tā atnāca un pielūdza Viņu, sacīdama: Kungs, palīdzi man!
26. Viņš atbildēja un sacīja: Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem. 27. Bet Viņa atbildēja: Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda. 28. Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņai: Ak, sieviet, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies! Un no tā brīža viņas meita kļuva vesela.
21 Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. 22 Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” 23 Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” 24 Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” 25 Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!”
26 Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – 27 “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” 28 Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.
Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
- Mk 7, 24-30
Līdzīga tēma:
- –
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- Mt 15,21 par.: Is 23,4n; Ez 27,8; Mk 3,8; 6,31; Lk 4,26.
- Mt 15,22 par.: Mt 9,27; 17,15; 20,30n par.; Lk 17,13.
- Mt 15,23 par.: Mt 22,46; 1 Ķēn 18,21; 2 Ķēn 18,36; Apd 16,17.
- Mt 15,24 par.: Mt 9,36; 10,5n; 18,12; Lk 15,4; Jer 50,6; Zah 12,7.
- Mk 5,25: Rom 1,16; 2,9n u.t.t.
- Mt 15,26 par.: Is 1,2; Rom 9,4.
- Mt 15,27 par.: Mk 6,42; 8,8; Lk 16,21.
Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 16.08.2020.)
Evaņģēlijs dzejas lāsē
Ar kādām tiesībām?
Bet es…
Bet viņi…!
Un ko Tu…?
Apej izredzēto pulku,
izlauzies klusumam cauri
un pielūdz Mīlestības Patiesību.
Sūti cūkas pie sēnalām,
suņus – pie druskām no galda,
bet sevi pašu nosēdini pie Sirds altāra.
pr. Pāvils
Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai:
- Un Jēzus, turieni atstājis, aizgāja Tiras un Sidonas robežās.
- Cik lielā mērā esmu spējīgs līdzīgi Jēzum doties pie cilvēkiem, ar kuriem man jau daudz kopīga, vai pat kuri nav ar draudzīgu nostāju pret mani?
- Vai mana sirds domā par pagāniem, kā arī par tiem, kas neatzīst visas ticības patiesības, lai par viņiem lūgtos, lai ar viņiem runātu, mudinot meklēt Patiesību?
- Un, lūk, kanāniešu sieviete, no tās puses atnākusi, sauca, sacīdama Viņam:
- Jūdi nebija pārāk draudzīgās attiecībās ar kanāniešiem – vai manā dzīvē ir cilvēki vai cilvēku grupas, no kurām es izvairos?
- Kādi manī/manā ģimenē ir motīvi, argumenti, pārliecības, kas liek turēties tālu no dažiem cilvēkiem vai grupām?
- Kungs, Dāvida Dēls,
- Sieviete apzinās par saistību starp Jēzu un ķēniņu Dāvidu. Ko es zinu par Dāvidu, viņa lomu Dieva pestīšanas plānā un to, kādā veidā tas attiecas uz Kungu Jēzu?
- Vai manā skatījumā uzruna “Kungs” ir līdzvērtīgs vārdam “Dievs”? Vai tomēr kāda no šīm kvalitātēm ir augstāka, kāda zemāka?
- apžēlojies par mani! Manu meitu
- Bēdas skar pirmkārt meitu, tomēr sieviete sauc, ka žēlsirdība ir vajadzīga (arī) viņai. Cik lielā mērā esi lūdzis par Dieva žēlastību (vienīgi) sev pašam, cik lielā mērā arī tiem, ar kuriem esi saistīts?
- Vai mātes vietā es reaģētu un prasītu Dieva apžēlošanu meitas apsēstības (vai citu briesmu) iesākumā, vai tikai tad, kad es pats vairs nevarētu izturēt smago, nepatīkamo situāciju?
- Kā es atpazinu savu (vai arī sev tuvo cilvēku) pēdējo izturības, noslogojuma vai spēju robežu?
- Vai aizlūgumu (lūgšanu par citiem) jēdziens ir man vispār pazīstams? Vai tas ir klātesošs manā ticības un lūgšanu dzīvē?
- šausmīgi moka ļaunais gars.
- Vai man ir skaidra Bībeles un Baznīcas mācība par ļaunajiem gariem (ka tie ir Dieva radītie eņģeļi, kas sacēlās pret Viņu; ka tie ir tikai radība, nevis Dievs; ka viņu ietekme uz cilvēkiem ir ierobežota un laicīga, nevis mūžīga; ka viņiem ir paredzēts mūžīgais sods)?
- Cik bieži esmu sastapies ar neticīgu vai/un neizglītotu cilvēku maldu mācību, ka ļauno garu nav, ka tā ir tikai kāda kļūda, sabiedrības nepilnība vai psihiskā slimība, kaut Bībeles un Baznīcas mācība skaidri norāda, ka tā ir reāla un darbojošās dzīva garīgā būtne?
- Bet Viņš tai neatbildēja ne vārda.
- Cik reizes esmu piedzīvojis „Dieva klusēšanu”?
- Kā es protu sev vai/un citiem paskaidrot, kāpēc Dievs dažreiz neatbild vai neatbild uzreiz?
- Kādos dzīves apstākļos vai kādiem cilvēkiem es vispār neatbildu vai neatbildu uzreiz?
- Un Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: Atlaid viņu, jo…
- Vai atlaist, atraidīt kādu cilvēku man šķiet pieļaujams? Kāda iemesla dēļ vai kādos apstākļos – jā/nē?
- Kur, manuprāt, ir robeža starp tā saukto „svēto mieru” un man, vai citiem objektīvi nepieciešamo mieru, klusumu, distanci vai prombūtni?
- tā sauc pēc mums.
- Vai es domāju, ka esmu iemācījies pietiekoši skaidri izteikt savas domas vai komunicēt savus lūgumus un savas vajadzības?
- Vai esmu iemācīts lietot dažādas izteiksmes un komunikācijas formas, un pielietot atbilstošu situācijām, to intensitāti?
- Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēļa nama pazudušajām avīm.
- Vai es apzinos, ka dzīvē un ticībā ir likumi, kuri ir nemainīgi un negrozāmi?
- Vai es apzinos, ka mīlestība (un jo vairāk – žēlsirdība) ir visu likumu izpildījuma virsotne (sal. Rom 13,8)?
- Bet tā atnāca un pielūdza Viņu, sacīdama: Kungs, palīdzi man!
- Kā es nospraužu robežu starp neatlaidību un uzbāzīgumu vai pat bezkaunību?
- Kad es pirmo reizi sadzirdēju, ka Dieva pielūgsmē un slavēšanā var saņemt vairāk, nekā lūdzot/lūdzoties par konkrētu lietu? Kā es protu paskaidrot šo patiesību, kāpēc tas tā ir?
- Vai man ir skaidrs, ka komunikācijas līdzekļiem ir dažādas pakāpes, stiprums, intensitāte (kaut piemēram, dažāds balss skaļums)?
- Viņš atbildēja un sacīja: Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem.
- Vai, manuprāt, glaimošana vai meli var kādu personu pasargāt no tā sauktās „rūgtās patiesības”?
- Kādā veidā es „mērītu” mīlestības daudzumu, kas ir vajadzīgs, lai otrai personai tā izteiktu „rūgto patiesību”, ka viņa to sadzirdētu? Citos vārdos: kāda mīlestība ir vajadzīga, lai patiesība „nenogalinātu” personu, kurai tā ir teikta?
- Bet Viņa atbildēja: Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda.
- Pēc kā es atšķiru, ar kurām personām vai ar kādām autoritātēm var tirgoties, strīdēties, ar kurām nevar?
- Vai es varu iejusties šīs sievietes stājā, skaidri nosaucot: viņa „strīdējās” ar pašu Dievu?
- Vai man kādreiz ir gadījies par kaut ko „tirgoties” ar Dievu? Vai es varētu atklāt, kādā kontekstā tas notika? Vai es to varētu atklāt publiski vai tikai kādai uzticamai personai?
- Tad Jēzus atbildēja un sacīja viņai: Ak, sieviet, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies! Un no tā brīža viņas meita kļuva vesela.
- Vai man tas ir saprotams pats par sevi, ka patiess, tīrs mīlestības akts var aizkustināt Dieva sirdi?
- Vai esmu kādreiz dzirdējis, ka par šo Dieva „padošanos” cilvēka mīlestības priekšā var izlasīt jau Dziesmu dziesmā, kad ir teikts, ka Līgavaini „savaldzina” viens Līgavas mats (sal. Dz 4,9 Vulgātas tulkojumā)?
Iesākdams no Mozus un visiem praviešiem,
[Jēzus] tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.
(Lk 24, 25)