Kāpt kalnā

• 3.05.2026. •

• J 14, 1–14  •

↑

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 14,1: J 14,27; 11,23.3; 12,27; 13,21; Rom 4,18; 2 Hr 20,17.20; Ps 55,5; Is 8,12.
• J 14,2: Mk 5,36, J 14.23; 12,26; Ebr 12,22; Atkl 21,9-22,5; 2 Kor 5,1.
• J 14,3: Atkl 12,6; 1 Hr 15,1; Mk 13,24-27; J 21,22-23; 1 J 2,28; J 12,26; 17,24; 1 Tes 4,17.
• J 14,5: J 13,36.
• J 14,6: J 3,16; 11,25.
• J 14,7: Mt 11,27; J 8,19; 15,21; 16,3.
• J 14,8: Izc 33,18-23; J 1,18;
• J 14,9: Mt 17,17; Mk 9,19; Lk: 9,41; J 12,45.
• J 14,10: J 14,20; 17,21; 10,30.38; Ebr 1,1.
• J 14,12: J 5,20.43; 10,25.37-38; 15,16; 16,23; 14,26, Kol 3,17; Ef 5,20.
• J 14,13: Mt 7,7n; 21,22; Mk 11,24; Lk 11,9-10; J 15,7; 16,23.

↑

 

↑

 

1. 

• Nomāktības un skumju atmosfērā atskan Jēzus mierinošie vārdi: Viņa aiziešana ir īslaicīga, bet Viņa otrā atnākšana nozīmēs pastāvīgu klātbūtni kopā ar savējiem. Pat ja mācekļi pilnībā neizprot gaidāmo notikumu nozīmi, viņiem šī neskaidrība jāpārvar ticības garā. Šī ticība nodrošina pilnīgu līdzdalību Dieva nemainīgumā un ir neaizstājams nosacījums, lai paliktu uzticīgiem līdz galam. Sal.:
  • Mt 8, 26: „Un Jēzus saka viņiem: «Kāpēc bīstaties, jūs mazticīgie?»;
  • Mk 5, 36: „Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: «Nebīsties, tikai tici!»”.
• Ja mācekļi kā uzticīgi izredzētās tautas dēli tic Dievam, tad tagad kā Jēzus mācekļiem viņiem ir pienākums ticēt pašam Jēzum, kas ir vienīgais, patiesais ceļš pie Debesu Tēva. Sal.:
  • J 10, 30: „Es un Tēvs esam viens”;
  • J 12, 44: „Kas man tic, tas netic man, bet tam, kas mani sūtījis” .

2. 

• Dieva pestīšanas plānos nav vietas izmisīgai steigai. Tur viss notiek pēc noteiktas kārtības, mūžības un Dieva nemainīguma perspektīvā. Tāpēc Pētera vēlme nekavējoties sekot Jēzum (J 13, 37: „Pēteris sacīja Viņam: «Kungs, kāpēc es nevaru Tev tagad sekot? Es savu dzīvību atdošu par Tevi.»”) ir nepamatota: viņam, tāpat kā visiem pārējiem, ir garantēta palikšana kopā ar Jēzu pie Tēva Valstībā. 
• Tēlaini attēlotais Jēzus aiziešanas un atdalīšanās no mācekļiem mērķis ir šāds: ja mēs saprotam Tēva valstību kā krāšņu muižu jeb pili ar neskaitāmām telpām, kas sagatavotas izredzētajiem bērniem, kuri ir ieticējuši Jēzum, tad Viņš dodas turp, lai sagatavotu šīs telpas viņu uzņemšanai. Norādi uz mājokļiem Debesīs atrodam arī svētā Lūkasa uzrakstītajā tekstā:
  • „Un es jums saku: iegūstiet sev draugus no netaisnas bagātības, lai tad, kad jūsu pietrūks, uzņemtu jūs mūžīgajos mājokļos” (Lk 16, 9).
• Vai par šīm vietām ir zināms kaut kas vairāk? Tā būs godības vieta, nevis īslaicīga uzturēšanās pasaulē (sal. Ebr 13, 14: „Jo mums šeit nav paliekamas vietas, bet mēs meklējam nākamo”). Jēzus Kristus ir tas, kas pirmais nogāja ceļu uz šo vietu. Pie tam ne bez ciešanām (sal. Ebr 2, 10: „Jo pieklājās Tam, kura dēļ un caur kuru viss ir, kas daudzus bērnus veda godībā, pestīšanas devēju caur ciešanām padarīt pilnīgu.”). „Bet tagad Kristus ir no miroņiem augšāmcēlies kā pirmais starp mirušajiem” (1 Kor 15, 20).
• Vecās Derības laikā nebija skaidri pausts ne par īpaša atalgojuma vietu taisnīgajiem, ne par soda vietu ļaunajiem. Toreiz zināja tikai par neitrālu „ēnu mājvietu”, kādu aizmirstības un bezdarbības vietu, ko sauca par Šeolu.
• Vēsts par laimīgu uzturēšanos kopā ar Dievu mūžībā sāk parādīties tikai kopā ar Jēzus Kristus atnesto mācību. Tagad ir skaidrs, ka kristieša uzturēšanās īstā „vieta” (pareizi būtu jāsaka: stāvoklis) ir Dieva Debesis.
• Ņemot vērā, ka cilvēkam nav iespējams iztēloties, kā „izskatās” Debesu „vieta”, par to ir runāts vien līdzībās un dažādos tēlos. Šādas valodas piemērs ir atrodams kaut vai Atklāsmes grāmatā:
  • „Un es, Jānis, redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: Lūk, Dieva mājoklis kopā ar cilvēkiem, un Viņš dzīvos starp tiem, un tie būs Viņa tauta, un pats Dievs pie viņiem būs viņu Dievs” (Atkl 21, 2–3).

3. 

• Jēzus otrajai atnākšanai, par kuru ir runa šajā pantā, neapšaubāmi ir eshatoloģiska nozīme, tātad tā nav domāta kā kristofānija pēc augšāmcelšanās.
• Jēzus otrās atnākšanas gaidīšana bija izplatīta pirmās un otrās paaudzes kristīgajās kopienās.
• Šis pants mūsdienās parasti tiek saprasts divos veidos:
  • domājot par nāvi kā galīgu savienošanos ar pagodināto Jēzu;
  • un attiecinot to uz Jēzus otro atnākšanu, kad Viņš īstenos eshatoloģisko tiesu.
• Jāatceras, ka svētā Jāņa Evaņģēlijā Jēzus „stunda” atrod savu īpašu nozīmi un tiek attiecināta nevis uz konkrētu dienas stundu, bet uz pestīšanas atnākšanu un tās īstenošanu. Tādējādi kopā ar Jēzus atnākšanu un Viņa publisko kalpošanu, kuru noslēdza Pasha un Debeskāpšana, ir sācies arī Viņa godības periods. Šajā kontekstā izšķirošais faktors nav noteikts laiks, bet gan katra cilvēka sirds savienība ticībā ar godības pilno Jēzu.
• Citiem vārdiem: Viņa ieiešana Tēva godībā nozīmē godību arī kristiešiem. Tās realizācijas posmus vajag attiecināt arī uz ceļu, kuru ies katrs cilvēks, – ceļu, kas ir analogs Mācītāja ceļam.
• Šīs godības pilnīga garantija ir atrodama Kristus augšāmcelšanās noslēpumā, Viņa klātbūtnē mācekļu vidū, kā arī Svētā Gara — Paraklēta nosūtīšanā.
• Šī panta pēdējie vārdi vēlreiz uzsver Jēzus apziņu par savu vienotību ar Tēvu. Jēzus vienmēr ir kopā ar Tēvu, un Viņam vienmēr pieder dievišķā godība, tātad tas nav kāds mērķis, kas stāv Viņam priekšā.
• Jēzus godības saņemšana un ieiešana Tēva mājās padarīs to, ka Viņa gods un dievišķība no jauna atmirdzēs savā pilnā spožumā. Un tas ir pamats tam, ka godības pilnais Kristus saviem uzticīgajiem sekotājiem varēs nodrošināt līdzdalību visos šajos labumos. 

4. 

• Jēzus apgalvojums, ka mācekļi „zina” ceļu, izraisa turpmāku diskusiju, jo starp viņiem rodas pārpratums par šī vārda nozīmi. 

5. 

• Toms, kuru jau pazīstam no runas pirms Lācara celšanas no miroņiem (sal. J 11, 16), atklāti atzīstas, ka mācekļi joprojām ir neziņā par Jēzus ceļu un līdz ar to nezina arī savu ceļu. Tāpat kā Pēteris (sal. J 13, 36: „Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: «Kungs, kurp Tu ej?» Jēzus atbildēja: «Kurp es eju, tur tu tagad nevari man sekot, bet tu sekosi vēlāk»”), arī Toms nav bez labas gribas — viņš tic Jēzum, bet nespēj Viņā saskatīt dzīvo saikni ar Tēvu, saikni, kas arī mācekļus var aizvest pie Dieva. Viņš ceļu saprot burtiskā nozīmē kā noteiktu attālumu, kas jāveic. Līdzīgi, iespējams, mācekļi iztēlojās „mājokļus”, par kuriem runā Jēzus, kā konkrētu telpu dzīvošanai. Atkal kļūst skaidrs, ka bez Svētā Gara dāvātās apgaismības pilnīga Jēzus lomas izpratne nav iespējama. 

6. 

• Slavenais teikums „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” uzsver, ka gan ceļojuma sākumpunkts, gan tā jēga, gan mērķis ir pats Jēzus Kristus, bet Viņā — Tēvs. Sal.:
  • Ebr 10, 19–20: „Tātad, brāļi, Jēzus asins dēļ mums ir cerība ieiet vissvētākajā. Uz turieni Viņš mums sagatavojis jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, savu miesu…”.
• Tikai Kristus norāda, kas ir patiess un pastāvīgs, kas ļauj dzīvē iegūt pilnīgu pārdabisku orientāciju, jo Viņš ir absolūta patiesība, Dieva pilnīga un galīga atklāsme cilvēcei, Dieva eshatoloģiskā dāvana. 
  • Sal. Ebr 1, 1–2: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu…”;
  • sal. Kol 1, 15: „Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais”.
• Dieva Dēls sniedz arī dzīvību, jo Viņš tur sevī tās neizsmeļamo pilnību. Gan sludinātos vārdos, gan caur savas dzīves piemēru Viņš ikvienam nemaldīgi atklāj virzienu uz mūžīgo dzīvi (sal. J 3, 21: „Bet, kas dara patiesību, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi atklājas, jo tie darīti Dievā”). 
• Sinoptiskajos Evaņģēlijos (→ Mt, Mk, Lk) ir atrodams uzsvars uz to, ka Jēzus mācīja šo „Dieva ceļu” (sal., piem., Mt 22, 16: „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci un ka Tu neraugies ne uz ko, jo Tu neskaties uz cilvēka personu…”).
• Agrīnā kristietība dzīvi saskaņā ar Jēzus principiem sauca vienkārši par „ceļu”. Norāde uz to ir atrodama vairākās Apustuļu darbu grāmatas vietās: 
  • Apd 9, 2: „Un lūdza no viņa vēstules Damaskas sinagogām, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, kurus atradīs, saistītus vestu uz Jeruzalemi.;
  • Apd 19, 9: „Bet kad daži palika cietsirdīgi un neticēja, ļaužu priekšā zaimodami Kunga ceļu, viņš no tiem aizgāja…”; 
  • Apd 22, 4: „​Pārliecības dēļ es līdz nāvei vajāju šī ceļa vīrus un sievas, tos ķēdēs kaldams un mezdams cietumā”. 

7. 

• Visi Dieva ļaudis Vecajā Derībā dodas pie Tēva. Tāpat Jēzus mācekļi. Tāpēc pantā 8, 19 Jēzus pārmet jūdiem, ka viņi nepazīst Tēvu, pretējā gadījumā viņiem būtu jātic arī Viņam. 

8. 

• Mācekļi redzēja Jēzus pārdabiskos darbus un atpazina Viņā dievišķās darbības izpausmes, taču viņi nespēra nākamo soli Tēva virzienā. Spert šo soli palīdzēs Gara-Paraklēta iejaukšanās.
• Filipa vārdi „Kungs, rādi mums Tēvu un mums pietiek!” saistās ar Dieva atklāsmi Vecajā Derībā: Dievs savai tautai parādījās vairākās teofānijās, piemēram, Sinaja kalna pakājē (sal. Izc 24, 9 un tālāk; 33, 18), ceļojuma uz Apsolīto zemi laikā un citās. Var nojaust, ka Filips un pārējie iedomājas, ka papildus Saviem vārdiem Jēzus apsola jaunu, daudz krāšņāku teofāniju. Šīs nojausmas pamatojums ir šajā, ka apustuļu pulka izpratne un centienus tik daudz reižu bija cieši saistīti ar redzamo, jutekļiem padoto realitāti.

9.–11.

• Aiz Filipa (un pārējo mācekļu) nespējas aptvert Dieva atklāsmes nozīmi slēpjas fakts, ka visa Vecā Derība, visa Jahves atklāsme, bija vērsta uz Jēzu Kristu. Šajā ziņā, piemēram, slavenā Dieva godības vīzija patiesībā bija vīzija par Mesiju, Jēzu. Sal.: 
  • Is 6, 1–2: „Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: «Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!»”
  • kopā ar J 12, 41: „To Isajs sacīja, kad redzēja Viņa godību un runāja par Viņu”.
• Ja jau Vecās Derības pravietojumi tik spēcīgi runāja par Kristu un Dievu, kas caur Viņu un Viņā nāk pie cilvēces, lai to glābtu un svētdarītu, tad jo vairāk Jēzus rīcība un vārdi bija tieša Tēva atklāsme. Ikviens, kas (pateicoties Dieva žēlastībai) ir atvērts Dieva balsij, atpazīst Jēzu un nāk pie Viņa. Un otrādi, tas, kas redz Jēzus pārdabiskos darbus, bez piepūlēm tajos redz arī Tēvu, kurš sūtīja Dēlu pasaulē.
• Pilnīga vienotība starp Tēvu un Dēlu darbībā un dabā (sal. J 10, 30: „Es un Tēvs esam viens” un J 17, 10: „[Tēvs], viss mans ir Tavs, un Tavs ir mans, un es pagodinājos viņos”) Izraisa to, ka Jēzus publiskās kalpošanas laikā teiktie vārdi un veiktie darbi ir paša Tēva vārdi un darbi. Sal.:
  • J 5, 17.18–21: „Mans Tēvs aizvien darbojas, un es arī darbojos. (…) Dēls no sevis neko nevar darīt, ja neredzēs Tēvu darām; jo, ko Viņš dara, to tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos. Jo kā Tēvs uzmodina miroņus un atdzīvina, tā arī Dēls atdzīvina, kurus vēlas”; 
  • J 7, 16–19: „Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis. Ja kāds vēlas Viņa gribu pildīt, tas no mācības sapratīs, vai tā no Dieva, vai es runāju pats no sevis. Kas runā pats no sevis, tas meklē sev godu; bet kas meklē Tā godu, kas mani sūtījis, tas ir patiess un netaisnības viņā nav”;
  • J 8, 26.28–29: „…Tas, kas mani sūtījis, ir patiess; un es runāju pasaulei to, ko esmu no Viņa dzirdējis. (…) Tad Jēzus sacīja viņiem: Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka es tas esmu; un es pats no sevis nekā nedaru un runāju tikai to, ko Tēvs man mācījis. Un Tas, kas mani sūtījis, ir ar mani; un Viņš nav atstājis mani vienu, jo es vienmēr daru to, kas Viņam labpatīk”;
  • J 9, 31–33: „Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt”; 
  • J 12, 48–50: „Vārdi, ko runāju, tie viņu tiesās pastarā dienā. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt. Un es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīve. Tāpēc visu, ko runāju, es saku tā, kā to man teica Tēvs”.
• Mācekļi visam tam bija liecinieki un (daudzām lietām ieticēja; sal., piemēram, J 2, 11), taču ne uzreiz viņi saprata to galīgo nozīmi. Tā tika minēts, viņi to pilnībā sapratīs tikai Svētā Gara pamācības gaismā. 

12. 

• Ikviens, kas tic Jēzum, pat pēc Viņa aiziešanas varēs liecināt par Viņa un Tēva vienotību, veicot līdzīgus darbus (sal. J 5, 20: „Jo Tēvs mīl Dēlu un rāda Viņam visu, ko pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus nekā šos, lai jūs brīnītos”) vai pat lielākus. Tas neattiecas tikai uz brīnumdarīšanas harizmu, bet gan uz visu mācekļu pestījošo darbību, kuru tie veiks Jēzus vārdā, ieskatot mocekļa nāvi.

↑

 

• Vai “tēva māja” kā Debess Tēvijas ikona mani uzrunā un iepriecina, vai tomēr vairāk asociējas ar nepatīkamām atmiņām (un gaida iekšējo dziedināšanu)?
• Kura no Jēzus sludinātajām patiesībām manai sirdij ir tik skaidra, ka es varu uz to norādīt pārējiem cilvēkiem kā uz Patiesību, un esmu spējīgs apstiprināt to ar savas dzīves piemēriem, tādējādi pierādot, ka tā ir kļuvusi par manu personīgo Ceļu uz Dzīvi (Dievā)?
• Cik reizes dzīvē mani ir pārņēmušas stipras ilgas pēc sastapšanas ar Dievu Viņa mājās Debesīs? Kādos apstākļos esmu to piedzīvojis?
• Vai es varu apliecināt, ka kādam cilvēkam esmu kļuvis par “ceļu”? Vai tas ir kāds no ticīgajiem vai neticīgajiem?
• Ko es mēdzu teikt/komentēt cilvēkiem, kuri saka, ka pie Dieva ved daudz ceļu?
• Dažādu reliģiju un konfesiju kontekstā ko es varētu komentēt / skaidrot cilvēkiem, kuri saka, ka Dievs ir viens?
• Kuru no lūgšanām, dziesmām un svētgleznām es lietoju visbiežāk kā savu mīļāko “ceļamaizi” svētceļojumā uz Debesu Tēviju?
• Cik bieži es sastopos ar savu biktstēvu (palīgu ceļā uz Debesīm), lai ar viņa palīdzību dziļāk izprastu savas dzīves ceļu un punktu, kurā es aktuāli atrodos? 

↑