Evaņģēlija teksts
konkrētajai svētdienai vai svētkiem
• 29.03.2026. •
• Mt 26, 14 – 27, 66 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
14. Tad viens no tiem divpadsmit, kuram vārds Jūdass Iskariots, aizgāja pie augstajiem priesteriem 15. Un sacīja viņiem: Ko jūs gribat man dot, un es jums Viņu nodošu? Un viņi nolēma tam trīsdesmit sudraba gabalus. 16. Un no tā laika tas meklēja izdevību, lai Viņu nodotu.
17. Bet pirmajā neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs Tev sagatavojam Lieldienu maltīti? 18. Un Jēzus sacīja: Ejiet pilsētā pie zināmā (cilvēka) un sakiet viņam: Mācītājs saka: Mans laiks tuvu; pie tevis es ar saviem mācekļiem svinēšu Lieldienas. 19. Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis; un viņi sagatavoja Lieldienas. 20. Un Viņš, vakaram iestājoties, ar saviem divpadsmit mācekļiem novietojās pie galda. 21. Un Viņš, tiem ēdot, sacīja: Patiesi es jums saku, ka viens no jums mani nodos. 22. Un viņi ļoti noskuma, un viens pēc otra sāka jautāt: Kungs, vai es tas esmu? 23. Bet Viņš atbildēja un sacīja: Kas kopā ar mani mērc roku bļodā, tas mani nodos. 24. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu ir rakstīts, bet bēdas tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu; būtu labi, ja šis cilvēks nebūtu dzimis. 25. Bet Jūdass, kas Viņu nodeva, atbildēja, sacīdams: Rabbi, vai es tas esmu? Viņš tam atbildēja: Tu to pateici. 26. Bet, tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva to saviem mācekļiem, un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! 27. Un Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva viņiem, sacīdams: Dzeriet visi no tā! 28. Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai. 29. Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā. 30. Un viņi, noskaitījuši pateicības lūgšanu, aizgāja uz Olīvkalnu. 31. Tad Jēzus sacīja viņiem: Jūs visi šinī naktī ieļaunosieties no manis, jo ir rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. 32. Bet pēc manas augšāmcelšanās es pirms jums aiziešu uz Galileju. 33. Bet Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Un ja visi no Tevis ieļaunotos, es nekad neieļaunošos. 34. Jēzus viņam sacīja: Patiesi es tev saku, ka šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. 35. Pēteris sacīja Viņam: Kaut arī man nāktos ar Tevi mirt, es Tevi nenoliegšu. Tāpat sacīja visi citi mācekļi.
36. Tad Jēzus kopā ar viņiem aizgāja uz muižu, ko sauc par Ģetzemani, un sacīja saviem mācekļiem: Sēdieties šeit, kamēr es aiziešu tālāk un pielūgšu Dievu! 37. Un Viņš ņēma sev līdz Pēteri un divus Zebedeja dēlus un iesāka skumt un baiļoties. 38. Tad Viņš tiem sacīja: Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei; palieciet šeit un esiet ar mani nomodā! 39. Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš krita uz sava vaiga, lūdza Dievu un sacīja: Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu! 40. Un Viņš gāja pie saviem mācekļiem un atrada viņus guļot, un sacīja Pēterim: Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? 41. Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! Gars gan ir modrs, bet miesa vāja. 42. Atkal Viņš aizgāja otrreiz un lūdza Dievu, sacīdams: Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar iet man secen un man tas jāizdzer, tad lai notiek Tavs prāts! 43. Un Viņš atkal nāca un atrada tos guļot, jo viņu acis bija smagas. 44. Un Viņš, atstājis tos, aizgāja atkal un trešo reizi lūdza Dievu, sacīdams tos pašus vārdus. 45. Tad Viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja tiem: Guliet jau nu un dusiet; lūk, stunda pienākusi, un Cilvēka Dēls tiks nodots grēcinieku rokās. 46. Celieties, iesim! Lūk, tuvojas tas, kas mani nodos!
47. Un kamēr Viņš vēl runāja, lūk, nāca Jūdass, viens no divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un rungām, kurus sūtīja augstie priesteri un tautas vecākie. 48. Bet Viņa nodevējs bija devis tiem zīmi, sacīdams: kuru es skūpstīšu, ir Viņš, to aizturiet! 49. Un tūliņ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: Esi sveicināts, Rabbi! Un skūpstīja Viņu. 50. Bet Jēzus sacīja viņam: Draugs, kāpēc tu atnāci? Tad tie piegāja, satvēra Jēzu un aizturēja Viņu. 51. Lūk, viens no tiem, kas bija ar Jēzu, izstiepa roku, izvilka savu zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi. 52. Tad Jēzus sacīja viņam: Liec savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā. 53. Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūliņ neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? 54. Kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek? 55. Tanī stundā Jēzus sacīja pūlim: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām mani gūstīt. Ik dienas es sēdēju pie jums svētnīcā mācīdams, un jūs mani neaizturējāt. 56. Bet tas viss notika, lai piepildītos pravieša raksti. Tad visi mācekļi atstāja Viņu un aizbēga.
57. Bet tie, kas Jēzu saņēma, noveda Viņu pie augstā priestera Kaifas, kur bija sapulcējušies rakstu mācītāji un vecākie. 58. Bet Pēteris sekoja Viņam no tālienes līdz pat augstā priestera pagalmam. Un viņš, iegājis iekšā, apsēdās pie kalpiem, lai redzētu galu. 59. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja nepatiesu liecību pret Jēzu, lai Viņu notiesātu nāvē, 60. Un neatrada, lai gan uzstājās daudz netaisnu liecinieku. Bet beidzot nāca divi netaisni liecinieki 61. Un sacīja: Viņš ir teicis: es varu Dieva namu nojaukt un to trijās dienās atkal uzcelt. 62. Un augstais priesteris piecēlās un sacīja Viņam: Vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina? 63. Bet Jēzus klusēja. Un augstais priesteris sacīja Viņam: Es zvērinu Tevi pie dzīvā Dieva, lai Tu mums sacītu, vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls? 64. Jēzus viņam sacīja: Tu to pateici: bet es jums saku, ka no šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā Dieva labās rokas un nākam debesu padebešos. 65. Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes, sacīdams: Viņš Dievu zaimojis. Kāpēc mums vēl vajag liecinieku? Lūk, tagad jūs paši dzirdējāt zaimus. 66. Kā jums šķiet? Bet viņi atbildēja un sacīja: Viņš nāvi pelnījis. 67. Tad tie spļāva Viņam sejā un sita Viņu dūrēm, bet citi pliķēja Viņu sejā 68. Un sacīja: Uzmini, Kristu, kurš Tevi sita? 69. Bet Pēteris sēdēja ārā, pagalmā. Un viena kalpone pienāca pie Viņa, sacīdama: Arī tu biji ar Jēzu no Galilejas. 70. Bet viņš to noliedza visu priekšā, sacīdams: Es nezinu, ko tu runā. 71. Bet kad viņš gāja pa vārtiem, viņu ieraudzīja cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: Arī šis bija ar Jēzu Nācarieti. 72. Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: Es to Cilvēku nepazīstu. 73. Un pēc īsa brīža piegāja tie, kas tur stāvēja, un sacīja Pēterim: Patiesi tu esi viens no tiem, jo arī tava valoda nodod tevi. 74. Tad viņš sāka lādēties un zvērēt, ka viņš to Cilvēku nepazīst. Un tūdaļ gailis dziedāja. 75. Un Pēteris atminējās Jēzus vārdus, ko Viņš bija teicis: Pirms gailis dziedās, tu mani trīskārt noliegsi. Un viņš, izgājis ārā, rūgti raudāja.
27, 1 Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un tautas vecākie apspriedās par Jēzu, lai Viņu nodotu nāvei. 2 Un tie saistījuši Viņu, aizveda un nodeva zemes pārvaldniekam Poncijam Pilātam. 3 Tad Jūdass, Viņa nodevējs, redzēdams, ka Viņš notiesāts, žēluma pamudināts, aiznesa trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem 4 Un sacīja: Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis. Bet tie sacīja: Kāda mums daļa? Skaties pats! 5 Un viņš, nometis sudraba gabalus svētnīcā, aizgāja un pakārās cilpā. 6 Bet augstie priesteri paņēma sudraba gabalus un sacīja: Nav brīv tos mest upurlādē, jo tā ir asins nauda. 7 Un apspriedušies viņi nopirka par tiem podnieka tīrumu svešinieku kapsētai. 8 Tāpēc šis tīrums līdz šai dienai saucas Hakeldama, tas ir, asins tīrums. 9 Tā piepildījās pravieša Jeremija sludinājums, kas saka: Un tie saņēma trīsdesmit sudraba gabalus, novērtētā maksu, kādu Israēla dēli bija noteikuši, 10 Un atdeva tos par podnieka tīrumu, kā Kungs man pavēlējis. 11 Bet Jēzus nostājās zemes pārvaldnieka priekšā; un pārvaldnieks viņam jautāja sacīdams: Vai Tu esi Jūdu ķēniņš? Jēzus viņam atbildēja: Tu to saki. 12 Un kad augstie priesteri un vecākie Viņu apsūdzēja, Viņš nekā neatbildēja. 13 Tad Pilāts sacīja Viņam: Vai Tu nedzirdi, cik smagu liecību viņi nodod pret Tevi? 14 Un Viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 15 Bet augstajos svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atbrīvot vienu cietumnieku, kuru viņi vēlējās. 16 Bet tanī laikā viņam bija sevišķi ļaunas slavas cietumnieks, vārdā Baraba. 17 Un kad viņi bija sapulcējušies, Pilāts sacīja tiem: Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, Barabu vai Jēzu, kuru sauc Kristus? 18 Jo viņš zināja, ka tie skaudības dēļ Viņu bija nodevuši. 19 Bet kad viņaš sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja pie tā, sacīdama: Neaiztiec šo Taisnīgo, jo es šodien sapnī Viņa dēļ daudz cietu! 20 Bet augstie priesteri un vecākie pamudināja tautu, lai tā pieprasa Barabu, bet Jēzu nogalina. 21 Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja viņiem: Kuru no šiem diviem gribat, lai es jums atlaižu? Bet viņi sacīja: Barabu. 22 Pilāts viņiem sacīja: Ko tad man darīt ar Jēzu, kas saucas Kristus? 23 Visi viņi sacīja: Sist Viņu krustā! Zemes pārvaldnieks viņiem sacīja: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet viņi vēl skaļāk kliedza un sacīja: Sist Viņu krustā! 24 Bet Pilāts, redzēdamsto, ka viņš nekā nepanāk, bet troksnis pavairojas, ņēma ūdeni, mazgāja rokas tautas priekšā, sacīdams: Es esmu nevainīgs pie šī Taisnīgā asinīm. Skatieties paši! 25 Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: Viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem. 26 Tad viņš tiem atlaida Barabu, bet Jēzu, šaustītu, nodeva tiem, lai Viņu sit krustā.
27 Tad pārvaldnieka kareivji ņēma Jēzu tiesas namā un sapulcināja pie Viņa visu pulku. 28 Un tie, izģērbuši Viņu, apvilka Viņam purpura mēteli. 29 Un tie, nopinuši kroni no ērkšķiem, lika to Viņam galvā un niedri Viņa labajā rokā. Un tie, Viņa priekšā ceļos mezdamies, izsmēja Viņu, sacīdami: Esi sveicināts, jūdu ķēniņ! 30 Un tie spļāva uz Viņu, paņēma niedri un sita Viņam pa galvu. 31 Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam mēteli un ietērpa Viņu Viņa paša drēbēs un aizveda, lai Viņu sistu krustā. 32 Bet izgājuši, viņi sastapa cilvēku no Kirēnes, vārdā Sīmani; tie piespieda šo nest Viņa krustu. 33 Un viņi nonāca tai vietā, ko sauc par Golgātu, tas ir, Kalvārijas vietu. 34 Un tie Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar žulti. Un Viņš, baudījis, negribēja to dzert. 35 Bet kad tie bija Viņu krustā piesituši, tie lozējot izdalīja Viņa drēbes, lai izpildītos pravieša priekšsludinājums, kas saka: Viņi izdalīja manas drēbes un par maniem svārkiem meta kauliņus. 36 Un tie sēdēja un apsargāja Viņu. 37 Un virs Viņa galvas tie uzlika Viņa vainas uzrakstu: Šis ir Jēzus, jūdu ķēniņš. 38 Tad divi slepkavas reizē ar Viņu tika sisti krust: viens pa labi, otrs pa kreisi. 39 Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, 40 Un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta. 41 Tāpat augstie priesteri ar rakstu mācītājiem un vecākie izsmiedami sacīja: 42 Citiem Viņš palīdzēja, pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj tagad no krusta, un mēs ticēsim Viņam. 43 Viņš paļāvās uz Dievu, lai tagad glābj, ja Viņš to vēlas, jo Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. 44 Bet arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustos piesisti, tāpat nievāja Viņu.
45 Bet no sestās stundas tumsa iestājās pār visu zemi līdz pat devītajai stundai. 46 Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: Eli, Eli, lema sabahtani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani atstāji? 47 Bet daži, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, teica: Viņš sauc Eliju. 48 Un tūdaļ viens no tiem aizskrēja, paņēma sūkli, piesūcināja to ar etiķi, uzsprauda niedrē un deva Viņam dzert. 49 Bet citi sacīja: Pagaidi, redzēsim, vai Elijs nāks Viņu glābt. 50 Bet Jēzus atkal sauca skaļā balsī un atdeva savu garu. 51 Un, lūki, svētnīcas priekškars pārplīsa divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja, un klintis plīsa, 52 Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. 53 Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. 54 Bet virsnieks un tie, kas ar Viņu bija, sargāja Jēzu un, redzēdami zemestrīci un visu, kas notika, ļoti izbijās un sacīja: Patiesi Viņš bija Dieva Dēls. 55 Bet tur bija daudz sieviešu no tālienes, kas pavadīja Jēzu no Galilejas un kalpoja Viņam. 56 Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.
57 Bet vakaram iestājoties, nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis. 58 Viņš aizgāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja miesas atdot. 59 Un kad Jāzeps saņēma miesas, viņš ietina tās tīrā audeklā. 60 Un viņš ielika tās savā jaunajā kapā, ko bija izcirtis klintī. Un viņš, pievēlis kapa durvīm lielu akmeni, aizgāja. 61 Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija; viņas sēdēja iepretim kapam. 62 Bet otrā dienā, kas ir pēc sataisīšanas dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta 63 Un sacīja: Kungs, mēs atminējāmies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: Pēc trim dienām es augšāmcelšos. 64 Tāpēc pavēli apsargāt kapu līdz trešajai dienai, ka kādreiz neatnāk Viņa mācekļi un nenozog Viņu, un nepasaka tautai: Viņš uzcēlies no miroņiem. Tad pēdējā viltība būtu lielāka nekā pirmā. 65 Pilāts viņiem atbildēja: Ņemiet sardzi, ejiet un apsargājiet, kā zināt. 66 Un viņi aizgāja, pielika kapam sardzi un apzīmogoja akmeni.
26, 14 Tad viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda Iskariots, aizgāja pie virspriesteriem un jautāja: 15 “Ko jūs esat ar mieru man dot? Es jums viņu nodošu.” Un tie nosprieda viņam dot trīsdesmit sudraba naudas gabalus. 16 Kopš šā brīža viņš meklēja izdevību, lai Jēzu nodotu.
17 Pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi atnāca pie Jēzus un jautāja: “Kur tu gribi, lai mēs sagatavojam tev Pashas mielastu?” 18 Viņš tiem teica: “Ejiet uz pilsētu pie viena cilvēka un sakiet viņam: Skolotājs saka: mans laiks ir klāt, pie tevis es kopā ar saviem mācekļiem turēšu Pashas mielastu.” 19 Tad mācekļi darīja tā, kā Jēzus tiem bija licis, un sagatavoja Pashas mielastu. 20 Kad iestājās vakars, viņš apsēdās kopā ar tiem divpadsmit. 21 Tiem ēdot, viņš teica: “Patiesi es jums saku: viens no jums mani nodos.” 22 Ļoti noskumuši, tie viens pēc otra jautāja: “Kungs, taču ne es?” 23 Bet viņš tiem atbildēja: “Kas ar mani reizē mērc savu roku bļodā, tas mani nodos. 24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet vai! tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu bijis labāk nepiedzimt.” 25 Un viņa nodevējs Jūda jautāja: “Skolotāj, taču ne es?” Viņš tam atbildēja: “Tu to teici.” 26 Mielasta laikā Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” 27 Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā, 28 tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. 29 Es jums saku: es vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es kopā ar jums to no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.” 30 Tad, pateicības dziesmu nodziedājuši, viņi devās uz Olīvkalnu. 31 Jēzus tiem sacīja: “Jūs visi šonakt manis dēļ apgrēkosieties, jo ir rakstīts: es sitīšu ganu, un avju ganāmpulks tiks izklīdināts. – 32 Bet pēc savas augšāmcelšanās es pirms jums noiešu uz Galileju.” 33 Tad Pēteris viņam sacīja: “Pat ja visi tevis dēļ apgrēkosies, es nemūžam neapgrēkošos.” 34 Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šajā naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” 35 Bet Pēteris viņam sacīja: “Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es tevi nekad nenoliegšu!” Tāpat runāja arī visi pārējie mācekļi.
36 Tad Jēzus kopā ar saviem mācekļiem nonāca vietā, ko sauc Getzemene, un sacīja: “Sēdieties tepat, kamēr es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” 37 Viņš ņēma līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus. Tad viņš sāka bēdāties un baiļoties. 38 Viņš tiem sacīja: “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!” 39 Un, nedaudz tālāk pagājis, viņš krita uz sava vaiga un lūdza: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.” 40 Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un atrada tos guļam, un sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? 41 Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā! Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.” 42 Vēl otrreiz viņš aizgāja un lūdza: “Mans Tēvs! Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek tavs prāts.” 43 Un, vēlreiz pienākdams, viņš tos atrada guļam, jo tiem acis lipa ciet. 44 Tos atstājis, viņš vēl trešo reizi gāja un lūdza ar tiem pašiem vārdiem. 45 Tad viņš nāca pie saviem mācekļiem un sacīja: “Vai jūs vēl aizvien guļat?! Redzi, tā stunda ir klāt! Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās! 46 Celieties, ejam! Redzi, mans nodevējs nāk.”
47 Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām, virspriesteru un tautas vecajo sūtīts. 48 Bet viņa nodevējs bija norunājis ar tiem zīmi. Viņš sacīja: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet.” 49 Viņš tūdaļ devās pie Jēzus un teica: “Esi sveicināts, Rabi!” – un viņu noskūpstīja. 50 Jēzus viņam sacīja: “Draugs, kādēļ tu esi šeit?” Tad tie pienāca klāt, satvēra Jēzu un apcietināja. 51 Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. 52 Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā. 53 Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu? 54 Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?” 55 Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. 56 Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga.
57 Tie, kas Jēzu apcietināja, aizveda viņu pie augstā priestera Kajafas; tur bija sapulcējušies arī rakstu mācītāji un vecajie. 58 Bet Pēteris viņam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pagalmam, tur iegājis, viņš apsēdās kopā ar sargiem, lai redzētu, kā viss beigsies. 59 Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, 60 bet neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Visbeidzot atnāca divi 61 un teica: “Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.” 62 Tad piecēlās augstais priesteris un viņam sacīja: “Vai tu neatbildēsi neko uz to, ko tie liecina pret tevi?” 63 Bet Jēzus klusēja. Tad augstais priesteris viņam sacīja: “Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” 64 Jēzus tam atbildēja: “Tu pats to saki. Bet es jums saku: kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” 65 Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Viņš zaimo! Kam mums vēl liecinieku? Redzi, tagad jūs šo zaimošanu esat dzirdējuši. 66 Kā jūs domājat?” Tie atbildēja: “Viņš sodāms ar nāvi.” 67 Tie spļāva viņam sejā, sita viņu un pļaukāja, 68 sacīdami: “Pravieto mums, Kristu, kurš tev iesita?” 69 Bet Pēteris sēdēja pagalmā. Tad pienāca kāda kalpone un teica: “Arī tu biji ar to galilejieti Jēzu.” 70 Bet viņš visu priekšā liedzās: “Es nesaprotu, ko tu runā.” 71 Kad viņš bija izgājis vārtos, viņu ieraudzīja kāda cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: “Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.” 72 Viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to cilvēku nepazīstu!” 73 Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, pienāca klāt un Pēterim sacīja: “Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.” 74 Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es to cilvēku nepazīstu!” Un tūlīt gailis iedziedājās. 75 Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.
27, 1 Agri no rīta visi virspriesteri un tautas vecajie pieņēma lēmumu Jēzu nonāvēt; 2 sasējuši Jēzu, viņi nodeva to zemes pārvaldniekam Pilātam. 3 Kad Jūda, viņa nodevējs, redzēja, ka Jēzus notiesāts uz nāvi, viņš, sirdsapziņas mocīts, aiznesa atpakaļ virspriesteriem un vecajiem trīsdesmit sudraba gabalus, 4 sacīdams: “Esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis.” Bet tie atbildēja: “Kāda mums gar to daļa, skaties pats.” 5 Jūda, nometis naudu templī, aizgāja un pakārās. 6 Virspriesteri paņēma naudu un sacīja: “Nav atļauts to likt tempļa ziedojumu lādē, jo tā ir asins nauda.” 7 Tad tie nolēma par šo naudu nopirkt podnieka tīrumu, kur apglabāt svešiniekus. 8 Tādēļ šo tīrumu sauc par Asins tīrumu līdz pat šai dienai. 9 Tad arī piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: un tie saņēma trīsdesmit sudraba naudas gabalus, maksu, ko Israēla bērni bija noteikuši par viņu, 10 un atdeva to par podnieka tīrumu, kā Kungs man bija pavēlējis. 11 Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” 12 Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. 13 Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” 14 Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 15 Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. 16 Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. 17 Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” 18 Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. 19 Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” 20 Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. 21 Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” 22 Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” 23 Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” 24 Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” 25 Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” 26 Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā.
27 Pilāta karavīri aizveda Jēzu uz pārvaldnieka pili. Jēzum apkārt sapulcējās visa sardzes nodaļa. 28 Tie viņu izģērba un aplika viņam purpura apmetni. 29 Nopinuši ērkšķu vainagu, tie uzlika viņam to galvā, deva viņam niedri labajā rokā un, mezdamies viņa priekšā ceļos, viņu izsmēja: “Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ!” 30 Tie spļāva uz viņu, ņēma niedri un sita viņam pa galvu. 31 Kad tie bija par viņu izņirgājušies, tie novilka viņam apmetni un apvilka viņa paša drēbes, un aizveda viņu, lai sistu krustā. 32 Ejot ārā, tie satika kādu vīru no Kirēnes, vārdā Sīmanis. Viņi piespieda to nest Jēzus krustu. 33 Nonākuši tajā vietā, ko sauc par Golgātu – kas nozīmē Galvaskausa vieta –, 34 tie deva viņam vīnu, sajauktu ar žulti; viņš pagaršoja to, bet negribēja dzert. 35 Kad tie bija viņu piesituši krustā, tie izdalīja viņa drēbes, mezdami par tām kauliņus. 36 Tad tie apsēdās turpat un viņu apsargāja. 37 Virs viņa galvas tie piestiprināja uzrakstu par viņa vainu: “Šis ir Jēzus, jūdu Ķēniņš.” 38 Tad divi laupītāji kopā ar viņu tika piesisti krustā, viens viņam pa labo, otrs pa kreiso roku. 39 Bet tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, galvu grozīdami, 40 un teica: “Tu, tempļa nojaucējs un uzcēlējs trijās dienās! Glāb nu pats sevi; ja tu esi Dieva Dēls, kāp zemē no krusta!” 41 Tāpat arī virspriesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem ņirgājās par viņu: 42 “Citus viņš glāba, bet pats sevi nevar izglābt. Ja viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj tagad zemē no krusta, un mēs viņam ticēsim. 43 Viņš paļāvās uz Dievu; lai Dievs viņu tagad izglābj, ja grib. Viņš taču sacīja: es esmu Dieva Dēls.” 44 Tāpat arī laupītāji, kas kopā ar viņu bija krustā sisti, zaimoja viņu.
45 Tumsa pārklāja zemi no sestās līdz devītajai stundai, 46 un pēc šīm trim stundām Jēzus sauca skaļā balsī: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Tas nozīmē: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!” 47 Daži no tiem, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: “Šis sauc Eliju!” 48 Tad kāds no viņiem, pieskrējis klāt un paņēmis sūkli, iemērca to etiķī un, uzspraudis to uz niedres, sniedza viņam padzerties. 49 Bet pārējie teica: “Pag, redzēsim, vai Elija nāks viņu glābt.” 50 Tad Jēzus atkal iekliedzās skaļā balsī un nomira. 51 Un, redzi, tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja un klintis sašķēlās. 52 Kapi tika atdarīti un daudzu svēto miesas, kas dusēja, augšāmceltas. 53 Tie izgāja no kapiem pēc viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un daudziem parādījās. 54 Bet centurions un tie, kas kopā ar viņu sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas notiek, ļoti sabijās un teica: “Patiesi šis bija Dieva Dēls!” 55 Tur bija arī daudz sieviešu, kas skatījās no tālienes. Viņas bija sekojušas Jēzum no Galilejas un viņam kalpojušas. 56 Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Zebedeja dēlu māte.
57 Vakaram iestājoties, atnāca kāds bagāts cilvēks no Arimatejas, vārdā Jāzeps, kas arī bija Jēzus māceklis. 58 Tas devās pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas. Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. 59 Jāzeps, paņēmis Jēzus miesas, ietina tās tīrā linu audeklā 60 un ielika savā jaunajā kapā, kas bija izcirsts klintī, un, aizvēlis kapa ieejai priekšā lielu akmeni, aizgāja. 61 Turpat bija arī Marija Magdalēna un otra Marija; tās sēdēja pretim kapam. 62 Nākamajā dienā pēc sagatavošanas dienas virspriesteri un farizeji sanāca pie Pilāta. 63 Viņi sacīja: “Kungs, mēs atcerējāmies, ka šis krāpnieks, kad vēl bija dzīvs, sacīja: pēc trim dienām es augšāmcelšos. 64 Tādēļ pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka viņa mācekļi neatnāk un neizzog viņu un nestāsta ļaudīm, ka viņš augšāmcēlies no mirušajiem; šī pēdējā krāpšana būs ļaunāka par iepriekšējo.” 65 Pilāts tiem teica: “Jums ir sargi, ejiet un sargājiet, kā paši zināt.” 66 Viņi aizgāja un drošības dēļ apzīmogoja kapa akmeni un pielika sargus.
![]()
• J 13, 1–15 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
1. Pirms Lieldienu svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda atnākusi, lai no šīs pasaules aizietu pie Tēva, mīlēdams savējos, kas bija pasaulē, tos mīlēja līdz beigām. 2. Un, vakariņas ēdot, kad velns Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam, sirdī jau bija iedvesmojis Viņu nodot, 3. Viņš, zinādams, ka Tēvs visu atdevis Viņa rokās un ka Viņš no Dieva izgājis un pie Dieva aiziet, 4. No mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. 5. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies. 6. Tad Viņš atnāca pie Sīmaņa Pētera; un Pēteris sacīja Viņam: Kungs, Tu man mazgāsi kājas? 7. Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: Ko es daru, to tu tagad nezini, bet vēlāk tu to izpratīsi. 8. Pēteris sacīja Viņam: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja viņam: Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas ar mani. 9. Sīmanis Pēteris sacīja Viņam: Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu. 10. Jēzus sacīja viņam: Kas mazgājies, tam vajag tikai kājas mazgāt, un viņš būs viss tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi. 11. Jo Viņš zināja, kas Viņu nodos; tāpēc Viņš teica: Ne visi jūs esat tīri. 12. Pēc tam, kad to kājas bija mazgājis un savas virsdrēbes uzģērbis, Viņš atkal novietojās pie galda un sacīja tiem: Vai jūs zināt, ko es jums darīju? 13. Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo es tas esmu. 14. Ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. 15. Jo es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju.
1 Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; un savējos, kurus viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, viņš mīlēja līdz galam. 2 Mielasta laikā, kad velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, jau bija ielicis sirdī nodomu viņu nodot, 3 Jēzus, zinādams, ka Tēvs viņa rokās bija nodevis visu un ka viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, 4 piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. 5 Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas, un slaucīja tās linu drānā, ko viņš bija apsējis. 6 Tad viņš nāca pie Sīmaņa Pētera. Tas viņam sacīja: “Kungs, tu mazgāsi man kājas?” 7 Jēzus viņam atbildēja: “Tu tagad nezini, ko es daru, bet pēc tam sapratīsi.” 8 Pēteris viņam sacīja: “Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” 9 Sīmanis Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” 10 Jēzus sacīja: “Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs. Un jūs esat tīri, bet ne visi.” 11 Jēzus zināja, kurš viņu nodos, tādēļ viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” 12 Kad viņš tiem kājas bija nomazgājis, viņš atkal apvilka savas virsdrēbes un apsēdies tiem sacīja: “Vai jūs saprotat, ko es jums esmu darījis? 13 Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. 14 Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. 15 Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis.
Evaņģēlijs, bērnu lasīts
(lasa: Sanija Liepiņa)
Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
- –
Līdzīga tēma:
- J 5, 23
- J 15, 20
- Lk 12, 37
- Mt 23, 8–12 → Lk 22, 24–28
- Mt 10, 24
- Lk 6, 40
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- J 13,1: J 12,1.23; 7,6.30; 2,4.14; 6,4; 15,13; 1 J 3,16.
- J 13,2: J 13,27.
- J 13,3: J 3,35; 17,2; 18,4; 19,28; Lk 10,22; Mt 11,27; J 16,28.
- J 13,4: Is 20,3-4.
- J 13,5: 1 Sam 25,41; Lk 7,38.44; J 11,2; 12,3; Rad 18,4; 19,2; 24,32; 43,24; Ties 19,21; 1 Sam 25,41; 1 Tim 5,10.
- J 13,8-9: At 10,19 u.tt.; 2 Sam 20,1; Is 57,6; Ps 50,18; 73,26; Lk 10,42; 14,11; 18,14; J 12,26; 14,3; 17,24; 1 J 1,3-4.6; Mk 9,35; Mt 24,51; Lk 12,46 u.tt..; 1 Kor 8,13; Apd 8,21; Kol 1,12; Atkl 20,6; 22,19.
- J 13,10: J 15,3; Mt 15,2; Mk 7,3; Lev 15,11; Tob 7,9.
- J 13,11: J 6,64.70-71; 18,2.
- J 13,12: 1 Tim 5,10.
- J 13,13: Mk 11,3; J 1,38; 11,8.28; 20,16; 6,68; 13,36-37; 14,5.8.22; 20,28; 21,7.15-21.
- J 13,15: J 13,34; Rom 15,1–; 1 Kor 11,1; Flp 2,4nn; 1 Tes 1,6; Ef 5,1-2.
- J 13,16: J 15,20.
- J 13,17: Lk 10,37; J 20,29; 3,21; 7,17; 8,31-32 u.tt.; 1 J 2,29.
- J 13,18: J 6,70; 15,16; 17,12; Ps 41,10; Mk 14,18; Lk 22,21.
- J 19,19: J 14,29; 16,4; Mt 24,25 par.; Is 42,9; 43,10; 48,6; J 8,24.28; Izc 3,14.
- J 13,20: J 12,44-45; Lk 9,48; Mt 18,5.
Ingunas Jankovskas zīmējums
Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 17.04.2025.)
Priestera komentārs
1.–2.
- Klātesošā šajā Evaņģēlijā hronoloģiskā norāde ir vispārīga, tāpēc no tās neizriet, ka runa ir par Pashas mielastu. Tomēr sinoptiķi (→ Mt, Mk un Lk) norāda uz to savos paralēlos aprakstos. Un, kaut arī starp komentatoriem joprojām ir atrodami dažādi viedokļi par to, kas tas bijis par datumu un vai Jānis ir aprakstījis visu pietiekami pareizi, tad, neskatoties uz šīm šaubām, šķiet skaidrs, ka evaņģēlista nodoms, kas aprakstīts nodaļā 13, svētki gan satur Pashas (Lieldienu) akcentus, gan ir atvadu raksturs, gan ir eshatoloģiski svētki, kas atver jaunu nodaļu cilvēces pestīšanas vēsturē: tā saukto Jauno Derību.
- Svētā Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā Jēzus stunda ir pieminēta daudzkārt: tā gan atzīmē Viņa nāves brīdi, gan vienlaikus Jēzus pilnīgās godības atklāšanos. Evaņģēliji norāda, ka visa Jēzus darbība virs šīs zemes bija vērsta uz šo stundu (sal.: J 2, 4; 7, 33 un tālāk; 8, 21; 9, 4; 10, 15.17; 12, 7. 23 un turpmāk), un Debesu Tēva balss, kas atskanēja no Debesīm, to svinīgi pasludināja (sal. J 12, 27–28). Tādējādi mēs saprotam, ka nāve neizsmeļ šīs stundas īsto saturu. Te galvenokārt ir doma par Jēzus pāreju no pasaules, kas pakļauta tiesai, uz Debesu godību, kas Viņam pienākas kopā ar Tēvu, un kura bija Viņam dota pirms tam, kad pasaule tapa (sal. J 17, 3). Un, kad Jēzus stāv uz šīs stundas sliekšņa, Viņš savu mīlestību vērš nevis pret pasauli, kas galīgi nokļuvusi ļaunā varā, bet gan uz savējiem, kam Viņš no Debesu Tēva nes mūžīgo dzīvi.
3.–5.
- Katrā no Jēzus publiskās kalpošanas izpausmēm var pamanīt Viņa skaidro apziņu par savu izcelsmi (Viņš ir Debesu Tēva Dēls un Viņš ir Dieva sūtītais Mesija) un Viņa ciešo vienotību ar Tēvu jebkurā Viņa darbības izpausmē. It sevišķi tuvojoties Jēzus misijas virs šīs zemes nobeigumam, evaņģēlists īpaši uzsver Viņa pilnīgās „zināšanas” par savu izcelsmi un par gaidāmo atgriešanos Dieva dimensijā, no kuras Viņš nācis. Daži piemēri:
- J 3, 13: Un neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm un kas ir debesīs.
- J 6, 63: Bet ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzejam tur, kur Viņš iepriekš bija…?
- J 8, 21: Es aizeju, un jūs meklēsiet mani un savā grēkā nomirsiet. Kur es eju, tur jūs nevarat nākt.
- J 16, 5.10: …tagad es eju pie Tā, kas mani sūtījis; un neviens no jums nejautā man: kur tu ej? (…) …es eju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet.
- J 17, 11.13: Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eju pie Tevis. (…) Bet tagad es eju pie Tevis un šo runāju pasaulē, lai viņos mans prieks būtu pilnīgs.
- Tālāk Jēzus rāda īpašu piemēru: mazgā apustuļiem kājas. Šajā neierobežotās mīlestības izpausmē atklājas dievišķās īpašības. Kāpēc? Pietiek padomāt par „attālumu”, kas ir starp Jēzus Kristus dievišķo cieņu un kalpam raksturīgu rīcību. Lai mēs to labāk uztvertu, vajag piebilst, ka kāju mazgāšanu veica vergi (īpaši neizraēlieši), dažreiz sievietes (sal. 1 Sam 25, 41). Tādējādi Jēzus rīcībā, kāju mazgāšanā, atklājas šīs mīlestības bezgalīgais mērs, kas ir raksturīgs vienīgi Dievam.
- Kristīgā Baznīca kāju mazgāšanas žestu pieņēma kā pazemīgas mīlestības izpausmi; mīlestības, kas gatava pastāvīgai kalpošanai (sal. 1 Tim 5, 9a.10: „Atraitnēs jāuzņem tāda, (…) kas pazīstama ar labiem darbiem: ja viņa bērnus uzaudzinājusi, bijusi viesmīlīga, ja svētajiem kājas mazgājusi, ja tā palīdzējusi cietējiem un bijusi centīga ikkatrā labā darbā.”). Nav izbrīna par to, jo ja Jēzus dievišķā varenība vispilnīgāk atklājas mīlestībā, kas noliecas pie cilvēka, tad šāda stāja un gatavība kalpot (pat kājas mazgājot) ir jo vairāk gaidīta no Jēzus mācekļiem. Par to skaidri skan pantos 13.–15.
- Dažiem nav līdz galam skaidrs, vai Jēzus veiktajai mazgāšanai ir sakramentāls raksturs un pat vai tajā ir ietverta šāda veida simbolika. Jēzus veiktā žesta interpretācijā daži grib aiziet tik tālu, ka dēvē to par mājienu uz grēku nožēlas sakramentu, kristību vai diakonātu. Bet no plašākā Evaņģēlija konteksta vajadzētu saprast, ka Jēzus veikta kāju mazgāšana drīzāk ir zīme, kas saistīta ar tuvojošos Viņa nāvi. Caur savas kalpošanas piemēru Kristus aicinājums mācekļiem solidāri pievienoties Viņa krusta ceļam, kas vienlaikus ir arī mīlestības un kalpošanas ceļš.
- Šādu izpratni pastiprina fakts, ka ebreju paražas paredzēja kāju mazgāšanu pirms svētku maltītes. Turpretim Jēzus to veica svētku mielasta laikā vai pat pēc tās (kā to stāsta daži grieķu manuskripti). Tādējādi kļūst skaidrāk, ka Viņš pats kāju mazgāšanas žestam piešķīra simbolisko nozīmi. Viss mielasts bija kā fons šim pēdējam vēstījumam par to, kā būtu jāizskatās kristiešu mīlestībai un kalpošanai.
- Pantos 4.–5. ir teikts, ka Jēzus novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pirms katra darba veikšanas apģērbi tika salocīti vai vismaz apjozti. Tas tika darīts arī, apkalpojot mielastu (sal. Lk 12, 35–37: „Jūsu gurni lai ir apjozti un degoša lāpa jūsu rokās! Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tūlīt atvērtu viņam, kad tas nāks un klaudzinās! Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atradīs nomodā. Patiesi es jums saku, ka viņš apjozies nosēdinās tos, un, tos apstaigādams, viņiem kalpos.”).
- Palestīnā tolaik valkātie garie tērpi apgrūtināja intensīvu darbu un pat skriešanu vai staigāšanu (sal. Apd 12, 8). Veicot kopējos dienesta pienākumus, halāti tika pilnībā noņemti un aizstāti ar darba veidam atbilstošu apģērbu. Tāpēc Jēzus žests, noliekot malā savas drēbes un apjožot sevi ar linu priekšautu, vēl vairāk uzsver viņa pazemību.
6.–7.
- Pēteris, iespējams, ir pirmais, kuram Jēzus nāk mazgāt kājas, protestē, nesaprotot nedz Dieva Dēla veikta žesta simbolisko nozīmi, nedz atklājot šajā dievišķās mīlestības pazīmes. Šāds Cilvēka Dēla pazemojums viņam ir neaptverams. Atceramies, ka citreiz viņš tāpat nesaprata Jēzus paziņojumu par Viņa gaidāmajām ciešanām. Aizrādot Jēzum par to, viņš sastapās ar Kristus aso pārmetumu (sal.: Mt 16,22–23 → Mk 8,32–33).
- Jēzus ar sapratni pieņem Pētera izbrīnu un norāda, ka veiktā žesta nozīmi viņš sapratīs tikai ar laiku. Šis “vēlākais” saistās ar divām fāzēm. Pirmkārt, tas gaida Jēzus pazemīgās mīlestības atklāšanos pilnībā caur Viņa upuri pie krusta. Otrkārt, visas Jēzus mīlestības pilnās kalpošanas izpratni nodrošinās Svētā Gara nosūtīšana (sal. J 16, 12–13: „Man vēl daudz kas jums sakāms, bet to jūs tagad nespējat aptvert. Bet kad atnāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs visu patiesību…”. Cik izsmeloši par to pašu saka arī sv. Pāvils, rakstot:
- „Un Dievs mums to atklāja caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, pat Dieva dziļumus. Jo kurš no cilvēkiem pazīst cilvēku būtību, ja ne cilvēka gars, kas viņā ir? Tāpat arī Dieva būtību neviens nepazīst kā tikai Dieva Gars. Bet mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet to Garu, kas ir no Dieva, lai mēs zinātu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs arī runājam ne iemācītos cilvēka gudrības vārdos, bet mēs, kā Gars mācījis, garīgo paskaidrojam garīgi. Miesīgais cilvēks neaptver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir neprātība, un viņš nevar saprast, ka tas jāapsver garīgi. Turpretī garīgais izdibina visu, bet viņu pašu neviens neizdibina. Jo kas ir izpratis Kunga prātu, lai Viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts.” (1 Kor 2, 10–16).
8.–10.
- Pēteris ir impulsīvs cilvēks; kategoriski atsakās pieņemt šādu pazemības un pazemošanās izpausmi. Kā jau pamanījām, iekšējā saikne starp pestīšanu un pazemīgu mīlestību (tostarp nāvi pie krusta) viņam joprojām ir sveša. Viņš padodas tikai tad, kad saskaras ar absolūtu nepieciešamību mazgāties, proti, draudiem, ka tiks izslēgts no dalības mielastā, kas paredzēts Debesu Valstībā pēc pasaules beigām (sal. Mt 26, 29). Savā uzrunā Jēzus Pēterim (un mums) liek domāt par dievišķo augļu baudīšanu, kas nāks vienīgi pēc Dieva Dēla uzupurēšanās uz krusta.
- Nākot pie prāta, Pēteris vēlas piedalīties šajos eshatoloģiskajos labumos, un tad viņš piekrīt, ka viņam jāmazgā ne tikai kājas, bet arī rokas un galva, lai tikai piedalītos Jēra kāzu mielastā (sal. Atkl 19, 9).
- Starp citu, šīs ķermeņa daļas austrumos ļoti bieži bija netīras un tika pakļautas ierastajai mazgāšanai un svaidīšanai.
- Bet Jēzus mācekļiem nav nepieciešama rūpīga mazgāšanās, jo viņi ir šķīsti, pateicoties saskarsmei ar Jēzu (sal. J 15, 3: „Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko jums teicu.“). Saskarsme ar nekrietnības pārņemto pasauli prasa tikai pēdu attīrīšanu, tāpat kā ceļotājs, kurš ir nomazgājies, ir pilnīgi tīrs. Tāpēc paziņojuma uzmanības centrā ir ne tik daudz objektīva attīrīšanas darbība (tikai pēdas, jo viss mācekļu ķermenis ir tīrs), bet gan pazemības un mīlestības piemērs. Atteikšanās tos atdarināt padara cilvēku nespējīgu saprast Jēzus krusta upura nozīmi, kā arī kristīgās mīlestības neaizstājamo attieksmi un stāju.
11.
- Pār mācekļiem, kas pulcējās ap kalpojošo Jēzu, atskanēja draudīgi vārdi: „Jūs esat tīri, bet ne visi.” Šis nav pirmais paziņojums par nodevību, ne arī pirmais brīdinājums, kas adresēts Jūdasam, Sīmaņa Iskariota dēlam (sal. J 6, 71–72: „Vai ne divpadsmit es jūs esmu izredzējis? Bet viens no jums ir velns. Viņš runāja par Jūdasu Iskariotu, Sīmaņa dēlu, jo šis bija tas, kas Viņu nodos, lai gan bija viens no tiem divpadsmit.” ).
- Tuvojoties Jēzus stundai, sātana cīņa ar Dieva Dēlu saasinās. Jūdasā sātans darbojas tādā veidā, ka sākumā lika viņam domāt par nodevību (sal. Lk 22, 3–4: „Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit. Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot.”), bet pēc tam viņš to pilnībā pārņēma, iegāja viņā (sal. J 13, 27: „Un pēc šī kumosa sātans iegāja viņā.”).
12.
- Pētera un, iespējams, arī citu mācekļu vilcināšanās attiecībā uz pabeigto kāju mazgāšanas darbību mudina Jēzu tomēr izskaidrot simbolisko žestu. Viņa žesta burtiskā un vienīgi materiālā atkārtošana nav dievišķā Skolotāja galvenais nodoms. Ja Baznīca to (kāju mazgāšanu) dara Lielajā Ceturtdienā, tad caur to panāk, ka Jēzus mīlestības vēsts tiek atdzīvināta un var visus ticīgos mudināt, lai tie sekotu Kristus, pazemīgā Dieva Kalpa, piemēram.
13.–15.
- Caur savu žestu Jēzus Kristus uzrādīja, ka Dieva mīlestības mērogā cieņa liek ievērot pazemību. Ja Jēzus, kā visu atzītais „rabbi” (→ skolotājs), bet mācekļu – Kungs kā Dieva Dēls, veica kalpošanas aktu savu mācekļu labā, tad viņš vēl vairāk uzlika tiem pienākumu sniegt vienam otram mīlestības kalpošanu.
- Noslēgumā akcentēsim vēlreiz, ka tomēr šīs mīlestības patiesās dimensijas un tajā pašā laikā tās atbilstošo mēru mācekļiem parādīs Kristus nāve pie krusta. Tur notiks neaprakstāmi vairāk nekā kāju mazgāšana. Šī visizcilākā, pestīšanu nesošā kalpošana, kas arī apvienojumā ar pilnīgu pazemošanu (sal. Flp 2, 1–8) atklās visiem kristiešiem tādas mīlestības programmu, kurai nav robežu (sal. 1 J 3, 11–18, 23).
![]()
• J 18,1 – 19,42 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
J 18
1. To teicis, Jēzus ar saviem mācekļiem gāja pāri Kedronas strautam, kur bija dārzs. Tanī iegāja Viņš un Viņa mācekļi. 2. Bet arī Jūdass, nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar saviem mācekļiem bieži tur sapulcējās. 3. Tad Jūdass, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju kalpus, atnāca tur ar laternām, lāpām un ieročiem. 4. Tad Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār Viņu, izgāja tiem pretī un sacīja viņiem: Ko jūs meklējat? 5. Tie atbildēja Viņam: Jēzu Nācarieti. Jēzus sacīja tiem: Es esmu tas. Bet arī Jūdass, nodevējs, stāvēja ar viņiem. 6. Kad nu Viņš teica tiem: Es esmu tas, tie atkāpās atpakaļ un nokrita zemē. 7. Tad atkal Viņš tiem jautāja: Ko jūs meklējat? Un tie sacīja: Jēzu Nācarieti. 8. Jēzus atbildēja: Es jums teicu, ka es esmu tas. Ja jūs mani meklējat, atstājiet tos, lai tie iet. 9. Lai piepildītos vārdi, ko Viņš bija teicis: Nevienu no tiem, ko Tu man devi, es nepazudināju. 10. Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to un cirta augstā priestera kalpam, un nocirta viņam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhuss. 11. Tad Jēzus sacīja Pēterim: Bāz savu zobenu makstī! Vai man neizdzert to biķeri, ko devis man Tēvs? 12. Tad kareivji un virsnieks, un jūdu kalpi apcietināja Jēzu un sasēja Viņu. 13. Un tie aizveda Viņu vispirms pie Annas, jo tas bija tā gada augstā priestera Kaifas sievastēvs. 14. Bet Kaifa bija tas, kas jūdiem deva padomu, ka labāk vienam cilvēkam mirt tautas dēļ. 15. Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un otrs māceklis. Bet šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš līdz ar Jēzu iegāja augstā priestera priekštelpā. 16. Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad otrs māceklis, kas bija pazīstams augstajam priesterim, iznāca, pateica durvju sargātājai un ieveda Pēteri iekšā. 17. Tad kalpone, durvju sargātāja, sacīja Pēterim: Vai tu arī neesi viens no šī Cilvēka mācekļiem? Viņš sacīja: Neesmu. 18. Bet kalpi un sulaiņi stāvēja ap oglēm un sildījās, jo bija auksts. Bet arī Pēteris stāvēja pie viņiem un sildījās. 19. Tad augstais priesteris jautāja Jēzum par Viņa mācekļiem un Viņa mācību. 20. Jēzus atbildēja viņam: Es atklāti runāju pasaulei; es vienmēr mācīju sinagogā un templī, kur sanāk visi jūdi, un neko es nerunāju slepeni. 21. Ko tu man jautā? Jautā tiem, kas dzirdēja, ko es tiem sacīju! Lūk, tie zina, ko es teicu. 22. Bet kad Viņš to teica, viens no klātesošajiem kalpiem sita Jēzum vaigā, sacīdams: Vai tā Tu atbildi augstajam priesterim? 23. Jēzus atbildēja viņam: Ja es ļaunu runāju, pierādi ļaunumu, bet ja labi, kāpēc tu mani sit? 24. Tad Anna aizsūtīja Viņu sasietu pie augstā priestera Kaifas. 25. Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad viņam sacija: Vai arī tu neesi viens no Viņa mācekļiem? Viņš noliedza un sacīja: Neesmu. 26. Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris nocirta ausi, sacīja: Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā? 27. Tad Pēteris atkal noliedza; un tūdaļ gailis iedziedājās. 28. Tad viņi veda Jēzu no Kaifas uz pārvaldnieka pili. Bija agrs rīts. Paši tie neiegāja pilī, lai neapgānītos, bet lai ēstu Lieldienas jēru. 29. Tad Pilāts izgāja ārā pie viņiem un sacīja: Kādu apsūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku? 30. Tie atbildēja viņam, sacīdami: Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nenodotu. 31. Tad Pilāts sacīja viņiem: Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma! Bet jūdi sacīja viņam: Mums nav brīv nevienu nonāvēt. 32. Tā piepildījās Jēzus vārdi, kādus Viņš teica, norādīdams to, kādā nāvē Viņš.mirs. 33. Tad Pilāts atkal iegāja pilī un iesauca Jēzu, un sacīja Viņam: Vai Tu esi jūdu Ķēniņš? 34. Jēzus atbildēja: Vai tu pats no sevis to saki, vai citi tev par mani stāstījuši? 35. Pilāts atbildēja: Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri nodeva Tevi man. Ko Tu esi darījis? 36. Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi cīnītos par to, lai es netiktu nodots jūdiem. Bet tagad mana valstība nav no šejienes. 37. Tad Pilāts sacīja Viņam: Tātad Tu esi Ķēniņš? Jēzus atbildēja: Tu saki, ka esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi. 38. Pilāts Viņam sacīja: Kas ir patiesība? Un viņš, to pateicis, atkal izgāja pie jūdiem un sacīja tiem: Es neatrodu pie Viņa nekādas vainas. 39. Bet jums ir ieradums, ka es jums Lieldienās vienu atbrīvoju. Ja vēlaties, es atlaidīšu jums jūdu Ķēniņu? 40. Tad visi atkal kliedza, sacīdami: Viņu ne, bet Barabu! Bet Baraba bija laupītājs.
J 19
1. Tad Pilāts ņēma un šaustīja Jēzu. 2. Un kareivji, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam galvā un aplika Viņam purpura virsdrēbes. 3. Un tie nāca pie Viņa un sacīja: Esi sveicināts, jūdu Ķēniņ, un sita Viņam vaigā. 4. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un sacīja viņiem: Lūk, es Viņu izvedu pie jums ārā, lai jūs atzītu, ka es pie Viņa nekādas vainas neatrodu. 5. Tad Jēzus iznāca ērkšķu kronī un purpura virsdrēbēs. Un viņš tiem sacīja: Lūk, kāds Cilvēks! 6. Kad augstie priesteri un kalpi ieraudzīja Viņu, tie kliedza, sacīdami: Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! Pilāts viņiem sacīja: Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, jo es pie Viņa vainas neatrodu! 7. Jūdi viņam atbildēja: Mums ir likums un pēc likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu. 8. Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, vēl vairāk nobijās. 9. Un viņš, atkal iegājis tiesas namā, sacīja Jēzum: No kurienes Tu esi? Bet Jēzus nedeva vīņam atbildi. 10. Tad Pilāts sacīja Viņam: Tu man neatbildi? Vai Tu nezini, ka man vara Tevi krustā sist un vara Tevi atlaist? 11. Jēzus atbildēja: Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā nebūtu tev dota no augšienes. Tāpēc tam, kas mani tev nodeva, lielāks grēks. 12. Un no šī laika Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi kliedza, sacīdami: Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs, jo ikviens, kas sevi ceļ par ķēniņu, pretojas ķeizaram. 13. Bet Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, izveda Jēzu ārā un sēdās soģa krēslā tanī vietā, kas saucās Litostrotos, ebrejiski Gabata. 14. Bija sagatavošanās diena pirms Lieldienām ap sesto stundu. Un viņš sacīja jūdiem: Lūk, jūsu ķēniņš! 15. Bet tie kliedza: Nost, nost! Sit Viņu krustā! Pilāts sacīja viņiem: Jūsu ķēniņu lai situ krustā? Augstie priesteri atbildēja: Mums nav ķēniņa, tik vienīgi ķeizars! 16. Tad viņš atdeva tiem Viņu krustā sišanai. Bet tie paņēma Jēzu un aizveda. 17. Un Viņš, nesdams savu krustu, gāja uz to vietu, kas saucās Kalvārija, bet ebrejiski Golgota. 18. Tur tie piesita Viņu krustā un līdz ar Viņu abās pusēs citus divus, bet Jēzu vidū. 19. Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Un uzrakstīts bija: Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš. 20. Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā piesists, bija tuvu pilsētai; un rakstīts bija ebrejiski, grieķiski un latīniski. 21. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: Neraksti: jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš pats sacīja: Es esmu jūdu Ķēniņš. 22. Pilāts atbildēja: Ko uzrakstīju, to uzrakstīju. 23. Tad kareivji, piesituši Viņu krustā, paņēma Viņa drēbes (un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai) un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi. 24. Tad tie viens otram sacīja: Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs. Tā piepildījās, kas teikts Rakstos: viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. Tā kareivji to padarīja. (Ps.21,19) 25. Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. 26. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! 27. Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis. 28. Pēc tam Jēzus, zinādams, ka viss padarīts, lai piepildītos Raksti, sacīja: Slāpstu! 29. Tur bija nolikts trauks, pilns etiķa. Tad kareivji etiķī piesūcināja sūkli, uzsprauda izapa stiebrā un pacēla pie Viņa mutes. 30. Kad Jēzus etiķi bija baudījs, Viņš sacīja: Ir izpildīts! Un Viņš, galvu noliecis, atdeva garu. 31. Bet tā kā bija sagatavošanās diena, tad jūdi, lai miesas sabatā nepaliktu krustā, jo tā bija lielā sabata diena, lūdza Pilātu, lai viņu stilbkauli tiktu salauzti un tos noņemtu. 32. Tad atnāca kareivji un pirmajam un otrajam, kas kopā ar Viņu bija piesisti krustā, salauza stilbkaulus. 33. Bet kad viņi nogāja pie Jēzus un redzēja, ka Viņš jau miris, tie nelauza Viņa stilbkaulus, 34. Bet viens no kareivjiem ar šķēpu atvēra Viņa sānus, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. 35. Un tas, kas to redzēja, deva liecību, un viņa liecība patiesa. Un viņš zina, ka runā patiesību, lai arī jūs ticētu. 36. Jo tas notika, lai izpildītos Raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. (2.Moz.12,46) 37. Un arī citi Raksti saka: Tie skatīs Viņu, ko tie pārdūruši. (Zah.12,10) 38. Bet pēc tam Jāzeps no Arimatejas (tāpēc ka viņš bija Jēzus māceklis, bet slepenībā aiz bailēm no jūdiem) lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesas un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesas. 39. Bet arī Nikodēms atnāca, kas agrāk bija nācis pie Jēzus naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aloes maisījumu. 40. Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot. 41. Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. 42. Jūdu sagatavošanās dienas dēļ tur viņi guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu.
J 18
1 To teicis, Jēzus kopā ar saviem mācekļiem devās pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs, kur viņš un viņa mācekļi iegāja. 2 Arī viņa nodevējs Jūda šo vietu zināja, jo Jēzus kopā ar saviem mācekļiem tur bieži bija pulcējušies. 3 Tad nu Jūda nāk uz turieni un ved sev līdzi karavīru nodaļu un arī virspriesteru un farizeju sūtītos sargus ar lāpām, lukturiem un ieročiem. 4 Bet Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār viņu, izgāja pie tiem un jautāja: “Ko jūs meklējat?” 5 Tie viņam atbildēja: “Nācarieti, Jēzu.” Viņš tiem sacīja: “ES ESMU.” Arī Jūda, viņa nodevējs, stāvēja kopā ar tiem. 6 Kad viņš sacīja: ES ESMU, – tie kāpās atpakaļ un krita pie zemes. 7 Tad viņš tiem jautāja atkal: “Ko jūs meklējat?” Tie sacīja: “Nācarieti, Jēzu.” 8 Jēzus atbildēja: “Es jums teicu, ka ES ESMU. Ja jūs meklējat mani, tad šiem ļaujiet iet,” – 9 lai piepildītos vārdi, ko viņš bija teicis: “No tiem, kurus tu man esi devis, es neesmu pazudinājis nevienu.” 10 Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilcis to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Šī kalpa vārds bija Malhs. 11 Jēzus Pēterim sacīja: “Liec zobenu makstī. Vai tad es nedzeršu to biķeri, ko Tēvs man ir devis?”
12 Tad kareivji ar savu virsnieku un jūdi, sargi, saņēma Jēzu, sasēja viņu 13 un aizveda vispirms pie Hanna; tas bija sievastēvs Kajafam, kurš tajā gadā bija augstais priesteris. 14 Kajafa bija tas, kurš jūdiem bija devis padomu: ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu.
15 Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis sekoja Jēzum. Šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pagalmā. 16 Bet Pēteris palika stāvam ārā pie vārtiem. Tad otrs māceklis, kas bija pazīstams augstajam priesterim, iznāca ārā un, parunājis ar vārtu sargātāju, ieveda Pēteri iekšā. 17 Kalpone, vārtu sargātāja, Pēterim sacīja: “Vai tik tu arī neesi no šī cilvēka mācekļiem?” Viņš atbildēja: “Neesmu.” 18 Bet kalpi un sulaiņi, sakūruši no oglēm ugunskuru, stāvēja un sildījās, jo bija auksts; un arī Pēteris piestājās pie tiem un sildījās.
19 Tikmēr augstais priesteris izjautāja Jēzu par viņa mācekļiem un par viņa mācību. 20 Jēzus tam atbildēja: “Es pasaulē esmu runājis atklāti. Es vienmēr esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk kopā visi jūdi, un neko neesmu runājis slepenībā. 21 Kādēļ tu jautā man? Jautā tiem, kas ir dzirdējuši, ko es viņiem esmu runājis. Redzi, tie zina, ko es esmu teicis.” 22 Kad viņš to runāja, viens no sargiem, kas turpat stāvēja, iesita Jēzum pa seju, sacīdams: “Vai tā tu atbildi augstajam priesterim?!” 23 Jēzus viņam teica: “Ja es esmu runājis aplam, tad pierādi, ka aplam; bet, ja pareizi, tad kādēļ tu mani sit?” 24 Tad Hanns viņu sasietu aizsūtīja pie augstā priestera Kajafas.
25 Sīmanis Pēteris stāvēja pie uguns un sildījās. Tad tie viņam jautāja: “Vai tu arī neesi no viņa mācekļiem?” Viņš liedzās, teikdams: “Neesmu!” 26 Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kuram Pēteris bija nocirtis ausi, sacīja: “Vai tad es tevi neredzēju kopā ar viņu dārzā?” 27 Pēteris atkal liedzās, un tūdaļ iedziedājās gailis.
28 Tad no Kajafas tie veda Jēzu uz pārvaldnieka pili. Bija jau rīts. Paši viņi negāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos un lai varētu ēst Pashas jēru. 29 Pilāts izgāja pie tiem ārā un jautāja: “Par ko jūs apsūdzat šo cilvēku?” 30 Tie viņam atbildēja: “Ja šis nebūtu ļaundaris, vai tad mēs būtu viņu tev nodevuši?” 31 Pilāts tiem sacīja: “Tad ņemiet viņu jūs un tiesājiet pēc sava likuma.” Jūdi viņam atbildēja: “Mums nav ļauts nevienu nonāvēt,” – 32 lai piepildītos Jēzus vārdi, ko viņš bija sacījis, norādīdams, kādā nāvē viņam būs jāmirst. 33 Tad Pilāts atkal iegāja pilī, pasauca Jēzu un viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” 34 Jēzus atbildēja: “Vai tu saki pats no sevis, vai to tev par mani sacījuši citi?” 35 Pilāts viņam teica: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un virspriesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi izdarījis?” 36 Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi būtu cīnījušies, lai es netiktu jūdiem nodots. Bet mana valstība nav no šejienes.” 37 Tad Pilāts viņam jautāja: “Tad tomēr tu esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu saki, ka es esmu Ķēniņš. Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” 38 Tad Pilāts viņam sacīja: “Kas ir patiesība?” To pateicis, viņš atkal izgāja pie jūdiem un tiem sacīja: “Es pie viņa nekādas vainas neatrodu. 39 Jums ir paradums, ka uz Pashas svētkiem es jums kādu atlaižu. Vai gribat, es jums atlaidīšu jūdu Ķēniņu?” 40 Tad tie atkal sāka kliegt, saukdami: “Šo ne, bet Barabu!” Šis Baraba bija laupītājs.
J 19
1 Tad Pilāts lika saņemt Jēzu un viņu šaustīt. 2 Kareivji, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika to viņam galvā un aplika viņam purpura apmetni. 3 Tie nāca viņam klāt un teica: “Sveicināts, jūdu Ķēniņ!” – un viņu pļaukāja. 4 Tad Pilāts, atkal iznācis ārā, tiem sacīja: “Redziet, es viņu vedu ārā pie jums, lai jūs zinātu, ka es neatrodu pie viņa nekādas vainas.” 5 Tad Jēzus iznāca ārā ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetnī. Pilāts tiem sacīja: “Redzi, cilvēks!” 6 Kad virspriesteri un sargi viņu ieraudzīja, tie sāka kliegt: “Sit krustā, sit krustā!” Pilāts viņiem sacīja: “Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā, es pie viņa nekādas vainas neatrodu!” 7 Jūdi tam atbildēja: “Mums ir bauslība, un pēc šīs bauslības viņam ir jāmirst, jo viņš ir darījis sevi par Dieva Dēlu.” 8 Kad nu Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš izbijās vēl vairāk. 9 Iegājis atkal pilī, viņš jautāja Jēzum: “No kurienes tu esi?” Bet Jēzus tam neatbildēja. 10 Tad Pilāts viņam sacīja: “Tu nerunā ar mani? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā?” 11 Jēzus atbildēja: “Tev pār mani nebūtu nekādas varas, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tādēļ lielāks grēks ir tam, kas mani tev ir nodevis.” 12 No šī brīža Pilāts meklēja iespēju viņu atlaist. Bet jūdi kliedza: “Ja tu atlaid šo, tad tu neesi cēzara draugs! Katrs, kas pats sevi dara par ķēniņu, ir pret cēzaru!” 13 Šos vārdus dzirdējis, Pilāts Jēzu izveda ārā un apsēdās uz soģa krēsla, vietā, ko sauca Akmeņu bruģis, ebrejiski – Gabata. 14 Bija Pashas sagatavošanas diena – ap sesto stundu. Pilāts sacīja jūdiem: “Redzi, jūsu Ķēniņš!” 15 Tie sāka kliegt: “Nost ar viņu, nost ar viņu! Sit viņu krustā!” Pilāts tiem sacīja: “Vai lai situ krustā jūsu Ķēniņu?” Virspriesteri atbildēja: “Mums nav cita ķēniņa kā vien cēzars!” 16 Tad viņš nodeva Jēzu jūdiem, lai tie sit viņu krustā. Un tie Jēzu saņēma. 17 Savu krustu nesdams, viņš gāja uz tā dēvēto Galvaskausa vietu, ebrejiski – Golgāta, 18 kur tie viņu sita krustā un kopā ar viņu vēl divus citus, katru savā pusē, bet Jēzu tiem pa vidu. 19 Pilāts lika izgatavot uzrakstu un piestiprināt pie krusta. Uz tā bija rakstīts: Jēzus, Nācarietis, jūdu Ķēniņš. 20 Daudzi jūdi lasīja šo uzrakstu, jo vieta, kur Jēzus tika sists krustā, bija tuvu pie pilsētas. Rakstīts bija ebrejiski, latīniski un grieķiski. 21 Jūdu virspriesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: jūdu Ķēniņš, raksti, kā viņš pats ir sacījis: es esmu jūdu Ķēniņš.” 22 Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” 23 Kad kareivji Jēzu bija situši krustā, tie ņēma viņa drēbes un sadalīja uz četriem – katram kareivim pa daļai; tie ņēma arī kreklu, kas nebija šūts, bet noausts vienā gabalā no augšas līdz apakšai. 24 Tad kareivji viens otram sacīja: “Neplēsīsim to, bet lozēsim, kam tas tiks,” – tā piepildījās Raksti: tie manas drēbes sadalīja savā starpā, un par manu apģērbu tie meta kauliņus. – Kareivji tā arī darīja. 25 Pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte un viņa mātesmāsa Marija, Kleopa sieva, un Marija Magdalēna. 26 Ieraudzījis savu māti un mācekli, ko viņš mīlēja, tai līdzās stāvam, Jēzus savai mātei sacīja: “Sieviete, redzi, tavs dēls!” 27 Pēc tam viņš sacīja māceklim: “Redzi, tava māte!” Kopš tā brīža māceklis ņēma viņu pie sevis.
28 Tad Jēzus, zinādams, ka viss jau ir pabeigts, lai piepildītos Raksti, sacīja: “Man slāpst!” 29 Tur stāvēja trauks, pilns ar etiķi; tie aptina ap īzapa stiebru sūkli, piesūcinātu ar etiķi, un cēla to pie viņa mutes. 30 Etiķi nobaudījis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” – un, galvu noliecis, atdeva garu. 31 Tā kā bija Pashas sagatavošanas diena – un šī sabata diena bija īpaši nozīmīga – jūdi lūdza Pilātu salauzt stilbkaulus krustā sistajiem un viņus no krusta noņemt, lai viņu miesas sabatā nepaliktu pie krusta. 32 Tad kareivji nāca un salauza stilbkaulus pirmajam un tāpat arī otrajam, kas kopā ar Jēzu bija sisti krustā. 33 Nonākuši pie Jēzus un redzēdami, ka viņš jau ir miris, tie viņam stilbkaulus nesalauza. 34 Bet kāds no kareivjiem iedūra šķēpu viņa sānos, un tūlīt iztecēja asinis un ūdens. 35 To apliecina tas, kas to ir redzējis, un viņa liecība ir patiesa; un viņš zina, ka viņš runā patiesi, lai arī jūs ticētu. 36 Tas notika, lai piepildītos Raksti: nevienu viņa kaulu nebūs satriekt. 37 Vēl cita Rakstu vieta saka: un tie raudzīsies uz to, ko caurdūruši.
38 Bet pēc tā visa Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus māceklis, gan tikai slepenībā, jo bijās no jūdiem, lūdza Pilātu atļaut noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un Jēzus miesas noņēma. 39 Atnāca arī Nikodēms, kas jau kādreiz naktī bija nācis pie viņa, un atnesa maisījumu no mirrēm un alvejas; kādas simts mārciņas. 40 Tad viņi ņēma Jēzus miesas un satina tās linu autā kopā ar smaržvielām, kā tas piederas pēc jūdu bēru paraduma. 41 Tajā vietā, kur viņu sita krustā, bija dārzs un šajā dārzā jauna kapavieta, kurā neviens vēl nebija guldīts. 42 Jūdu Pashas sagatavošanas dienas dēļ tie guldīja Jēzu tur, jo šī kapavieta bija tuvu.
Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 18.04.2025.)
![]()
• 4.04.2026. •
(lasīts KUNGA AUGŠĀMCELŠANĀS SVĒTKU VIGILIJĀ `A`)
• Mt 28, 1–10 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
1 Bet kad sabats beidzās, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca apskatīt kapu. 2 Un, lūk, notika liela zemestrīce, jo Kunga eņģelis nāca no debesīm un piegājis novēla akmeni un apsēdās uz tā. 3 Un viņa skats bija kā zibens un viņa drēbes – baltas kā sniegs. 4 Bet sargi bailēs drebēja un bijās no viņa, un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievietes un sacīja: Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis. Nāciet un aplūkojiet to vietu, kur Kungs bija nolikts! 7 Un ejiet steigšus un pasakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies, un, lūk, Viņš pirms jums aizies uz Galileju. Tur jūs Viņu redzēsiet. Lūk, es jums to vēstīju. 8 Un viņas bailēs un lielā priekā ātri izgāja no kapa un steidzās to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un, lūk, Jēzus sastapa viņas un sacīja: Esiet sveicinātas! Bet tās piegāja, apskāva Viņa kājas un pielūdza Viņu. 10 Tad Jēzus sacīja viņām: Nebīstieties, ejiet un paziņojiet maniem brāļiem, lai viņi iet uz Galileju! Tur viņi mani redzēs.
1 Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. 2 Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. 3 Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. 4 Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. 5 Tad eņģelis uzrunāja sievietes: “Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, 6 viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. 7 Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis.” 8 Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. 9 Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: “Esiet sveicinātas!” Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. 10 Tad Jēzus tām sacīja: “Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs.”
Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
- Mk 16, 1–11 → Lk 23, 56 – 24, 12 → J 20, 1–18
Līdzīgas vietas
- Mt 26, 32 → Mk 14, 28
- Mt 28, 7-8 → Mk 16, 7
- Mt 28, 10 → Lk 20, 17
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- Mt 28,1: 1 Kor 16,2; Mt 27,56.61.
- Mt 28,2: Mt 27,51.54; 24,7; 27,60; Mt 13,43; 17,2; Apd 1,10; Atkl 3,5; 4,4 utt..
- Mt 28,3 par.: 2 Mak 3,26.33; Apd 1,10; 10,30; Mt 17,2; Dan 10,6; Is 1,18; Dan 7,9 (LXX); Atkl 1,14 utt.
- Mt 28,4: Atkl 1,17.
- Mt 28,7 par.: Apd 3,15; 4,10; 13,30; Rom 10,9; 1 Kor 15,12.
- Mt 28,8 par.: Ps 2,11.
- Mt 28,9 par.: Mt 26,49; Lk 8,2; J 20,1.29; 21,4; Lk 24,16.
- Mt 28,10: Mt 12,49-50; 25,40; Rom 8,29; Ebr 2,11; Ps 22,23 utt.
![]()
(lasīts JĒZUS KRISTU AUGŠĀMCELŠANĀS SVĒTKOS)
• J 20, 1–10 •
Evaņģēlija teksts (divi tulkojumi)
1. Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna atnāca pie kapa un redzēja akmeni noveltu no kapa. 2. Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un sacīja viņiem: Viņi Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši. 3. Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un atnāca pie kapa. 4. Abi viņi skrēja reizē; bet otrs māceklis skrēja ātrāk nekā Pēteris un nonāca pie kapa pirmais. 5. Un viņš noliecās un redzēja noliktu audeklu, tomēr iekšā negāja. 6. Tad, viņam sekodams, atnāca Sīmanis Pēteris, iegāja kapā un redzēja noliktu audeklu. 7. Un sviedrauts, kas bijis uz Viņa galvas, nebija nolikts pie audekla, bet atsevišķi satīts savā vietā. 8. Tad iegāja arī tas māceklis, kas pirmais atnāca pie kapa un redzēja un ticēja. 9. Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties. 10. Tad mācekļi atkal atgriezās savā mītnē.
1 Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. 2 Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” 3 Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. 4 Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. 5 Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. 6 Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, 7 bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. 8 Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. 9 Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. 10 Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Evaņģēlijs, bērnu lasīts
(lasa: Agrita Ābeltiņa)
Papildinājums dziļākai meditācijai
Paralēlās vietas:
- Mt 28, 1–8
- Mk 10, 1–8
- Lk 23, 56 – 24, 12
Līdzīga tēma:
- Mt 26, 32 → Mk 14, 28
- Mt 28, 10 → Lk 20, 17
- J 20, 18
Atsauces pie konkrētiem pantiem:
- J 20,1: 1 Kor 15,3-4; Mk 8,31 par.; Os 6,2.
- J 20,2: J 13,23; 21,7.20.
- J 20,3 par.: Lk 24,21.24; J 18,15.
- J 20,7: At 19,15; Mt 27,59; Mk 15,46; Lk 23,53; J 19,40; 11,44.
- J 20,9: Lk 24,25—.44—; J 2,22; 1 Kor 15,4; Aapd 17,3.
- J 20,10 par.: Sk 24,25; Ez 17,12.
Ingunas Jankovskas zīmējums
Lauras Feldbergas zīmējums
(“Mieram tuvu”, 20.04.2025.)
Priestera komentārs
1.
- Pēc pirmās, svinīgākās svētku cikla dienas, kas arī ir sestdiena, Marija Magdalēna dodas uz kapu. Ja pieņem, ka jūdu ticībā termins „sabats” (īpaši daudzskaitlī) tika lietots, lai apzīmētu arī visu nedēļu, nevis tikai sestdienu, tad kļūst iespējamais un tikpat ticams vārdu «Pēc sabata» tulkojums kā «Nedēļas pirmajā dienā». Jebkurā gadījumā sv. Jāņa Evaņģēlija hronoloģija atbilst sinoptiskajiem (→ Mt, Mk, Lk) datiem attiecībā uz augšāmcelšanās dienu: tā notika agrā svētdienas rītā (pēc krustā sišanas, kas notika piektdienas pēcpusdienā).
- No sievietēm, kas iet pie kapa (Mt versijā → divas; Mk versijā → trīs, Lk versijā → trīs, bet kopā ar „citām”), sv. Jānis evaņģēlists min tikai Mariju Magdalēnu, kuras loma bija vissvarīgākā. Nota bene! Par viņas īpašo lomu runā visi sinoptiķi (→ Mt, Mk, Lk). Nelielas atšķirības attiecībā uz rīta laiku (Mt 28, 1 → rītausmā; J 20, 1 → kad vēl bija tumšs). Varētu būt, ka šī atšķirība, kaut sīka, norāda uz teoloģisko koncepciju: ceturtajā Evaņģēlijā (→ J) nāves tumsa joprojām klāj zemi, toties rītausma, kas ir Glābjošās Gaismas epifānija, tuvojās līdz ar Jēzus augšāmcelšanos. Tumsa atbilst arī skumju un nomāktības sajūtai pēc Jēzus nāves, ko kliedēs godības spožums, kas kļūs redzams augšāmcelšanās laikā.
- Marijas Magdalēnas stāstā parādās forma: „Mēs nezinām…” (daudzskaitlī). Kā to saprast? Ņemot vērā sv. Jāņa domāšanu un rakstīšanas stilu, Mariju Magdalēnu var uztvert kā ticīgo kopienas pārstāvi. Tomēr tas var būt arī citu sieviešu klātbūtnes pēdas, par ko jau tika pieminēts (sal.: Lk 24, 10; Mt 28, 1). Protams, tad runa būtu par personām ārpus apustuļu loka.
- Evaņģēlists Jānis nepieminēja (tāpat kā Mt, Mk un Lk) Jēzus kapa aizvēršanu ar akmeni kā zināmu un acīmredzamu faktu. Nonākusi pie kapa, viņa atrod akmeni aizritinātu, kas skaidri pierāda, ka kaps ir atvērts. Bez šaubām, viņa neņem vērā iespējamo augšāmcelšanos, tāpēc viņa secina, ka „Viņi Kungu no kapa paņēmuši…” Viņa nevarēja kļūdīties par atrašanās vietu, jo viņa ne tikai stāvēja zem krusta (kopā ar Dievmāti), bet, droši vien, piedalījās arī Jēzus apbedīšanā (sal. Mt 27, 61!).
- Kopumā — veids, kā visa šī aina tiek parādīta, ir pilnībā sv. Jāņa stilā: pārpratums un neziņa → mēģinājumi sākumā izskaidrot visu cilvēciski → tad Jēzus iejaukšanās.
2.
- Fakts, ka par tukšo kapu Marija Magdalēna paziņo pirmkārt Pēterim, šķiet pilnīgi dabisks (→ pirmais starp apustuļiem; sal. Mt 16, 13–20!). Bet ievērības cienīgs ir fakts, ka viņš bija kopā ar „otru mācekli, kuru Jēzus mīlēja” (sal.: J 13, 23; 21, 7). Cik saprotam, runa ir par pašu sv. Jāni Evaņģēlistu.
3.–5.
- Trešajā panta pantā nav minēts, ka mācekļi (izņemot Pēteri?) sākotnēji negribēja ticēt Marijas Magdalēnas stāstījumam (sal. Lk 24, 11: „Šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja.”).
- Kaut Lk 24, 12 skaidro, ka pie kapa dodas tikai Pēteris („Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo.”), toties turpmāk tiek teikts: „Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada.” (Lk 24, 24).
- Sv. Jāņa versijā tiek uzrakstīts, ka Pēteris un „otrs māceklis” dodas pārliecināties, ka kaps ir atvērts. Un šis Evaņģēlists pieraksta nozīmīgo faktu:
- „mīļotais māceklis” ir apsteidzis Pēteri,
- tieši šis māceklis ieradās pie Jēzus kapa kā pirmais.
- Šeit, protams, nav runa par tik triviālu detaļu kā otrā mācekļa jaunākā vecuma atzīmēšana, bet gan par īpašo mīlestības saikni, kas viņu vienoja ar Jēzu. Tā bija redzama aicinājuma kontekstā (sal. J 1, 37), atvadu svētkos un tā laika mielastā (sal. J 13, 23) un īpaši — pie krusta (sal. J 19, 26!). Šie akcenti tiks papildināti tālāk, 21. nodaļā (sal. J 21, 20–23).
- Dažiem var šķist dīvaini, kāpēc māceklis, kas ieradās pie Jēzus kapa kā pirmais, negāja iekšā. Pēteris ir pirmais, kas ieiet kapā. Visticamāk, tas nav saistīts ar kādām bailēm, bet gan ar Pētera privileģētās pozīcijas uzsvēršanu (ko jau minējām; sal. Mt 16, 13–20! + Lk 24, 12). Tomēr „mīļotā mācekļa” mīlestības attieksmei un viņa īpašajai lomai Evaņģēlists piešķir savu, neaizstājamo vietu. Tādējādi parādās divi sastāvelementi, kvalitātes, kas nepieciešamas Baznīcas normālai dzīvei: hierarhija (vara) un mīlestība (harizmas).
- Pirms Pētera ierašanās Jānis no virspusējās skatīšanās kapā konstatēja, ka apbedīšanas drānas, kurās bija ietīts Jēzus ķermenis, atrodas kapā pamestas.
- Vajadzīgs ir vēl piens piebildums. Var sastapties ar divējādiem secinājumiem, kas izdarīti uz šī notikuma pamata: (1) it kā šeit esot runa par abu mācekļu sāncensībām, (2) vai, vispārīgi runājot, par sāncensībām starp jūdu-kristiešu un pagānu–kristiešu baznīcām. Šādi secinājumi ir ļoti nepareizi un kļūdaini.
6.–7.
- Sīkāku kapa pētījumu veic sv. Pēteris. Viņš redz atsevišķi salocītu audumu (kas aizsedza nelaiķa seju). Tādējādi Marijas Magdalēnas interpretācija par līķa aizvešanu izrādās nepareiza (sal. ar citu viņas versiju → Mt 28, 13–15). Pretrunā ar to ir kārtība, kas ir kapā, un fakts, ka tur ir novietota apbedīšanas veļa (plīvurs).
8.
- Šajā pantā atklājās nozīmīgs akcents: tukša kapa realitāte, par ko pārliecinājās jaunākais māceklis, pieved viņu pie ticības. Tātad mācekļa ticība attiecas nevis uz viņa pārliecību par Marijas Magdalēnas stāstījuma patiesumu (jo viņš to bija redzējis pats), bet gan uz pašu augšāmcelšanās faktu. Pēteris droši vien arī ticēja, kaut Evaņģēlijs par to skaidri nesaka. Lk 24, 12 attiecībā uz sv. Pēteri tikai piemin viņa izbrīnu.
9–10.
- Svēto Rakstu izpratnes trūkumu pārvarēja pārliecība par tukšo kapu. Pareizāk sakot, uz tā pamata izaugusi ticība. Citos vārdiem runājot, šis Evaņģēlija fragments pārliecina, ka cilvēka intelektuālās spējas un pat labā Svēto Rakstu pārzināšana nekad nav pietiekamas, lai cilvēks pats, bez Dieva pārdabiskās palīdzības, varētu izdibināt Viņa noslēpumus. Tukšā kapa pieredze bija kā starta punkts, kas mācekļu sirdīs radīja atvērtību Dieva žēlastības darbībai.
- Devītajā pantā skan, ka „…viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties”, bet nav noprecizēts, par kādām Bībeles vietām bija domāts. Tomēr ņemot vērā citās Jaunās Derības vietas, kas runā par līdzīgu kontekstu, var domāt, piemēram, par Ps 16[15], 8-11; Ps 2, 7 utt. (sal.: Apd 2, 24–31; 13, 32–39, vai arī vispārīgāk → 1 Kor 15, 4).
- Tiklīdz mācekļi atstāja kapu un atgriezās savā dzīvesvietā, viņi iekšēji tika pārveidoti ar pārdabiskās ticības dāvanu. Pirmo desmit pantu analīze parāda, ka Evaņģēlists Jānis augšāmcelšanos grib atklāt pārējiem kā īstu faktu, ko konstatējuši aculiecinieki un kas ir kristīgās ticības sākumpunkts. Arī pārējās Kristus parādīšanās reizes, kas būs uztveramas ar cilvēka maņām, viņš rādīs mums kā tādas, kas pārliecina par to, ka augšāmcēlies Kristus, nāves Uzvarētājs, mūžīgi paliek klāt savas tautas vidū, vadot šo jauno radību. Kristus augšāmcelšanās un parādīšanās reizes iesāk jaunu godības periodu, kas virzās uz savu galīgo piepildījumu mūžībā.
Iesākdams no Mozus un visiem praviešiem,
[Jēzus] tiem izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu bija uzrakstīti.
(Lk 24, 25)
















