Kāpt kalnā

• 27.09.2026. •

• Mt 21, 28–32 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma:

• Lk 7, 29-30
• Lk 15, 11- 32 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 21,29:Mt 7,21; 20,1-6; Sīr 3,3-11; Lk 6,46.
• Mt 21,31:Mt 7,21; 12,50; Lk 7,36-50; 18,14, 19,1-10.
• Mt 21,32:2 P 2,21; Mk 12,14; Sak 8,20; 12,28; 16,31; 21,16.21 (LXX); Lk 3,12; 7,29; Mt 9,10-13; Lk 7,35-50; 18,9-14; J 7,48.

↑

 

↑

 

Gājputni vīnadārzā 

Vai jābrīnās, ka ziemā
nemeklē ogas vīnakokā,
ka nepeld ar laivu pa upi 
un nesarunājas ar gājputniem…?

Dēla sasalusī sirds
neatver durvis pat tēvam¹,
ko tad gribi tu, garāmgājēj?

Bet Saule nepadodas.
Ir cerības pilna, jo ledu var kausēt 
Vārda lietus un ūdeņu krākšana²,
netikļu izbalināšanas stars³
un nožēlas pavasaris⁴.

Tātad arī sasalušais dēls
var kļūt par gājputnu,
kas visur kur liecinās
par mūžīgo vasaru?

_______________________

1. Sal. Mt 21, 28.30. 
2. Sal.: Is 45, 8; Ps 42, 8; Ez 1, 24; 43, 2. 
3. Sal. Mt 21, 31-32.  
4. Sal. Mt 21, 29.

↑

 

Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli; un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā! 29. Bet tas atbildēja un sacīja: Es negribu! Bet vēlāk viņam kļuva žēl, un viņš aizgāja. 30. Bet viņš, aizgājis pie otra, teica tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es eju, kungs, bet negāja. 

• Ko es atceros no savas bērnības – vai centos būt paklausīgs bērns un pildīju vecāku lūgumus? Kādi bija manas paklausības motīvi? Kā ir ar manu paklausību vecākiem, darba devējiem vai citiem priekšniekiem tagad? 
• Kad pirmo reizi dzirdēju, ka ceturtais bauslis neattiecas tikai uz attiecībām ar vecākiem, bet arī uz citiem cilvēkiem, sabiedrību, valsti? (vairāk jāskatās → KBK 2197 – 2257)
• Šī līdzība vairāk runā nevis par ceturto bausli, bet par pirmo bausli – mīlēt Dievu, mūsu Tēvu, un būt Viņam paklausīgam. Kā es varētu skaidrot cilvēkiem, ko nozīmē paklausība ticībā, par kuru tik bieži māca Baznīcas katehismā? Piemēri:
  • KBK 143: Ticībā cilvēks pilnībā pakļauj savu prātu un gribu Dievam. Ar visu savu būtību cilvēks dod savu piekrišanu Dievam, kas atklāj. Svētie Raksti šo cilvēka atbildi Dievam, kas atklāj, sauc par “ticības paklausību” [sal.: Rom 1, 5; 16, 26].
  • KBK 156: Ticības motīvs nav fakts, ka atklātās patiesības liekas patiesas un saprotamas mūsu dabiskā prāta gaismā. Mēs ticam “paša Dieva autoritātes dēļ – Dieva, kurš atklāj un nevar ne pats maldīties, ne arī mūs maldināt”. “Tomēr, lai mūsu ticības paklausība būtu saskaņā ar mūsu saprātu, Dievs ir gribējis, lai Svētā Gara iekšējā palīdzība būtu Viņa Atklāsmes ārējo pierādījumu pavadīta.” Tādējādi Kristus un svēto veiktie brīnumi, pravietojumi, Baznīcas izplatīšanās un svētums, tās auglīgums un noturība ir “ļoti drošas Atklāsmes zīmes, kas piemērotas visu sapratnei”; tas viss kopumā veido ticamības motivāciju, kas rāda, ka “ticības piekrišana nepavisam nav gara akla kustība”.
  • KBK 494: Uz pasludinājumu, ka viņa, vīra nepazinusi, dzemdēs “Visaugstā Dēlu” Svētā Gara spēkā, Marija atbildēja ar “ticības paklausību”, būdama droša par to, ka Dievam nav nekā neiespējama: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Tādējādi, devusi piekrišanu Dieva vārdam, Marija kļuva par Jēzus Māti un no visas sirds, nekādam grēkam viņu neaizkavējot, pieņēma dievišķo pestīšanas gribu un pati pilnībā sevi atdeva savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar Dieva žēlastību, darbojoties kopā ar Jēzu un paliekot atkarīga no Viņa, kalpotu pestīšanas noslēpumam…
  • KBK 891: (…) Ja Baznīca, pildot augstākā maģistērija funkciju, liek priekšā ticēt kādai patiesībai “kā Dieva atklātai” un kā Kristus mācībai, tad “ticības paklausībā šīs definīcijas jāpieņem”. Šī nemaldība “sniedzas tikpat tālu, kā pats dievišķās Atklāsmes mantojums”. 
  • KBK 2087: Mūsu morāliskās dzīves avots ir ticība uz Dievu, kurš atklāj mums savu mīlestību. Sv. Pāvils runā par ticības paklausību kā par pirmo pienākumu. Viņš parāda, ka “Dieva neatzīšanā” meklējams visu mūsu morālisko noviržu cēlonis un izskaidrojums. Mūsu pienākums pret Dievu ir ticēt uz Viņu un liecināt par Viņu. 

Kurš no šiem diviem izpildīja tēva prātu? Viņi saka: Pirmais.

• Ir ļoti pazīstams svētā apustuļa Pāvila teksta fragments no vēstules korintiešiem, kurā viņš skaidro, ka visvērtīgākais cilvēka stājā ir mīlestība (sal. 1 Kor 13, 13). Tomēr šis Evaņģēlija fragments, kā arī citi (piemēram: Mt 7, 21; 12, 50; Lk 12, 47; J 4, 34; 6, 38), it īpaši Vēstule ebrejiem desmītajā nodaļā akcentē (Jēzus) paklausību. Ko es varētu teikt par šiem diviem akcentiem? Vai var teikt, ka mīlestība ir pirmā, vai tomēr paklausība ir pirmā – vai sacītais ir pretruna? Varbūt tomēr pirmais akcents vienojas ar otru; no tā izriet?
• Kā mani ietekmē doma par “kļūšanu pirmajam”? Kādās jomās, kādās dzīves izpausmēs es to uztveru kā labu pamudinājumu “būt pirmajam”?
• Vai šai kontekstā svētā Pāvila salīdzinājumi par ticību un sportu (sal.: 1 Kor 9, 24-25; 2 Tim 4, 7-8; Fil 3, 13-14) un pirmās vietas iegūšanu man šķiet pamatoti? 

Jēzus viņiem sacīja: Patiesi es jums saku, ka muitnieki un netikles pirms jums ieies debesvalstībā.

• Daudzās diskusijās argumentu kodols ir uzrādīt patiesību par konkrēto lietu, par ko ir runa. Tomēr arī Jēzus uzrunā līdzās “argumentum ad veritatem” (arguments, kas saistīts ar patiesību par situāciju; šai gadījumā par attiecībām starp bērniem un vecākiem, kas balstās uz paklausības principa), atrodam “argumentum ad hominem” (arguments, kas attiecas uz cilvēkiem, viņu stājām, viņu rīcībām), jo Jēzus norāda uz muitnieku un netikļu atgriešanās piemēriem. Vai arī man ir skaidrs, kā lietot šādu diskusijas rīku, zinot, ka, norādot uz cilvēku, var dažreiz patiesību arī aizēnot? Piemēram, kad kāds saka: “Kā tu vari man aizrādīt par kādu manu rīcību, ja pats šajā kontekstā neesi labāks…?!?” Bet taču mana vai cita cilvēka nepilnība nemaina patiesību par lietu, situāciju, pienākumu, baušļa būtību.
• Uz kādiem Baznīcas izsludinātajiem Dieva svēto piemēriem es norādītu, kā uz tiem, kas man visvairāk palīdzējuši atgriezies konkrētos dzīves un ticības punktos? Uz kādiem piemēriem no savu paziņu loka es norādītu, kā uz tiem, kas tagad mani mobilizē pilnveidoties dzīves skaistumā un ticības svētumā? 

Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, bet jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles ticēja viņam. Jūs to redzējāt, bet arī vēlāk jūs neatgriezāties un neticējāt viņam. 

• Kādas šobrīd dzīvojošas personas es salīdzinātu ar svēto Jāni Kristītāju? Kāda ir līdzība starp viņiem? 
• Kādas ir manas dzīves izpausmes, kas varētu būt radniecīgas sv. Jāņa Kristītāja dzīves stilam un var citus mudināt uz atgriešanos un izaugsmi svētumā?
• YouTube kanālā var atrast iespaidīgu liecību sēriju ar nosaukumu “I am second” [≈ “Es esmu otrais”], kas saistās ar svētā Pāvils teikto par sevi: “Patiesa un pilnīgi pieņemama ir tā mācība, ka Jēzus Kristus atnācis šinī pasaulē, lai izglābtu grēciniekus, starp kuriem es esmu pirmais.”(1 Tim 1, 15). Ekrānā daudzi cilvēki liecina par smagiem, jo grēcīgiem savas dzīves apstākļiem, kuros iegāja Jēzus Kristus pestījošā žēlastība. Vai es būtu drošs cilvēkiem norādīt uz šādām vai līdzīgām  liecībām, lai pamudinātu viņus uz atgriešanos vai lai palīdzētu stiprināties ticībā?
• Par kādām liecībām, kas man visvairāk palīdzējušas stiprināties ticības ceļā, es varētu stāstīt citiem? 

↑

• 4.10.2026. •

• Mt 21, 33–43 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mk 12, 1-12
• Lk 20, 9-19

Līdzīga tēma:

• Lk 7 

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 21,33 par.: Mt 20,1-; Mk 3,23; Is 5,1-2.7; Mt 25,14-15.
• Mt 21,34 par.: Mt 22,3; Lev 19,23-25; Joz 14,7; 24,29; 2 Sam 3,18; 7,5-; Am 3,7; Za 1,6; Jr 7,25; 25,4.
• Mt 21,35-36 par.: Mt 22,6; 2 Hr 24,19; Jer 7,25-26; 25,4; Sak 9,3 (LXX); Jer 20,2; 26,21-23; 2 Hr 24,21; Neh 9,26.
• Mt 21,37 par.: Ga 4,4; Ebr 1,1-2; 9,26; Mt 15,24.
• Mt 21,39 par.: J 19,17.20; Ebr 13,12n; 2 Hr 36,15-16; 24,19; Jer 7,25; 25,4.
• Mt 21,40 par.: Is 5,4-5; Ps 1,3; Mt 24,3.21.
• Mt 21,42 par.: Ps 118,22-23; Is 28.16; 8.14: 1 P 2,4-; Apd 4,11; Mk 8,31; Lk 9,22; 17,25; Rom 9,33; Ef 2,20.
• Mt 21,46 par.: Mk 11,18; Lk 19,47-48; 22,2; Mk 14,1-2; Mt 26,4-5; 22,22. 

↑

 

↑

 

Jaunā skaņuplate

Aizķērusies melu plate
gadu simtiem atspēlē tās pašas
greizsirdības un slepkavības notis:
“Jo vairāk, jo labāk…”¹

Ja tuvosies lopu saimnieks²
vai tas, kam vīnadārzs,³
jeb skaistas sievas vīrs,⁴
pat Kānas Vīna valdnieks⁵
– nepastāvēs tās zobos.

Bet ir, kas apkalpo atskaņotājus.
Viņam ir jauni, skaisti ieraksti,
kas apdzied nāvi un tukšo kapu,⁶
krusta nespēku⁷ un vareno tiesu,⁸
izmestus gružus un izvēlēto stūrakmeni.⁹

Tāpēc rūpīgi ielūkojies
aiz savas sirds un laika aizkara,
lai koriģētu adatas celiņus!

_______________________

1. Sal.: Rad 3, 1-7; Mt 4, 1-10.
2. Sal.Rad 4, 1-8.
3. Sal.1 Ķēn 1-16.
4. Sal.2 Sam 11, 1-17.
5. Sal.: J 2, 1-11; Mt 21, 33-43.
6. Sal.Mt 28, 5-7.
7. Sal.2 Kor 13, 4.
8. Sal.Atkl 20, 11-15.
9. Sal.: Ps 118, 22–23 → Mt 21, 21-42.

↑

 

Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli; un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā! 29. Bet tas atbildēja un sacīja: Es negribu! Bet vēlāk viņam kļuva žēl, un viņš aizgāja. 30. Bet viņš, aizgājis pie otra, teica tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es eju, kungs, bet negāja. 

• Ko es atcero
•  

1.  

Mazs komentārs / norādes pārdomām un lūgšanai: 

• Šis fragments seko līdzībai par strādniekiem, kas bija aicināti strādāt Dieva vīnadārzā (sal. Mt 20, 1- 16a), bet daži kavēja visu savu mūžu, 11 no 12 dzīves „stundām”; pēc tam līdzība par diviem Dieva „dēliem” (sal. Mt 21, 28-32), no kuriem pirmais neatgriezās. Uz šī fona Jēzus bargi komentē,  ka daži neatgriežas pat tad, kad redz muitniekus un netikles atgriežamies pie Dieva pēc sv. Kristītāja pamācības. Fragmentā – Mt 21, 33-43 – Jēzus norāda uz to, cik bēdīgs ir cilvēces stāvoklis, ka tā nepieņem nedz praviešus, nedz Jāni Kristītāju, nedz pašu Dieva Dēlu! Un gan sūtņi-pravieši (ieskaitos Jāni Kristītāju), gan Dieva Dēls tiek nogalināti. Šīs mācības gaismā var jautāt:
  • Vai esmu spējīgs iztēloties, cik tālu cilvēce var noslīgt savos grēkos bez Dieva palīdzības, bez Viņa žēlastības un žēlsirdības, ņemot vērā šo Evaņģēlija tekstu un apzinoties, ka grēcīgs cilvēks var būvēt nāves nometnes, izraisīt nežēlīgus karus, paust sirdis nicinošas ideoloģijas, mest atombumbas? 
  • Vai šis fragments virza mani pie Jēzus teiktā citā vietā: „tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un būs mēris, bads un vietvietām zemestrīces. Bet tas viss tikai ciešanu sākums. Tad jūs nodos mokās un jūs nonāvēs; un jūs būsiet visu tautu nīsti mana vārda dēļ. Un tad daudzi ieļaunosies, un viens otru nodos, un viens otru ienīdīs.  Un radīsies daudzi viltus pravieši, un pievils daudzus. Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā. Bet, kas pastāvēs līdz galam, tas būs pestīts. (…) Un ja šīs dienas nesaīsinātu, tad neviena miesa neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas saīsinās.” (Mt 24, 7-13.22)?
  • Vai Evaņģēlija fragmenta gaismā es mēģinātu atbildēt uz jautājumu: „Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?”(Lk 18, 8)
• Evaņģēlijs  norāda uz objektīvo patiesību, kuru vajadzētu atzīt, ka Dievs ir mūžīgs, varens namatēvs, karalis, bet mēs esam Viņa radīti, Viņa bērni un kalpi, kuriem tika iznomāta šī pasaule un daudzi labumi, lai ar tiem strādātu Dieva godam un tādējādi arī savai laimei. Tomēr lasām, ka samaitātā domāšana un dzīves lepnība saka: „Šis ir mantinieks; iesim, nogalināsim viņu un paturēsim viņa mantojumu!” Jautājumi sakarā ar to:
  • Kādus cilvēka sirds uzrunāšanas veidus es pazīstu? Kādi no tiem ir kā cilvēkam dotas spējas, cilvēciskie, dabiskie līdzekļi; kādi varētu būt raksturoti kā dievišķie, pārdabiskie?
  • Kura no Svētā Gara dāvanām, par ko svētais Pāvils raksta savā vēstulē korintiešiem (sal. 1 Kor 12 – 14), var, manuprāt, visspēcīgāk kalpot cilvēku atgriešanai un svētdarīšanai? Vai kādu no tām esmu redzējis darbībā Baznīcas dzīvē?
  • Kura no manis izlasītajām grāmatām visskaidrāk akcentē šo patiesību, ka Dievs ir pāri visam, ka ir karalis un valdnieks, bet mīlestībā, un ka mēs esam Viņa pieņemtie bērni Kristū?
• Dieva Vārds saka: „Kad augļu laiks tuvojās, viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.”
  • Vai man patiesi ir skaidrs, vai tā ir mana pieredze, ka jebkura Dievam par godu darīta lieta mani pašu padara par laimīgu?
  • Kura no manām kalpošanām Baznīcā, draudzē, kur dzīvoju, nes man vislielāko sirds prieku un gandarījumu? 
  • Vai sastopoties ar kādu cilvēku patiesiem dzīves jēgas meklējumiem un jautājumiem: kāpēc mēs dzīvojam, kāpēc ir pasaule, es parasti cenšos skaidri atbildēt, ka visa radība ir radīta mūsu dēļ un mums padota, bet mēs – Dieva dēļ, lai , zmantojot šo pasauli un dzīvojot tajā, nestu Dievam pielūgsmes un mīlestības augļus ?
• Domājot par pantiem, kas attiecas uz strādniekiem un dēlu:
  • Vai pirmo reizi lasot pantus, kas atklāj strādnieku sirds stāju: „Strādnieki, sagrābuši nama tēva kalpus, vienu šaustīja, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Atkal viņš [saimnieks] sūtīja citus kalpus, vairāk nekā pirmo reizi; un tie darīja ar viņiem tāpat.” un uzzinot, ka „beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: «No mana dēla viņi kaunēsies.»”, es domāju, ka tā drīzāk bija vieglprātības un kāda naivuma izpausme, vai tomēr uzreiz domāju par apbrīnojamo Dieva pacietību un žēlsirdību?
  • Vai lasot šo stāstu par Dieva sirds stāju un Viņa Dēla atsūtīšanu pie mums, kā arī zinot par Kristus kā Dieva Jēra upuri par mūsu grēkiem, mana sirds rezonē ar Dieva Vārdu, kas saka: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem.” (1 J 4, 9-10).
  • Vai man ir pazīstams lieliskais sv. Terēzes no Avilas vēstījums par Kristus bagātību, par kuru viņa runā grāmatā „Dzīve”22. nodaļā? Tas var palīdzēt mūsdienu cilvēkiem pārdomāt (un pieņemt) patiesību, ka Dieva Dēla pieņemšana, ticība Viņam katru cilvēku var padarīt par bagātu pēc sirds un par svētu, jo – kā saka visiem ticīgajiem pazīstamā litānija – Viņa Sirds ir Tā, „kurā dzīvo visa Dievības pilnība, kurā ir visi gudrības un zinību dārgumi un no kuras pilnības mēs visi esam ņēmuši” ?
• Radīšanas grāmata, runājot par cilvēka krišanu grēkā (sal. Rad 3), atklāj, ka pirmā kārdināšana ir domās, pēc tam jūtās, lai beidzot ar nepareizo lēmumu saindētu cilvēka gribu un ievestu grēkā.
  • Vai lasot šo Evaņģēlija fragmentu, es redzu to pašu, ka meli, lepnība (→ prāts) dzemdē mantkārību (→ jūtas, vēlmes), bet mantkārība dzemdē slepkavību (→ gribas akts)?
  • Uz kādu Bībeles pantu es cenšos visbiežāk norādīt, kā uz tādu, kurš visskaidrāk, visspēcīgāk var palīdzēt cilvēka prātam pastāvēt patiesībā? Varbūt manā izpratnē vispār nav šāda panta…
• Jēzus līdzībā skan, ka Dievs “šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs”. 
  • Vai es māku šo vēstījumu savienot ar patiesību par Dieva žēlsirdību? Kā es skaidrotu, kur atrodas robeža starp pirmo un otro? 
  • Vai es mācētu šī panta patiesību izgaismot ar mācību par grēkiem pret Svēto Garu (sal.: Mt 12, 32; KBK 1864)?
• Noslēdzot līdzību, Jēzus citē 118. psalmu.
  • Vai šī psalma saturs man ir pazīstams?
  • Cik bieži man gadījies lūgties savos dzīves pārbaudījumos, ciešanās, izmantojot šo psalmu? 
  • „Es jums saku, ka Dieva valstība tiks jums atņemta un dota tautai, kas nes tās augļus.” 
  • Vai šajā pantā es dzirdu stāstu par sevi un savu tautu, savu tēviju?

 

 

•  

↑