Kāpt kalnā

• 23.08.2026. •

• Mt 16, 13–20 •

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas: 

• Mk 8,27-30 → Lk 9,18-21 

Līdzīga tēma:

• Mt 14,1-2 → Mk 6,14-16 → Lk 9,7-9
• Mt 10,2a
• Mt 18,18
• J 6,67-71
• J 1,42b 
• J 20,22-23

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 16,13 par.: Lk 6,12; Mt 10,23; 13,41; 14,13.
• Mt 16,14 par.: Mal 3,1; 4,5n; 2 Mak 15,13-16; Mt 11,14; Mk 6,15; Mt 17,10; 14,2; 21,11.46; Lk 7,16.39; 24,19; J 1,25.
• Mt 16,16a par.: Mk 10,28; 11,20n; Mt 4,8; 10,2.
• Mt 16,16b par.: 1 Sam 7,4-16; Ps 2,6-8.12; At 5,26; Ps 42,2; 84,2; Mt 14,33; 1,1; 9,27; 12,23; 15,22; J 4,29; 7,26nn.41; 9,22; Mt 26,63; J 6,57; 11,27; 20,31; Apd 14,15; Rom 9,26 (Os 2,1); 1 Tim 3,15; 4,10 utt.:2 Mak 1,33; 15,4.
• Mt 16,17: Gal 1,16; Ef 6,12.
• Mt 16,18 par.: 2 Ķēn 6,19; Is 51,1n; 1 Kor 3,9.22; 9,5; 15.5; Gal 1,18; 2,9.11.14; Mt 4,18; 10,2; Mk 3,16; Lk 6,14; Apd 10,5; 1 P 2,4-8; Ef 2,20; 1 Kor 3,11; Gal 2,9; Īj 38,17; Is 38,10; Gudr 16,13; Ps 9,14; 107,16; 118, 19-26; Jer 1,19.
• Mt 16,19 par.: Is 22,22: Īj 12,14; Atkl 1,18; 3,7; Mt 18,18; J 20,23.
• Mt 16,20 par.: Mk 1,34.44; 3,12; 5,43; 7,36; 8,26.30; 9.9; Mt 8,4; 9,30; 12,16; 17,9.

↑

 

↑

 

Baltā Gaisma

 

Pietiktu tikai 
atšķirt personu krāsas 
un pagaršot Varavīksnes medu,
lai saprastu Baltās Gaismas vienīgo mūžību¹.

Diemžēl viedokļu deja
ir kā ļoti stiprs alkohols.
Neļauj izprast nedz laiku, nedz telpu, 
un beidzot iebrauksi kārdināšanas kokā².

Kad sapņu līķus 
savāks un ieliks laika zārkā,
tad noliks tevi tiem blakus
un liks skatīties melu pelēkās acīs…

Kā tev šķiet,
vai par tavu atgriešanos
palūgsies Lācars ar savām māsām³?
Vai kaulu pilnajai ielejai pieskarsies Vējš⁴?

________________________

Piezīmes: 

1. Sal.: Mk 12, 32; Mt 23, 10.
2. Sal. Rad 3.
3. Sal. J 11, 1-45.
4. Sal. Ez 37, 1-14.

pr. Pāvils

↑

 

• Bet Jēzus nonāca Filipa Cesarijas robežās un jautāja saviem mācekļiem, sacīdams:
  • Šis jautājums tiek uzdots mācekļiem pusceļā starp viņu saņemto aicinājumu un Jēzus augšāmcelšanos. Viņiem vēl bija jāaug ticībā. Vai es varu norādīt uz konkrētiem manas dzīves notikumiem vai dienām, kad man tika jautāts par manas ticības līmeni vai kad tā tika nopietni pārbaudīta? 
• Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu? (…) Bet par ko jūs mani uzskatāt? 
  • Cik lielā mērā man ir skaidrs, ka Dieva tēls, pie kura mani formēja vecāki, katehēti un pārējie cilvēki, un kuru es nesāju savā sirdī, ļoti būtiski ietekmē manu ticību un tās praktizēšanu?
  • Jēzus mums skaidri atklājis, ka Dievs ir Persona, ka Viņš ir Mīlestība. Vai tomēr es savā sirdī un dzīvē atrodu kaut ko no Dieva viltus tēliem, piemēram:
    • ka Dievs ir tiesnesis; ka ir pārvaldošs un sodošs;
    • ka Viņš izseko visas mūsu kļūdas un grēkus un tos “pieraksta”, lai mums pārmestu;
    • ka Viņam īstenībā neinteresē mūsu laima, bet savs gods – it kā Viņš būtu kā egoistiskais Dievs;
    • ka Dievs ir kā lelle, kas vienmēr ir manā rīcībā, vienmēr mani samīļos, vienmēr būs man blakus;
    • ka Dievs ir tikai “zibensnovedējs” – tas nozīmē, ka Viņš ir vajadzīgs, lai mani sargātu no lielām nepatikšanām, lai nekas un neviens man netraucē un mani neaizskar;
    • ka Dievs ir kā vitamīns vai bundulis ar dzērienu, lai mierinātu manas sirds slāpes un visādas vajadzības, kā arī nespēku un trūkumus;
    • ka Dievs ir tikai kādu grupu Dievs – Viņš mīl tikai dažos, sevis izredzētos vai tos, kuri “nopirkusi” Viņa žēlastību, bet pārējiem būs jācieš vai vismaz nebūs dots tika daudz žēlastības, cik viņiem vajadzētu;
    • ka Dievs nav dzīvs, ka Viņš ir tikai ideja, kuru attēlojam dievbijības bildītēs un par kuru runājam galu galā tukšus vārdus; 
    • vai no kāda cita viltus Dieva attēla?
  • Vai man ir zināms šis teksts: “Un jums lai paliek tas svaidījums, ko no Viņa saņēmāt. Un jums nevajag, lai jūs kāds mācītu; bet ka Viņa svaidījums māca jums visu, tas ir patiesi un nav meli.” (1 J 2, 27)? Vai es apzinos, ka šis Bībeles pants norāda uz vienu no interesantākajiem Baznīcas noslēpumiem, kuru teoloģija dēvē par “sensus fidei”un tas nozīmē, ka Dieva tautai kopumā ir dota ticības izjūta, ticības nojausma, pateicoties kurai visa tauta nevar apmaldīties ticībā?
  • Vai man ir skaidrs, ka ticības mācība ir dota caur Dieva atklāsmi (caur Svētajiem Rakstiem), bet arī caur Tradīciju, kas tiek veidota ticīgo sirdīs un dzīvē?
• Bet viņi atbildēja: Vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet citi par Jeremiju vai vienu no praviešiem. 15. Jēzus viņiem sacīja: Bet par ko jūs mani uzskatāt?
  • Lasot Evaņģēliju, mēs zinām, ka šādi par Jēzu domāja, piemēram Herods (sal. Mk 16, 14-16). Tomēr būt “pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā,” (Lk 24, 19) nav tas pats, kā būt Dievs. Tāpēc Jēzus pilnībā atklāja sevi kā Dieva Dēlu un Dievu tikai pēc augšāmcelšanās (sal. Jņ 8, 27-28: “Tie nesaprata, ka Viņš Dievu sauca par savu Tēvu. Tad Jēzus sacīja viņiem: «Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka es tas esmu; un es pats no sevis nekā nedaru un runāju tikai to, ko Tēvs man mācījis.»”
  • Uz tā fona var jautāt: vai patiešām mana sirds Jēzu uzskata par Dieva Dēlu, par vareno Kungu, par Mīlestības avotu?
  • Vai Jēzus man ir Dievs, kuram patiesi “neviena lieta nav neiespējama.” (Lk 1, 37)? 
  • Vai mana Bībeles pazīšana ir pietiekoša, ka es varētu skaidrot, kāds ir sakars starp Vecās Derības praviešiem un Jēzu Kristu? Citādāk: vai es varu skaidrot, kādā ziņā praviešu dzīve, kalpošana un vēstījumi gatavoja Jēzus Kristus atnākšanu un pestīšanas dāvanu? 
  • Uztverot vēl šaurāk iepriekšējo domu: vai es varētu paskaidrot, kādos dzīves notikumos, kādās izpausmēs Jānis Kristītājs bija līdzīgs Jēzum? Kādi viņa dzīves punkti, kādas mācības visspēcīgāk gatavoja tautu, lai tā pieņemtu Jēzus kā Dieva Jēru un Pestītāju? 
• Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja Viņam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. 
  • Cik reizes kādu neskaidrību vai pat strīdu par ticību izpausmēm, tā sauktām konfesijām, pāvesta lomu vai konkrētu priesteru dzīves stilu kontekstā, es mēģināju norādīt saskaņā ar šo tekstu, ka Baznīcas dzīves centā ir patiesība par Jēzu Kristu un Viņa kā mūsu Pestītāja misiju?
  • Vai mēģināju kādam “atvērt acis”, ja viņš bija ieļaunojies no Baznīcas ganiem vai vispār no kādiem ticīgajiem, skaidrojot, ka tādējādi viņš apstājas uz cilvēka vājuma, nepilnības un grēka, bet viņa sirds skatiens nesniedzas līdz Kristum?  
  • Vai man ir skaidrs, ka ne visas cilvēka morālajai dzīvei vajadzīgas norādes, kā arī ne visas ticības patiesības (piemēram, par Jaunavas Marijas bezvainīgo ieņemšanu) atrodamas Bībelē, un tieši tāpēc Dievs bija iedibinājis Baznīcu un Baznīcas maģistēriju, lai pāvesti, bīskapi un priesteri skaidrotu mums Evaņģēliju mūsdienās un mūsu dzīves aktuālajos apstākļos; lai rādītu, atklātu mums JēzusKristu laikā, kurā mēs dzīvojam?
  • Kāda ir mana mīļākā (visvairāk manu sirdi barojošā) grāmata par Jēzu un Viņa dzīvi?
  • Vai esmu gatavs kādam, kas jautā par Jēzu  Varbūt Jozefa Racingera (pāvesta Benedikta XVI) triloģija “Jēzus no Nācaretes”? 
• Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņam: Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asins tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas debesīs.
  • Šis pants liek jautāt par manas sirds pārliecību par to, ka Baznīca ticības un morālās dzīves lietās ir un būs nemaldīga. Pamanīsim, ka te ir runa nevis par konkrētu vienu priesteri vai bīskapu, bet par Baznīcu. Tad Baznīcas nemaldība no visiem ticīgiem prasa paklausību Baznīcas maģistērijam. Lai šis punkts ir vēl skaidrāks, citēsim atbilstošu katehisma punktu: 
    • “Šo nemaldību Romas pāvests, bīskapu kolēģijas vadītājs, gūst jau no sava uzdevuma, jo viņš ir virsgans un augstākais mācītājs visiem ticīgajiem, viņa pienākums ir stiprināt savus brāļus ticībā, ar galīgu aktu viņš pasludina kādu doktrīnas patiesību, kas skar ticību un tikumus [..]. Baznīcai apsolītā nemaldība piemīt arī bīskapu kolēģijai, kad tā vienotībā ar Pētera pēcteci pilda savu augstākā maģistērija funkciju”, it īpaši vispārējā koncila laikā. Ja Baznīca, pildot augstākā maģistērija funkciju, liek priekšā ticēt kādai patiesībai “kā Dieva atklātai” un kā Kristus mācībai, tad “ticības paklausībā šīs definīcijas jāpieņem”. Šī nemaldība “sniedzas tikpat tālu, kā pats dievišķās Atklāsmes mantojums”.”(KBK 891)
  • Vai mana sirds labprāt klausās tajā, ko Baznīca māca ticības un morālās dzīves kontekstā? Vai es varu norādīt uz konkrētu Baznīcas maģistērija dokumentu, kas īpaši līdz šim ietekmēja manu ticību un manu dzīvi?
  • Kura no pāvestiem mācība ir vistuvākā manai sirdij? 
• Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. 19. Un es tev došu debesvalstības atslēgas.
  • Vai šis teksts man ir pietiekošs, lai uz tā balstoties, es saprastu, ka pāvestam, kā redzamajai virs šis zemes Baznīcas galvai ir atsevišķa un neaizvietojama loma apustuļu kolēģijā?
  • Vai man kādreiz bija uzdevums paskaidrot pāvesta kā svētā Pētera pēcteča lomu tiem, kas nepieder katoļu Baznīcai un neatzīst pāvestu? Uz kādiem Bībeles tekstiem (ieskaitot šo fragmentu), uz kādiem Baznīcas mācības fragmentiem es centos norādīt šādu jautājumu kontekstā?
  • Vai sakarā ar šo tēmu man ir pazīstams katehisma mācības sekojošs punkts: 
    • “Nosaukdams Sīmani par Pēteri [aram. kefa – klints], Kungs vienīgi viņu darīja par Baznīcas klinti. Viņš uzticēja Pēterim Baznīcas atslēgas un iecēla viņu par ganu visam ganāmpulkam. “Taču, bez šaubām, ka šis Pēterim uzticētais uzdevums atraisīt un saistīt tika dots arī apustuļu kolēģijai, kas ir vienota ar savu vadītāju.” Šis Pētera un pārējo apustuļu pastorālais uzdevums pieder pie Baznīcas pamatiem. To turpina veikt bīskapi, kuru vidū pāvestam ir pirmā vieta.” (KBK 881)?   
    • Vai es apzinos savu vietu manā draudzē, vispārējā Baznīcā, Dieva Sirdī? Vai es varētu teikt, ka ticības gaismā es jau esmu atklājis savu aicinājumu?  
• Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs. 
  • Kādā veidā es līdz šim biju izpratis patiesību, ka Pēterim ir dotas debesvalstības atslēgas un vara sasiet vai atraisīt virs zemes (un tā arī būs Debesīs)? Vai šī mana izpratne pilnībā saskan ar sekojošo katehisma mācības punktu: 
    • “Jēzus ir piešķīris Pēterim īpašu autoritāti: “Es tev došu debesu valstības atslēgas; un ko tu sasiesi virs zemes, tas būs sasiets arī debesīs, un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16, 19) “Atslēgu vara” nozīmē autoritāti pārvaldīt Dieva namu, kas ir Baznīca. Jēzus, “Labais Gans” (Jņ 10, 11), pēc savas augšāmcelšanās ir apstiprinājis šo amatu: “Gani manas avis.” (Jņ 21, 15-17) Vara “saistīt un atraisīt” nozīmē autoritāti atlaist grēkus, izteikt spriedumus, kas attiecas uz Baznīcas mācību, un pieņemt Baznīcai saistošus disciplinārus lēmumus. Šādu autoritāti Baznīcai Jēzus uzticējis ar apustuļu un īpaši ar Pētera sūtības starpniecību. Vienīgi Pēterim Viņš tiešā veidā uzticējis valstības atslēgas.” (KBK 553)?  
  • Vai man ir skaidrs, ka pēc Jēzus parauga jau no kristības brīža katrs ticīgais un arī visa Baznīca tiek aicināta pildīt Kristus trīskārtējo sūtību, jo kā atgādina Baznīca, mācot par kristību jau “jaunkristītais ir kļuvis par kristieti, tas ir, Svētā Gara “svaidīto”, iekļautu Kristū, kurš ir svaidīts par priesteri, pravieti un karali” (KBK 1241)? Citos vārdos – runa par “mācīšanas, svētdarīšanas un pārvaldes funkcijām” → “Baznīcā pastāv daudzveidība kalpošanā, bet vienība sūtībā. Apustuļiem un to pēctečiem Kristus uzticēja mācīšanas, svētdarīšanas un pārvaldes funkcijas, kas jāpilda Viņa vārdā un Viņa spēkā.” [KBK 873]). 
  • Ja Kristus ir pravietis, priesteris un karalis, un tad Baznīca (attiecībā uz Dieva tautu) māca, svētdara un pārvalda, kurš tad no šiem uzdevumiem visskaidrāk īstenojas manā dzīvē? Kādās jomās? Vairāk manas ģimenes vai tomēr draudzes kontekstā?  
• Tad Viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai nevienam nesaka, ka Viņš ir Jēzus Kristus. 
  • Kurš no Jēzus veiktajiem brīnumiem man šķiet vislielākais? 
  • Vai es apzinos, ka augšāmcelšanās  vispilnīgākā veidā atklāj Kristus dievišķo dabu un dievišķo spēku? Vai es saprotu, ka tieši tāpēc Jēzus neatļāva runāt par sevi, par savu identitāti (kaut pēc tikko veiktiem lieliem brīnumiem), kamēr nebija notikusi augšāmcelšanās?
  • Vai arī manā dzīvē gadījies aizliegt kādam runāt citiem par mani – kādiem dzīves notikumiem vai maniem izteicieniem, zinot, ka tolaik tie nebija spējīgi saprast un pieņemt patiesību? 

↑

• 30.08.2026. •

• Mt 16, 21–27 •

↑

 

Rakstu vieta: Mt 16,21-23

• Paralēlās vietas: 

• Mk 8,31-33 → Lk 9,22

Līdzīga tēma:

• J 6,70
• Mt 17,22-23 → Mk 9,30-32 → Lk 9,43b45 → J 7,1
• Mt 20,17-19 → Mk 10,32-34 → Lk 18,31-34 

• Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 16,21 par.: Mk 2,10.28; 8,38; 9,9.12; 10,45; 13,26; 14,21.41.62 par.; Mt 8,20 par.; 11,19 par.; 12,32 par.; 12,40 par.; 24,27.37.39.44 par.; 10,23; 13,37.41; 25,31; 26,2; 16,13.28; 18,11; 19,28; Lk 17,22; 18,8; 19,10; 21,36; 22,48; 6,22; 9,56; 12,8; J1,51; 3,13n; 5,27; 6,27.53.62; 8,28; 9,35; 12,23.34; 13,31; Apd 7,56; Ps 118,22; Mk 12,10; Mt 21,42; Mt 9,15; Mk 2,20; Mt 12,40; 17,12; Mk 9,12; Mt 20,22; Mk 10,38; Mt 26,2.24; Mk 14,27n; Lk 22,22; Mt 26,45.54; Lk 12,50; 13,32n; 18,32n; 22,15.37; 23,11; 24,26; J 3,14; 11,51; 12,32n; 16,16nn; Mk 11,27; 14,43.53; 15,1; Mt 27,41; Mk 11,18; 14,1; 15,31; Mt 26,57; Apd 6,12; Lk 20,19 utt.; Mt 27,63; Lk 24,7.46; J 2,19.21; 2,23n; 3,15; 4,10; 12,40; Apd 10,40; 1 Kor 15,4; Mt 12,40; Os 6,2; 2 Ķēn 20,5.8.
• Mt 16,22 par.: 1 Kor 1,23; 2 Ķēn 20,20; 23,17; 1 Hr 11,19; 2 Mak 2,21.
• Mt 16,23 par.: Is 8,14; Kol 3,2; Gal 3,13; Ps 9,4; J 6,66; 18,6; 20,14; 1 Ķēn 11,14.

Rakstu vieta: Mt 16,24-28

• Paralēlās vietas: 

• Mk 8, 34 – 9,1 → Lk 9,23-27 → J 12,25

Līdzīga tēma:

• Mt 10,38-39 → Lk 14,27 
• Mt 10,33 → Lk 12,9 
• Lk 17,33 
• J 21,20-23
• J 8,51-52
• 2 Tim 2,12

• Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 16,24 par.: Mt 10,24n; 1 P 2,21.
• Mt 16,25 par.: Lk 12,33; J 12,25; Atkl 12,11.
• Mt 16,26 par.: Sīr 10,28n; Flp 3,8; Jk 4,13; Ps 49,8n; Sīr 26,14.
• Mt 16,27 par.: Dan 7,13; Mk 13,26n; Mt 24,30n; 13,41; 1 Tes 1,7; Ps 62,13; Sak 24,12; Sīr 35,24 (32,22); J 5,29; Rom 2,6; 6,4; 2 Kor 11,15; 1 Kor 3,13; 2 Tim 4,14; 1 P 1,17; Atkl 2,23 utt.
• Mt 16,28 par.: Mt 10,23; 24,29n; Mk 13,30; Lk 21,32; Mt 26,73; J 3,29; Apd 22,25.

↑

 

 

↑

 

Pastarā dienā

Kas par dīvainību
– aizliegt riekstkodim
virzīt pie rieksta garšas?!

Kas par cietsirdību
– aizmūrēt cilvēku
šīs pasaules pelēcībā?!¹

Kas par neizpratni
– neļaut Krustam
atvērt laika Varavīksni?!²

Tāpēc es baidos,
ka rieksti, varavīksne
un Sābas karaliene
notiesās tevi pastarā dienā…³

pr. Pāvils

________________________

Piezīmes:

1. Sal. Mt 16, 26.
2. Sal. Mt 16, 21-22.
3. Sal. Mt 12, 42.

↑

 

• Fragmentā Mt 16, 13-20 atrodas divi svarīgi panti: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” un „Tad Viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai nevienam nesaka, ka Viņš ir Jēzus Kristus.”  Šajā fragmentā – Mt 16, 21-27 – ir šo divu akcentu turpinājums un zināmā mērā paskaidrojums. Proti, Jēzus toreiz aizliedza sludināt, ka Viņš ir Dieva Svaidītais (Kristus), jo šī apzīmējuma pilnā izpratne atmirdzēs vien pēc Viņa ciešanām un pēc augšāmcelšanās (sal. J 8, 28a: „Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs atzīsiet, ka ES ESMU!” ).
  • Cik lielā mērā es esmu pacietīgs patiesības par sevi, par citiem, par pasauli, par Dievu meklēšanā, zinot, ka ir lietas, kuru pilnā jēga un nozīme atklājas tikai pēc kāda laika?
  • Vai esmu piedzīvojis tādas ciešanas, par kuram es varētu teikt, ka pateicoties tām, esmu pietuvojies Dievam vai esmu pārliecinājies par kādām līdz šim neatklātām dzīves patiesībām? 
• 21. No tā laika Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem,
  • Kā man šķiet, kāpēc vajadzēja skaidrot mācekļiem, ka Kristum būs jācieš, ja ticīgiem jūdiem bija pazīstami vairāki pravietojumi, kas uz to norādīja? Pietiek pieminēt slavenās „Kunga kalpa dziesmas” no pravieša Isaja grāmatas (sal.: Is 42, 1-9; 49, 1-7; 50, 4-11; 52, 13 – 53, 12).
  • Kāda(s) persona(s) visvairāk paskaidroja man līdz šim par Jēzu Kristu un par svarīgām ticības patiesībām? Vai tas ir bijis kāds no garīdzniekiem vai konsekrētām personām, vai tomēr kāds no lajiem?
  • Kā es saprotu cilvēka neizpratni, sirds kūtrumu un kādu kurlumu, zinot, ka par savām ciešanām Jēzus runāja skaidri un atklāti (vismaz trīs reizes – sal.: Mt 16, 21-23; 17, 22-23; 20, 17-19), tomēr neņemot to vērā, apustuļi strīdējās savā starpā par to, kas no viņiem ir lielākais un pirmais šajā kolēģijā (sal. Mk 9, 33-34) vai arī prasīja sev pirmās vietas Kristus valstībā (sal. Mt 20, 20-28)?
  • Vai man gadījies kādam cilvēkam skaidrot ciešanu jēgu? Kādā veidā esmu to darījis? Vai lietoju kādus citātus no Bībeles? Vai norādīju uz Jēzus Pashu (ka Viņš līdz augšāmcelšanās noslēpumam gāja ciešanām un krustam cauri)? Vai skaidrojot par ciešanu jēgu, norādīju uz kādu no Dieva svētajiem – uz viņu dzīvi vai uz viņu uzrakstīto? 
  • Vai man ir pazīstams un saprotams senais teiciens „Per aspera ad astra” ? (kas nozīmē: caur ērkšķiem (grūtībām) uz zvaigznēm). Uz ko savā dzīvē, uz kādām situācijām vai uz kādām dzīves vērtībām es norādītu, lietojot šī teiciena jēgu?  
• ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un rakstu mācītājiem, un augstajiem priesteriem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties.
  • Vai šajā pantā klātesošais darbības vārdu sabiezinājums („vajag iet”, „daudz ciest”, „tikt nonāvētam”, „augšāmcelties”) pārliecina mani, ka dzīve, mīlestība un ticība nesastāv tikai no domām vai izjūtām un atbilstoši tam – nopūtām, bet no aktīvas darbības, no konkrētiem lēmumiem?  
• 22. Un Pēteris, ņēmis Viņu savrup, sāka Viņam aizrādīt, sacīdams: Nost to no Tevis, Kungs! Lai tas ar Tevi nenotiek!
  • Zinot, kādiem vārdiem Dieva Dēls lūdzās Olīvdārzā („Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” – Mt 26, 39), vai es varu pieņemt, ka ar vārdiem „Nost ciešanas no manis! Lai tas ar man nenotiek!” lūgtos Pēteris, ja viņš būtu Jēzus vietā?
  • Lasām, ka Pēteris aizrādīja Jēzum, un zinām, ka Olīvdārzā viņa stāja nebija izmainījusies un viņš mēģināja aizstāvēt un pasargāt Jēzu no ciešanām. Kaut sinoptiķi (Mt 26,51; Mk 14,47; Lk 22,50) neatklāj, kurš no apustuļiem gribēja tādā veidā – izmantojot zobenu – aizstāvēt Dieva Dēlu, tomēr sv. Jānis skaidri norāda, ka tas bija Pēteris (sal. J 18, 10.26). Vai man ir skaidrs, kad Pētera izpratne par Kristu un ciešanu un krusta vajadzību, nepieciešamību mainījās?
  • Ja Kristus paklausītu Pētera piedāvājumam izbēgt no ciešanām, izvairīties no krusta, „kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek” (Mt 26, 54) – kā par to jautāja Pēterim pats Jēzus? Kāda man ir fantāzija par to, kas tad notiktu, kā izskatītos pasaule, ja Jēzus Kristus nebūtu cietis un nenomirtu par mums pie krusta?
  • Vai man ir gadījies būt situācijā, kad no mana lēmuma ir atkarīgs kāda cilvēka liktenis un ciešanas, kas ar to saistījās? Ja jā – vai tas ir bijis mana grēka vai tomēr patiesības, taisnības un objektīvi labā kontekstā?
  • Kādas emocijas, kādas domas izraisa manī sv. Pētera, kurš aizrādīja Jēzum par ciešanām, teiktais: „Labāk, labu darot, ciest, jo tāds ir Dieva prāts, nekā darīt ļaunu. Jo arī Kristus vienreiz mūsu grēku dēļ miris. Taisnīgais par netaisnīgajiem, nonāvēts gan miesā, bet atdzīvināts garā, lai mūs upurētu Dievam.” (1 P 3, 17-18)?
  • Evaņģēlijs norāda, ka šajā fragmentā (Mt 16, 21-27) aprakstītie notikumi seko laikam, kad Jēzus mācīja lūgties ar vārdiem: „Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds! Lai atnāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” (Mt 6, 9-10). Vai es domāju, ka Pēteris nebija spējīgs to saprast un tad jautāt, kur beidzas Debesu Tēva griba un kur sākas viņa (cilvēka) griba? 
  • Kādā veidā es pats spēju atšķirt robežas starp savu gribu, otra cilvēka gribu un Dieva gribu? Vai es to varu vienmēr veikt viens pats, vai tomēr izmantoju otra cilvēka (vai arī kopienas) un garīgās Dieva gaismas palīdzību?  
• 23. Viņš pagriezās un sacīja Pēterim: Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību, jo tu nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs.
  • Kā es saprotu, no kurienes Jēzus teiktajos vārdos: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls… Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debesvalstības atslēgas.” (Mt 16, 17-19a) un „Atkāpies no manis, sātan! Tu esi man par apgrēcību…” (Mt 17, 23) parādās tik milzīga atšķirība starp patiesībām par Pēteri?!
  • Vai arī man gadījies būt dzīves vai ticības kalnos un pēc īsa laika grēka un ļaunā ielejās? (Kādu iemeslu dēļ tas notika?) 
  • Kā es skaidrotu faktu, ka Jēzus vārdu gaismā cilvēka griba varētu būt identiska ar ļaunā gara gribu? Kam vajag notikt, lai cilvēks savā domāšanā un savos lēmumos pildītu ne tikai sevis paša, cilvēka gribu, bet jau velna gribu? Līdzīgi tam var jautāt, vai man ir skaidrs, kam jānotiek, lai cilvēks savā domāšanā un savos lēmumos pildītu ne tikai sevis paša, bet tieši Dieva gribu?
  • Kādās situācijās es pats būtu spējīgs teikt otram cilvēkam: „Ej prom no manis, jo tu domā kā sātans!” ? Vai tomēr man tas šķiet vispār nepieļaujams mūsdienās un manā dzīvē?  
  • Vai man ir skaidrs, ka tik barga Jēzus reakcija saistījās ne tikai ar Kristus mīlestību uz savu Tēvu un Viņa gribu (kas mīl, grib izpildīt tā vēlmi, ko viņš mīl), bet arī ar Dieva mīlestību uz cilvēku (tai skaitā – Pēteri)? Citos vārdos: sekošana Pētera piedāvājumam ne tikai mazinātu Kristus mīlestību uz Tēvu, bet arī neļautu īstenoties Dieva mīlestībai uz mums, grēciniekiem. 
  • Vai šo pantu es papildinātu ar teikto no Bībeles „Manas domas nav jūsu domas jo cik augstu debesis ir pāri zemei…
• 24. Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!
  • Kādos apstākļos man gadījies ņemt un nest kāda cita cilvēka krustu, nevis savējo?  
  • Uz kādām dzīves izpausmēm, uz kādām stājām es norādītu, kā uz tām, kas visvairāk prasa, lai es tos „piesistu krustā” vai tajā aizliegtu sevi?  
  • Vai Kunga Jēzus aicinājums: „Ja kas grib man sekot…” man šķiet vienojams ar sv. Pāvila teikto „Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un vērojiet tos, kas pēc mūsu parauga dzīvo!”  (Flp 4, 17) un citā vietā „Esiet sekotāji man…”  (1 Kor 11, 1a)? Kad es varētu sekot konkrētam cilvēkam, lai tas nepretotos sekošanai Kristum? 
• 25. Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs.
  • No bērnības esam mācīti, ka vajag ēst, lai dzīvotu, vajag rūpēties par savu veselību un tamlīdzīgi. Kā tad es saviem bērniem, audzēkņiem vai draugiem varētu paskaidrot Jēzus teikto: „Kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs.” ?
  • Kādi ir man vislabāk pazīstamie Dieva svētie, kas zaudējuši savu dzīvību Jēzus dēļ? Vai es varu sīkāk paskaidrot, kādos dzīves apstākļos viņi ir zaudējuši dzīvību Jēzus dēļ? 
• 26. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu? Vai kādu izpirkumu cilvēks dos par savu dvēseli?
  • Vai kāds man kādreiz ir pajautājis, kāda ir cilvēka dvēseles cena?
  • Vai šis pants (Mt 16, 26) un jau Vecajā Derībā teiktais „Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem,- lai tas dzīvotu mūžīgi un kapu neredzētu.” (Ps 49, 8-9), pārliecina mani, ka katram vajadzētu domāt par „cenu”, kuru par mums bija „samaksājies” Jēzus Kristus? 
  • Šīs tēmas kontekstā Sv. Pēteris saka: „Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgu zeltu un sudrabu no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota, bet ar Kristus, neaptraipītā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm…” (1 P 1, 18-19). Vai man ir zināmi vēl kādi citāti, kas skaidro, cik ārkārtīgi dārga ir cilvēka dvēsele un tās pestīšana no grēkiem, pestīšana mūžīgajai dzīvei? 
• 27. Jo Cilvēka Dēls nāks ar saviem eņģeļiem sava Tēva godībā, un tad Viņš atdos ikvienam pēc tā darbiem.
  • Cik lielā mērā mēģinājums salīdzināt manas dzīves darbu vērtību ar Jēzus Kristus krusta upura vērtību man šķiet jēdzīgs? 
  • Zinot, ka Baznīca runā par sešām patiesībām, kuras visiem cilvēkiem jāzina un jātic, un ka ceturtā no tām saka: „Dievs ir taisnīgs: par labiem darbiem atmaksā debesīs, bet par ļauniem soda ellē.”, esmu spējīgs šo mācību savienot ar patiesību par Dieva neizmērojamo žēlsirdību?
    • Ja šī patiesība būtu kādam nepietiekoši saprotama, tad lasīsim katehisma punktus:
    • KBK 678: „Sekojot praviešiem un Jānim Kristītājam, Jēzus pats pasludināja Pēdējās dienas tiesu. Tad tiks celta gaismā ikviena cilvēka rīcība un sirds noslēpumi. Tad tiks tiesāta noziedzīgā neticība, kura noniecināja Dieva dāvāto žēlastību. Attieksme pret tuvāko atklās, vai žēlastība un dievišķā mīlestība tika noraidīta vai pieņemta. Jēzus Pēdējā dienā teiks: „Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40)”
    • KBK 679: „Kristus ir mūžīgās dzīves Kungs. Pilnīgas tiesības izteikt galīgo spriedumu par cilvēku darbiem un sirdīm pieder Viņam kā pasaules Pestītājam. Šīs tiesības Viņš „ieguva” caur savu Krustu. Arī Tēvs „visu tiesāšanu ir atdevis Dēlam” (Jņ 5, 22). Taču Dēls nav nācis, lai tiesātu, bet gan lai glābtu un dāvātu dzīvību, kas ir Viņā pašā. Noliedzot žēlastību šajā dzīvē, ikviens jau pats sevi tiesā, saņem pēc saviem darbiem un var pat sevi pazudināt uz mūžiem, atraidot mīlestības Garu.”  
  • Kādas domas vai arī emocijas izraisa manī katru svētdienu (un Baznīcas lielajos svētos) teiktais apliecinājums: „Es ticu uz vienu Kungu Jēzu Kristu, vienpiedzimušo Dieva Dēlu…, [kurš] atkal godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos…” ?
  • Vai doma par Dievu, kurš visu redz: gan manas sirds labās domas un darbus, gan visu ļaunu, kas kādreiz no tās iziet, mudina mani vairāk uz paļāvību Dievā un mobilizē pie ticības un mīlestības pilniem darbiem, vai tomēr vairāk veido manī bailes, uztraukumu, vai arī izmisuma sajūtu?
  • Kā es „cīnos” ar viltus praviešiem, kas ik pēc kāda laika parādās, sludinot konkrētu pasaules gala datumu? Vai pie šādām sarunām es lietoju Evaņģēlija patiesību: „Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet par šo dienu vai stundu neviens nezina: ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, tikai Tēvs. Skatieties, esiet modri un lūdziet Dievu, jo jūs nezināt, kad tas laiks būs. (Mk 13, 31-33).
  • Vai es esmu sastapies ar cilvēkiem, kas vēstījumu par pasaules galu uztver kā pasaciņu bērniem? (Kā es mēģināju palīdzēt viņiem atrast patiesību par laika nobeigumu un par mūžību Dieva priekšā?) 
  • Virs šīs zemes par cilvēka darbu un visādām precēm mēs pārsvarā maksājam ar naudu. Kā es iztēlojos „samaksu” pie Dieva Debesīs, par ko svētais Pāvils rakstīja sekojoši: „Ko acs nav redzējusi ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Un Dievs mums to atklāja caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, pat Dieva dziļumus.” (1 Kor 2, 9-10). Vai Svētais Gars man jau kādā mērā ir atklājis šo „atalgojumu”?

↑