Kāpt kalnā

• Kā var saprast, svētā Matēja uzrakstītajā Evaņģēlijā notikumu hronoloģija nav galvenā. Acīmredzami viņš vēlas uzsvērt saikni starp Jāni Kristītāju un Jēzu, kā arī faktu, ka par Jēzus likteni „pravieto” tas, kas notiek ar Viņa priekšgājēju —  mocekļa nāve.

13.

• Tiešais iemesls Jēzus aiziešanai no savas iepriekšējās kalpošanas vietas bija ziņas par Jāņa Kristītāja nāvi. Iespējams, ka Jēzus, jūtot pēc šādas ziņas saņemšanas zināmu sirds smagumu, vēlējās kādu laiku palikt viens. Bet ļaudis Viņu ātri atrada un sekoja Viņam no vienas vietas uz otru.

14.–16.

• Kad Viņš pārcēlās uz ezera otru pusi, ieraudzīja daudz slimu cilvēku. Viņam noteikti bija jāpavada visa diena, tos dziedinot. Vakarā pienāca apustuļi un lika Viņam sūtīt ļaudīm uz to mājām, jo vientuļajā vietā, kur viņi līdz tam bija uzturējušies, nebija nekā, ko ēst, un nebija, kur pārnakšņot.
• Ne pirmo reizi Jēzum bija cits, pat pārsteidzošs viedoklis par to, kas būtu jādara: neļāva ļaudīm aiziet, bet pavēlēja apustuļiem tos pabarot. Cik gan apmulsuši apustuļi noteikti bija, dzirdot: „Viņiem nav jāiet; dodiet jūs viņiem ēst!”

17.–19.

• Apustuļu atbilde, ka viņiem ir tikai piecas maizes un divas zivis, neapšaubāmi bija paredzēta, lai atrunātu Jēzu no mēģinājuma pabarot visu ļaužu pulku tuksnesī. Kā gan viņi varēja pabarot (vismaz) piecu tūkstošu cilvēku lielu pūli ar šādiem pārtikas „krājumiem”? Jēzus ar visu savu neatlaidību pavēlēja atnest to, kas viņiem bija, svētīja tās un tad pavēlēja mācekļiem izdalīt maizes un zivis visiem ļaudīm. Šāda veida pasniegtai mācībai (bez vārdiem) varēja sekot vismaz divi augļi, divas stājas:
  • 1) ir vērst upurēt ar paļāvību Dievam to, kas mums ir, nemeklējot bagātību pēc šīs pasaules izpratnes; Viņā acīs vairāk vērtīga ir paļāvīga sirds, nevis lieli resursu krājumi;
  • 2) Dievam, kas taču ir visa Radītājs un kas radīja no nekā, vienīgi ar savu vēlmi, ar savu vārdu, pietiek ar jebko, ko upurētu cilvēks, lai Viņš savā varenība upurētas dāvanas pavairoja, vai izmainīja to kvalitāti un vērtību (salīdzini: paklausība un brīnumainā zveja → Lk 5, 4–11; paļāvība, paklausība  un ūdens pārveidošana vīnā → J 2, 1–11)

20.–21.

• Pēc Jēzus veikta brīnuma izrādījās, ka visi ēda un bija paēduši. Turklāt no piecām maizēm, kad visi bija paēduši, tika salasīti divpadsmit grozi, pilni ar druskām.
• Ņemot vērā faktu, ka ar tika maziem resursiem tika pabarot pūlis, kā arī faktu, ka bija daudz pārpalikumu, to, kas noticis, būtu jāuzskata par ārkārtīgi lielo brīnumu. Var teikt — divkārtīgo brīnums: pārtīkas pavairošana kā tāda un Dieva žēlastības dāsnums, par ko liecina minētie pārpalikumi.  
• Šajā brīnumainās maizes pavairošanā mums vajadzētu saskatīt pamācību, par to, ka cilvēkiem nekad netrūks nepieciešamo līdzekļu iztikai, ja Jēzus būs viņu vidū un ja tiks uzturētas draudzīgās, paļāvības pilnas attiecības ar Viņu.
• Šajā brīnumā var atrast  vēl vienu slāni. Jēzus, kas dod maizi izsalkušajiem pūļiem, ir arī Baznīcas ikona, jo Tā līdz pasaules beigām baros savus bērnus ar Dieva Vārdu (sal.: „Ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no Dieva Vārada…”), kā arī ar ne mazāk brīnumaino barību, kas ir pats Kristus paslēpts Euharistijas noslēpumā (zem maizes un vīna zīmēm). Tāpēc citā vietā Viņš tik droši apliecināja: „Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.” (J 6, 47–52).