Kāpt kalnā

• 1.11.2026. •

• Mt 5, 1–12 •

↑

↑

 

↑

 

Rakstu vieta: Mt 5, 1-2

Paralēlās vietas:

• Mk 3, 7-13a → Lk 6, 17-20a

Līdzīga tēma:

• Mt 14, 35-36
• Mt 8, 16-17

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 5, 1 par.: Mt 15,29; 24,3; Lk 6, 17; Mt 10,1; Apd 8,35; 10,34; Dan 10,16; Īj 3,1…

Rakstu vieta: Mt 5, 3-12

Paralēlās vietas:

• Lk 6, 20b-23

Līdzīga tēma:

• Lk 6, 25-26
• 1 P 3, 14
• 1 P 4, 14 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 5, 1 par.: Mt 15,29; 24,3; Lk 6, 17; Mt 10,1; Apd 8,35; 10,34; Dan 10,16; Īj 3,1…
• Mt 5,3 par.: Mt 13,16; Lk 10,23; Mt 16,17; Lk 1,45; Mt 24,46; Lk 12,43; Lk 14,14-15; Mt 11,6 par.; Lk 11,28; J 20,29; 13,17; Lk 11,27; 23,29; Is 61,1; 57,15; 66,2; Ps 9,18; 33,18; 40,18; Sīr 25,9-12; 1 Kor 1,27-28, Jek 2,5; Mt 11,5 par.; Mt 19,21 par.; Mt 26,11 par.; Mk 12,43 par.; Mt 26,9 par.; Lk 4,18; 14,13.21; 16,20.22; 19,8; J 12,5-6; 13,29; Ps 9,13; 35,10; Is 49,13; Mt 19,14 par.; 4,17 par.; 10,7 par.; 11,1 par.; 13,11 par.; 19,14 par.
• Mt 5,4: Is 61,2-3; Ps 126,5-6; Atkl 7,16-17; 21,4; Lk 16,25; 2,25.
• Mt 5,5: Ps 37,11; Is 61,1; Mt 3,15; 5,20; 6,33; 11,29; Rom 4,13; Rad 15,7; At 4,38; 49,10; 2 P 3,13; Lk 1,53; Ps 107,2; 42,1-3; 63,1; Atkl 7,16-17.
• Mt 5,6 par.: Ps 107,5-; Am 8,11; Sīr 24,28-29(21-); Is 55,1 utt..; Jer 31,25; Bar 2,18; Sak 21,20.
• Mt 5,7: Jk 2,13; Mt 9,13; 12,7; 23,23; 18,33; Sak 14,21; 17,5 (LXX).
• Mt 5,8: Ps 24,4; 51,12; 73,1; Ef 6,5; Kol 3,22; 1 Tim 1,5; 3,9; 2 Tim 1,3; 2,22; 1 P 1,22; Jk 4,8; 5,44; 1 J 3,2-3; Atkl 22,4.
• Mt 5,9: Kol 1,20; Rom 9,26; 14,19; Ebr 12,14; Jk 3,18; 1 P 3,11; Ps 34,15; Sak 10,10 (LXX); Mt 5,23-24; Mk 9,50; At 14,1; Os 2,1; Mt 5,19.45; Mk 11,17; Lk 20,36.
• Mk 5,10: Jk 1,2; 1 P 3,14.
• Mt 5,11 par.: Mt 10,22; Is 51,7; J 16,2; Apd 5,41; Jk 2,7; 1 P 4.12-14.
• Mt 5,12 par.: Rom 5,3; Jk 1,2; 1 P 1,6; 4,13; Atkl 19,7; 22,12; Rad 15,1; Ebr 11,33-; Mt 5,44; 23,30-31; Apd 7,52; Jk 5,10-11.

↑

 

↑

 

   

↑

 

1.XI.

Tas tikai
galaktikas spirālzars,
bet mums – Piena Ceļš.

Tie ir
vienkārši cilvēki,
bet mums – Debesu svētie.

Ko darīsi,
lai Tava sirds
būtu mums viena no zvaigznēm?

pr. Pāvils Kamola

↑

• 8.11.2026. •

• Mt 25, 1–13 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 12,35-38 

Līdzīga tēma:

• Lk 13,25-28
• J 13,4-5.12-17
• Mt 25,20b-21
• Lk 17,7-10
• 1 Tes 5,2
• Atkl 16,15
  

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 25,1: 1 Mak 9,37.39; Tob 11,16; Mt 9,15.
• Mt 25,2: Mt 7,24-26.
• Mt 25,5: Mt 24,48; 25,19; Lk 12,45.
• Mt 25,8: Sak 13,9; Īj 18,5.
• Mt 25,10: Mt 22,1-14; Is 22,22; Lk 13,25; Atkl 3,7.
• Mt 25,11: Mt 7,21-; Lk 7,25.
• Mt 25,13 par.: Mt 24,36.42.44.50; 26,38-41; Mk 13,36; 1 Tes 5,6.

↑

 

↑

 

1 Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. 

• Vai es atceros, kad pirmo reizi  apzinājos, ka Dievs, Viņa Baušļi, Svētā Baznīca un jebkura ticīgā cilvēka dzīve saistās ar pamat patiesību, ka DIEVS IR MĪLESTĪBA (1 J 4, 8.16) un tieši tāpēc tik bieži Svētajos Rakstos (arī šajā fragmentā) ir runa par līgavaini, līgavu, kāzām, laulāto uzticību? 
• Kādu iespaidu manī atstāj savienojums: 10 jaunavas – 10 Dieva Baušļi? Vai esmu pārliecināts, ka cilvēku, kas cenšas izpildīt Dieva Baušļus, var salīdzināt ar līgavu, kuras sirds ir gaismā, un tā viegli atrod savu Dievu un sastopas ar Viņu?
• Kura no Jēzus līdzībām par Dieva Valstību kā kāzām mani uzrunā visvairāk: šī – Mt 25,1-13 vai tomēr  Mt 22, 1-14? Kā es varētu paskaidrot radīto iespaidu? 

2 Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. 3 Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. 4 Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos.

• Kādas domas, iztēle manī ir  attiecībā uz secību: eļļa → lukturis → līgava?
• Vai man ir skaidrs, kad es pats un mana dvēsele kļuva par Dieva līgavu? Vai notikums, ar kuru sākas šis stāsts, identificējas ar brīdi, kad to pilnīgi apzinājos, vai tomēr apziņa par mani kā Dieva līgavu atnāca (daudz) vēlāk? 

Ja lampu, lukturi es saprotu kā ticības simbolu, bet pašu eļļu – kā mīlestību, tad kādas konkrētas ticības izpausmes man nāk prātā pirmās, kas asociējas ar šo lukturi? Un kādas darbības nāk prātā pirmās kā tās, kas paslēptas eļļas simbolikā? 

• Vai esmu sastapies ar vienu no paskaidrojumiem, kas skan Baznīcas liturģijā (Breviārā, tekstos par svētajām jaunavām), ka eļļa ir konsekrēto Dieva personu uzticība, bet lukturis ir paša konsekrācija?

5 Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja.

• Kādus dzīves un ticības apstākļus es uztveru kā tos, kas prasa visintensīvāko esību nomodā? Vai citiem vārdiem: kā es saprotu – sakarā ar ko cilvēks visvieglāk padodas, iekrīt vienaldzībā, izmisumā vai vispār tiek novājināta viņa sirds pārliecība par dzīves un ticības jēgu? 
• Viena no Bībeles grāmatām, Dziesmu dziesma, ļoti spēcīgi runā par dvēseles attiecībām ar Dievu, lietojot līgavaiņa-līgavas tēlu. Vai es māku atrast sakarību (līdzību, atšķirību) starp vienu no minētajā grāmatā lasāmajiem pantiem, proti: “Es guļu miegu, bet mana sirds nomodā…” (Dz 5, 2), un šo fragmentu? 
• Vai es piekrītu, ka tā ir viena no Dieva pedagoģijas izpausmēm – aizkavēties, slēpties? Vai man ir skaidrs, uz ko tādējādi Dievs grib audzināt ticībā mani vai man līdzīgos? 
• Kā es pakomentētu seno teicienu: „Ilgas pastiprina mīlestību” ? Vai manā uztverē tā ir patiesība? Vai ir kādi atsevišķi apstākļi, kuros ilgas tā „strādā”, ka pastiprina mīlestību vai tomēr ir arī tādi, kuros ilgas dziest un nepastiprina mīlestību?  

6 Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim.

• Cik bieži es cenšos pateikties par Lielo Nakti, kurā Jēzus kā Dievišķais Līgavainis vispilnīgākā mērā bija izgājis mums pretī, lai apdāvinātu ar savu neizmērojamo un mūžīgo mīlestību? Protams, runa te ir par Jēzus ciešanām un nāvi pie krusta, uz kuru Viņš pats norādīja, sakot, piemēram, šajā vietā: „…šī ir jūsu stunda un tumsības vara.” (Lk 22, 53) un uz ko norādīts Baznīca Lieldienu himnā, kad vairākas reizes tiek slavēta šī Lielā Nakts, kas cilvēcei devusi pestīšanu.  
• Uz kādiem Dieva svētajiem es varētu norādīt, kā uz piemēriem, ka tiešām dzīves un/vai ticības naktīs viņi visspēcīgāk bija sastapušies ar Dieva žēlastību, piedzīvojuši neaprakstāmi dziļu tikšanos ar Viņu? 
• Vai es vispār zinu, ko garīgā teoloģija saka par ticības naktīm – kas tās ir, kā izpaužas, kāda ir to jēga? 
• Kādā veidā manī rezonē pavēle: „Izejiet Jēzum pretim!”? Vai tad nepietiek ar to, ka Dievs ir visur, ir visvarens un taču Viņš jau ir izdarījis „visu”, jo ir miris par katru no mums? Ko manā izpratnē nozīmē „iziet Dievam pretim”?  

7 Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. 8 Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. 9 Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. 10 Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. 11 Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! 12 Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu.

• Ko es varētu atbildēt cilvēkiem, kas jautājumos par viņu vājo ticības praksi, prombūtni Baznīcas dzīvē un reto sakramentu pieņemšanu aizbildinās ar savu radinieku ticību vai skaidro, ka atgriezīsies dzīves pēdējos gados vai pat pēdējā brīdī? Vai šī Evaņģēlija gaismā viņi var „gulēt mierīgi”?  
• Kādos vārdos es skaidrotu, kur atrodas robeža starp dalīšanos ticībā, liecinieku lomu, aizlūgumiem par konkrētiem cilvēkiem un viņu siržu atbilžu uz Dieva aicinājumiem nozīmi? Citiem vārdiem: kad ir iespējama dalīšanās ar mīlestības eļļu, kad tomēr ir nepieciešams iet pie „eļļas tirgotājiem”?  
• Kādu no sekojošiem elementiem es visvairāk uztveru kā „eļļas iepirkšanas” formu: formāciju vecāku mājās, katehēzi svētdienas skolā, piedalīšanos rekolekcijās, piedalīšanos formāciju un lūgšanu grupās, Dieva Vārda lasīšanu un meditāciju, garīgo vadību pie kāda priestera, Dieva svēto sakramentu izmantošanu, sadraudzību ar Dieva svētajiem? Vai mans tagadējais akcents šajā atbildē ir identisks ar manu pieredzi, tas ir, – vai tieši šis elements formēja „eļļu” manā sirdī līdzšinējos dzīves gados? 
• Vai tekstā izskanējušais fakts, ka „durvis tika aizslēgtas” un Kungs saka: „Patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu”, manā uztverē ir pretrunā ar vēstījumu par Dieva žēlsirdību vai tomēr skaidri man stāsta par Dieva taisnību, kas respektē cilvēka brīvību un viņa lēmumu dzīvot „bez eļļas”, kas, protams, nes  briesmīgas sekas? 
• Kad pēc mana prāta ir vislabākais laiks, lai iegādātos evaņģēlisko eļļu: bērnība, nobrieduma gadi, vecums vai tomēr es drīzāk teiktu, ka katrā no šiem dzīves posmiem ir jādomā par savas dvēseles lukturiem un tiem atbilstošu eļļu?  
• Evaņģēlijs saka, ka 5 no jaunavām bija gudras, 5 – negudras. Vai mūsdienās šī proporcija ir līdzīga? Un ko es domāju par šo proporciju, dzirdot Jēzus teikto: „Daudzi ieļaunosies, un viens otru nodos, un viens otru ienīdīs. Un radīsies daudzi viltus pravieši, un pievils daudzus. Un tāpēc mīlestība daudzos atdzisīs, jo netaisnība būs pārpilnībā. (…) Un ja šīs dienas nesaīsinātu, tad neviena miesa neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas saīsinās.” (Mt 24, 10-12.22)? Uz ko man norāda arī Jēzus Sirds uztraukums un jautājums: „Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?” (Lk 18, 8)
• Kādos vārdos es varētu atbildēt un skaidrot, ja kāds man jautātu, kas ir elle, kāda ir tās būtība? 

13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. 

• Vai šo Jēzus pamudinājumu es vairāk attiecinātu uz cilvēka dzīves noslēgumu un tam sekojošo tiesu vai arī pie jebkurām situācijām, kurās Dievs nāk pie mums ar savām žēlastībām, piedāvājumiem, aicinājumiem un kad gaida mūsu gatavību un mūsu atbildi?

↑

• 15.11.2026. •

• Mt 25, 14–30 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 19, 11-27

Līdzīga tēma:

• Mt 24,45-47; Lk 12,42-44
• Mt 13,12; Mk 4,25; Lk 8,18
• Mk 13,34

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 25,14-15:Mt 24,45-47; Rom 12,3.6-7; 1 Kor 7,7; 12,4-31.
• Mt 25,19:Mt 18,23; 24,48; 25,5.
• Mt 25,21 par.:Lk 16,10-12; Ebr 12,2.
• Mt 25,27 par.:Mk 11,15; Lk 16,5.
• Mt 25,28-29:Sak 9,9; Mt 13,12 par.
• Mt 25,30:Mt 8,12; 13,42.50; 22,13; 24,51; Lk 13,28.

↑

 

↑

 

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu.

• Dieva Vārds skaidro, ka mūsu dzīvība un dažādas dāvanas nāk no Dieva – “Uzticēja viņiem savu mantu.” Šo patiesību pastiprina sv. Lūkasa Evaņğēlija variants, jo tajā teikts: “Kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.” (Lk 8, 18) vai arī svētā Pāvila teiktais: “Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?” (1 Kor 4, 7) Pārbaudīsim: vai saskaņā ar šo patiesību tika formēta mana sirds jau no bērnības, kas tagad izpaužas, piemēram, tajā, ka (katru dienu) cenšos pateikties Dievam par dzīvi un visām dāvanām? 
• Dažreiz ir sastopams, ka cilvēks žēlojas, it kā viņam nebūtu nekādu īpašu dāvanu. Tā viens no iemesliem ir sirds aklums un kārdināšana, kas liek redzēt citu dāvanas, bet tai pašā laikā nepamanīt to, kas pašam ir dots. Kā es varētu paskaidrot, ka jau fakts, ka esam radīti, ir nozīmīgs, un dzīvības dāvana ir nepatverami dārga? Kādā veidā varu palīdzēt atklāt no Dieva dotās dāvanas  sev (nevis citiem)?
• Vai cilvēks, kas piedzimis bez rokām un bez kājām, mūsdienu Dieva liecinieks, Niks Vujačičs, kas uzrunā cilvēkus visā pasaulē, vadot seminārus par motivāciju un ticību saviem mērķiem, ir man pietiekami stiprs piemērs tam, ka, pat esot bez rokām un kājām, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, atklāt sevī un pasaulē Dieva dāvanu daudzumu, kā arī, rakstot par savu dzīvi grāmatu, dot tai šai kontekstā pārsteidzošu nosaukumu: “Dzīve bez robežām” ? 

Un vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām; un pats tūdaļ aizceļoja.

• Vai mana sirds apzinās, cik lielas ir Dieva gaidas uz to, ka mēs katrs Viņa dāvāto pasauli, mūsu pašu dzīvi un spējas pilnveidosim, attīstīsim, pavairosim? Kuru savas dzīves izpausmi es uztveru kā tādu, kurā varu darīt visvairāk, lai to pilnveidotu? 
• Kādas emocijas manī izraisa patiesība, ka cilvēki netiek apdāvināti vienādi, bet dažādos veidos, jo – kā saka Evaņģēlijs – katram ir dots “pēc tā spējām” ?
• Kādā veidā patiesību par cilvēku dažādām dāvanām manī izgaismo Dieva Vārds, kas saka: “No katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.” (Lk 12, 48)? Vai tas manī izraisa mieru un pateicību, vai tomēr iesēj uztraukumu, nemieru (par manu atbildību Dieva un cilvēku priekšā)?
• Kāda realitāte, kādas dāvanas, manuprāt, varētu slēpties zem jēdziena “talenti”: dzīvība, veselība, kādi dabas elementi, ticība, talanti, prāta spējas, valodas dāvana, spēja veidot kultūru, kas cits?   

Bet tas, kas piecus talentus bija saņēmis, aizgāja un laida tos darbā, un ieguva citus piecus. 17. Tāpat tas, kas divus bija saņēmis, ieguva citus divus. 18. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu.

• Vai šī fragmenta kodols, akcentu un nepieciešamību, ka katrs ir atbildīgs par saņemto dāvanu izmantošanu, pavairošanu, attīstību es uzskatu par pietiekami būtisku argumentu, lai tas varētu dzēst cilvēku greizsirdību par otra apdāvinātību ar šķietami labākām vai daudzskaitlīgākăm dāvanām? 
• Vai es būtu spējīgs skaidrot, no kā ir atkarīga cilvēka stāja, ka daži tik labvēlīgi atsaucas savas dzīves aicinājumam un izaicinājumiem, daži tomēr paliek kādas neizpratnes, aizspriedumu, baiļu un paralīzes līmenī un šī iemesla dēļ neattīstās, neaug; un galu galā viņi sirds dziļumos nav laimīgi? Cik lielā mēra šai kontekstā lomu spēlē audzināšana ģimenes lokā, cik – draugu un sabiedrības iespaids, cik – dzīvē iegūtās traumas un ievainojumi? Kas man vēl nāk prātā? 
• Vai savu draugu vai pazīstamo cilvēku lokā es pamanu piemēru, kas atbilst cilvēka, kas apraka saņemtās dāvanas, tēlam? Vai es lūdzos par viņu? Kādā veidā es cenšos palīdzēt viņam atvērties dzīves pilnībai? 

Bet pēc ilga laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka norēķināties ar viņiem. 20. Tad atnāca tas, kas bija saņēmis piecus talentus. Viņš atnesa vēl piecus talentus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talentus, lūk, es ieguvu vēl citus piecus! 21. Tad viņa kungs sacīja tam: Pareizi, tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! 22. Atnāca arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talentus; lūk, es ieguvu vēl citus divus! 23. Viņa kungs sacīja tam: Labi, labais un uzticīgais kalps. Tu biji uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā!

• Kādi dzīves apstākļi vai kādi notikumi man bijuši kā eksāmens, pārbaude, norēķins, kur vajadzēja uzrādīt, ko esmu izdarījis ar visu līdz šim saņemto?
• Vai esmu saņēmis kādas atziņas, diplomus, balvas? Ja jā, tad – vai tas ir bijis manas izglītības kontekstā, sakarā ar manu amatu un darbu, vai tomēr kādas sabiedriskās dzīves vai kultūras kontekstā? 
• Domājot par savas dzīves piepūlēm, vai es varētu apgalvot, ka arī manā gadījumā starp atsaucību uz Dieva dāvanām un to pavairošanu pastāv proporcija 5:5 vai 2:2?
• Evaņģēlijā skan: “Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā.” Vai šo vārdu kontekstā es domātu par svēto sadraudzību, kur Dieva svētie ir Viņa žēlastību “pārvaldnieki”, kas ar dievišķo daudzumu var dalīties arī ar mums? Vai šai kontekstā es norādītu uz Vissvētāko Mariju, Kunga Māti, kas ir tik varena mūsu aizbildne pie Kunga vai arī uz svēto Jāzepu, par kuru Baznīca litānijā saka: “Viņš to iecēla par sava nama kungu un par visa sava īpašuma valdnieku.” To spēcīgi baudīja un par to liecināja, piemēram, svētā Terēze no Avilas?
• Vai patiesība par pastaro dienu un pēdējo tiesu man izraisa bailes, uztraukumu, vai tomēr citas izjūtas? 
• Kā manī rezonē teiktais: “Ieej sava kunga priekā!”? Vai man tas nozīmē vairāk nekā kāda balva, atalgojums, ko varētu saņemt krietnais kalps?
• Vai atceros notikumus, kuriem pateicoties, kāds no maniem tuviniekiem, draugiem, paziņām spēja “ieiet manas sirds priekā”?    

Bet atnāca arī tas, kas vienu talentu bija saņēmis, un sacīja: Kungs, es zinu, ka tu esi bargs cilvēks: tu pļauj tur, kur tu neesi sējis, un savāc, kur neesi izkaisījis. 25. Es baidījos, aizgāju un paslēpu tavu talentu zemē. Lūk, te saņem, kas tavs! 

• Mēs visi zinām, ka domas ir lēmumu un rīcību pamats, tāpēc ir vērts pamanīt, ka pārējie kalpi neizteica šādu kunga raksturojumu un rīkojās savādāk. Trešā kalpa teiktajā atklājas viņa domāšana un stāja attiecībā uz savu kungu: neapmierinātība, nelabvēlība, aizvērtība. Tāpēc kalps neizmantoja sava kunga labvēlību un doto iespēju “piecelties”,  attīstīties. Uz šī fona varu jautāt, vai arī manā dzīvē ir bijis kāds periods, kurā  nemācēju izmantot Dieva un cilvēku labvēlību, palīdzību, dāvanas?
• Viena no mīlestības trūkuma pirmajām pazīmēm ir bailes. Skaidri lasām par to sv. Jāņa vēstulē: “Mīlestībā nav baiļu, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes, jo bailes rada mokas; kas bīstas, tas nav pilnīgs mīlestībā.” (1 J 4, 18). Kādus līdzekļus, žēlastības “rīkus” es pazīstu, kuri ir jālieto, lai pieaugtu mīlestībā un tiktu atbrīvots no bailēm? Vai manā dzīvē ir kādi cilvēki, no kuriem es joprojām baidos? 
• Kā mēģināšu skaidrot to, ka kunga, priekšnieka, vecāku bardzība un prasīgums nav šķērslis iespējai veidot draudzības un mīlestības saites ar viņiem? 

Bet viņa kungs atbildēja un tam sacīja: ļaunais un kūtrais kalps! Tu zināji, ka es pļauju tur, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis. 27. Taču tev vajadzēja dot manu naudu naudas mainītājiem, lai es pārnācis saņemtu savu mantu ar augļiem.

• Kas manā izpratnē varētu būt “naudas mainītāji” Baznīcā, bet kas – sabiedriskajā dzīvē? 
• Vai sevi es pieskaitītu “naudas mainītāju” pulkam? Kuriem cilvēkiem es palīdzēju, lai viņi attīstītos kā cilvēki un lai arī augtu svētumā kā Dievam ticīgie? 

Tāpēc atņemiet viņam talentu un dodiet tam, kam desmit talentu! 29. Jo katram, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnībā; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam šķietami ir. 30. Bet nelietīgo kalpu izmetiet ārējās tumsībās; tur būs raudāšana un zobu griešana. 

• Vai šo pantu par kalpa notiesāšanu un sodu es lietotu kā argumentu sarunās par Debesu un elles realitāti?  
• Kādā veidā mana sirds reaģē uz domām vai jautājumiem par mūžīgo algu Debesīs, kā par mūžīgo sodu un elli?  
• Vai ir gadījies, ka kāda dāvana, amats vai dārgumi tika atņemti kādam cilvēkam viņa ļaunās rīcības dēļ un piešķirti man? Ja tā noticis, kā es uz to reaģēju? Kā jutos šādā situācijā? Vai biju priecīgs? Vai pieņēmu un izmantoju uzticēto? Vai bija šī cilvēka žēl? Vai mēģināju ar viņu runāt, aizbilst par viņu? Vai arī mēģināju viņam kaut kā atdot to, kas kādreiz bija saistīts ar viņu?

↑