Kāpt kalnā

• 24.05.2026. •

• J 20, 19–23 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 24, 36–43

Līdzīga tēma: 

• Mk 16,14
• Mt 18,18
• Mt 16,19

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 20,19: 1 Kor 15,5; 15,6; J 7,13; 19,38; Apd 12,13.;
• J 20,20: Is 25,6-9; 54,1-5; 61,1-3.;
• J 20,21: Mk 16,15; Mt 28,19-20; Lk 24,47-; Apd 1,5-; J 17,18.;
• J 20,22: Rad 2,7; Ez 37,5-; Gudr 15,11; 1 Ķēn 17,21; Sīr 43,4; Tob 6,8; Mk 13,11; J 7,39; 14,16; 16,7.13; Apd 1,8; 2,38; 8,15;
• J 20,23: Mt 16,9; 18,18; Lk 24,47-.

---

Par Svētā Gara nosūtīšanu, kā to apraksta sv. Lūkass Apustuļu darbu grāmatā (Apd 2, 1-13), jāskatās šādas piezīmes:

   • Apd 2, 1 (Vasarsvētki): Lev 23, 15-21; At 16, 9-11
   • Apd 2, 1: Lk 24, 49; Apd 1, 13-14
   • Apd 2, 2: J 3, 5-8; Apd 4, 31
   • Apd 2, 3: Mt 3, 11; Lk 3, 16; J 1,32-33
   • Apd 2, 4: Ps 33, 6; Ps 104, 29-30; Lk 1, 13-15; Mt 28, 19-20; Apd 1, 4-5; Apd 4, 31; Apd 10, 44-46; Apd 11,15-16; Apd 19,1-7
   • Apd 2, 5: Apd 13, 26; Kol 1, 23
   • Apd 2, 6-11: Rad 11, 1-9; Lk 24, 46-47; Apd 1, 8 (var līdz nodaļas nobeigumam)
   • Apd 2, 13: Lk 5, 35-39; Jēzus Kristus, kas salīdzināja sevi ar vīnakoku (sal.: J 15, 1.5.10-11; Is 5), tika iznīcināts krusta spiestuvē, lai, šķīstījot mūs sava Upura spēkā (sal.: J 2, 1-11 + 19, 33-35), dotu jauno Mīlestības Vīnu, tas ir, Svēto Garu (sal. Apd 2, 1-21)

↑

 

↑

 

↑

↑

 

Mest sirdi Vējā

Maska cilvēka nepilnībai,
labai gribai nespēka lokā
ir mest vārdus vējam.

Bet varenā Mīlestība
iemeta Vārdu Svētajā Vējā,
lai sirds uzkāptu Kalnā.

Nāciet, atstāsim šo ieleju,
un pēc mūsu “ego” bērēm
iziesim pa augšistabas logu!

pr. Pāvils Kamola

Lasa: Inese Elsiņa

↑

 

19. 

• Apustuļi, kas no rīta ieradās pie tukšā kapa, droši vien vēlāk dalījās ar šo ziņu ar pārējiem Jēzus mācekļiem, ar kuriem turējās kopā. Viņiem joprojām nebija skaidrības par to, vai viņi saskarsies ar represijām no ebreju tautas vadītāju puses, tāpēc telpas durvis bija aizvērtas. Evaņģēlists skaidri neapraksta mācekļu noskaņojumu, bet paralēlais apraksts liecina, ka tur valdīja bailes un priecīgā ziņa par augšāmcelšanos vēl nebija zināma:
  • „Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: «Miers jums, nebīstieties, es tas esmu!» Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. Un Viņš sacīja tiem: «Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs?»” (Lk 24, 36–38).
• Jēzus atnāca pie savējiem, neskatoties uz slēgtajām durvīm. Kā tā? Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās tā sauktajā apskaidrotajā miesā, dievišķības caurstrāvotajā miesā, tāpēc tai materiālā sfēra (slēgtas durvis) nebija šķērslis.
• Sveiciens „Miers jums!” neizskanēja pirmo reizi. Dievam ik pēc brīža vajadzēja un vajag mierināt cilvēku, kas bieži baidās. Piemēram:
  • Lk 1, 13 „Nebīsties, Zaharij…”;
  • Lk 1, 30 „Nebīsties, Marij…”;
  • Lk 2, 10 „Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku…”;
  • Mk 14, 27 „Esiet droši! Es esmu, nebīstieties!”.
• Šoreiz Kristus sveiciens ne tikai vēstīja par Viņa klātbūtni un no tā izrietošo drošības sajūtu, bet saturēja jau kaut ko no Lieldienu notikuma prieka, no Kristus triumfa.

20.

• Tad sekoja Jēzus īpašs žests: Viņš tiem rādīja rokas un sānus. Brūču parādīšana palīdzēja mācekļiem pārvarēt cilvēciskās bailes, ko parasti izraisa saskarsme ar Dieva pārdabisko realitāti. Piemēri tika minēti iepriekšējā punktā.
• Krustā sišanas laikā gūto brūču parādīšana apstiprināja to, ka godības pilnais Kungs, kas stāvēja viņu acu priekšā, bija tas pats Jēzus, kas bija reāli piesists Krusta un nomira! Šis žests vēstīja, ka Viņa personā patiešām savienojās Dieva Cietēja kalpa loma (sal. Is 52,13 –53,10) ar godības pilno Pestītāja uzvaru un Viņa aizstāvību, kuru Viņš turpinās Dieva troņa priekšā Debesīs (sal. Is 53, 11-12 kopā ar Ebr 7,23–28; 9, 11–28).
• Parādītās brūces pildīja arī citu, teoloģisku lomu: atgādina, ka ceļš uz godību ved caur krustu. Kristietim, kurš tiecas pēc augšāmcelšanās godības, šis krusts jāievieš savā dzīvē. 
  • Sal. Mt 10, 37–39: „Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to”.
• Prieks, kas pārņēma mācekļus, precīzi atbilst apsolījumam, kas viņiem bija dots atvadu svētkos:
  • J 16, 22–24: „Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems. Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs”.
• Tā bija arī priekšnojauta par prieku, ko kopīgi izjūt pļāvējs un sējējs, ieraugot eshatoloģisko ražu: 
  • sal. J 4, 36: „Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs”.

21.

• Vēlākais misionāra mandāts, sūtība attiecas uz prieka pilnību, par kuru bija kādreiz runa (sal. J 17, 13). Apustuļi, Kristus līdzstrādnieki, turpinās Jēzus, Tēva sūtītas Mesijas, darbu. Arī viņi izgaismos grēkā iegrimušās pasaules tumsu, sludinot jaunu glābjošu realitāti, ko apstiprina Jēzus augšāmcelšanās un Debeskāpšana pie Tēva. Tika apsolīts, ka šajā Dieva sūtībā un darbā viņiem efektīvi palīdzēs Svētais Gars.
  • Sal.: J 14, 16–17: „Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos.”;
  • J 15, 26–27: „Kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis.”;
  • J 16, 7–8: „Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu”.

22.

• Jēzus dvesma, kuru saņēma apustuļi,  skaidri attiecās uz to, par ko bija teikts Rad 2, 7 („Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”), kā arī Gudr 15, 11 („[Cilvēks] nepazina savu veidotāju, kas darboties spējīgu dvēseli viņā iedvesis, ar dzīvības garu piepildījis”). Šī Jēzus dāvana, dvesma, dod un dos cilvēkam jaunu, pārdabisku dzīvi, ko viņš izplatīs pasaulē.
• Augšāmcēlies no miroņiem, Jēzus parādīja savu spēku kā Cilvēka Dēls un Dieva Dēls (sal. Rom 1, 2–4: „…[Dievs] jau iepriekš apsolīja svētajos Rakstos caur praviešiem par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus”). No tā brīža apustuļi un viņu pēcteči piedalās Viņa varā spriest un lemt par cilvēka eshatoloģisko (mūžīgo) likteni.

23.

• Pantos, kur runa par Kristus dāvanu — Svēto Garu — un par varu piedot grēkus, Baznīca saskata izlīgšanas sakramenta nodibināšanu, kas tiem, kas grēku dēļ ir atšķīrušies no Dieva, ļauj atgūt dzīvu saikni ar Dievu un Viņa žēlastību.
• No otrās puses, apustuļi varēs „aizturēt” grēkus tikai tiem, kas nicina, atmet Dieva piedāvāto jauno dzīvi Kristū. Tādējādi apustuļi paziņos, ka šie grēcinieki nepieder Tēva ganāmpulkam, tai dzīves sfērai, kurā mājo Jēzus. Ja viņi noraidīs dzīvības avotu, tad viņu mūžīgais liktenis kļūs neatgriezenisks. Šo stāvokli Baznīcas tradīcija sauc par elli: mūžīga nelaime, kuru piedzīvo persona, būdama neatgriezeniski atšķirta no Dieva un no Viņa Valstības laimes.
• Kristus un Viņa kopienas vārdā mācekļi būs Dieva dzīves pārvaldnieki pasaulē. Paralēlais teksts → Mt 28, 18–20 skaidrāk uzsver apustuļu līdzdalību Jēzus universālajā autoritātē un Viņa varā: 
  • sal. Mt 28, 18–20: „Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: «Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam»”.
• Ir jāizskaidro vēl viena grūtība, kas saistīta ar tekstu par Svētā Gara došanu Vasarsvētku svētkos, tas ir dienā, ko visa agrīnā kristietība svinēja piecdesmit dienas pēc augšāmcelšanās dienas (sal. Apd 2, 1-4). Vai Svētā Gara dāvana, par kuru ir runa nodaļā J 20, ir kā pirmie augļi no tā, kas noticis vēlāk, par ko lasām Apd 2 tekstā? 
  • Atbildi var meklēt faktā, ka savās atvadu runās Jēzus paziņoja par Svētā Gara darbību pēc aiziešanas pie Tēva, bet precīzi nenorādīja, kad tas notiks.
  • Otrkārt, Svētais Gars nav statiska realitāte, bet Persona, ka veido kristīgās pārdabiskās dzīves dinamiku. Viņš uzņēmās iniciatīvu vadīt Baznīcu no Jēzus pagodināšanas brīža (sal. J 7,39: „To Viņš [Jēzus] sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts”). Šī darbība ir aprakstīta ceturtajā evaņģēlijā un Apustuļu darbos dažādos aspektos.
  • Šķietama grūtība parādās šajā, ka sv. Jānis savā Evaņģēlijā vēlējās norādīt uz Jēzus apsolījuma piepildījumu, savukārt sv. Lūkass uzrādīja īpaši svinīgu un ārēji redzamu Svētā Gara nolaišanos kā garantu jaunās Dieva kopienas auglīgai darbībai, kas turpināsies naidīgajā pasaulē. 
  • Iepriecinātājs, Svētais Gars darbojās pirms šīs īpašas dienas, par ko runāts Apustuļu darbos 2. nodaļā, bet Viņš turpināja darboties arī pēc šīs dienas, virzot Kristus Baznīcu uz Debesu Tēvu. Tas notiks līdz pasaules beigām. 
  • Var pamanīt atšķirību starp to, ar kādu spēku Apustuļi īstenoja Svētā Gara varu pirms tās dienas un to, kā tas, saskaņā ar Jēzus doto apsolījumu, izpaudās 50 dienas pēc augšāmcelšanas un turpmāk.
• Šai kontekstā var intriģēt notikums ar Apustuļu kolēģijas papildināšanu: Pēteris, Jūdasa vietā izvēloties Matīsu, atsaucās uz Svētā Gara darbību un liecību tieši pirms Vasarsvētkiem. Sal. Apd 1, 15–16: 
  • „Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja: «Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu…»”. 
    
•  

↑

• 31.05.2026. •

• J 3, 16–18 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• J 3,15-16: 2 Kor 5,21; Gal 3,13; Rom 5,8; 8,32; 1 J 4,9.
• J 3,17: J 8,15; 12,47; J 5,25; 8,16; Lk 19,10; Mk 16,16.
• J 3,18: J 5,24.

↑

 

↑

 

16.–18.

• Galvenais Dieva darbības (cilvēces glābšanas Kristū) motīvs ir Viņa mīlestība pret pasauli, vai precīzāk, pret Viņa bērniem.
• Ceturtajā Evaņģēlijā ir klātesoši īpašie tituli: „Vienpiedzimušais Dēls (kas ir Tēva klēpī)” (J 1, 18; 3, 16) un „Cilvēka Dēls” (J 3, 13.14). Šie ir divi dažādi Jēzus Kristus apzīmējumi Viņa glābšanas lomā.
• Par Viņa upura mērķiem var runāt divējādi:
  • negatīvi: tos, kas Viņam tic, atbrīvot no mūžīgas pazušanas,
  • pozitīvi: tiem, kas Viņam tic, piešķirt mūžīgo dzīvi, kas ir dalība paša Dieva dzīvē.
• Eshatoloģiskā nāve ir šo labumu pastāvīga un neatgriezeniska atņemšana un ar to saistītās mūžīgās ciešanas:
  • sal. Atkl 20, 9–10: „Velns, kas viņus pievīla, tika iemests uguns un sēra purvā, kur arī zvērs un viltus pravietis dienām un naktīm tiks mocīti mūžīgi mūžos.”.
• Vecās Derības tekstos Cilvēka Dēla atnākšana pasaulē vienojas ar tiesu:
  • Dan 7, 10b–13: „Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas. Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, un viņu dzīves ilgumu noteica uz gadu un stundu. Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.”.
• Arī evaņģēlists piekrīt šim uzskatam, bet nepārprotami norāda, ka Jēzus misija galvenokārt nav saistīta ar tiesu, bet gan ar pasaules glābšanu:
  • J 3, 17: „Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta”.
• Turklāt vēl viena būtiska atšķirība starp Ceturto evaņģēliju un jūdaismu (un sinoptiskajiem Evaņģēlijiem → Mt, Mk, Lk) slēpjas tiesas koncepcijā: lai gan tas ir apokaliptisks un eshatoloģisks notikums, tā izšķirošais akts notiek tagadnē! Un, kā jau tika minēts, tā kritērijs ir ticība Jēzum Kristum. Ticības noraidīšana un līdz ar to negatīva attieksme pret Jēzus piedāvāto pestīšanu cilvēku notiesā „automātiski”. Tādējādi šis kritērijs sadala cilvēci divās grupās: tie, kas dzīvo dzīvi, kas tiek saprasta kā ticības Jēzum īstenošana, un tie, kas noraida šo ticību.

↑