Kāpt kalnā

16.–18.

• Galvenais Dieva darbības (cilvēces glābšanas Kristū) motīvs ir Viņa mīlestība pret pasauli, vai precīzāk, pret Viņa bērniem.
• Ceturtajā Evaņģēlijā ir klātesoši īpašie tituli: „Vienpiedzimušais Dēls (kas ir Tēva klēpī)” (J 1, 18; 3, 16) un „Cilvēka Dēls” (J 3, 13.14). Šie ir divi dažādi Jēzus Kristus apzīmējumi Viņa glābšanas lomā.
• Par Viņa upura mērķiem var runāt divējādi:
  • negatīvi: tos, kas Viņam tic, atbrīvot no mūžīgas pazušanas,
  • pozitīvi: tiem, kas Viņam tic, piešķirt mūžīgo dzīvi, kas ir dalība paša Dieva dzīvē.
• Eshatoloģiskā nāve ir šo labumu pastāvīga un neatgriezeniska atņemšana un ar to saistītās mūžīgās ciešanas:
  • sal. Atkl 20, 9–10: „Velns, kas viņus pievīla, tika iemests uguns un sēra purvā, kur arī zvērs un viltus pravietis dienām un naktīm tiks mocīti mūžīgi mūžos.”.
• Vecās Derības tekstos Cilvēka Dēla atnākšana pasaulē vienojas ar tiesu:
  • Dan 7, 10b–13: „Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas. Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. Arī pārējiem zvēriem atņēma varu, un viņu dzīves ilgumu noteica uz gadu un stundu. Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.”.
• Arī evaņģēlists piekrīt šim uzskatam, bet nepārprotami norāda, ka Jēzus misija galvenokārt nav saistīta ar tiesu, bet gan ar pasaules glābšanu:
  • J 3, 17: „Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta”.
• Turklāt vēl viena būtiska atšķirība starp Ceturto evaņģēliju un jūdaismu (un sinoptiskajiem Evaņģēlijiem → Mt, Mk, Lk) slēpjas tiesas koncepcijā: lai gan tas ir apokaliptisks un eshatoloģisks notikums, tā izšķirošais akts notiek tagadnē! Un, kā jau tika minēts, tā kritērijs ir ticība Jēzum Kristum. Ticības noraidīšana un līdz ar to negatīva attieksme pret Jēzus piedāvāto pestīšanu cilvēku notiesā „automātiski”. Tādējādi šis kritērijs sadala cilvēci divās grupās: tie, kas dzīvo dzīvi, kas tiek saprasta kā ticības Jēzum īstenošana, un tie, kas noraida šo ticību.

• Kristus laikā Palestīnā nodokļu iekasētāji (muitnieki) tika uzskatīti par līdzvērtīgiem (lieliem) grēciniekiem. Ortodoksālie izraēlieši vairījās no nodokļu iekasētājiem tāpat, kā viņi vairījās no cilvēkiem, kas bija aptraipīti ar nešķīstību (spitālību).

9.–11.

• Tieši vienu no tādiem Jēzus aicināja, lai kļūtu par sekotāju un mācekli. Turklāt Jēzus devās uz mielastu tieši pie šī nodokļu iekasētāja, kuru Marks un Lūkass sauca par „Levi, Alfeja dēlu” (sal.: Mk 2, 14 un Lk 5, 27). Tur, kopā ar Viņu mielastā piedalījās daudz muitnieku un grēcinieku. Šis fakts izraisīja farizeju kurnēšanu.

12.–13.

• Jēzus komentārs, kas tur izskanēja, vajadzētu uztvert kā katehēzi, kas paredzēta, lai klausītajiem palīdzētu pareizi, tas ir — ar Dieva acīm — ieraudzīt tos, kuri kā grēcinieki bieži tika izstumti no ticīgo sabiedrības, bet lielākā mērā — no cilvēku sirdīm. Šī mācība gan bija par pārsteigumu: tieši grēciniekiem ir nepieciešama Jēzus palīdzība, jo tie ir garīgi slimie, bet Jēzus kā Dieva atsūtītais Pestītājs un Ārsts vēlējās viņus garīgi dziedināt.
• Šajos vārdos var saklausīt zināmu ironiju: Jēzus farizejus sauc par šķietami veseliem. Viņiem ārsts nav vajadzīgs.
• Jēzus nāk, lai sniegtu atvieglojumu slimajiem; Viņš nāk, lai aicinātu (pie sevis) nevis taisnīgos, bet gan „grēciniekus”. Kāpēc tā? Šķiet, ka tieši šie pēdējie saprot Viņu labāk nekā rakstu mācītāji un farizeji. Tāpēc var nebrīnīties, ka Matejs, muitnieks, bez vilcināšanās sekoja Jēzus balsij. Atceramies, ka līdzīgi rīkojās ari cits „liels grēcinieks” — muitnieku priekšnieks un ļoti bagāts cilvēks — vārdā Zahejs (sal. Lk 19, 1–10).
• Atspēkojot farizeju apsūdzības, Jēzus skaidro, ka Dievs no cilvēkiem prasa ne tik daudz upurdāvanas, bet gan vienkāršu žēlsirdību pret citiem. Visa Viņa misija būs arī liela žēlsirdības izpausme.