Kāpt kalnā

• 22.02.2026. •

• Mt 4, 1–11  •

↑

Rakstu vieta: Mt 5, 17-20

Paralēlās vietas:

• Mk 1,12-13 → Lk 4,1-13

Līdzīga tēma:

• J 1,51

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 4,1 par.: Apd 8,39; Rad 7,4.12; 2 Ķēn 2,16; 1 Ķēn 19,4; 18,12; Ez 8,3; 37,1; 40,2; Atkl 17,3; Mk 1,10; 3,13; At 8,2; Rad 22,1-14.
• Mt 4,2 par.: Izc 34,28; At 9,9; 1 Ķēn 19,8; Jon 3,5.7; Est 4,16; Sk 14,33; 32,13; Apd 7,30.36.42; Ebr 3,10.17.
• Mt 4,3 par.: 1 Tes 3,5; Mt 3,17; Mt 4,6 (Lk 4,9); Rad 3,1-7.
• Mt 4,4 par.: At 8,3b (Gudr 16,26); J 4,34.
• Mt 4,5 (Lk 4,9a): Mt 27,53; Is 48,2; 52,1; Ez 8,3; Atkl 11,2; 21,2.10; 22,19.
• Mt 4,6 (Lk 4,9b-11): Mt 4,3; 27,40; At 8,5; Ps 91,11-12.
• Mt 4,7 (Lk 4,12): At 6,16.
• Mt 4,8 par.: Ez 40,2; At 3,27; 34,1; Atkl 21,10.
• Mt 4,10 par.: At 6,13; 32,43 (LXX); 5,9.
• Mt 4,11 par.: Ps 91,11-12; 1 Ķēn 19,5-; At 8,2-3; Ps 78,25; Lk 22,43; Mk 1,31; 15,41; Lk 10,40.

↑

• Kārdināšanas stāsta galvenā vēsts ir šāda: cilvēce, tāpat kā pats Jēzus, var pārvarēt velnu 
  • ar Svētā Gara spēku
  • un paklausībā ticībai.
• Turpmākā kontekstā tas sūta mūs pie Baznīcas noslēpuma, jo Svēto Garu mēs saņemam  tikai caur Baznīcas kalpošanu (kristības un iestiprināšanas sakramenta veidā) un Baznīca ir tā, kas nemaldinoši māca mums ticības patiesības.
  • Neticīgie pārsvarā nezina par velnu un viņiem nav pietiekošu instrumentu, lai ar viņu cīnītos.
• Jēzus kārdināšana notiek pēc Viņa kristības. Tas pats Svētais Gars, kas Viņu svaidīja pie Jordānas upes, uzturēs un vadīs Jēzus caur kārdinājumiem!!! Tādējādi mēs saprotam, Dievs Svētais Gars prasa cilvēka pārbaudījumu, lai padarītu viņu nobriedušu, stiprinātu!
• Ebreji uzskatīja, ka tuksnesī dzīvo dēmoni.
• „40 dienas” – saskaņā ar Bībeli 40 dienas ir ilgs laika posms. Precīzāk domājot – teksts atsaucas uz Izraēļas ceļojumu pa tuksnesi, kas ilga 40 gadus. 
• Īpašu nozīmi šim Evaņģēlija fragmentam piešķir 40 dienu piemiņa, pēc kuriem Izraēlis saņēma Dieva Baušļus:
  • „Kad es uzkāpu kalnā, lai saņemtu akmens plāksnes, tās derības plāksnes, ko Tas Kungs ar jums bija noslēdzis, tad es paliku kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un es netiku ēdis ne reizes, nedz arī dzēris ūdeni. 10 Tad Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, Dieva pirksta aprakstītas, uz kurām bija visi tie vārdi, ko Tas Kungs ar jums kalnā bija runājis no uguns liesmām tai dienā, kad draudze bija sasaukta. 11 Kad nu pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm Tas Kungs man deva abas akmens plāksnes, tās derības plāksnes…” (At 9,9-11).
• Evaņģēlija kontekstā caur šo notikumu sākās periods, pēc kura Jēzus Kristus atnesīs Dieva tautai jaunus likumus. Un šoreiz tie nebūs „sastādīti un uzrakstīti ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu; ne uz akmens, bet uz miesīgām sirds plāksnēm”  (sal. 2 Kor 3, 3!). Pēc iepriekš teikta ir skaidrs, ka  Jēzus Sirds ir šī pati pirmā dzīvā plāksne, kurā Svētā Gara „pirksts” ieraksta Dieva Likumu – mīlestības likumu!
• Vārds „velns”  ir aizstājams ar vārdu „sātans”. „Sātans” ebreju valodā nozīmē apsūdzētājs, apmelotājs, pretinieks. Grieķu valodā ļauno garu nosauc vārdā „diabolos”, kas parāda viņa darbību no citas puses, jo saistās ar jēdzieniem: sadalīt, atdalīt, iznīcināt, ieviest neatbilstības, haosu.
• Vārds „kārdināt” burtiski nozīmē: piedzīvot, pārbaudīt. Tas skar katras personas brīvības noslēpumu. Baznīca māca, ka Dievs pārbaudīja pat eņģeļus: to, kā viņi virza savu brīvību. Daži no tiem atkrita, nevēlējās pakļaut savu brīvību Dieva mīlestībai, kas dod spēku kalpot. Tā efektā viņi uz mūžiem pārtapa par velniem. Šīs patiesības gaismā ir vieglāk saprast cilvēka kārdināšanas būtību – mēs esam brīvas būtnes un mums vajag mācīties pareizi virzīt savu brīvo gribu. Velns, vēršot savu brīvību pret Dievu, kļuvis par mūžīgo zaudētāju. Cilvēka gadījumā, ņemot vērā mūsu vājāku, nekā ir velnam, dabu, Dievs atnāca mums pretī Jēzū Kristū un pateicoties Viņa paklausībai grib palīdzēt mums to labo. Jau pieminējām, ka vāja cilvēka griba var pastāvēt paklausībā labajam un galu galā  — Dievam, pateicoties Svētā Gara spēkam. Tādējādi cilvēkam ir r dota iespēja neiet velna celu, bet palikt savā brīvībā kā Dieva dēls (līdz mūžiem).
• Jēzus gavēnim nav tik gandarīšanas raksturs, cik drīzāk tas ir Gara pilnības un vispār Dieva spēka, kas uztur dzīvību, izpausme. Tas mūs māca, ka īsais gavēnis dod vietu Dievam; tas ir dziļas atkarības no Dieva un tuvības ar Viņu izpausme.
• Jēzus kārdināšana ir sava veida ironija: kā to varētu būt, ka Dieva Dēls uzturas tuksnesī un ir izsalcis un Viņam nav nekā?!? Un tas sastopas ar velna aklumu, kurš (vairs – pēc sava grēka) nezina, neredz, nesaprot, ka Dievam ir spēja ar savu gribu radīt no nekā (sal. Rad 1 !), jo viņš ir Dievs! Tas ir svarīgs punkt arī mums, kad dažādos dzīves apstākļos esam kārdināti it kā aizmirst par Dieva spēku un mēģināt tikt pašiem galā, vai meklēt vienīgi cilvēka vai pat velna palīdzību (sal. visie okultiskie paņēmieni, kas nicina paļāvību Dievā, bet vēršas pret elkiem un velnu).
• Velns skaidri zina, kas ir Jēzus – Dieva Dēls. Tādējādi arī viņš atzīst to, ko Debesu Tēvs paziņoja pie Jēzus kristībām un ko ģenealoģijas autors centās parādīt vārdos „Jēzus – Ādama dēls, Dieva Dēls”.
• Tāpēc ir svarīgi saprast: tagad Jēzus ir Jaunais Ādams, kurš paklausīs Tēva gribai (līdz nāvei! → Flp 2, 8: „Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.”) un labos (Baznīcā, caur Baznīcu) Izraēļa, savas tautas, nepaklausību. Lieliska katehēze par Jēzus kā Jauno Ādamu atrodama te:
  • „Bet no Ādama līdz Mozum nāve valdīja arī pār tiem, kas nebija apgrēkojušies līdzīgi Ādamam, kas ir Nākamā [Jēzus Kristus] attēls. Bet ar žēlastības dāvanu nav tā kā ar pārkāpumu; jo, ja viena noziedzības dēļ daudzi miruši, tad jo vairāk Dieva žēlastība un viena cilvēka, Jēzus Kristus, žēlastības dāvana pārpilnībā nākusi pār daudziem. Un nav ar žēlastības dāvanu tāpat kā viena grēka dēļ, jo lēmums pazudināšanai gan nācis viena grēka dēļ, bet žēlastība nākusi attaisnošanai no daudziem grēkiem. Jo ja viena vainas dēļ nāve kļuva valdniece caur vienu, tad jo vairāk tie, kas pārpilnībā saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas, būs valdnieki dzīvībā caur Vienu, Jēzu Kristu. Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai. Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi. Bet starpā nācis likums, lai grēks ietu vairumā; bet kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība, lai, tāpat kā grēks valdījis nāvei, tā arī žēlastība caur taisnību mūžīgai dzīvei caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom 5, 14-21)
  • „Jo kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku mirušo augšāmcelšanas. Un kā Ādamā visi mirst, tā arī Kristū tiks visi atdzīvināti…  (…) Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams – atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 21-22.45).
• Domājot par konkrētām kārdināšanas izpausmēm, var pamanīt, ka velns nepiedāvā Jēzum darīt ļauno. Maize, nauda, vara ir lietas, kas ir vajadzīgas cilvēka dzīvei. Kārdināšanas būtība īstenojas to  labumu nepareizā izmantošanā. Dziļāk domājot, tas sūta pie jautājuma – kam ir radīta visa pasaule? Atbilde ir: lai cilvēks to izmantojot, ātrāk augtu Dieva mīlestībā. Velns piedāvā izmantot lietas, lai augot egoisma, novērstos no Dieva.
• Grēka ievainotas cilvēka dabas trīs pamat vājības, uz kuram balstās visa šī kārdināšana, tika  skaidri nosauktas sv. Jāņa vēstulē:
  • „Nemīliet pasauli, nedz arī to, kas ir pasaulē! Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas pasaulē, ir miesas kārība un acu kārība, un dzīves lepnība, kas nav no Tēva, bet no pasaules. 17. Un pasaule un viņas kārība pāriet, bet kas izpilda Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1 J 2, 15-17).
• Sīkāk par Jēzus piedzīvotu kārdināšanu. Protams, maize nav tas ļaunums, kas vilina. Runa ir par Dieva spēka jeb paša Dieva izmantošanu, lai „pagatavotu maizi” un sasniegtu sātību. Tādējādi Dievs kalpotu elkam, kuru sauc vēders:
  • „…daudzi, par kuriem es jums bieži sacīju (bet tagad saku raudādams), dzīvo tā kā Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, to dievs ir viņu vēders, un kauns ir viņu gods; tie tiecas pēc pasaulīgā…” (Flp 3, 18-19).
• Jēzus atbildes nav „Viņa paša gudrība”, bet gan atsauce uz
  1. Dieva Vārdu un Sava Tēva autoritāti, kurš jau iepriekš runāja ar praviešu starpniecību par pareiziem dzīves akcentiem, 
  2. Izraēļa pieredzi un vēsturi – ja vajadzēja, tad no Dieva viņi brīnumainajā veidā saņēma mannu!
     • Šo punktu vēlāk Jēzus izmantos savā euharistiskajā uzrunā, sakot: „Patiesi, patiesi es jums saku: ne Mozus jums deva maizi no debesīm; bet mans Tēvs dod jums patieso debessmaizi.” (J 6, 32)
• Varaskāres kārdinājumu Jēzus uzvar, norādot, ka Viņa spēks un gods tiek smelts Debesu Tēva Sirdī. Jēzus nepiekrīt būt valdnieks, bet paliek uzticīgs kalps un dēls. Ar to Jēzus arī atzīs, ka Tēva plāni, pat ja tie ietver pārbaudījumus un ciešanas, šķietamus zaudējumus, ir slavas, uzvaras un cieņas plāni. 
• Jēzus atbilde „Nekārdini savu Dievu, nepārbaudi Viņu!” ir visspēcīgākā Dieva aizstāvība. Dievs zina, ko Viņš dara, un viss, ko Viņš dara ir labs, jo Dievs ir Mīlestība! Viņš nekļūdās, tādēļ nevajag Viņu pārbaudīt. Uzticība (un mīlestība!) ir vienīga vajadzīga stāja.
  • Šī Jēzus atbilde „rezonē” ar Masas kārdināšanas fonu (sal. Sk 20 + Ps 106, 32), notikumu, kad cilvēki vēlējās, lai Dievs piepilda viņu vēlmes. Tas bija liels grēks, jo viņi vēlējās, lai Dievs būtu kā lelle viņu rokās, lai viņi „pārvaldītu Dievu” !
  • Te parādās gudrība, kas saka: „Ja cilvēks nedzīvo pēc tā, ka ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, tad viņš veidos savu dievus pēc sava attēla un līdzības”.
• Blakus Jēzus stiprai atbildei, kurai ir negatīvais raksturs (izteikts caur vārdu „ne”) — „Nekārdini Dievu, savu Kungu!”, jāpieliek klāt cita, pozitīvā rakstura atbilde. Piemēri:
  • „Paļaujieties uz To Kungu!” (Ps 4, 6);
  • „Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” (Ps 27, 14);
  • „Ceri uz To Kungu un dari labu… Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs” (Ps 37, 3.5);
  • „Israēl, ceri uz To Kungu no šā laika mūžīgi!” (Ps 131, 3).
• „Kalns”, no kura var redzēt visas karaļvalstis, nav ģeogrāfisks, bet garīgs. Runa par spēju zināt augstākajā līmenī. Kaut kādā mēra var šo salīdzināt ar kvalitāti, kuru daži pieredzēja klīniskajā nāvē: acu mirklī tie redzēja, pazina visu savu dzīvi). 
• Ir vērts atzīmēt, ka valstību bagātības patiesībā nepieder velnam, bet tiek „izīrētas” viņam, dotas tikai uz laiku. Uz šī fona ir vairāk saprotams fragments no Lk 8, 18: „…kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir”.
• Teikums „Velns Viņu atstāja; un, lūk, eņģeļi piesteidzās un kalpoja Viņam.” Sv. Lūkasa versijā tas tiek papildināts ar piebildumu: „Velns Viņu atstāja līdz laikam.” Velns ik pēc brīža bija klāt Jēzus darbības laikā, taču kārdinājums atkal un īpašā veidā notika „tumsas stundā” (sal. Lk 22, 53). Lūgšana Olīvdārzā atklāj, cik lielo iekšējo cīņu piedzīvoja Jēzu. Bet bez tā daži akcentē, cik lielāko kārdināšanu Viņa piedzīvojis tad, kad atskanēja: „Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta.” (Mt 27, 40 → Mk 15, 30). 
• Šīs smagas kārdināšanas „skice” parādās velna piedāvājumā: „Ja Tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes zemē. Jo ir rakstīts: «Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs par Tevi, lai tie Tevi sargātu; un viņi nesīs Tevi rokās, lai Tu savu kāju neapdauzītu pie akmens».” (Lk 4, 9-11). Līdzīgs piedāvājums un kārdināšana izskanēja no sv. Pētera mutes (sal. Mk 8,32), uz ko Jēzus atbild: „Atkāpies no manis, sātan, jo tu neizproti dievišķo, bet cilvēcīgo!” (Mk 8, 33).
• Visas kārdināšanas, kas pieprasa samaitāt mīlestības un paļāvības uz Debesu Tēvu kārtību, Jēzus uzvar, norādot, ka īstā brīvība ir mīlestībā, tātad tad, kad cilvēks labprātīgi, pēc sava brīva lēmuma paliek attiecībās ar Tēvu! Tāpēc lūgšana kā paļāvības pilns lūgums (nevis prasme!) ir tik lieliskas zāles mūsu slimajām sirdīm un atslēga pie visiem mums patiesi vajadzīgiem labumiem!!!
  • Te savu pamatojumu un praktisku izmantošanu atrod vārdi, ar kuriem vēlāk Jēzus mācis savus mācekļus lūgties: „Tavs prāts, Dievs, lai notiek!” (sal. Mt 6, 10). 
  • Kā pats Jēzus atradās tajā, var redzēta arī Ģetzemanē → Viņš jautā, ierosina, nevis prasa Tēvam, sakot: „Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen, tomēr ne kā es vēlos, bet kā Tu!” (Mt 26, 39). 
• Tāpat kā Ievas kārdinājums bija mēģinājums novērst Dieva triumfu iemiesošanās noslēpumā un cilvēcē kā tādā, tā tagad velns mēģina aizturēt Dieva Dēlu pirms Viņa publiskās kalpošanas. Vēlāk velns Dieva godu mēģinās iznīcināt caur Jūdas nodevību. Bet Dieva plāni notiek „dziļāk” un viss tiek izmantots (pat nodevība un pats velns), lai notiktu cilvēces pestīšana un Dieva triumfs!
• Nopietna katehēze par velna būtību izskanēja caru svētā pāvesta Pāvila VI lūpām. Viņš atgādināja, ka velna lielākā uzvara ir cilvēku maldināšanās, ka velns it kā neesot. Otrkārt,  svarīgā ir atzīņa, ka velns nav kāds morālās dzīves iztrūkums, kaut kāda kļūda, bet ka viņš ir prātīga un brīvi darbojošā uz ļauno persona – nokritušais eņģelis!!! Velna klātbūtne pasaulē apstiprina ne tikai Jēzus pieredze, bet arī visa Vecā Derība un Baznīcas pieredze, kas atklāta Apustuļu darbu grāmatā, nemaz nerunājot par gadsimtiem ilgu Baznīcas pieredzi (īpaši – eksorcistu liecības!).
• Visbeidzot, var teikt, ka velns vienmēr būs kā „nokavēts” salīdzinājumā ar Dievu un Viņa darbību. Radība nevar pašu Dievu „izbremzēt”, „apmanīt”. Viņš ir un būs pāri visam un visu pārvaldīs. Tā iemesla dēļ velns galu galā izskatās kā stulbs un smieklīgs Dieva varas priekšā!
• Nav nejaušība, ka gadsimtu gaitā Baznīca norāda, ka ir līdzekļi, kas piemēroti cīņai ar konkrētu kārdināšanu, proti: paklausība, šķīstība, nabadzība (kas ordeņu gadījumā pārtop par svētsolijumiem), un līdzekļi ikdienas cīņai par izaugsmi svētumā, proti: lūgšana, gavēnis, nabagdāvana.
• Pārdomājot Jēzus cīņu ar velnu, mēs redzam, ka šajā nav vietas dialogam ar ļauno garu, tirgum ar sātanu (sal.: cilvēces kritiena grēka pamats bija ieiešana dialogā ar ļauno garu).  Tāpēc Jēzus citā vietā saka: „Kurš nav ar mani, tas ir pret mani” (sal. Mt 12, 30 → Lk 11, 23). Brīvībā izdarītās izvēles robeža ir neiedomājami plāna un asa. Tāpēc Mt 5, 37 saka: „Lai jūsu runa ir: Jā, jā; Nē nē. Un vēl vairāk – tas nāk no Ļaunā”. 

↑