Kāpt kalnā

22.–23.

• Sv. Lūkasa uzrakstītajā Evaņģēlijā Jēzu pastāvīgi vada viens mērķis: sasniegt Jeruzalemi. Viss pārējais — brīnumi, Viņa mācība — notiek ceļā. Jēzus nepārtrauc šo ceļojumu; viņš dodas no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, ceļā uz Jeruzalemi. Reizēm farizeji izprovocēja Jēzu sniegt savas mācības; citreiz — paši mācekļi, kad lūdza Viņam kādu paskaidrojumu.
• Uzrunājot Viņu par „Kungu”, mācekļi novērtēja Viņa autoritāti un izrādīja Viņam lielu cieņu.
• Tekstā parādās nopietns jautājums: „Kungs, vai maz ir to, kas tiks pestīti?” Saskaņā ar farizeju mācību, visi Izraēla dēli noteikti tiks izglābti, bet daži par to šaubījās, nemaz nerunājot par visiem neapgraizītajiem. Tātad, viņus interesēja, cik izglābto būs, vai to būs ļoti maz?

24. 

• Jēzus uz šo jautājumu neatbild tieši, bet izmanto metaforu, no kuras mēs varam izdarīt noteiktus secinājumus par izglābto skaitu. Saskaņā ar šo metaforu: ieiešana mūžīgajā pestīšanā ir līdzīga ieiešanai kāzu zālē: daudzi gatavojas ieiet, un vārti, kas ved uz dzīru zāli, ir ļoti šauri. Sv. Mateja uzrakstītajā Evaņģēlijā Jēzus skaidri saka: „Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā! Un tikai nedaudzi to atrod.” (Mt 7, 14).
• Tāpēc kāzu zālē ieies tikai tie, kas ir apņēmības pilni to darīt, izmantojot visus savus spēkus, tostarp zināmu vardarbību attiecībā uz sevi pašu (→ pašaizliedzību), lai tur nokļūtu.
• Ir svarīgi atcerēties, ka laiks, kas viesiem atvēlēts ieiešanai, ir ierobežots.
• Atkārtosim to ar uzsvaru: ierobežots ir nevis sēdvietu skaits dzīru zālē, bet gan ieiešanas laiks zālē, tāpat kā katra cilvēka dzīve ir ierobežota un galīga savā ilgumā.

25.

• Kādā brīdī durvis aizcirtās. Tie, kas paliks ārpusē, klauvēs, apgalvojot savu agrāko tuvību ar nama Kungu: „Mēs ēdām un dzērām kopā ar Tevi!”, bet tas nelīdzēs. Ir taisnība, ka Jēzus pavadīja laiku izraēliešu mājās, sēdēja pie galda kopā ar viņiem un mācīja viņu pilsētu un ciemu ielās, taču viņi neizmantoja šo lielisko pestīšanas iespēju. Ne tas, kas sauc „Kungs, Kungs!”, bet gan tas, kas pilda Debesu Tēva gribu, ieies Dieva valstībā.

26.–27.

• Tāpēc tagad no iekšienes pastāvīgi atskanēs tā pati balss: „Es jūs nepazīstu… (Mt 25, 12) Es nezinu, no kurienes jūs esat.” Visbeidzot atskanēs traģiskais noraidījuma spriedums: „Ejiet nost no Manis visi, kas darāt netaisnību!”
• Noraidīto ciešanas būs vēl lielākas, jo viņi redzēs Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba laimi, kamēr viņiem, lai gan viņi varētu piedzīvot tādu pašu laimi, nekas cits neatliks kā „raudāšana un zobu griešana” – tēls, kas bieži atrodams Bībelē, paužot priekšlaicīgas bēdas mūžīgās pazudināšanas priekšā (sal. Mt 8,12; 13,42.50; 22,13; 24,51; 25,30). Tādējādi Jēzus atrisināja farizeju strīdu par Izraēla bērnu glābšanu. Jēzus viedoklis nebija īpaši mierinošs.

28.–30.

• Tā kā jūdi noraidīja Mesiju, pagāni kļūs Labās Vēsts klausītāji. Arī viņi kādu dienu nāks no visas pasaules un sēdēs pie galda Dieva Valstībā. Tādā veidā pēdējie kļūs par pirmajiem un pirmie par pēdējiem, jo jūdi uzskatīja pagānus par visa grēka iemiesojumu. Bauslība, Likums aizliedza jebkādu kontaktu ar viņiem, jo viņi tika uzskatīti par nešķīstiem. Un tagad, lūk, viņi sēdēs Dieva Valstībā, tādējādi piepildot Vecās Derības praviešu vārdus. Piemēri: 
  • Is 25, 6–8: „Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis.”;
  • Ps 107[106], 2–3: „Tā lai saka tie, ko Tas Kungs atpestījis, ko Viņš ir izglābis no spaidītāja rokas un sapulcinājis no visām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras.”