Kāpt kalnā

• 19.04.2026. •

• Lk 24,13–35 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 24, 36–43

Līdzīga tēma: 

• Mk 16,12-13
• Apd 10,40-41
• Apd 13,31

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Lk 24,13: 1 Mak 3,40.57; 4,3; Lk 24,9.
• Lk 24,16: J 20,14; 21,4.
• Lk 24,19: Lk 7,16.39; 18.43; 19,48; 21,38; Apd 2,22; 10,37n; Mt 16,14; 21,11; Mk 6,15; J 7,52; Apd 7,22.
• Lk 24,21: Lk 1,68; 2,38; 19,11; Apd 1,6; ls 41,14; 43,14; 1 Mak 4,11.
• Lk 24,22n: Lk 24,1-11; Mt 28,1-8; Mk 16,1-8; J 20,1n.
• Lk 24,24: Lk 24,12; J 20,3-10.
• Lk 25,25: Mk 16,14; Lk 9,45; 18,34; J 20,9 utt.; Lk 18,31 utt.
• Lk 25,26: Lk 9,31n; 24,45n; J 20,17.
• Lk 25,27: At 18,15; Ps 22; Is 53; Apd 8,30nn.
• Lk 25,28: Rad 18,3; 19,2.
• Lk 25,29: Ties 19,9.
• Lk 25,30: J 21,13; Lk 9,15n; 22,19 par; Apd 8,39.
• Lk 25,32: 2 Mak 3,34; Ps 39,4; Apd 17,1n.
• Lk 25,33: Mk 16,14; Lk 24,9; Mt 28,16; Apd 1,26; 2,14.
• Lk 25,34: 1 Kor 15,4n.
• Lk 25,35: Apd 2,46; 20,7.11.

↑

 

KAS GĀJA UZ EMMAUS CIEMU?

 

• Šis Evaņģēlija fragments ir vērtīga liecība par noskaņojumu, kāds valdīja apustuļu un pārējo Kunga Jēzus mācekļu vidū pēc Viņa krustā sišanas. Daži no šiem cilvēkiem joprojām atradās Jeruzalemē, „ieslodzīti” Augšistabā, baidoties no jūdiem, bet citi — saprotam no teksta — jau pameta Svēto pilsētu, Jeruzalemi.

13.–17.

• Divi mācekļi, kas devās uz miestu, vārdā Emmaus. Viņus iespaidoja tas, kas pirms dažām dienām bija noticis Jeruzalemē. Fakts, ka viņi diskutēja savā starpā, liek domāt, ka nebija vienisprātis. Galvenais strīda temats, visticamāk, bija krustā sistā Jēzus pazušana no kapa (par ko viņi pieminējā vēlāk).
• Uzzinām, ka bija skumju pārņemti. To iemesls, visticamāk, bija ar Jēzus nāvi saistītās viņu sagrautās cerības.

18.–21.

• Tas, ko teica viens no tiem diviem mācekļiem, Kleofass, ir diezgan nozīmīgs agrīnās kristīgās katehēzes piemērs. Šīs katehēzes galvenie elementi bija šādi:
  • Jēzus nāca no Nācaretes;
  • Viņš bija pravietis, varens darbos un vārdos;
  • augstie priesteri un tautas vadītāji Viņu nodeva;
  • Viņš tika notiesāts uz nāvi un sists krustā.
• Tas ir viss, kas bija zināms par Jēzu līdz Viņa augšāmcelšanās brīdim. Skaidrs, ka šis bija ļoti nepilnīgs Jēzus darbības attēls.
• Mācekļi gaidīja kaut ko vēl, bet Mācītāja nāve iznīcināja cerības un izraisīja vilšanos. Spēcīgi pārliecina par to viņu pašu vārdi: „Bet mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Izraēli…”

22.–27.

• Mācekļu izmisums pieauga arī saistībā ar ziņām, ko bija atnesušas dažas no sievietēm. Tās no rīta devās pie Jēzus kapa, bet tur neatrada Viņa ķermeni. Tas gan bija liels iemesls satraukumam.
• No notikumu aprakstījuma izrietēja, ka mācekļi ticēja sievietēm, taču viņiem joprojām trūka ticības Jēzus augšāmcelšanās realitātei. Pat sievietes dota liecība, ka viņas  bija redzējušas arī eņģeļus, kas apliecināja, ka Jēzus ir dzīvs, tolaik nepalīdzēja viņiem ieiet šādā ticībā. Nav par ko  brīnīties, ja ņemsim vērā, ka pat apustuļiem bija jāsaņem vairāki Jēzus apliecinājumi, pierādījumi, ka Viņš patiešām ir augšāmcelies, kā tas bija paredzēts, sludināts Svētajos Rakstos.
• Šajā kontekstā ir vērts pieminēt evaņģēlista komentāru par to neizpratni, kurā atradās trīs apustuļi, kas tikko bija piedalījušies varenajā, pārdabiskajā un dievišķības pilnajā notikumā Tabora kalnā: „Viņi vārdu paturēja sevī, savā starpā pārrunādami, kas tas ir, kad Viņš būs no miroņiem augšāmcēlies” (Mk 9, 9). Ja tikko redzēta dievišķā realitāte nevarēja toreiz ieviest apustuļus izpratnē un par Jēzus augšāmcelšanos, ko tad varēja izraisīt kāda sieviešu (!) liecība, kaut liecība par eņģeļu parādīšanos.
• Un tā visa fona Jēzus reakcijai noteikti bija jābūt izšķirošai. Un tā nebija pirmā reize. Jēzus vairākkārt bija līdzīgi labojis ne tikai ļaužu pūļu, bet arī pašu apustuļu teoloģiju.
• Jēzus tuvojās un gāja kopā ar viņiem. Šim Jēzus žestam bija īpaša nozīme: šāda parādīšanās lielas nomāktības brīdī ir Dieva labestības ikona. Un par šādām izpausmēm, šādiem Dieva žestiem evaņģēlisti rakstīja vairākas reizes.
• Jēzus tuvošanās un pievienošanās mācekļiem ceļiniekiem nāca palīgā viņu ticībai. Kaut sākumā Viņš tos norāja, tomēr nekavējoties, sākot ar Mozu un turpinot caur visiem praviešiem (un psalmiem → sal. , Viņš tiem paskaidroja, kas uz Viņu attiecas visos Rakstos. Viņš stiprināja viņu ticību, atvēra viņu acis, tā teikt, atkārtojot visu apustuļu vārdus, kuri iepriekš bija lūguši Jēzum stiprināt viņu ticību (Lūkas 17:5). Šī ir vēl viena mācība, ka neviens nevar sasniegt pilnīgu ticību pats saviem spēkiem; ir nepieciešama īpaša Kristus iejaukšanās, sava veida cilvēka acu atvēršana ar Gudrību no augšas.
• Tekstā, kur ir runa par Jēzus vēlāku parādīšanos pārējiem apustuļiem, tika piebilsts, ka par Viņa pashu, tas ir par Viņa nāvi un augšāmcelšanos, liecināja ne tikai pirmās Bībeles grāmatas (pirmās piecas Mozus grāmatas) un pravieši (piemēram, Isajs vai Zahārijs) vien, bet arī daudzi no psalmiem:
  • „Un Viņš tiem sacīja: «Šie ir vārdi, ko es jums sacīju, vēl pie jums būdams, ka nepieciešami visam bija jāpiepildās, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā un praviešos, un psalmos»” (Lk 24, 44).
• Ir vesela psalmu grupa, kura sauc par mesijaniskiem. To starpā galvenie ir:  
  • Ps 2 → proklamē Mesiju kā Dieva Dēlu un ķēniņu; – Ps 16→ pravieto, ka Dievs neatstās sava kalpa dvēseli mirušo valstībā, tādējādi liecina par Mesijas augšāmcelšanos;
  • Ps 22 → diezgan detalizēti apraksta Mesijas ciešanas; šajā psalmā atrodas slavenais pants, kuru krusta piesistais Dieva Dēls izteica pirms savas nāves; sal. Mt 27, 46: „Ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī, sacīdams: «Eli, Eli, lema sabahtani?» Tas ir: «Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani atstāji?»”;
  • Ps 40 → norāda uz Mesijas iemiesošanos un gatavību pildīt Dieva gribu;
  • Ps 41 → pravieto par nodevību, ko piedzīvos Mesija;
  • Ps 91 → pravieto par Jēzus kārdināšanu tuksnesī;
  • Ps 110 → ļoti skaidrs pravietojums par Mesiju kā mūžīgo ķēniņu un augsto priesteri;
  • Ps 118 → par Mesiju, kuram uzbruka, bet kurš Dieva spēkā parādījās kā uzvarētājs; pie šī psalma atsaucās arī pats Jēzus strīdā ar virspriesteriem un tautās vecākajiem (sal. Mt 21, 42–44), bet sprediķī, kas izskanēja Svētā Gara nosūtīšanas dienā,  svētais Pēteris pantu no šī psalma skaidri attiecina pie Jēzus pashas un Viņa triumfu: „Tad lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels. Viņš [Jēzus] ir akmens, ko jūs, cēlāji, atmetāt, bet kas kļuvis par stūrakmeni” (Apd 4, 10–11).

28.–29.

• Nav skaidrs, kādi bija Jēzus nodomi, kad Viņš beidzot pieņēma ielūgumu apmeklēt viena no ceļa biedriem mājas.

30.

• Katra ebreju maltīte sākās ar maizes svētīšanu un laušanu starp tiem, kas sēdēja pie galda. Tādējādi vakariņas Emmaus vietā bija paredzētas kā parastas ikdienas vakariņas. Tomēr tieši šajā maizes laušanas žestā mācekļi atpazina Jēzu.
• Pasvītrosim: lai mācekļi atpazītu Jēzu, nepietika ar Svēto Rakstu skaidrojumu. Tas ir noticis pēc maizes laušanas! Kristiešiem šai lietai ir lielā nozīme, jo tā norāda uz Viņa iedibināto Euharistisko upuri. Tās laikā arīdzan tiek sludināts (uz skaidrots) Dieva Vārds, bet tad ticīgajiem tiek dota Viņa Miesa un Asinis (zem maizes un vīna zīmēm). Tāpēc ir iespējams, ka nav nejaušība fakts, ka sv. Lūkass trīs reizes lieto vārdus, kas attiecas uz Jēzus palikšanu kopā ar mācekļiem. Tieši pateicoties šim sakramentam, pateicoties Euharistijai, Viņš pats — Kristus, Mesija — joprojām ir klātesošs savas tautas vidū. Tādējādi Euharistijas sakraments ir ne tikai nāves, bet arī Jēzus augšāmcelšanās piemiņa, augšāmcelšanās dzīva zīme.

31.–33.

• Kad mācekļiem vairs nebija šaubu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, Augšāmceltais atkal pazuda. Kāpēc? Viņš vairs nepaliks uz zemes tādā pašā veidā, kā pirms augšāmcelšanās. Kā rakstīja sv. Pāvils:
  • „Viņam vienīgajam ir nemirstība, un Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis un arī nevar redzēt…” (1 Tim 6, 16).
• Pēc šīs neparastās tikšanās ar Augšāmcelto divi mācekļi no Emmausas atgriezās Jeruzalemē — tāpat kā visi tie, kuriem bija dots satikt Dievu: gani (sal. Lk 2, 20), apustuļi (sal. Lk 9, 10), septiņdesmit divi mācekļi (sal. Lk 10, 17), dziedinātais spitālīgais (sal. Lk 17, 15) un visi cilvēki, kas bija bijuši Jēzus krustā sišanas aculiecinieki (sal. Lk 23, 48). Viņi visi atgriezās, lai ziņotu par notikušo (→ 35. p.). Tadējādi viņi atdeva Dievam godu. Labā vēsts par augšāmcelšanos bija jānes uz Jeruzalemi, lai no turienes tā izplatītos visā pasaulē. Sal.:
  • Lk 24, 46–48: „Un Viņš tiem sacīja: «Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties. Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi». Bet jūs esat liecinieki par šo visu”;
  • Apd  1, 8: „Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē”.

34.–35.

• Abi mācekļi atgriezās no Emmausas uz Jeruzalemi tajā pašā stundā, kad bija sapratuši, kas patiesībā ir noticis un ko viņi bija satikuši. Viņu tikšanās ar vienpadsmit apustuļiem Jeruzalemē bija paredzēta, lai saskaņotu liecību par Jēzus augšāmcelšanos. Un izrādījās, ka tas, ko piedzīvoja viņi, šie augšāmcelšanās sekundārie liecinieki, pilnībā sakrīt ar sv. Pētera pieredze. Pēc liecību apmaiņas viņi visi varēja vienbalsīgi apstiprināt un liecināt, ka Kungs patiesi augšāmcēlies!
• Vēl viena piezīme. Ir iespējams, ka doma par Sīmaņa Pētera pieredzi nesaistās vien ar to, ko viņš pieredzēja savas vientuļās uzturēšanās laikā pie Jēzus kapa, bet attiecas uz Augšāmceltā parādīšanos Pēterim citā veidā, par kuru vēlāk minēja sv. Pāvils, rakstot par Kunga paradīšanos atsevišķām personām un dažādām cilvēku grupām. No tā var secināt, ka sv. Lūkasam nebija skaidri zināms, kad un kā Kristus parādījās pašam Pēterim. Uzlūkosim sv. Pāvils uzrakstīto:
  • „Viņš [Jēzus] ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši. Pēc tam Viņš parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem…” (1 Kor 15, 4–7).  

 

• (Trīs) sieviešu liecības, sv. Pētera piedzīvojums, kā arī Jēzus parādīšanās mācekļiem ceļā uz Emmausu veido trīskārtīgo argumentu par augšāmcelšanās realitāti, kuru visi turpmāko gadsimtu kristieši būs aicināti pētīt, atklāt un piedzīvot.

↑

• 26.04.2026. •

• J 10, 1–10  •

↑

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 10,1: Mih 2,12.
• J 10,3: Ps 95,7; 100,3; Sak 27,23.; Is 43,1; 3 J 15; Mk 13,34-36; Lk 12,35-38.
• J 10,4: J 10,27.
• J 10,6: J 16,25.29; 2 P 2,22.
• J 10,7: Ps 118,20; J 14,6; Mk 12,10 par.; Mk 11,9 par.; Apd 4,11; 1 P 2,4.7.
• J 10,8: Jer 23,1-2.
• J 10,9: Sk 27,17; At 28,6; 1 Sam 29,6; 2 Sam 3,25 u.t.t.; 1 Hr 4,40; Ez 34,14. 

↑

 

↑

 

• Gana tēma ir labi pazīstama Izraēlā – saistījās ar viņu ikdienas dzīvē. Tāpēc senās Austrumi tradīcijas un stāsti bieži atsaucās uz šo tēlu mācībās un komentāros.
• Vecajā Derībā ir daudz šādu tēlu. Slavenākie atrodas šajās vietās: Jer 23, Jer 31, Ps 23, Ps 74. 
• Īpašu uzmanību ir vērts pievērst pravietojumam no pravieša Mihas grāmatas (sal. Mih 2, 12), jo tur ir skaidri norādīts, ka gans, kas vada ganāmpulku, ir pats Dievs.
• Arī Jaunās Derības grāmatas ietver sevī daudzas atsauces pie gana tēla. Piemēri: Mt 10,6; 15, 24; 18, 12–14; Mk 6, 34; Lk 15, 4–6.
• Bez šaubām, starp visiem stāstiem par Dievu kā savas tautas ganu īpašu vietu ieņem fragments no svētā Jāņa uzrakstītā Evaņģēlija, kas atrodams 10. nodaļā. Doma tur ir skaidrs:
  • Jēzus ir Labais Gans, kas pulcē ap Sevi jaunos Dieva ļaudis, sargājot tos no viltus ganiem un draudiem ganāmpulkam no farizeju puses. 
  • Var pārsteigt, cik spēcīgos vārdos tiek raksturoti tie, kas nav gani pēc Dieva prāta: zagļi, slepkavas, svešinieki, algotņi.
  • Šāds komentārs liek domāt arī par mūsdienu viltus mācībām un viltus ganiem. Nepietiek ieņemt garīdznieka amatu vai kļūt par konsekrēto personu, lai it kā automātiski pārtaptu par labo ganu. no Evaņģēlija iegūstam gaismu, lai saprastu, ka jebkura laika labu garīgo ceļvežu īpašības jābūt šādi: 
    • dziļa sirds vienotība ar Jēzu – Ganu,
    • patiesa mīlestība pret sev uzticētajām avīm.
• Teksts J 10 liek tomēr domāt par vēl augstāko līmeni, jo, sekojot Jēzus piemēram, būtu vajadzīga sevis ziedošanas vēlme un gatavība panest dažādus upurus (pat no savas dzīvības), lai veicinātu uzticības atmosfēru starp ganu un ganāmpulku, kā arī lai ienestu īstos svēttapšanas augļus sev uzticētajā ganāmpulkā.
• Šajā kontekstā ir vērts pamanīt svētā Pāvila komentāru, kas runājot par Jēzus kā Labā Gana piemēru, gana, kas bija gatavs upurēt sevi par Tēva uzticētām avīm, attiecina to gan uz Baznīcu, gan uz ģimenes dzīvi. Jēzus ir Labais Gans, kas nežēloja sevi savu avju labuma dēļ, tad gaida Viņš, lai avis, redzot Viņa mīlestību, būtu  Viņam uzticīgas un paklausīgas. Līdzīgi vīri. Ja tie patiesi mīl savas sievas, tad gaida, ka sievas būs paklausīgas viņiem.
  • „Kā Baznīca Kristum, tā sievas visā padotas saviem vīriem. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu” (Ef 5, 24–25). 
  • Tāda paša dinamika ir gaidīta Kristus Baznīcā jebkurā laikā un jebkurā vietā. Ganiem vajadzētu mīlēt sev uzticēto tautu (mīlēt līdz upuru līmenim), bet tautai vajadzētu būt paklausīgai saviem (labiem) ganiem.  
• Intriģējoša ir durvju sarga persona. Kas viņš ir? Daži Baznīcas tēvi šeit saskata pašu Dievu Tēvu, daži – Svēto Garu. 
• Saukšana vārdā un sekošana balsij, par kuru runa tekstā, nav tikai simboliska.
  • Gani dažreiz savām avīm dod atsevišķus vārdus. Šis fakts pamāca, ka arī mēs, Dieva bērni, neesam Viņa priekšā kā kāda masa, bet tomēr katru no mums Dieva Sirds pazīst individuāli, pēc vārda, pēc dzīves apstākļiem, izaicinājumiem, priekiem. Viņš redz katra no mums individuālo dzīves taku un aicinājumu.
  • Otrais ir pamācība, ka pakļaušanās pazīstamai gana balsij liecina par autentiskās mācības izpratni un pakļaušanos tur esošajai patiesībai.
• Tika pieminēts, ka Jēzus līdzības adresātiem gana un ganāmpulka tēls bija tuvs un saprotams. Tāpēc pārsteidz fakts, ka farizeji un daži citi to nesaprot. Tādējādi Evaņģēlists norāda, ka Dieva mācības izpratnei ir nepieciešama
  • gan Dieva žēlastība, Viņa Gara palīdzība: 
    • sal. Lk 24, 25.45: „Tad Viņš tiem sacīja: «Jūs, neprašas un sirdskūtrie, lai ticētu visam tam, ko pravieši runājuši!» (…) Tad Viņš tiem atvēra prātu, lai izprastu Rakstus”.
  • kā arī cilvēka sirds atvērtība un pazemība.
• Jēzus izteiktajā mācībā atklājas labā gana kalpošanas izpausmes un raksturs:
  • pastāvīga klātbūtne
  • pūlēšanās, lai atrastu labāko ganību
  • dedzīga avju sargāšana pret briesmām
    • gan no plēsējiem (→ ļaunie gari)
    • gan no viltus ganiem (→ farizeji un viņiem līdzīgi)
  • gatavība upurēt pat savu dzīvību aitu labā.
• Šis pēdējais punkts ir tik bieži sastopams Baznīcas dzīvē. Dieva svēto kārtā ir liels pūlis to, kuri sev uzticēto Dieva avju dēļ ir atdevuši dzīvību, vai vismaz izcietusi lielas ciešanas vai vajāšanu.
  • Latvijas zemē piemēri, kas liek par to domāt, ir kaut bīskaps Boļeslavs Sloskāns vai priesteris Vladislavs Litaunieks.
• Vēl viena piezīme. Obligāti ir jāpamana, ka šādas ganīšanas mērķis, kas pēc Dieva prāta, nav laicīga, bet gan mūžīga dzīve!

↑

 

• Ko es zinu par avīm un to ganīšanu? Vai šis tēls uzrunā mani, ja es to attiecinu uz Baznīcu?
• Kādā kontekstā vajadzētu, lai es sevi pašu uztvertu kā ganu? Kas tad ir man uzticētas avis?
• Ko gans dara nakts iestāšanās laikā? Kā viņš aizsarga savu ganāmpulku? Kā es to saprotu dvēseļu ganības kontekstā?
• Kas manā izpratnē ir mūsdienas algādži? Vai tie atrodas pašā Baznīcā?
• Vai ir iespējams, ka labais gans ir kļuvis par algādzi? Vai ir iespējams otrāds virziens?
• Vai man ir skaidrs, kas ir „citas avis”? Kas manā vidē ir tās „citas avis? Vai arī es pats jūtos sūtīts Dieva spēkā pie „citām avīm”?

↑