Kāpt kalnā

• 22.03.2026. •

• J 11, 1–45 •

↑

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 11,1: Lk 10,38-42; J 4,2; 6,22-23.
• J 11,2: J 12,3.
• J 11,4: J 9,3; 12,23.27-28.31-32; 17,1.
• J 11,5: Mk 10,21; J 2,4; 7,3-9.
• J 11,8: J 9,4.
• J 11,10: J 12,35; 1 J 2,11.
• J 11,11: Īj 14,11-12; Dan 12,2; Mk 5,39; Mt 9,24; Lk 8,52.
• J 11,13: Sīr 46,19.
• J 11,16: J 20,24; 21,2; Mk 8,34; 2 Kor 4,10.
• J 11,24: J 5,25; 6,39-40 u.t.t.
• J 11,25-26: J 14,6; 3,15-16; 5,24; 6,40.47; 8,51; 10,28; Mk 12,18-27; Rom 14,9; Atkl 2,8; 13,14; 20,4-5; 2 Kor 5,14-15.
• J 11,27: Ps 118,26; Mt 11,3; J 12,3 par.; 1,49; 6,69; 4,42; 1,9; 6,14.
• J 11,31: Gudr 19,3.
• J 11,33: Mk 1,43; 3,12; 8,30; Mt 9,30; 12,16; 16,20; Mk 3,5.
• J 11,35: Lk 19,41; Ebr 5,17; Atkl 7,17; 21,4.
• J 11,37: J 9,1–.
• J 11,40: J 2,11.
• J 11,41: Ps 118,21; J 17,1; Mt 14,19 par.; Mk 7,34; 1 Ķēn 18,36-37.
• J 11,42: J 12,30.
• J 11,44: Is 25,6; Mt 9,25 par.; Lk 7,15.
• J 11,45: J 7,43; 9,16; 10,19; 2,23; 4,39; 7,31; 8,30; 10,42, 12,11.42.

↑

1.

• Vārds Lācars ir senebreju vārda grieķu valodas forma, kas nozīmē „Dievs palīdzēja””. Tas jau ir zināms Vecās Derības (LXX) grieķu tulkojumā un ir pieminēts mūsdienu arābu nosaukumā apmetnei, kas atradās netālu no senās Betānijas, Lācara un viņa māsu mājām.
• Betānija atradās aptuveni 3 km uz austrumiem no Olīvkalna. Tā tika iznīcināta Pirmā ebreju kara laikā (69.–70. g. pēc Kristus).

2.

• Šo pantu var uzskatīt par diezgan tipisku redakcionālās saskaņošanas piemēru Evaņģēlijos: Marija, Lācara māsa, tiek atzīta kā tā pati, kas svaidīja Jēzu, kas tika aprakstīts vēlāk, 12. nodaļā:
  • „Tad Jēzus sešas dienas pirms Lieldienām atnāca Betānijā, kur bija nomiris Lācars, ko Jēzus uzmodināja no miroņiem. Tur sarīkoja Viņam mielastu; un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas atradās ar Viņu pie galda. Un Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas; un tā susināja Viņa kājas saviem matiem; un svaidāmās eļļas smarža piepildīja māju” (J 12, 1–3).
• Ekseģēti pievērs mūsu uzmanību, ka sv. Lūkasa Evaņģēlijā ir runa par citu sievieti:
  • „Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda. Un, lūk, tanī pilsētā viena sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka Viņš piedalās mielastā farizeja namā, atnesa alabastra traukā svaidāmo eļlu; un tā, nostājusies aiz Viņa pie Viņa kājām, sāka asarām slacināt Viņa kājas un susināt tās ar saviem galvas matiem, un skūpstīja Viņa kājas, un svaidīja tās ar eļlu” (Lk 7, 36–38).

3.

• Vēstījums, ko māsas sūtīja Jēzum, runā tikai par Lācara slimību, bet nesatur skaidru lūgumu pēc dziedināšanas. Tomēr, ņemot vērā turpmāko dialogu, var pieņemt, ka abas māsas cerēja uz Mācītāja no Nācaretes brīnumainu iejaukšanos un Lācara brīnumaino dziedināšanu (sal. panti 21.–22.: „Marta sacīja Jēzum: «Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos»”). Šādu cerību vēl vairāk apstiprina diskrētais atgādinājums par īpašo saikni, kas vienoja Lācaru un Jēzu: „Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo”.

4.

• Jēzus atsaucās lūgumam un darbojas tikai trīs dienas vēlāk, bet šī ne uzreiz visiem saprotama attieksme tika izskaidrota stāstījuma sākumā. Iespējams, vēl atrodoties vēstneša klātbūtnē, Jēzus paziņo, ka šī slimība galu galā nebeigsies ar nāvi, bet gan ir tikai iespēja jaunai, lielākai nekā jebkad agrāk Dieva godības atklāsmei, ko piedzīvoja mācekļi un pasaule, sākot ar Kānu Galilejā (sal. J 2, 11).

5.

• Tiek atkārtots uzsvars uz Jēzus mīlestību pret Betānijas ģimeni. Tas nāk pretī tiem, kas Jēzus rīcību, neparasto lēmumu atlikt uz divām dienām sava slima drauga apmeklēšanu, drīzāk saprastu kā mīlestības trūkumu, vienaldzību, vai pat kā kādu ņirgāšanos.

6.–7.

• Šķietamā kavēšanās nav saistīta ar vienaldzību, bet gan ir paredzēta pilnīgākam priekam, ticības pieaugumam un Dieva lielākajam  godam!
• Skaidrs, ka Lācara fiziskajai nāvei, kas drīz sekos, nav nekā kopīga ar eshatoloģisko (mūžīgo) nāvi. Tā būs tikai iespēja demonstrēt varu pār dzīvību, ko Tēvs dod Dēlam, Jēzum, lai tādējādi Viņš norādītu mums uz patieso augšāmcelšanās un dzīvības avotu (sal. J 11, 25: „Jēzus sacīja viņai: «Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos»”). Tādējādi Jēzus tuvojošās glābjošās nāves un augšāmcelšanās priekšā Lācara notikumam (viņa nāvei un augšāmcelšanai), ir daudz dziļāka nozīme. Lācaram ir jāmirst, lai Jēzus varētu pierādīt, ka ir dzīvības Kungs. Šis notikums ir domāts:  
  • kā Dieva spēka darbības Jēzū Kristū varena demonstrācija,
  • savas ziņas pravietojums par tuvojošos Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, 
  • un vienlaikus kā ticīgo reālās augšāmcelšanās pastarā dienā garantija.
• Šādi atklājas vispārēja patiesība par Jēzu Kristu: lai Dieva jaunā dzīvība triumfētu cilvēkā, ir nepieciešama Jēzus glābjošā nāve.
• Fiziskā nāve nav drauds ticīgajam; pēc tās sākas mūžīgā dzīvība: 
  • sal. 1 Kor  15, 54–55: „Kad šeit mirstīgais būs tērpies nemirstībā, tad piepildīsies vārdi, kas rakstīti: Nāve ir aprīta uzvarā. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?”; 
  • sal. Lk 12, 4–5: „Un es jums, saviem draugiem, saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs neko nespēj darīt! Bet es jums rādīšu, no kā jums jābaidās: bīstieties no tā, kam vara pēc nonāvēšanas iemest ellē. Tiešām, es saku jums: tā baidieties!”

8.

• Var iedomāties, ka šāds Jēzus domāšanas veids un šāda teoloģija nebija mācekļiem tik skaidra un saprotama. Viņi vēlas būt reālistiski: nesen jūdi bija mēģinājuši arestēt Mācītāju (sal. J 10, 39) un pat nomētāt Viņu ar akmeņiem (sal. J 10, 31), tāpēc atgriešanās Jeruzalemē viņiem šķita ļoti bīstama.

9.–10.

• Jēzus atbilde uz mācekļu iebildumiem ir izteikta raksturīgā sv. Jāņa stilā: „diena un gaisma” iegūst gan dabisku, gan simbolisku nozīmi.
• Ebreji skaitīja dienu no pulksten 6 rītā līdz 18 vakarā neatkarīgi no gadalaika. Ceļojumi tika veikti gandrīz tikai dienasgaismas stundās. Jēzus šo labi zināmo patiesību attēlo līdzībā, kas tematiski un faktiski ir saistīta ar apgalvojumu no J 9, 4–5 (→ „Kamēr ir diena, man jāstrādā Tā darbus, kas mani sūtījis. Nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma”. Jēzus darbojas pasaulē kā gaisma, kas nāca pasaulē, lai to apgaismotu (sal. J 1, 9: „Bija patiesa Gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk šinī pasaulē”). Šī darbība – redzamā nozīmē – beigsies, kad pienāks tumsas stunda (sal. Lk 22, 53: „Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara”.), nāve pie krusta.
• Galvenā doma, kura atklājās šajos pantos, ir šāda: cilvēkam ticības savienība ar Jēzu–Gaismu garantē drošu ceļu uz mūžīgo dzīvi! Ārpus Viņa, bez Viņa valda tumsas valstība, ļaunā gara valstība, un ejot šādu ceļu, cilvēks paklūp un krīt (grēkos).

11.–13.

• Diemžēl arī šī līdzība mācekļiem daudz nepaskaidroja, tāpat kā sekojošais apgalvojums, ka Lācars ir aizmidzis. Viņi joprojām saprata Jēzus vārdus zemes dzīves, dabiskās dienas un parasta miega nozīmē. Miegs ir veselības pazīme, sprieda mācekļi, kāpēc tad doties uz bīstamajiem Jeruzalemes rajoniem, lai modinātu Lācaru? , kā Jēzus bija iecerējis? Viņi nedomā  par „nāves miega”, metaforu, kas Bībelē ir diezgan bieži sastopama. Sal.: 
  • 2 Sam 7, 12: „Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību”; 
  • Apd 13, 36: „Dāvids, nokalpojis savā paaudzē Dieva prātam, aizmiga, un viņš tika guldīts pie saviem tēviem un redzēja satrūdēšanu”; 
  • 1 Tes  4, 13–14: „Brāļi, mēs negribam atstāt jūs neziņā arī par aizmigušajiem, lai jūs neskumtu, kā tie, kam nav cerības. Jo, ja mēs ticam, ka Jēzus nomira un ir augšāmcēlies, tāpat kopā ar Viņu Dievs atvedīs tos, kas Jēzū aizmiguši”.

14.–15.

• Jēzus apgaismo mācekļus un skaidri saka, ka Lācars ir miris. Jēzus prieks par Viņa prombūtni Betānijā Lācara slimības laikā norāda, ka Viņu interesē kaut kas daudz lielāks par dzīvības glābšanu vai cilvēka nāves dabiskās gaitas novēršanu. Lācara augšāmcelšana dos iespēju stiprināt mācekļu ticību Jēzus Kristus tuvojošos ciešanu un nāves pie krusta priekšā.

16.

• Svētais Jānis — skaidrāk nekā citi evaņģēlisti — parāda atsevišķu mācekļu raksturu, citējot viņu apgalvojumus. Toms pārstāv reālistiskā mācekļa tipu, kas ir cieši saistīts ar redzamo realitāti, kas nav apšaubāma. Sal.: 
  • J 14, 5: „Toms sacīja Viņam: «Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?»”;
  • J 20, 24–25: „Toms, viens no tiem divpadsmit, saukts Dvīnis, nebija pie viņiem, kad atnāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi sacīja viņam: «Mēs redzējām Kungu». Bet viņš sacīja tiem: «Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un savu roku neielikšu Viņa sānos, es neticēšu». (…) Jēzus sacīja viņam: «Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši»”).
• Toma teikto „Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!” var saprast sekojoši. Viņš neapšaubāmi ir saistīts ar Jēzu un nolemj Viņam pievienoties, pat ja viņu gaida nāve. Viņu nevada Jēzus vārdu saturs, nevis kāds fatālisms vai rezignācija, bet gan iekšēja saikne ar Mācītāju. 
• Iespējams, viņa attieksme labi atspoguļo noskaņojumu, kas valda mācekļu vidū, kuri, vēl nesaprotot Jēzus ceļu uz pestīšanu caur nāvi, nevilcinājās Viņam pievienoties šajā bīstamajā ceļojumā. Viņu uzticību un dievbijību stiprinās jauna pārdabiska pieredze Betānijā: Jēzus uzvara pār nāvi.

17.–18.

• Kad Jēzus saņēma ziņas par Lācara slimību, viņš atradās apmēram dienas gājiena attālumā no Betānijas. Ņemot vērā kurjera ceļojumu, divu dienu kavēšanos, kā arī Jēzus un viņa mācekļu ceļojumu, saprotam, ka Lācars nomira neilgi pēc ziņas nosūtīšanas, jo līdz Jēzus ierašanās brīdim viņš jau bija kapā četras dienas.
• Apbedīšana notika nāves dienā, parasti dažas stundas vēlāk (parasti apmēram astoņas stundas). Ķermeņa atrašanās mājās nebija ieteicama ne tikai klimatisko apstākļu dēļ, bet galvenokārt likuma dēļ par inficēšanos, saskaroties ar mirušo. Tomēr pēc apbedīšanas (parasti klintī izcirstajā kapenē) kaps tika slēgts tikai uz laiku uz trim dienām, lai tie, kas nebija ieradušies sēru namā pirms apbedīšanas, varētu godināt mirušo, svaidot viņu kapenē. Pēc trim dienām kaps tika aizzīmogots, aizsprostojot ieeju ar lielu akmeni. 
• Iespējams, ka tolaik jau bija labi zināmi tautas uzskati (ko vēlāk apstiprināja ebreju Talmuds), kas apgalvoja, ka trīs dienas pēc nāves dzīvību „nesošais elements” (jeb dvēsele) joprojām var atgriezties ķermenī, taču pēc šī laika jebkāda atgriešanās dzīvē tika uzskatīta par neiespējamu. Varētu būt tā, ka Jēzus apzināti izlemta divu dienu kavēšanās galvenokārt saistījās uz šo uzskatu un tādējādi Lācara celšana no miroņiem varēja kļūt par neapšaubāmu Jēzus varas pār nāvi zīmi.

19.

• Sēru namā joprojām uzturas daudzi viesi, kāpēc? Mierinājuma sniegšana sērojošajiem toreiz tika uzskatīta par vienu no cēlākajiem žēlsirdības aktiem.
• Klātesošie netīšām kļūs par Lācara augšāmcelšanās lieciniekiem un izplatīs ziņas par notikumu, īpaši Jeruzalemē. Tas paātrinās spriedumu Jēzum par nāvessodu.
• Var pārsteigs fakts, cik liels bija augsto priesteru un tautas vecāko sirds aklums, cietsirdība un naids pret Jēzu un Viņa pasusto patiesību, ja šī varena zīme, Lācara piecelšana no miroņiem, gan paātrināja spriedumu par nāves sodu Jēzum, bet tika vērsta arī pret pašu Lācaru:
  • „Tad daudzi jūdu ļaudis uzzināja, ka Viņš ir tur; un atnāca ne tikai Jēzus dēļ, bet lai redzētu arī Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Bet augstie priesteri nodomāja nogalināt arī Lācaru, jo viņa dēļ daudzi jūdi nāca un ticēja uz Jēzu” (J 12, 9–11).

20.–24.

• Marta, kas pazīstama no apraksta Lk 10, 38 un turpmākajos pantos, ir impulsīvāka, un tūlīt pēc ziņu saņemšanas par Jēzus ierašanos skrien Viņa pretī. Viņas pirmie vārdi, protams, attiecas uz brāļa nāvi. Tos raksturo dzīva ticība, ka Jēzus klātbūtne varēja efektīvi novērst nelaimi, brāļa nāvi. Nākamie vārdi pauž neskaidru cerību, ka ar savu dievišķo visvarenību Jēzus, Dieva Dēls, darīs kaut ko viņas brāļa labā. Tas nav tieši saistīts ar augšāmcelšanos, jo šajā brīdī Marta to pazīst tikai eshatoloģiskā nozīmē. Tomēr Jēzus skaidri paziņo par Lācara augšāmcelšanu.
• Ticība individuālajai augšāmcelšanās idejai aizsākās Vecās Derības apokaliptiskajā periodā (sal. Dan 12, 3; 2 Mak 7, 9–14; 12,43). Kristus laikā tā bija labi zināma, lai gan ne visas teoloģiskās aprindas to atbalstīja vienādā mērā.
• Augšāmcelšanos plaši atzina farizeji, bet stingri noraidīja saduceji (sal. Apd 23, 6–8: „Pāvils, zinādams, ka viena daļa ir saduceji un otra – farizeji, sauca augstajā tiesā: «Vīri, brāļi! Es esmu farizejs un farizeju dēls; mani tiesā cerības dēļ un mirušo augšāmcelšanās dēļ». Kad viņš to pateica, izcēlās nesaskaņas farizeju un saduceju starpā, un pūlis sašķēlas. Jo saduceji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst”).
• Izpratne par tās norisi bija diezgan atšķirīga. Piemēram, daži ticēja, ka būs tikai (dažu) taisnīgo augšāmcelšanās. Jūdaismā dominējošā koncepcija, ka augšāmceltie cilvēki atkal dzīvos šīs zemes dzīvi, bet tā būs pilnīgāka par iepriekšējo.
• Jēzus Kristus mācība izgaismo šo nepareizo izpratni: pēc augšāmcelšanās sekos pilnīgi atšķirīga no iepriekšējās dzīve – mūžīgā dzīve Dieva Valstībā, tātad garīgajā dimensijā.
• Marta vispārējo Lācara augšāmcelšanās apsolījumu saprot jūdaismam raksturīgā nozīmē: augšāmcelšanās zemes dzīvei pasaules galā.
• Par ticību vispārējās (kolektīvās) augšāmcelšanās idejai — sal., piemēram, Ez 37, 1–14:
  • „Tā Kunga roka nāca pār mani, un Tas Kungs mani garā aizveda kādas ielejas vidū, kas bija pilna ar miroņu kauliem. Un Viņš mani vadāja starp tiem pa klajumu šurpu turpu, un to bija ļoti daudz, un tie bija pavisam izkaltuši. Un Viņš man jautāja: «Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi?» Es atbildēju: «Kungs mans Dievs, Tu to zini.» Tad Viņš man pavēlēja: «Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausieties Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.» Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un tur čirkstēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, kauli sadevās kopā cits ar citu. Un, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija. Tad Viņš man sacīja: «Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!» Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varens liels pulks. Tad Viņš man sacīja: «Cilvēka bērns, šie kauli ir viss Izraēļa nams. Redzi, tie saka: mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi, mēs esam beigti. Tādēļ sludini un saki tiem: tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es atvēršu jūsu kapus un izvedīšu jūs, Mana tauta, no jūsu kapiem un aizvedīšu jūs atpakaļ Izraēļa zemē. Tad jūs atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es veru vaļā jūsu kapus un vedu ārā jūs no jūsu kapiem, Mana tauta. Es likšu jūsos ieiet Savam Garam, ka jūs topat dzīvi, un jūs aizvedīšu atpakaļ jūsu zemē, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs, to apsolīju un arī izpildīju», — tā saka Tas Kungs”.

25.

• Sekojošā Jēzus atbilde ir atklāsmes raksturā. Tā nostāda Martas ticību uz pareizā ceļa: tas, ko viņa nesaraujami saista ar eshatoloģiski – apokaliptiskiem notikumiem, ir klātesošs Jēzū un ticīgais var ņemt līdzdalību šajā.

26.–27.

• Nāves realitāte, kas Lācaram bija tik reāla, nerada briesmas patiesai dzīvei — mūžīgajai dzīvei, jo caur ticību Jēzum viņš neatgriezeniski ir ienācis tās sfērā. Kristietis dzīvē un nāvē pieder Jēzum Kristum (sal. Rom 14, 7–8), kurā vienīgajā ir patiesa dzīvība (sal. J 1, 4). Šajā ziņā dzīve un nāve (kā dabas parādības) iegūst relatīvu nozīmi, savukārt mūžīgā dzīve un nāve ir noteiktas, absolūtas un neatgriezeniskas. Svētā Jāņa vēstule norāda uz šī izšķirošā soļa — pretī Kristum — ētiskajām sekām: „Mēs zinām, ka esam pārnesti no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus. Kas nemīl, paliek nāvē” (1 J 3, 14). Šis solis prasa pilnīgu ticību Jēzum, tāpēc Viņš uzdod Martai attiecīgo jautājumu. Tā atbild ar pilnīgu mesiāniski – kristoloģisku atzīšanos, kas aptver trīs pamatpunktus:
  • Mesijas titulu (sal. J 1, 41: „Mēs atradām Mesiju (kas tulkojumā – Kristus)…”),
  • Dieva Dēla cieņu (sal.: J 1, 34 → „Jānis liecināja, sacīdams: «Es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls»”; J 1, 49 → „Natanaēls Viņam atbildēja un sacīja: «Rabbi, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Izraēļa Ķēniņš»”; J 10, 36–37 → „Kā tad jūs sakāt Tam, ko Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu zaimo Dievu! Tāpēc, ka es sacīju: Es esmu Dieva Dēls? Ja es sava Tēva darbus nedaru, neticiet man!” un citur) 
  • un Tā, kuram bija jānāk pasaulē kā tās Glābējam, cieņu (sal.: J 6, 14: „Tad ļaudis, redzēdami brīnumu, ko padarīja Jēzus, sacīja: «Šis patiesi ir pravietis, kam bija jānāk pasaulē»”; Mt 11, 2–3: „Jānis, dzirdēdams cietumā par Kristus darbiem, nosūtīja divus no saviem mācekļiem un sacīja Viņam: «Vai Tu esi tas, kam bija jānāk, vai lai citu gaidām? »” → sal. Lk 7, 19–20).
• Baznīcai Martas vārdos ir jāredz pilnīgās ticības atbilde uz Jēzus atklāsmi. Un šajā būtisko lomu nespēlē vien spriešana vai pārdomas par dzirdētajiem vārdiem, bet gan pārdabisks un personisks kontakts ar dzīvo un atklājošo pateicības par Dieva Valstības noslēpumiem Jēzu.

28.–32.

• Austrumos sērojošā pūļa uzvedība ir ļoti trokšņaina, tāpēc uz tā fona saruna nebija iespējama trokšņa dēļ. Šķiet arī, ka dialogu, kas bija sācies ar Mariju (kura reaģēja identiski kā viņas māsa Marta)  pārtrauca sērojošo viesu ierašanās. Ieraugot Skolotāju, mirušā draugu, parādās jauns asaru un bēdu uzliesmojums.

33.–35.

• Šīs tīri cilvēciskās emocionālās reakcijas Jēzū izraisa tikai virspusēji līdzīgu reakciju (patiesībā vārdi, kas to apraksta, abos gadījumos atšķiras). Latviskie izteicieni „garā satriekts” un „uztrauca sevi” tikai daļēji atspoguļo Jēzus attieksmi, kas ir neparasta, salīdzinot ar tradicionālajām bēdu un asaru izpausmēm pēc tuvinieka zaudējuma.
• Nācaretes mācītājs ir dziļi satriekts, pilns iekšējas nepiekrišanas gan par sērojošās tautas ticības trūkumu, gan par nāves postu, uz kuru ved arī Viņa stunda. Tikai asaras (sal. 35. pants) atgādina mums par spēcīgajām, cilvēciskajām draudzības saitēm, kas vienoja Jēzu ar Lācaru. Šis dziļo emociju stāvoklis pārņem arī Jēzu ciešanu priekšā (sal. J 12, 27: „Tagad mana dvēsele ir satraukta. Un ko lai es saku? Tēvs, atpestī mani no šīs stundas?”).
• Starp citu, sv. Jānis evaņģēlists vairākas reizes atklāj mums Jēzus dziļi cilvēciskās reakcijas: viņš dažreiz ir noguris un izslāpis (sal. 4, 6-7), Viņam ir īpaša mīlestība pret dažiem cilvēkiem (sal. 20, 2), Viņš jūtas dziļi aizkustināts brīdī, kad Jūdas nodevība tuvojas īstenošanai (sal. 13, 21).

36.–37.

• Ebreji, protams, saprot Jēzus reakciju tīri cilvēciskā nozīmē: bēdas par drauga zaudējumu. Tas, no vienas puses, izraisa vēlmi doties uz kapu (sal. 31. pants), no otras puses, izbrīna vārdus, kas līdzinās kurnēšanai vai arī apsūdzībai: kāpēc Jēzus, kas pazīstams ar tik daudziem brīnumiem, tostarp redzes dāvanu vīrietim, kurš dzimis akls (sal. J 9, 1–), neapturēja sava drauga nāvi? Te atklājas to cilvēku Dieva godības, kas virzās pa citiem ceļiem, nevis cilvēciskiem, neizpratne: Dievs ir spējīgs caur fizisku nāvi vest uz neiznīcināmu dzīvību!
• Mums jāsaprot, ka ja Jēzus nenovērsa dabisko nāves gaitu sava drauga gadījumā, tad tas bija tikai aiz rūpēm par Dieva godības pilnīgu atklāšanos un par ticības sēklas stiprināšanu ticīgo sirdīs. Šo „vajadzību” ievest Lācaru, viņa mācas un citu nāvēs ēnā īpaši akcentē sekojošie panti „Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: «Lācars ir nomiris. Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa! »” un „Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: «Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.»” (J 11, 14–15; 41–42). Šāds dzīvības triumfus un tā atmirdzēšana bija iespējama tikai uz cilvēciski šķietamas traģēdijas fona.
• Pēc vēsts būtības šis Evaņģēlija fragments ir līdzīgs tam, kad tiek stāstīts par aklo no bērnības. Viņa  (un tuvinieku) ciešanas bija pieļautas, lai cilvēks varētu brīnumaini atgūt redzi un lai viņā atklātos Dieva darbi (sal. J 9, 1). Līdzīgi te: nāves pārvarēšana ir Dieva godības izpausme Jēzū. Diemžēl, toreizējie aculiecinieki, ebreji, kas netiēja Jēzum Mesijam, nespēj to saprast.

38.

• Palestīnā mirušos apglabāja dabiskās vai mākslīgās telpās, kas bija izcirstas klintī, un pēc tam aizslēgtas (nobloķētas) ar noapaļotiem akmeņiem. Pašā apbedījumu istabā ienāca no priekštelpas pa šauru eju. Līķi tika novietoti nišās vai uz soliem gar telpas sienām. Lācara kapenēm, visticamāk, bija ieeja no augšas. Pēc trim dienām kapenes tika aizzīmogotas līdz nākamajai apbedīšanai (ja kapenēs bija paredzēts apglabāt vairākus līķus).

39.

• Jēzus pavēle novelt akmeni atkal saskaras ar cilvēcisko pretargumentu: Marta, kura nesen bija apliecinājusi stipru ticību Jēzum Kristum, Skolotāja pavēli uzskata par nepiemērotu, ņemot vērā Lācara ķermeņa satrūdēšanas pakāpi. Viņa neņem vērā pirms īsa laika izteikto apsolījumu, ka Dieva godība tūlīt atmirdzēs pilnā spožumā („Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību?” [J 11, 40]). Tomēr, saskaroties ar Jēzus apliecinājumu, klātesošie nevilcināsies izpildīt Viņa pavēli, kas ir neparasta Palestīnas apstākļiem.
• Vērtējot Martas vārdus un attieksmi, var jautāt, cik lielā mērā viņā bijā patiesas šaubas par to, ko Jēzus prasa un kas var notikt, un cik lielā mērā viņas ticība Jēzum un Viņa apsolītiem brīnumiem bija skārta un vājināta cilvēciskiem priekšstatiem. Lasot uzmanīgi Evaņģēliju, mēs zinām, ka tāda paša parādība bija vērojama arī mācekļu vidū. Viņi tikai ar lielām grūtībām, lēnām atrāvās no zemiskās izpratnes par notikušo, lai tajā ieraudzītu pārdabisko un dievišķo.

40.

• Uz tā fona saprotam, kāpēc Jēzus stingri nepārmet Martai, bet atgādina viņai par Dieva godības atklāsmes apsolījumu. Nepieciešams nosacījums šīs godības pieredzēšanai ir ticība Jēzum Kristum, kas Martai piemīt.

41.–42.

• Raksturīgs ievads Lācara celšanai no miroņiem ir Jēzus pateicība Tēvam. Atšķirībā no Vecās Derības ievērojamajiem vīriem (patriarhiem), kurus Dievs ir apveltījis ar brīnumu darīšanas spējām, Jēzus neizsaka lūgumu savam Tēvam, bet pateicību. Debesu Tēvs visu ir uzticējis Jēzus rokās (sal. J 3, 35 un tālāk, kā arī 13, 3 un 17, 2), ieskaitot cilvēka dzīvību. Jēzus griba un rīcība ir pilnībā vienota ar Debesu Tēvu.
• Jēzus izsaka pateicības vārdus tikai to cilvēku dēļ, kas ir ap Viņu, kuriem jau ir pārdabiskas ticības sēkla. Tie ir paredzēti – tāpat kā pats brīnums –, lai attīstītu šo ticību un nostiprinātu pārliecību par Dieva Dēla dievišķo misiju.

43.

• Stāsta par Lācara piecelšanu no miroņiem raksturs ir apokaliptisks: tas spilgti atgādina par to, kas notiks Pastarajā dienā.
• Bet tas nav viss. Šis notikums, kas balstās uz reālistiskā notikuma, apstiprina Jēzus varu pasaules galā augšāmcelt visus cilvēkus dzīves pilnībai vai tiesai (sal. J 5, 25!). Tādējādi Jēzus spēcīgā saucienā „Nāc ārā!” var nojaust Cilvēka Dēla, eshatoloģiskā Tiesneša, balsi, kas visus mūs sauks, lai mēs nostātos Dieva tiesas priekšā (sal.: J 5, 25: „Patiesi, patiesi es jums saku, ka nāk stunda, un tā tagad ir, kad miroņi dzirdēs Dieva Dēla balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos.” → J 5, 28–29 „…nāk stunda, kurā visi, kas atrodas kapos, dzirdēs Dieva balsi, un izies tie, kas labu darījuši, uz augšāmcelšanos dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, uz augšāmcelšanos tiesai.”)

44.

• Jēzus pavēles tūlītējā iedarbība ir raksturīga arī citiem brīnumiem.
• Mirušos tolaik apglabāja īpašā apģērbā (iespējams, saistībā ar cerību uz miesu augšāmcelšanos). Raksturīgā roku un kāju apsēšana ar pārsējiem, kā arī mirušā sejas apklāšana ar audumu (sal. arī Jēzus apbedīšanas laikā → J 19, 40) ir zināma tikai no Ceturtā evaņģēlija. Jebkurā gadījumā Lācara parādīšanās drēbēs, kurās viņš tika guldīts kapā, kā arī Jēzus pavēle ​​atraisīt augšāmcelto un ļaut viņam staigāt, uzsver notikuma realitāti.
• Papildu liecības, kas ir ļoti nozīmīgas pēc sekām, būs notikuma aculiecinieku stāstījumi: daži uzreiz ticēs Jēzum kā Dieva sūtītam Mesijam, citi ziņos par notikušo saviem garīgajiem vadītājiem – farizejiem.

↑