Kāpt kalnā

• 17.05.2026. •

• J 17, 1–11a •

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• J 17,1: J 11,41; 12,23.27; 12,28; 13,1.31-32; 16,32; 11,4; 1 Sam 2,30.
• J 17,2: J 3,27.35; 13,3; Mt 28,18; 9,6; 11,27.; Lk 5,24; 10,22.
• J 17,3: Sak 3,6; Gudr 15,3.; 1 J 5,20; Mt 11,27; Atkl 21,3; 22,3-5.
• J 17,4: J 4,34; 5,36; 12,24; 19,30; Ebr 5,7-; 12,2.
• J 17,5: J 1,1-5.14; 8,58.
• J 17,6: J 1,12; 6,37.44-45; 8,47; 10,16.26-; 11,52.
• J 17,7: J 16,30.
• J 17,9: J 1,10; 6,36-37.65; Jer 7,16; 11,14; 14,11.
• J 17,11: Ps 54,1; Mt 11,25; J 18,8-9; 10,30; 14,10.20; 1 J 1,7.

↑

 

↑

 

1.

• Vecās Derības grāmatās var pamanīt, ka tie, kas vērsās pie Dieva, virzīja savu uzmanību, savas acis uz vietu, kurā — saskaņā ar pārliecību — mājo Dievs, proti, uz debesīm. Ļoti izteiksmīgs tā piemērs ir 123. psalms:
  • „Es paceļu savas acis uz Tevi, Tu, kas sēdi Savā goda krēslā debesīs! Redzi, kā kalpu acis raugās uz savu kungu rokām un kalpones acis uz savas kundzes rokām, tā raugās mūsu acis uz To Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums. Apžēlojies par mums, Kungs, apžēlojies par mums, jo mēs esam nicināti pārlieku!” (Ps 123, 1­–3).
• Skatiena pacelšanas žests bija bieži sastopams Jēzus lūgšanā uz savu Tēvu (piemēram, J 11, 41; Lk 9, 16), kā arī parādījās pirms brīnumu veikšanas (piemēram, Mk 7, 34). Var nojaust, ka šādā veidā, ar šo žestu Jēzus vēlējās uzsvērt, kurp Viņu un pēc Viņa arī kristiešus ved ticība, lūgšana, bet arī „šī stunda”, tas ir, ciešanas.
• Teksts no Apustuļu darbiem pārliecina, ka acu pacelšana uz debesīm bija izplatīta kristiešu vidū. Runa par notikumu, kad apsūdzēts un pēc tam nonāvēts tika diakons Stefans: „…viņš, Svētā Gara pilns, uzlūkodams debesis, redzēja Dieva godību…” (Apd 7, 55).
• Ceturtajā Evaņģēlijā Dievs bieži tiek dēvēts par Tēvu, tomēr Jēzus — Augstā priestera lūgšanā šis tituls tiek īpaši uzsvērts. Šis kristiešiem tik dārgais tituls citos rakstos tiek nodots tā sākotnējā aramiešu formā – „Abba”, ko, visticamāk, izrunāja arī Jēzus. Citi piemēri:
  • Mk 14, 36: „Un Viņš sacīja: «Abba, Tēvs! Tev viss iespējams…»”; 
  • Rom 8, 15: „…jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos, bet jūs saņēmāt pieņemtā bērna garu, kurā mēs sucam: «Abba»”;
  • Gal 4, 6: „Bet tā kā jūs esat bērni, tad Dievs sūtīja sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: «Abba!»”. 
• Lai gan Ceturtais evaņģēlijs grieķu lasītājiem dod parasto uzrunas „Tēvs” skanējumu, tas pauž tādu pašu bērnišķīgu uzticēšanos un tiešu kopību kā ainā no Ģetzemanes dārza (sal. Mt 26, 39).
• Godības motīvs, kas parādās tekstā, ir nesaraujami saistīts ar Jēzus „stundu”, kuru vairākas reizes uzsver sv. Jāņa uzrakstītais Evaņģēlijs (sal.: 2, 4; 4, 23; 5, 25; 7, 30; 8, 20; 12, 27 un citur). Šo „stundu” kā kopīgas godības stundu (Savējo un Sava Dēla godības) ir noteicis Debesu Tēvs. To īstenojot, Jēzus vēlme parādīt šo godību aizvien pieaug, ko atklāj arī šīs dedzīgās lūgšanas saturs.
• Visa Jēzus publiskā darbība ir ietverta starp punktiem: „Mana stunda vēl nav nākusi”  (J 2, 4) un „Tēvs, tā stunda ir pienākusi” (J 17, 1).

2.

• Visa Jēzus darbība bija vērsta uz Sava Tēva godību, kas tagad tiks atklāta visā pilnībā: Kristus nāvē un augšāmcelšanā, īsi sakot, Jēzus pagodināšanā.
• Par Tēva godību Dēlā:
  • „Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības” (J 1, 14); 
  • „Un visu, ko jūs lūgsiet no Tēva manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā”(J 14 13); 
  • „Un godību, ko Tu man devi, es devu viņiem, lai viņi būtu vienoti, kā arī mēs esam viens” (J 17, 22); 
  • „Tēvs, es vēlos, lai arī tie, kurus Tu man devi, būtu ar mani tur, kur es, lai viņi redzētu manu godību, kādu Tu man devi, tāpēc ka mani mīlēji pirms pasaules radīšanas” (J 17, 24); 
  • „Neticīgajiem šīs pasaules dievs ir apstulbinājis prātu, lai tiem nespīdētu Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija gaisma” (2 Kor 4, 4); 
  • „Pēdīgi šinīs dienās Dievs mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli. Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu…” (Ebr 1, 2–3) .
• Jēzus pestīšanas misijas mērķis bija atklāt Tēvu kā neaizstājamu nosacījumu mūžīgās dzīves sasniegšanai: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis” (J 17, 3). Ar to ir saistīta tiešā autoritāte, ko saņēma Kristus: sniegt dievišķo dzīvību un tiesāt tos, kas noraida šo dzīvību un tās Devēju (→ J 5, 26–27: „Jo kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tā Viņš arī Dēlam ir devis, lai Viņam būtu dzīvība pašam sevī. Un deva Viņam varu tiesāt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls”).
• Iepriekšējās runas, kas saistītas ar strīdu ar jūdiem, galvenokārt ir uzsvērušas šo otro Jēzus autoritātes aspektu — Viņa kā tiesneša varu. Tas saistījās ar faktu, ka Dieva izredzētā tauta lielā mērā atraidīja viņiem sūtīto Mesiju. Brīdī, kad Jēzus „stunda” jau ir sākusies, Viņš sniedz saviem sekotājiem dziļāku ieskatu šīs dzīves būtībā, kas viņiem jau ir dota, bet kura savu kulmināciju sasniegs eshatoloģiskajā piepildījumā — Debesīs. 

3. 

• Mūžīgā dzīve ir Dieva iepazīšana. Protams, tās nav zināšanas grieķu-romiešu filozofijas izpratnē, kas sastāv no tīri intelektuāla Dieva redzējuma. Šis ir tikai viens no šīs pilnīgās dzīves aspektiem.Te ir runa par Dieva godības dinamiku, kas aptver visu cilvēku un kas atstāj savu zīmi uz visām viņa darbībām un uz katru viņa dzīves situāciju.
• Ir vērts atcerēties, ka no Izraēļa bērniem jau Vecās Derības laikā tika prasīts, lai ticīgie noraida visu elkdievību un pilnīgi apņemtos kalpot Dievam, kā arī pastāvīgi apliecinātu Viņu. Viens no skaistākajiem tekstiem, kas par to runā, ir fragments no Jozus grāmatas:
  • „Jozua sacīja tautai: «Un nu bīstieties To Kungu un kalpojiet Viņam patiesībā un mīlestībā. Un atmetiet tos dievus, kuriem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet Tam Kungam». Tad tauta atbildēja un sacīja: «Lai tāla mums ir doma, ka mēs To Kungu varētu aizmirst un kalpot citiem dieviem». Tad Jozua sacīja tautai: «Ja jūs aizmirsīsit To Kungu un kalposit svešu tautu dieviem, tad Viņš no jums novērsīsies un Viņš liks ļaunumam nākt pār jums, un Viņš jūs izdeldēs, pēc tam kad Viņš jums tik daudz laba ir darījis». Bet tauta sacīja Jozuam: «Nē! Mēs tiešām kalposim Tam Kungam»” (Joz 24, 14.16.20–21).  
• Visiem, kas centīsies no sirds kalpot Dievam un būt Viņam uzticīgi, tika apsolīta dalība dzīvē bez ierobežojumiem, mūžīgā dzīve (sal. Gudr  15, 3: „…Tevi pazīt, ak Dievs — pilnīgs taisnīgums un Tavu spēku zināt — nemirstības avots”). 
• Jēzus Kristus norādīja patieso ceļu uz šo dzīvi, kas ir Dieva pilnīga iepazīšana — šis ceļš ir Viņš pats: „Kas mani redz, redz arī Tēvu! Kā tu saki: rādi mums Tēvu? Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī?” (J 14, 9–10a).  
• Ebreji, Dieva pakāpeniski atklātā pestīšanas plāna vadīti, bija uz pareizā ceļa, lai gūtu šīs zināšanas, ticot patiesajam Dievam, tomēr viņi apstājās pusceļā, jo, noraidot Jēzu, viņi zaudēja pilnīgo Dieva atklāsmi un nogrieza viņiem piedāvāto ceļu uz mūžīgo dzīvi:
  • „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu…” (Ebr 1, 1–2).
• Ceturtā Evaņģēlija gaismā mūžīgās dzīves būtība parādās kā dinamisma pilna. Šis akcents ir bagātāks nekā tas, kas sastopams sv. Pāvila mācībā, jo viņš runā par Dieva redzēšanu vaigu vaigā (sal. 1 Kor 13, 12). Saskaņā ar sv. Jāņa uzsvariem tā nav galīga „zināšana”, bet tāda, kura kristietī nepārtraukti padziļinās un aug. Atbilstoši tai ticīgā cilvēka „palikšana” Jēzū nes augļus. Tās galamērķis ir galīgā eshatoloģiskā savienība, kas tiks sasniegta tad, kad viņš nonāks tur, kur ir Kristus (sal. J 14, 2b–3: „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu”). 

4. 

• Evaņģēlists bieži citē Jēzus vārdus, visu Viņa zemes darbību attēlojot kā vienotu Dieva godības meklējumu, uzticīgi pildot Viņam uzticēto darbu:  
  • J 4, 34: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu”; 
  • 5, 30: „Es pats no sevis nekā nevaru darīt. Kā es dzirdu, tā es tiesāju; un mana tiesa ir taisnīga, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā, kas mani sūtījis”;
  • 6, 38: „Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis”;
  • 9, 30b–33: „… Viņš atvēra man acis. Bet mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neuzklausa. Bet kas godā Dievu un Viņa gribu pilda, to klausa. Ne mūžam nav dzirdēts, ka būtu kāds atvēris acis no dzimšanas aklajam. Ja Viņš nebūtu no Dieva, tad Viņš neko nevarētu darīt”. 
• Jēzus pestījošā darbība virs šīs zemes ietvēra pravietojumu piepildīšanos, visus vārdus, žestus, darbus, pat strīdus un apvainojumus — un jo īpaši Viņa pestījošo nāvi. Ar savu mācību un zīmēm Jēzus atklāja pasaulei Tēvu — atklāja, ka Viņš ir godības pilns un varens savā mīlestībā. 

5. 

• Pēc misijas, kuras dēļ Viņš „tapa miesa” (J 1, 14), izpildīšanas Jēzus atgriežas savā dievišķajā sfērā, godības sfērā, kurā Viņš vienmēr ir dzīvojis (sal. J 1, 1–2). Viņš atgriežas pie Tēva, kas Viņu mīlēja pirms pasaules radīšanas (sal. J 17, 24) un visu nodeva Viņa rokās (sal. J 13, 3). Tomēr Viņš atgriežas, lai sagatavotu vietu savējiem (sal. J 14, 2).

6.

• Semītu vidū vārds pauda lietas vai personas pašu būtību. Līdzīgi arī paša Dieva vārds vēstīja par esības pilnību: 
  • Izc 3, 13–14: „«Redzi, kad es nākšu pie Izraēļa bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, — tad tie jautās: kā Viņu sauc? — Ko tad lai es viņiem saku?» Dievs sacīja uz Mozu: «ES ESMU, kas ES ESMU. Tā tev jārunā ar Izraēļa bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums»”).
• Jēzus laikā Dieva vārda izrunāšana bija paredzēta tikai augstākajam priesterim un tikai Izlīguma svētkos, kad priesteris iegāja Vissvētākajā vietā Jeruzalemes templī. Iespējams, evaņģēlists atsaucas uz šo rituālu, lai parādītu Jēzus — Tēva pilnīgā attēla — pārākumu. Tas, ko augstākais priesteris veica kā daļu no ceremoniālā rituāla (simboliskā, nepilnīgā, tautai nepieejamā veidā), tagad Kristū kļuva acīmredzams visiem ticīgajiem. Jēzus, Augstais priesteris, ne tikai izrunāja Dieva, kas sevi atklāja Mozum, vārdu, bet arī atklāja pašu Debesu Tēvu. Tikai Viņā, Viņa dievišķajā un cilvēciskajā dabā, neizsakāmais Dieva vārds kļuva acīmredzams un taustāms savā būtībā un glābšanas darbībā. Sal. 1 J 1, 1–3:
  • „Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu (un dzīvība parādījās, un mēs redzējām, un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums parādījās), ko redzējām un dzirdējām, to pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums, un mūsu sadraudzība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu”.
• Turklāt pats Jēzus vārds Tēvā ir paaugstināts pāri visiem vārdiem. Viņa priekšā jāliecas visiem ceļiem:
  • Flp 2, 9–11: „ Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā” 
    • sal. Is Jes 45, 23: „Es zvērēju pats pie Sevis, taisnība izgāja no Manas mutes un vārds, kas paliek nesatricināms, proti, ka Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!”;
  • Apd 4, 10.12: „Lai jums visiem un visai Izraēļa tautai ir zināms, ka mūsu Kunga Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs krustā sitāt, kuru Dievs augšāmcēla no miroņiem, šis stāv jūsu priekšā vesels. (…) Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.
• Jēzus mācekļi, Tēva žēlastības izglābti no pasaules postošās ietekmes, piedalās šajā atklāsmē pilnīgi īpašā veidā: viņi veido Tēva īpašumu, kas uzticēts Jēzum. Saglabājot ticību Jēzum – Vārdam, kas „bija Dievs” (J 1, 1), viņi palika Viņā un, turpinot Jēzus misiju, kļūs par Tēva pirmajiem lieciniekiem pasaulei.

7.–8.

• Mācībā, ko viņiem deva Jēzus, viņi atpazina un pieņēma Vārdu, kuru bija uzrunājis pats Debesu Tēvs. Jēzus aiziešanas brīdī viņu   ticība joprojām bija nepilnīga, tomēr tā jau bija pārdabiska ticība, ka Tēvs runā dievišķajā Mācītāja personā un ka viņiem jākļūst par Viņa atklāsmes pārstāvjiem! Šie vārdi bija nesuši daudz augļu jau laikā, kad tika rakstīts Evaņģēlijs, taču tie nepārstāja būt programma nākamajām kristīgajām paaudzēm, jo  apustuliskās Baznīcas misija ir Dieva misija, Jēzus misijas turpinājums. 

9. 

• Mācekļiem ir garantēta tieša pieeja pie Tēva, tādējādi viņi var būt droši, ka arī viņu lūgšanas tiks pilnībā uzklausītas:
  • J 16, 25–27a: „Nāk stunda, kad es vairs līdzībās jums nerunāšu, bet atklāti pasludināšu jums par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā, un es nesaku jums, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl…”; 
  • J 15, 16c: „…visu, ko jūs no Tēva lūgsiet manā vārdā, to Viņš jums dos”.
• Jēzus lūgšana neaizstāj un nepapildina mācekļu lūgšanas: tā ir paredzēta, lai stiprinātu viņus un saglabātu uzticību savam aicinājumam, ko apdraud pasaules ļaunie uzbrukumi.
• Tā kā pasaule jau ir neatgriezeniski nonākusi „ļaunā” varā un tāpēc pakļauta tiesai (sal. J 3, 18), Jēzus nelūdzas par to, bet gan par tiem, kas, atrodoties pasaulē, caur mācekļu nesto Dieva gaismu kļūs par Viņa bērniem (sal. J 1, 12 + 1 J 4, 9).

10.

• Mācekļi ir Tēva un Dēla nedalāms īpašums, tāpēc katrs darbs, ko Dievs veic pasaules daļā, kas ir atvērta Dieva balsij, nes godu arī pašam Jēzum.

11.

• 12. nodaļa noslēdza Jēzus konfrontāciju ar pasauli. Tagad Jēzus „stunda” atklāj laikmetu, kas paredzēts mācekļiem un viņu darbībai. Tāpēc visas Skolotāja, kurš aiziet no šīs pasaules, rūpes ir vērstas uz šo Dieva izredzēto ganāmpulku. Viņš vēlas, lai tie paliktu uzticīgi, vienoti un svēti.
• Vienotība, ko Jēzus lūdz Savam Tēvam, ir divējāda. Te jādomā par:
  • Kristus ganāmpulka vienotību un iekšējo kohēziju,
  • bet arī par svarīgāko, kas ir ticīgo ilgstoša savienība ar Tēvu un Dēlu, kas balstās uz Svētās Trīsvienības Personu absolūto vienotību un nosaka vienotas kristīgās kopienas pastāvēšanu un attīstību. 

↑

• 24.05.2026. •

• J 20, 19–23 •

↑

 

Paralēlās vietas:

• Lk 24, 36–43

Līdzīga tēma: 

• Mk 16,14
• Mt 18,18
• Mt 16,19

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 20,19: 1 Kor 15,5; 15,6; J 7,13; 19,38; Apd 12,13.;
• J 20,20: Is 25,6-9; 54,1-5; 61,1-3.;
• J 20,21: Mk 16,15; Mt 28,19-20; Lk 24,47-; Apd 1,5-; J 17,18.;
• J 20,22: Rad 2,7; Ez 37,5-; Gudr 15,11; 1 Ķēn 17,21; Sīr 43,4; Tob 6,8; Mk 13,11; J 7,39; 14,16; 16,7.13; Apd 1,8; 2,38; 8,15;
• J 20,23: Mt 16,9; 18,18; Lk 24,47-.

---

Par Svētā Gara nosūtīšanu, kā to apraksta sv. Lūkass Apustuļu darbu grāmatā (Apd 2, 1-13), jāskatās šādas piezīmes:

   • Apd 2, 1 (Vasarsvētki): Lev 23, 15-21; At 16, 9-11
   • Apd 2, 1: Lk 24, 49; Apd 1, 13-14
   • Apd 2, 2: J 3, 5-8; Apd 4, 31
   • Apd 2, 3: Mt 3, 11; Lk 3, 16; J 1,32-33
   • Apd 2, 4: Ps 33, 6; Ps 104, 29-30; Lk 1, 13-15; Mt 28, 19-20; Apd 1, 4-5; Apd 4, 31; Apd 10, 44-46; Apd 11,15-16; Apd 19,1-7
   • Apd 2, 5: Apd 13, 26; Kol 1, 23
   • Apd 2, 6-11: Rad 11, 1-9; Lk 24, 46-47; Apd 1, 8 (var līdz nodaļas nobeigumam)
   • Apd 2, 13: Lk 5, 35-39; Jēzus Kristus, kas salīdzināja sevi ar vīnakoku (sal.: J 15, 1.5.10-11; Is 5), tika iznīcināts krusta spiestuvē, lai, šķīstījot mūs sava Upura spēkā (sal.: J 2, 1-11 + 19, 33-35), dotu jauno Mīlestības Vīnu, tas ir, Svēto Garu (sal. Apd 2, 1-21)

↑

 

↑

 

↑

↑

 

Mest sirdi Vējā

Maska cilvēka nepilnībai,
labai gribai nespēka lokā
ir mest vārdus vējam.

Bet varenā Mīlestība
iemeta Vārdu Svētajā Vējā,
lai sirds uzkāptu Kalnā.

Nāciet, atstāsim šo ieleju,
un pēc mūsu “ego” bērēm
iziesim pa augšistabas logu!

pr. Pāvils Kamola

Lasa: Inese Elsiņa

↑

 

19. 

• Apustuļi, kas no rīta ieradās pie tukšā kapa, droši vien vēlāk dalījās ar šo ziņu ar pārējiem Jēzus mācekļiem, ar kuriem turējās kopā. Viņiem joprojām nebija skaidrības par to, vai viņi saskarsies ar represijām no ebreju tautas vadītāju puses, tāpēc telpas durvis bija aizvērtas. Evaņģēlists skaidri neapraksta mācekļu noskaņojumu, bet paralēlais apraksts liecina, ka tur valdīja bailes un priecīgā ziņa par augšāmcelšanos vēl nebija zināma:
  • „Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: «Miers jums, nebīstieties, es tas esmu!» Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. Un Viņš sacīja tiem: «Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs?»” (Lk 24, 36–38).
• Jēzus atnāca pie savējiem, neskatoties uz slēgtajām durvīm. Kā tā? Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās tā sauktajā apskaidrotajā miesā, dievišķības caurstrāvotajā miesā, tāpēc tai materiālā sfēra (slēgtas durvis) nebija šķērslis.
• Sveiciens „Miers jums!” neizskanēja pirmo reizi. Dievam ik pēc brīža vajadzēja un vajag mierināt cilvēku, kas bieži baidās. Piemēram:
  • Lk 1, 13 „Nebīsties, Zaharij…”;
  • Lk 1, 30 „Nebīsties, Marij…”;
  • Lk 2, 10 „Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku…”;
  • Mk 14, 27 „Esiet droši! Es esmu, nebīstieties!”.
• Šoreiz Kristus sveiciens ne tikai vēstīja par Viņa klātbūtni un no tā izrietošo drošības sajūtu, bet saturēja jau kaut ko no Lieldienu notikuma prieka, no Kristus triumfa.

20.

• Tad sekoja Jēzus īpašs žests: Viņš tiem rādīja rokas un sānus. Brūču parādīšana palīdzēja mācekļiem pārvarēt cilvēciskās bailes, ko parasti izraisa saskarsme ar Dieva pārdabisko realitāti. Piemēri tika minēti iepriekšējā punktā.
• Krustā sišanas laikā gūto brūču parādīšana apstiprināja to, ka godības pilnais Kungs, kas stāvēja viņu acu priekšā, bija tas pats Jēzus, kas bija reāli piesists Krusta un nomira! Šis žests vēstīja, ka Viņa personā patiešām savienojās Dieva Cietēja kalpa loma (sal. Is 52,13 –53,10) ar godības pilno Pestītāja uzvaru un Viņa aizstāvību, kuru Viņš turpinās Dieva troņa priekšā Debesīs (sal. Is 53, 11-12 kopā ar Ebr 7,23–28; 9, 11–28).
• Parādītās brūces pildīja arī citu, teoloģisku lomu: atgādina, ka ceļš uz godību ved caur krustu. Kristietim, kurš tiecas pēc augšāmcelšanās godības, šis krusts jāievieš savā dzīvē. 
  • Sal. Mt 10, 37–39: „Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to”.
• Prieks, kas pārņēma mācekļus, precīzi atbilst apsolījumam, kas viņiem bija dots atvadu svētkos:
  • J 16, 22–24: „Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems. Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs”.
• Tā bija arī priekšnojauta par prieku, ko kopīgi izjūt pļāvējs un sējējs, ieraugot eshatoloģisko ražu: 
  • sal. J 4, 36: „Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs”.

21.

• Vēlākais misionāra mandāts, sūtība attiecas uz prieka pilnību, par kuru bija kādreiz runa (sal. J 17, 13). Apustuļi, Kristus līdzstrādnieki, turpinās Jēzus, Tēva sūtītas Mesijas, darbu. Arī viņi izgaismos grēkā iegrimušās pasaules tumsu, sludinot jaunu glābjošu realitāti, ko apstiprina Jēzus augšāmcelšanās un Debeskāpšana pie Tēva. Tika apsolīts, ka šajā Dieva sūtībā un darbā viņiem efektīvi palīdzēs Svētais Gars.
  • Sal.: J 14, 16–17: „Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos.”;
  • J 15, 26–27: „Kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis.”;
  • J 16, 7–8: „Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu”.

22.

• Jēzus dvesma, kuru saņēma apustuļi,  skaidri attiecās uz to, par ko bija teikts Rad 2, 7 („Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”), kā arī Gudr 15, 11 („[Cilvēks] nepazina savu veidotāju, kas darboties spējīgu dvēseli viņā iedvesis, ar dzīvības garu piepildījis”). Šī Jēzus dāvana, dvesma, dod un dos cilvēkam jaunu, pārdabisku dzīvi, ko viņš izplatīs pasaulē.
• Augšāmcēlies no miroņiem, Jēzus parādīja savu spēku kā Cilvēka Dēls un Dieva Dēls (sal. Rom 1, 2–4: „…[Dievs] jau iepriekš apsolīja svētajos Rakstos caur praviešiem par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus”). No tā brīža apustuļi un viņu pēcteči piedalās Viņa varā spriest un lemt par cilvēka eshatoloģisko (mūžīgo) likteni.

23.

• Pantos, kur runa par Kristus dāvanu — Svēto Garu — un par varu piedot grēkus, Baznīca saskata izlīgšanas sakramenta nodibināšanu, kas tiem, kas grēku dēļ ir atšķīrušies no Dieva, ļauj atgūt dzīvu saikni ar Dievu un Viņa žēlastību.
• No otrās puses, apustuļi varēs „aizturēt” grēkus tikai tiem, kas nicina, atmet Dieva piedāvāto jauno dzīvi Kristū. Tādējādi apustuļi paziņos, ka šie grēcinieki nepieder Tēva ganāmpulkam, tai dzīves sfērai, kurā mājo Jēzus. Ja viņi noraidīs dzīvības avotu, tad viņu mūžīgais liktenis kļūs neatgriezenisks. Šo stāvokli Baznīcas tradīcija sauc par elli: mūžīga nelaime, kuru piedzīvo persona, būdama neatgriezeniski atšķirta no Dieva un no Viņa Valstības laimes.
• Kristus un Viņa kopienas vārdā mācekļi būs Dieva dzīves pārvaldnieki pasaulē. Paralēlais teksts → Mt 28, 18–20 skaidrāk uzsver apustuļu līdzdalību Jēzus universālajā autoritātē un Viņa varā: 
  • sal. Mt 28, 18–20: „Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: «Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam»”.
• Ir jāizskaidro vēl viena grūtība, kas saistīta ar tekstu par Svētā Gara došanu Vasarsvētku svētkos, tas ir dienā, ko visa agrīnā kristietība svinēja piecdesmit dienas pēc augšāmcelšanās dienas (sal. Apd 2, 1-4). Vai Svētā Gara dāvana, par kuru ir runa nodaļā J 20, ir kā pirmie augļi no tā, kas noticis vēlāk, par ko lasām Apd 2 tekstā? 
  • Atbildi var meklēt faktā, ka savās atvadu runās Jēzus paziņoja par Svētā Gara darbību pēc aiziešanas pie Tēva, bet precīzi nenorādīja, kad tas notiks.
  • Otrkārt, Svētais Gars nav statiska realitāte, bet Persona, ka veido kristīgās pārdabiskās dzīves dinamiku. Viņš uzņēmās iniciatīvu vadīt Baznīcu no Jēzus pagodināšanas brīža (sal. J 7,39: „To Viņš [Jēzus] sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts”). Šī darbība ir aprakstīta ceturtajā evaņģēlijā un Apustuļu darbos dažādos aspektos.
  • Šķietama grūtība parādās šajā, ka sv. Jānis savā Evaņģēlijā vēlējās norādīt uz Jēzus apsolījuma piepildījumu, savukārt sv. Lūkass uzrādīja īpaši svinīgu un ārēji redzamu Svētā Gara nolaišanos kā garantu jaunās Dieva kopienas auglīgai darbībai, kas turpināsies naidīgajā pasaulē. 
  • Iepriecinātājs, Svētais Gars darbojās pirms šīs īpašas dienas, par ko runāts Apustuļu darbos 2. nodaļā, bet Viņš turpināja darboties arī pēc šīs dienas, virzot Kristus Baznīcu uz Debesu Tēvu. Tas notiks līdz pasaules beigām. 
  • Var pamanīt atšķirību starp to, ar kādu spēku Apustuļi īstenoja Svētā Gara varu pirms tās dienas un to, kā tas, saskaņā ar Jēzus doto apsolījumu, izpaudās 50 dienas pēc augšāmcelšanas un turpmāk.
• Šai kontekstā var intriģēt notikums ar Apustuļu kolēģijas papildināšanu: Pēteris, Jūdasa vietā izvēloties Matīsu, atsaucās uz Svētā Gara darbību un liecību tieši pirms Vasarsvētkiem. Sal. Apd 1, 15–16: 
  • „Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja: «Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu…»”. 
    
•  

↑