Kāpt kalnā

(lasīts JĒZUS KRISTU AUGŠĀMCELŠANĀS SVĒTKOS)

 

• J 20, 1–10 •

↑

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• Mt 28, 1–8
• Mk 10, 1–8
• Lk 23, 56 – 24, 12

Līdzīga tēma: 

• Mt 26, 32 → Mk 14, 28
• Mt 28, 10 → Lk 20, 17
• J 20, 18

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 20,1: 1 Kor 15,3-4; Mk 8,31 par.; Os 6,2.
• J 20,2: J 13,23; 21,7.20.
• J 20,3 par.: Lk 24,21.24; J 18,15.
• J 20,7: At 19,15; Mt 27,59; Mk 15,46; Lk 23,53; J 19,40; 11,44.
• J 20,9: Lk 24,25—.44—; J 2,22; 1 Kor 15,4; Aapd 17,3.
• J 20,10 par.: Sk 24,25; Ez 17,12.

↑

 

↑

 

↑

 

1.

• Pēc pirmās, svinīgākās svētku cikla dienas, kas arī ir sestdiena, Marija Magdalēna dodas uz kapu. Ja pieņem, ka jūdu ticībā termins „sabats” (īpaši daudzskaitlī) tika lietots, lai apzīmētu arī visu nedēļu, nevis tikai sestdienu, tad kļūst iespējamais un tikpat ticams vārdu «Pēc sabata» tulkojums kā «Nedēļas pirmajā dienā». Jebkurā gadījumā sv. Jāņa Evaņģēlija hronoloģija atbilst sinoptiskajiem (→ Mt, Mk, Lk) datiem attiecībā uz augšāmcelšanās dienu: tā notika agrā svētdienas rītā (pēc krustā sišanas, kas notika piektdienas pēcpusdienā).
• No sievietēm, kas iet pie kapa (Mt versijā → divas; Mk versijā → trīs, Lk versijā → trīs, bet  kopā ar „citām”), sv. Jānis evaņģēlists min tikai Mariju Magdalēnu, kuras loma bija vissvarīgākā.  Nota bene! Par viņas īpašo lomu runā visi sinoptiķi (→ Mt, Mk, Lk). Nelielas atšķirības attiecībā uz rīta laiku (Mt 28, 1 → rītausmā; J 20, 1 → kad vēl bija tumšs). Varētu būt, ka šī atšķirība, kaut sīka, norāda uz teoloģisko koncepciju: ceturtajā Evaņģēlijā (→ J) nāves tumsa joprojām klāj zemi, toties rītausma, kas ir Glābjošās Gaismas epifānija, tuvojās līdz ar Jēzus augšāmcelšanos. Tumsa atbilst arī skumju un nomāktības sajūtai pēc Jēzus nāves, ko kliedēs godības spožums, kas kļūs redzams augšāmcelšanās laikā.
• Marijas Magdalēnas stāstā parādās forma: „Mēs nezinām…” (daudzskaitlī). Kā to saprast? Ņemot vērā sv. Jāņa domāšanu un rakstīšanas stilu, Mariju Magdalēnu var uztvert kā ticīgo kopienas pārstāvi. Tomēr tas var būt arī citu sieviešu klātbūtnes pēdas, par ko jau tika pieminēts (sal.: Lk 24, 10; Mt 28, 1). Protams, tad runa būtu par personām ārpus apustuļu loka.
• Evaņģēlists Jānis nepieminēja (tāpat kā Mt, Mk un Lk) Jēzus kapa aizvēršanu ar akmeni kā zināmu un acīmredzamu faktu. Nonākusi pie kapa, viņa atrod akmeni aizritinātu, kas skaidri pierāda, ka kaps ir atvērts. Bez šaubām, viņa neņem vērā iespējamo augšāmcelšanos, tāpēc viņa secina, ka „Viņi Kungu no kapa paņēmuši…” Viņa nevarēja kļūdīties par atrašanās vietu, jo viņa ne tikai stāvēja zem krusta (kopā ar Dievmāti), bet, droši vien, piedalījās arī Jēzus apbedīšanā (sal. Mt 27, 61!).
• Kopumā — veids, kā visa šī aina tiek parādīta, ir pilnībā sv. Jāņa stilā: pārpratums un neziņa → mēģinājumi sākumā izskaidrot visu cilvēciski → tad Jēzus iejaukšanās.

2.

• Fakts, ka par tukšo kapu Marija Magdalēna paziņo pirmkārt Pēterim, šķiet pilnīgi dabisks (→ pirmais starp apustuļiem; sal. Mt 16, 13–20!).  Bet ievērības cienīgs ir fakts, ka viņš bija kopā ar „otru mācekli, kuru Jēzus mīlēja” (sal.: J 13, 23; 21, 7). Cik saprotam, runa ir par pašu sv. Jāni Evaņģēlistu.

3.–5.

• Trešajā panta pantā nav minēts, ka mācekļi (izņemot Pēteri?) sākotnēji negribēja ticēt Marijas Magdalēnas stāstījumam (sal. Lk 24, 11: „Šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja.”).
• Kaut Lk 24, 12 skaidro, ka pie kapa dodas tikai Pēteris („Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, pieliecies uz priekšu, ieraudzīja vienīgi noliktos autus un aizgāja, brīnīdamies sevī par notikušo.”), toties turpmāk tiek teikts: „Un daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un viss bija tā, kā sievietes bija sacījušas, bet Viņu neatrada.” (Lk 24, 24).
• Sv. Jāņa versijā tiek uzrakstīts, ka Pēteris un „otrs māceklis” dodas pārliecināties, ka kaps ir atvērts. Un šis Evaņģēlists pieraksta nozīmīgo faktu:
  • „mīļotais māceklis” ir apsteidzis Pēteri,
  • tieši šis māceklis ieradās pie Jēzus kapa kā pirmais.
• Šeit, protams, nav runa par tik triviālu detaļu kā otrā mācekļa jaunākā vecuma atzīmēšana, bet gan par īpašo mīlestības saikni, kas viņu vienoja ar Jēzu. Tā bija redzama aicinājuma kontekstā (sal. J 1, 37), atvadu svētkos un tā laika mielastā (sal. J 13, 23) un īpaši — pie krusta (sal. J 19, 26!). Šie akcenti tiks papildināti  tālāk,  21. nodaļā (sal. J 21, 20–23).
• Dažiem var šķist dīvaini, kāpēc māceklis, kas ieradās pie Jēzus kapa kā pirmais, negāja iekšā. Pēteris ir pirmais, kas ieiet kapā. Visticamāk, tas nav saistīts ar kādām bailēm, bet gan ar Pētera privileģētās pozīcijas uzsvēršanu (ko jau minējām; sal. Mt 16, 13–20! + Lk 24, 12). Tomēr „mīļotā mācekļa” mīlestības attieksmei un viņa īpašajai lomai Evaņģēlists piešķir savu, neaizstājamo vietu. Tādējādi parādās divi sastāvelementi, kvalitātes, kas nepieciešamas Baznīcas normālai dzīvei: hierarhija (vara) un mīlestība (harizmas).  
• Pirms Pētera ierašanās Jānis no virspusējās skatīšanās kapā konstatēja, ka apbedīšanas drānas, kurās bija ietīts Jēzus ķermenis, atrodas kapā pamestas.
• Vajadzīgs ir vēl piens piebildums. Var sastapties ar divējādiem secinājumiem, kas izdarīti uz šī notikuma pamata: (1) it kā šeit esot runa par abu mācekļu sāncensībām, (2) vai, vispārīgi runājot, par sāncensībām starp jūdu-kristiešu un pagānu–kristiešu baznīcām. Šādi secinājumi ir ļoti nepareizi un kļūdaini.

6.–7.

• Sīkāku kapa pētījumu veic sv. Pēteris. Viņš redz atsevišķi salocītu audumu (kas aizsedza nelaiķa seju). Tādējādi Marijas Magdalēnas interpretācija par līķa aizvešanu izrādās nepareiza (sal. ar citu viņas versiju → Mt 28, 13–15). Pretrunā ar to ir kārtība, kas ir kapā, un fakts, ka tur ir novietota apbedīšanas veļa (plīvurs).  

8.

• Šajā  pantā atklājās nozīmīgs akcents: tukša kapa realitāte, par ko pārliecinājās jaunākais māceklis, pieved viņu pie ticības. Tātad mācekļa ticība attiecas nevis uz viņa pārliecību par Marijas Magdalēnas stāstījuma patiesumu (jo viņš to bija redzējis pats), bet gan uz pašu augšāmcelšanās faktu. Pēteris droši vien arī ticēja, kaut Evaņģēlijs par to skaidri nesaka. Lk 24, 12 attiecībā uz sv. Pēteri tikai piemin viņa izbrīnu.

9–10.

• Svēto Rakstu izpratnes trūkumu pārvarēja pārliecība par tukšo kapu. Pareizāk sakot, uz tā pamata izaugusi ticība. Citos vārdiem runājot, šis Evaņģēlija fragments pārliecina, ka cilvēka intelektuālās spējas un pat labā Svēto Rakstu pārzināšana nekad nav pietiekamas, lai cilvēks pats, bez Dieva pārdabiskās palīdzības, varētu izdibināt Viņa noslēpumus. Tukšā kapa pieredze bija kā starta punkts, kas mācekļu sirdīs radīja atvērtību Dieva žēlastības darbībai.
• Devītajā pantā skan, ka „…viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties”, bet nav noprecizēts, par kādām Bībeles vietām bija domāts. Tomēr ņemot vērā citās Jaunās Derības vietas, kas runā par līdzīgu kontekstu, var domāt, piemēram, par Ps 16[15], 8-11; Ps 2, 7 utt. (sal.: Apd 2, 24–31; 13, 32–39, vai arī vispārīgāk → 1 Kor 15, 4).
• Tiklīdz mācekļi atstāja kapu un atgriezās savā dzīvesvietā, viņi iekšēji tika pārveidoti ar pārdabiskās ticības dāvanu. Pirmo desmit pantu analīze parāda, ka Evaņģēlists Jānis augšāmcelšanos grib atklāt pārējiem kā īstu faktu, ko konstatējuši aculiecinieki un kas ir kristīgās ticības sākumpunkts. Arī pārējās Kristus parādīšanās reizes, kas būs uztveramas ar cilvēka maņām, viņš rādīs mums kā tādas, kas pārliecina par to, ka augšāmcēlies Kristus, nāves Uzvarētājs, mūžīgi paliek klāt savas tautas vidū, vadot šo jauno radību. Kristus augšāmcelšanās un parādīšanās reizes iesāk jaunu godības periodu, kas virzās uz savu galīgo piepildījumu mūžībā. 

↑

• 12.04.2026. •

• J 20, 19–31 •

↑

 

↑

 

Rakstu vieta: J 20, 19–23

Paralēlās vietas:

• Lk 24, 36–43

Līdzīga tēma: 

• Mk 16,14
• Mt 18,18
• Mt 16,19

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 20,19: 1 Kor 15,5; 15,6; J 7,13; 19,38; Apd 12,13.;
• J 20,20: Is 25,6-9; 54,1-5; 61,1-3.;
• J 20,21: Mk 16,15; Mt 28,19-20; Lk 24,47-; Apd 1,5-; J 17,18.;
• J 20,22: Rad 2,7; Ez 37,5-; Gudr 15,11; 1 Ķēn 17,21; Sīr 43,4; Tob 6,8; Mk 13,11; J 7,39; 14,16; 16,7.13; Apd 1,8; 2,38; 8,15;
• J 20,23: Mt 16,9; 18,18; Lk 24,47-.

Rakstu vieta: J 20, 24–31

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma: 

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 20,24: J 11,6; 14,5; 4,48; 21,2.
• J 20,25: Mk 16,14; J 20,18; 1 Kor 9,1; J 20,20; Lk 24,39; J 19,34.
• J 20,26: Mt 28,17; Mk 16,11-14; Lk 24,11.25.38.41; Ez 9,6; Rad 39,11; J 20,19.
• J 20,27: J 20,17; 1,50; 5,23.
• J 20,29: Mt 5,1-; 11,6; 13,16; 24,46; Apd 20,35; J 13,17.
• J 20,30: J 21,25.
• J 20,31: J 19,35; 1 J 1,3-4; 3,11.23; 5,13; 2 J 5-6; J 1,12; 6,47; 3,16; 13,15.19.34; 14,19; 15,11-12.17; 16,33; 17,13.

↑

 

↑

 

↑

 

19. 

• Apustuļi, kas no rīta ieradās pie tukšā kapa, droši vien vēlāk dalījās ar šo ziņu ar pārējiem Jēzus mācekļiem, ar kuriem turējās kopā. Viņiem joprojām nebija skaidrības par to, vai viņi saskarsies ar represijām no ebreju tautas vadītāju puses, tāpēc telpas durvis bija aizvērtas. Evaņģēlists skaidri neapraksta mācekļu noskaņojumu, bet paralēlais apraksts liecina, ka tur valdīja bailes un priecīgā ziņa par augšāmcelšanos vēl nebija zināma:
  • „Bet kamēr viņi tā runāja, Jēzus nostājās viņu vidū un sacīja tiem: «Miers jums, nebīstieties, es tas esmu!» Bet viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. Un Viņš sacīja tiem: «Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs?»” (Lk 24, 36–38).
• Jēzus atnāca pie savējiem, neskatoties uz slēgtajām durvīm. Kā tā? Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās tā sauktajā apskaidrotajā miesā, dievišķības caurstrāvotajā miesā, tāpēc tai materiālā sfēra (slēgtas durvis) nebija šķērslis.
• Sveiciens „Miers jums!” neizskanēja pirmo reizi. Dievam ik pēc brīža vajadzēja un vajag mierināt cilvēku, kas bieži baidās. Piemēram:
  • Lk 1, 13 „Nebīsties, Zaharij…”;
  • Lk 1, 30 „Nebīsties, Marij…”;
  • Lk 2, 10 „Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku…”;
  • Mk 14, 27 „Esiet droši! Es esmu, nebīstieties!”.
• Šoreiz Kristus sveiciens ne tikai vēstīja par Viņa klātbūtni un no tā izrietošo drošības sajūtu, bet saturēja jau kaut ko no Lieldienu notikuma prieka, no Kristus triumfa.

20.

• Tad sekoja Jēzus īpašs žests: Viņš tiem rādīja rokas un sānus. Brūču parādīšana palīdzēja mācekļiem pārvarēt cilvēciskās bailes, ko parasti izraisa saskarsme ar Dieva pārdabisko realitāti. Piemēri tika minēti iepriekšējā punktā.
• Krustā sišanas laikā gūto brūču parādīšana apstiprināja to, ka godības pilnais Kungs, kas stāvēja viņu acu priekšā, bija tas pats Jēzus, kas bija reāli piesists Krusta un nomira! Šis žests vēstīja, ka Viņa personā patiešām savienojās Dieva Cietēja kalpa loma (sal. Is 52,13 –53,10) ar godības pilno Pestītāja uzvaru un Viņa aizstāvību, kuru Viņš turpinās Dieva troņa priekšā Debesīs (sal. Is 53, 11-12 kopā ar Ebr 7,23–28; 9, 11–28).
• Parādītās brūces pildīja arī citu, teoloģisku lomu: atgādina, ka ceļš uz godību ved caur krustu. Kristietim, kurš tiecas pēc augšāmcelšanās godības, šis krusts jāievieš savā dzīvē. 
  • Sal. Mt 10, 37–39: „Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas mīl dēlu vai meitu vairāk nekā mani, nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to”.
• Prieks, kas pārņēma mācekļus, precīzi atbilst apsolījumam, kas viņiem bija dots atvadu svētkos:
  • J 16, 22–24: „Arī jums tagad ir skumjas. Bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens jums neatņems. Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs”.
• Tā bija arī priekšnojauta par prieku, ko kopīgi izjūt pļāvējs un sējējs, ieraugot eshatoloģisko ražu: 
  • sal. J 4, 36: „Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs”.

21.

• Vēlākais misionāra mandāts, sūtība attiecas uz prieka pilnību, par kuru bija kādreiz runa (sal. J 17, 13). Apustuļi, Kristus līdzstrādnieki, turpinās Jēzus, Tēva sūtītas Mesijas, darbu. Arī viņi izgaismos grēkā iegrimušās pasaules tumsu, sludinot jaunu glābjošu realitāti, ko apstiprina Jēzus augšāmcelšanās un Debeskāpšana pie Tēva. Tika apsolīts, ka šajā Dieva sūtībā un darbā viņiem efektīvi palīdzēs Svētais Gars.
  • Sal.: J 14, 16–17: „Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos.”;
  • J 15, 26–27: „Kad atnāks Iepriecinātājs, ko es sūtīšu no Tēva, patiesības Gars, kas no Tēva iziet, Viņš dos jums liecību par mani. Un jūs dosiet liecību, tāpēc ka no sākuma esat pie manis.”;
  • J 16, 7–8: „Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeju, jo, ja es neaizietu, Iepriecinātājs nenāktu pie jums; bet ja aiziešu, es sūtīšu Viņu pie jums. Un Viņš atnācis pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un sodu”.

22.

• Jēzus dvesma, kuru saņēma apustuļi,  skaidri attiecās uz to, par ko bija teikts Rad 2, 7 („Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”), kā arī Gudr 15, 11 („[Cilvēks] nepazina savu veidotāju, kas darboties spējīgu dvēseli viņā iedvesis, ar dzīvības garu piepildījis”). Šī Jēzus dāvana, dvesma, dod un dos cilvēkam jaunu, pārdabisku dzīvi, ko viņš izplatīs pasaulē.
• Augšāmcēlies no miroņiem, Jēzus parādīja savu spēku kā Cilvēka Dēls un Dieva Dēls (sal. Rom 1, 2–4: „…[Dievs] jau iepriekš apsolīja svētajos Rakstos caur praviešiem par savu Dēlu, kas pēc miesas Viņam cēlies no Dāvida cilts, kas svētdarītājā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem spēkā parādījās Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus”). No tā brīža apustuļi un viņu pēcteči piedalās Viņa varā spriest un lemt par cilvēka eshatoloģisko (mūžīgo) likteni.

23.

• Pantos, kur runa par Kristus dāvanu — Svēto Garu — un par varu piedot grēkus, Baznīca saskata izlīgšanas sakramenta nodibināšanu, kas tiem, kas grēku dēļ ir atšķīrušies no Dieva, ļauj atgūt dzīvu saikni ar Dievu un Viņa žēlastību.
• No otrās puses, apustuļi varēs „aizturēt” grēkus tikai tiem, kas nicina, atmet Dieva piedāvāto jauno dzīvi Kristū. Tādējādi apustuļi paziņos, ka šie grēcinieki nepieder Tēva ganāmpulkam, tai dzīves sfērai, kurā mājo Jēzus. Ja viņi noraidīs dzīvības avotu, tad viņu mūžīgais liktenis kļūs neatgriezenisks. Šo stāvokli Baznīcas tradīcija sauc par elli: mūžīga nelaime, kuru piedzīvo persona, būdama neatgriezeniski atšķirta no Dieva un no Viņa Valstības laimes.
• Kristus un Viņa kopienas vārdā mācekļi būs Dieva dzīves pārvaldnieki pasaulē. Paralēlais teksts → Mt 28, 18–20 skaidrāk uzsver apustuļu līdzdalību Jēzus universālajā autoritātē un Viņa varā: 
  • sal. Mt 28, 18–20: „Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: «Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam»”.
• Ir jāizskaidro vēl viena grūtība, kas saistīta ar tekstu par Svētā Gara došanu Vasarsvētku svētkos, tas ir dienā, ko visa agrīnā kristietība svinēja piecdesmit dienas pēc augšāmcelšanās dienas (sal. Apd 2, 1-4). Vai Svētā Gara dāvana, par kuru ir runa nodaļā J 20, ir kā pirmie augļi no tā, kas noticis vēlāk, par ko lasām Apd 2 tekstā? 
  • Atbildi var meklēt faktā, ka savās atvadu runās Jēzus paziņoja par Svētā Gara darbību pēc aiziešanas pie Tēva, bet precīzi nenorādīja, kad tas notiks.
  • Otrkārt, Svētais Gars nav statiska realitāte, bet Persona, ka veido kristīgās pārdabiskās dzīves dinamiku. Viņš uzņēmās iniciatīvu vadīt Baznīcu no Jēzus pagodināšanas brīža (sal. J 7,39: „To Viņš [Jēzus] sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts”). Šī darbība ir aprakstīta ceturtajā evaņģēlijā un Apustuļu darbos dažādos aspektos.
  • Šķietama grūtība parādās šajā, ka sv. Jānis savā Evaņģēlijā vēlējās norādīt uz Jēzus apsolījuma piepildījumu, savukārt sv. Lūkass uzrādīja īpaši svinīgu un ārēji redzamu Svētā Gara nolaišanos kā garantu jaunās Dieva kopienas auglīgai darbībai, kas turpināsies naidīgajā pasaulē. 
  • Iepriecinātājs, Svētais Gars darbojās pirms šīs īpašas dienas, par ko runāts Apustuļu darbos 2. nodaļā, bet Viņš turpināja darboties arī pēc šīs dienas, virzot Kristus Baznīcu uz Debesu Tēvu. Tas notiks līdz pasaules beigām. 
  • Var pamanīt atšķirību starp to, ar kādu spēku Apustuļi īstenoja Svētā Gara varu pirms tās dienas un to, kā tas, saskaņā ar Jēzus doto apsolījumu, izpaudās 50 dienas pēc augšāmcelšanas un turpmāk.
• Šai kontekstā var intriģēt notikums ar Apustuļu kolēģijas papildināšanu: Pēteris, Jūdasa vietā izvēloties Matīsu, atsaucās uz Svētā Gara darbību un liecību tieši pirms Vasarsvētkiem. Sal. Apd 1, 15–16: 
  • „Tanīs dienās Pēteris, nostājies brāļu vidū, (bet tie bija kopā ap simts divdesmit cilvēku) sacīja: «Brāļi, vajag izpildīt Rakstus, ko Svētais Gars pasludināja ar Dāvida muti par Jūdasu, kas bija vadonis tiem, kas apcietināja Jēzu…»”. 
    

24.–26.

• Visi evaņģēlisti vienbalsīgi uzsver zināmas svārstības, kas pārņēma Jēzus mācekļus pēc tam, kad bija dzirdējuši pirmos sieviešu stāstus par augšāmcelšanos. Taču tikai sv. Jānis evaņģēlists skaidri raksta par Toma šaubām. Šī persona jau vairākas reizes iepriekš bija parādījusies kā dzīves reālists, lai neteiktu — skeptiķis (sal.: J 11, 16 → „Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: «Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!»”; J 14, 5 → „Toms sacīja Viņam: «Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?»”)
• Viņam neapstrīdama realitāte bija Jēzus nāve pie krusta un Viņa apbedīšana. Par to, par ko viņam stāstīja — par Jēzus augšāmcelšanos, viņš gribēja pārliecināties ar savām acīm.
• Vajag pasvītrot, ka arī citiem apustuļiem bija jāpārvar dažādas šaubu pakāpes. Labs piemērs ir stāsts par Pēteri un mīļoto mācekli. Viņi skrēja pie kapa, lai pārliecinātos, vai Marijas Magdalēnas stāstījums par tukšo kapu ir patiess. Un Evaņģēlijā skaidri lasām, ka mīļotais māceklis, „kas pirmais atnāca pie kapa, arī viņš iegāja kapā un redzēja un ticēja. Jo viņi vēl neizprata Rakstus, ka Viņam vajadzēja no miroņiem augšāmcelties” (J 20,  8–9). Par citu cilvēku neskaidrībām vai pat šaubām raksta arī sinoptiķi (Mt, Mk, Lk). Piemēri ir fragmentos: Mt 28, 8; Mk 16, 11–13; Lk 24, 11.25.38.41). Tāpēc mums nevajadzētu pārspīlēt, pasniedzot Tomasu kā stingri neticīgu un visu skeptiķu pārstāvi. Epizode ar Tomu ir paredzēta, lai uzsvērtu, ka pat izredzētajiem, apustuļiem nebija viegli pieņemt ziņu par Jēzus augšāmcelšanos un tai ticēt. Turklāt runa ir par ļoti aktuālas visām nākamām paaudzēm domas ieviešanu, kas attiecas uz ticību un sekošanu Jēzum Kristum: „…tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši”.

27.–28.

• Toma atzīšanās „Mans Kungs un mans Dievs!” ir pelnījusi īpašu uzmanību. Viņa iepriekšēja reakcija uz dzirdēto vēsti bija vēlme piedzīvot augšāmcelšanās patiesību, tomēr saskarsmē ar pagodināto Jēzu notika kas vairāk: Jēzus Kristus dievišķās cieņas pilnīga atzīšana!
• Ja atceramies, ka jūdaismā nosaukums „Kungs” („Kyrios”) bija rezervēts pašam Dievam, tad kļūst skaidrs, ka tā izsakoties, Toms pauž pārliecību par augšāmceltā Jēzus dievišķību. Var teikt, ka vienā mirklī Toms veica ļoti garu ceļu: no cilvēka sfēras viņš pacēlās uz dievišķo sfēru.
• Te ir redzams augšāmcelšanās dinamisms, kas pārņem mācekļus un veic viņos pārdabisku pārvērtību. Vēlāk, ceļā uz Damasku, tas notika ar Saulu, Baznīcas vajātāju (sal. Apd 9), kuru šodien pazīstam kā svēto Pāvilu. 
• Vajag piebilst, ka Dzīvajam Dieva Vārdam, Labajai Vēstij par Kristus augšāmcelšanos un jaunas dzīves prieku, kas kopš tā laika tiek sludināts, ir tāds pats spēks: ticībā pieņemts un Gara Iepriecinātāja apstiprināts, tas var pārveidot jebkuru cilvēku tādā mērogā, pakāpē un veidā, kāds noteikts Dieva neizdibināmajos plānos.

29. 

• Izteiciens „svētīgi” (J 20, 29) saistās ar ticības ceļojuma mērķi — mūžīgo dzīvi.
  • Sal. J 17, 3: „Šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis”.
• Šī svētība, kas toreiz bija adresēta nākamajām kristiešu paaudzēm, bet šodien tā apņem mūs, skaidro, ka mēs neesam sliktākajā situācijā nekā tie, kas Kristu redzēja ar savām acīm. Kapēc?
  • Augšāmcēlies Jēzus paliek ticīgo vidū tikpat patiesi un mūžīgi kā toreiz, esot starp apustuļiem (sal.: Mt 28, 20: „Un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam” + Mt 18, 20 „Jo kur divi vai trīs sapulcējušies manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū”).
  • Otrais arguments: liecību autentiskumu, uz kura balstās jebkura laikmeta kristiešu ticība, garantē Svētais Gars, kas vada Baznīcu. Pārdabiskas ticības garā arī mēs varam „redzēt” (→ sastapt) Jēzu un tiekties pēc ilgstošas ​​vienotības ar Viņu.

30.–31.

• Pēdējos fragmenta pantos ir apkopots Evaņģēlijā sniegtais apraksts. Evaņģēlists apzinās nesamērību starp Jēzus darbības bagātību (Viņa vārdu un darbu daudzums) un uzrakstītajiem grāmatas vārdiem.
• Lai gan 30. pantā ir minētas tikai zīmes, kuras veica Jēzus, tomēr te vajadzētu domāt ne tikai par brīnumiem, bet par visu Jēzus darbību, jo zīmes un runas ir viens un neatdalāms pasaulē nonākušā Dieva Vārda (sal. J 1, 1.14) liecības saturs.
• Lai gan Jānis sniedz kvantitatīvi daudz mazāk aprakstu par Jēzus brīnumainajām darbībām nekā sinoptiķi, tas, visticamāk, ir saistīts ar viņa stila specifiku: evaņģēlista nobriedušu teoloģisko skatījumu. Tieši ceturtajā evaņģēlijā saite starp zīmēm un runu ir vispilnīgākā: vārdi izskaidro zīmes un otrādi. Un tās abas grupas ir pakārtotas tam, lai arvien vairāk prezentētu Jēzu kā Debesu Tēva viendzimušo Dēlu — Dieva Pirmo un Pēdējo Vārdu, kā arī Viņa pestīšanas misiju. 
  • Sal. Ebr 1, 1–3: „Daudzkārt un dažādos veidos Dievs caur praviešiem runājis mūsu tēviem. Pēdīgi šinīs dienās Viņš mums runājis caur savu Dēlu, kuru Viņš iecēlis visam par mantinieku, caur ko Viņš arī radījis pasauli. Viņš, būdams godības atspīdums un Viņa būtības attēls ar savas varas vārdu nes visu un, izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, sēd pie Majestātes labās rokas augstībā”.

↑