Kāpt kalnā

• Kā var saprast, svētā Matēja uzrakstītajā Evaņģēlijā notikumu hronoloģija nav galvenā. Acīmredzami viņš vēlas uzsvērt saikni starp Jāni Kristītāju un Jēzu, kā arī faktu, ka par Jēzus likteni „pravieto” tas, kas notiek ar Viņa priekšgājēju —  mocekļa nāve.

13.

• Tiešais iemesls Jēzus aiziešanai no savas iepriekšējās kalpošanas vietas bija ziņas par Jāņa Kristītāja nāvi. Iespējams, ka Jēzus, jūtot pēc šādas ziņas saņemšanas zināmu sirds smagumu, vēlējās kādu laiku palikt viens. Bet ļaudis Viņu ātri atrada un sekoja Viņam no vienas vietas uz otru.

14.–16.

• Kad Viņš pārcēlās uz ezera otru pusi, ieraudzīja daudz slimu cilvēku. Viņam noteikti bija jāpavada visa diena, tos dziedinot. Vakarā pienāca apustuļi un lika Viņam sūtīt ļaudīm uz to mājām, jo vientuļajā vietā, kur viņi līdz tam bija uzturējušies, nebija nekā, ko ēst, un nebija, kur pārnakšņot.
• Ne pirmo reizi Jēzum bija cits, pat pārsteidzošs viedoklis par to, kas būtu jādara: neļāva ļaudīm aiziet, bet pavēlēja apustuļiem tos pabarot. Cik gan apmulsuši apustuļi noteikti bija, dzirdot: „Viņiem nav jāiet; dodiet jūs viņiem ēst!”

17.–19.

• Apustuļu atbilde, ka viņiem ir tikai piecas maizes un divas zivis, neapšaubāmi bija paredzēta, lai atrunātu Jēzu no mēģinājuma pabarot visu ļaužu pulku tuksnesī. Kā gan viņi varēja pabarot (vismaz) piecu tūkstošu cilvēku lielu pūli ar šādiem pārtikas „krājumiem”? Jēzus ar visu savu neatlaidību pavēlēja atnest to, kas viņiem bija, svētīja tās un tad pavēlēja mācekļiem izdalīt maizes un zivis visiem ļaudīm. Šāda veida pasniegtai mācībai (bez vārdiem) varēja sekot vismaz divi augļi, divas stājas:
  • 1) ir vērst upurēt ar paļāvību Dievam to, kas mums ir, nemeklējot bagātību pēc šīs pasaules izpratnes; Viņā acīs vairāk vērtīga ir paļāvīga sirds, nevis lieli resursu krājumi;
  • 2) Dievam, kas taču ir visa Radītājs un kas radīja no nekā, vienīgi ar savu vēlmi, ar savu vārdu, pietiek ar jebko, ko upurētu cilvēks, lai Viņš savā varenība upurētas dāvanas pavairoja, vai izmainīja to kvalitāti un vērtību (salīdzini: paklausība un brīnumainā zveja → Lk 5, 4–11; paļāvība, paklausība  un ūdens pārveidošana vīnā → J 2, 1–11)

20.–21.

• Pēc Jēzus veikta brīnuma izrādījās, ka visi ēda un bija paēduši. Turklāt no piecām maizēm, kad visi bija paēduši, tika salasīti divpadsmit grozi, pilni ar druskām.
• Ņemot vērā faktu, ka ar tika maziem resursiem tika pabarot pūlis, kā arī faktu, ka bija daudz pārpalikumu, to, kas noticis, būtu jāuzskata par ārkārtīgi lielo brīnumu. Var teikt — divkārtīgo brīnums: pārtīkas pavairošana kā tāda un Dieva žēlastības dāsnums, par ko liecina minētie pārpalikumi.  
• Šajā brīnumainās maizes pavairošanā mums vajadzētu saskatīt pamācību, par to, ka cilvēkiem nekad netrūks nepieciešamo līdzekļu iztikai, ja Jēzus būs viņu vidū un ja tiks uzturētas draudzīgās, paļāvības pilnas attiecības ar Viņu.
• Šajā brīnumā var atrast  vēl vienu slāni. Jēzus, kas dod maizi izsalkušajiem pūļiem, ir arī Baznīcas ikona, jo Tā līdz pasaules beigām baros savus bērnus ar Dieva Vārdu (sal.: „Ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no Dieva Vārada…”), kā arī ar ne mazāk brīnumaino barību, kas ir pats Kristus paslēpts Euharistijas noslēpumā (zem maizes un vīna zīmēm). Tāpēc citā vietā Viņš tik droši apliecināja: „Patiesi, patiesi es jums saku: Kas uz mani tic, tam ir mūžīgā dzīvošana. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira. Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību.” (J 6, 47–52).

• Dažreiz Dievs pamudina kāpt kādā dzīves apstākļu laivā, lai dotu iespēju pazīt sevi (ticības spēku/savas ticības nepilnību).
  • Ar kādu sirds stāju es nāku pretī tam, kas notiek manā dzīvē: ar paļāvību, ieinteresētību, pateicību, cerību, spēju brīnīties un apbrīnot, atsaucību, vēlmi cīnīties par labo vai tomēr – ar bailēm, vēlmi kontrolēt, ar neapmierinātību, apsūdzību, kurnēšanu, vēlmi paslēpties vai uzlikt dzīves nastas citiem?
• Bībeles simbolikā laiva attēlo Baznīcu. Tā mums ir dota, lai, peldot pa laika “viļņiem”, mēs sasniegtu mūžības krastu.
  • o Cik lielā mērā esmu pateicīgs Dievam par Baznīcu (pat konkrēti: par pāvestu, bīskapiem, priesteriem, diakoniem; par konsekrētajām personām; par visiem ticīgajiem)?
  • Kādas manā dzīvē ir bijušas šīs pateicības konkrētas izpausmes? Piemēram, vai esmu pasūtījis Svētās Mises pateicības nodomu vai aizlūgumu par pāvestu vai kaut savas draudzes prāvestu?
  • Vai aktīvi piedalos manas draudzes svētku norises sagatavošanā?
  • Kādās lūgšanās/kādā veidā es pateicos par Baznīcas sakramentiem un sludināto Dieva Vārdu?
• Mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīvē bija laiks gan aktīvi kalpot, gan vientulībā un klusumā satikties ar Savu Tēvu (it īpaši caur lūgšanu).
  • Vai manas dzīves stilā ir līdzsvars starp darbu un atpūtu?
  • Vai īpašu daļu no sava laika es veltu lūgšanai (sarunai ar Dievu, manu Radītāju un Pestītāju)?
  • Kura vieta/kādi apstākļi man visvairāk palīdz atrast vēlmi un spēku, lai sarunātos ar Dievu?
• Jēzus staigāja par ūdens virsmu. 
  • Vai es atzīstu Dievu kā visas radības (tai skaitā arī stihiju) pārvaldnieku?
  • Vai šī Jēzus brīnumainā īpatnība ielej manā sirdī paļāvību, ka – ja vajadzēs – arī mani Dievs var vest pa dzīves “ūdeņu” virsmu?
• Jēzus atnāca pie mācekļiem naktī.
  • Vai es atzīstu un ticu, ka Dievs ir arī laika Kungs un ka jebkura stunda dienā vai naktī var būt Viņa svētības pilna, ja tikai mana sirds ir Viņam atdota un padota?
  • Cik bieži esmu izmantojis (pēc dažu svēto parauga) nakts stundas, lai nodotos būt nomodā Dieva priekšā un lūgšanā?
• Apustuļi piedzīvoja lielas bailes.
  • Vai, Evaņģēlija apgaismots, es esmu atmetis dīvainus komentārus par spokiem, neizskaidrojamām parādībām un tam līdzīgām lietām?
  • Kur es meklēju stiprinājumu, redzot savā sirdī baiļu “viļņus”?
  • Kuras personas un kāda viņu rīcība vai vārdi visspēcīgāk līdz šim palīdzēja man kļūt par drošu un paļāvīgu cilvēku?
  • Kādus brīnumus vai zīmes es esmu lūdzis no Dieva, lai palīdzētu savai vājajai sirdij baiļu vai šaubu brīžos?
• Pēteris, redzēdams stipro vēju, izbijās un sāka grimt.
  • Kas ir tas, kas visvairāk mazina manu sirds drosmi un paļāvību? Vai tas saistās ar konkrētām personām vai vairāk ar konkrētiem dzīves apstākļiem?
• Jēzus uzreiz satvēra un izglāba grimstošo Pēteri.
  • Vai mana sirds pietiekoši stipri tic, ka Dievs ir žēlsirdīgs un ka Viņš nekavējoties grib mani glābt (it sevišķi no grēka un no elles briesmām)?
  • Kādos apstākļos, dzīves situācijās es līdz šim visspēcīgāk esmu piedzīvojis Dieva doto glābiņu?
  • Vai savās privātās lūgšanās, kā arī caur pasūtītajiem Euharistijas nodomiem es “kliedzu” Jēzum pēc glābiņa pārējiem (ne tikai sev), it īpaši nocietinātajiem grēciniekiem?
  • Vai es lūdzos par dvēselēm šķīstītavā, kas gaida mūsu lūgšanas un Dieva žēlsirdības “roku”?
• Post factum Jēzus teica Pēterim: “Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?”
  • Vai šie vārdi atskan man vairāk kā pārmetums, vai tomēr kā mobilizējoša norāde, pateicoties kurai varu mobilizēties darīt visu, kas palīdzēs augt ticībā?
  • Vai esmu brīvs no izkropļota Dieva attēla, it kā Viņš, uzlūkojot mūsu sirdis un dzīvi, pārsvarā vēlētos izsekot mūsu kļūdām un kritieniem grēkā?
  • Vai esmu pārliecināts, ka nav “kauns izgāzties”, bet gan kauns ir palikt kritienā un nemeklēt palīdzību un veidu, kā piecelties?
  • Vai es cenšos līdzīgā veidā izturēties pret citiem cilvēkiem, redzot viņu nepilnības: cenšos izvairīties no viņu pazemošanas un izsmiešanas, bet jo vairāk cenšos viņiem palīdzēt izprast sava kritiena cēloņus?
• Bībelē aprakstītie notikumi, paša Kunga Jēzus un pēc tam Apustuļu komentāri un beidzot – Baznīca savos dokumentos māca, ka Dievs var pieļaut mūsu nepilnības, kļūdas un pat grēkus, lai atklātu gan Savu godību, gan palīdzētu mums pilnveidoties un augt svētumā. Varam kaut atsaukties uz Katehisma 412. punktu, kur skan: “Dievs patiešām pieļauj, ka notiek ļaunums, lai no tā panāktu vēl lielāku labumu. Tieši tādēļ sv. Pāvils sacīja: «Kur pieauga grēks, tur vēl vairāk nāca žēlastība.» (Rom 5, 20) Un Exultet dziedājums: «Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies tik diženu Pestītāju.»”
  • Vai ar šādu pārliecību es klausos šī Evaņģēlija fragmenta pēdējos vārdus: “Tie, kas bija laivā, nāca un pielūdza Viņu, sacīdami: «Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!»”? Vai esmu centies līdz šim un centīšos turpmāk šādā veidā uzlūkot savu dzīvi, dažādus notikumus un pat savus grēkus (ja tie gadītos), ka Dievs no tā visa var panākt lielāku labumu?
  • Vai šī mācība liek man ar cerību uzlūkot cilvēkus, kuri skaidri, atklāti pašlaik vēl pretojas Dievam, dzīvo smagos grēkos?
  • Vai šī mācība mudina mani lūgties par grēciniekiem, lai Dieva žēlastība parādītos viņiem tieši viņu kritiena vidū un palīdzētu atgriezties un izglābties?
  • Vai katra mana personīgā grēksūdze liek man teikt: “Jēzu, patiesi, Tu esi Dieva Dēls!”?