Kāpt kalnā

• 14.12.2025. •

• Mt 11, 2–11 •

↑

Rakstu vieta: Mt 11, 2-6

Paralēlās vietas:

• Lk 7, 18-23

Līdzīga tēma:  

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 11,2 par.: Mt 4,12; 14,3 par.; Mk 1,14; Lk 3,19-20; J 3,26; Lk 10,1; 19,29; Mt 18,16; J 18,17.
• Mt 11,3 par.: Mt 3,11 par.; Apd 13,24; 19,4; Ps 118,26; Hab 2,3; MaI 3,1; Dan 7,13; Mt 21,9; 23,39; Lk 13,35; J 1,15; 3,31; 6,14; 11,27; Ebr 10,37; Atkl 1,4.
• Mt 11,5 par.: Is 29,18n; 35,5-6; 42,18; 26,18-19; Is 61,1; Mt 15,30-31; Mt 8,1-9,35 par.
• Mt 11,6 par.: Mt 13,57; 16,21-23; 26,31; J 6,61. 

Rakstu vieta: Mt 11, 7-12

Paralēlās vietas:

• Lk 7, 24-28

Līdzīga tēma:  

• Mk 1, 2
• Mt 21, 31b-32
• Mt 17,12 → Mk 9, 13 

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Mt 11,7 par.: Mt 3,1.5 par.; 1 Ķēn 14,15; Is 42,3.
• Mt 11,8 par.: Mt 3,4 par.
• Mt 11,9 par.: Mt 21,26 par.; Lk 1,15.76; J 1,25; Mt 13,17.
• Mt 11,10 par.: Izc 23,20; MaI 3,1; 4,5; J 3,28.
• Mt 11,11 par.: Īj 11,12; 14,1-2; 15,14; 25,4; Gal 4,4; Mt 18,1 par.
• Mt 11,12: Mt 10,23; 23,34; 13,19; 23,13.
• Mt 11,13 par.: 1 P 1,10.
• Mt 11,14 par.: At 18,5; MaI 3,23 (4,5); Sīr 48,10-11; Mt 17,10– par.; Lk 1,17; J 1,21.
• Mt 11,15: Ez 3,27; Mt 13,9 par.; 13,43; 25,29; Mk 4,23; 7,16; Lk 8,8; 12,21; 13,9; 14,35; 21,4; Atkl 2,7.11.17 u.t.t..
• Mt 11,16 par.: Mt 12,39; 16,4; 18,2-3 par.; 19,4 par.
• Mt 11,17 par.: Sak 29,9; Māc 3,4.
• Mt 11,18 par.: Mt 3,4 par.
• Mt 11,19 par.: Mk 2,18 par.; At 21,20; Sak 23,20; Mt 9,11; Mk 2,15 par.; Lk 15,2; 19,7; Sak 8,32; Sīr 4,11; 24,1-22; 1 Kor 1,24; Lk 11,49; Mt 23,34.

↑

• Sv. Lūkasa stāsts par sv. Jāni Kristītāju sasniedz punktu, kurā šis pravietis lūdz Jēzu publiski atzīties mesiāniskajā apziņā. Kā saprast šo Jēzus priekšgājēja jautājumu?
• Komentāri norāda, ka sv. Jāņa jautājums nav saistīts ar viņa šķietamo neziņu, kas ir Jēzus, jo viņam uz to bija skaidri norādīts un viņš redzēja izpildāmies šos Dieva Vārdus. Par sv. Jāni lasām uzrakstītajā Evaņģēlijā:
  • “Otrā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: «Lūk, Dieva Jērs, kas deldē pasaules grēkus. Šis ir, par ko es teicu: Pēc manis nāks Vīrs, kas bija pirms manis, jo Viņš bija pirmāk nekā es. Un es Viņu nepazinu, bet es nācu tāpēc, kristīdams ar ūdeni, lai Viņš kļūtu zināms Izraēlim.» Un Jānis liecināja, sacīdams: «Es redzēju Garu kā balodi nolaižamies no debesīm un paliekam uz Viņa. Un es Viņu nepazinu, bet, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, tas man sacīja: Uz kā tu redzēsi Garu nonākam un uz Viņa paliekam, tas ir, kas krista Svētajā Garā. Un es redzēju un liecināju, ka Viņš ir Dieva Dēls.»” (J 1, 29-34)
• Pie Jordānas upes sv. Jānis dzirdēja arī Debesu Tēva balsi, kas apstiprināja Jēzus identitāti. Par to teikts sv. Lūkasa Evaņģēlijā: “Bet notika, ka visi ļaudis kristījās, un arī Jēzus bija kristīts, tad Viņam, Dievu lūdzot, debesis atvērās, un Svētais Gars miesīgā veidā kā balodis nolaidās uz Viņu; un balss atskanēja no debesīm: «Tu esi mans mīļais Dēls, pie Tevis man labpatikšana!»” (Lk 3, 21-22)
• Līdz ar iepriekš pieminēto nav ticams, ka šo jautājumu Kristītājs uzdot savu mācekļu dēļ, jo Evaņģēliji skaidri norāda, ka savus mācekļus viņš “ateva” Jēzum; norādīja uz Kristu, kā uz to, kam vajadzētu sekot (sal.: J 1, 35-38) un pats priecājās, ka viņam jāiet mazumā, lai Kristus misija un Viņa mācekļu pulks pieaugtu (sal. J 3, 27-30).
• Visticamāk sv. Jānis un pārējie gaidīja bargu Mesiju, bet sastapās ar pārāk maigu Dieva Jēru. Precīzāk runājot: Jēzus darbība bija diezgan maiga, salīdzinot ar ideju “vēteklis, dusmas un cirvis”, par kuru vēstīja un bija pārliecināts sv. Jānis attiecībā uz Dieva sūtīto Mesiju. Daudzi, kas uzauguši ar Vecās Derības Mesijas ideju kā varenu Izraēlas politiskā spožuma glābēju un atjaunotāju (tai skaita sv. Jānis), gaidīja, ka Mesijas kalpošana izpaudīsies caur karaspēku, spēcīgu politisko ietekmi, stingru tiesu un bargu sodu tiem, kuri to bija pelnījuši. Tā vietā viņi ieraudzīja Jēzu, kuru atzina par “cilvēku, par rijēju un vīna dzērāju, par muitnieku un grēcinieku draugu” (sal. Lk 7, 34). Tādējādi sv. Jāņa Kristītāja uzdoto jautājumu var saprast kā patiesu izbrīnu nevis pilnīgu neziņu par Kristus misijas spēku.
• Evaņģēlisti citē identisku Jēzus atbildi uz sv. Jāņa jautājumu, kas ir Lk 4, 18 atbalss. Ar atsauci uz pravietojumiem, it sevišķi pravieša Isaja teikto (sal. Is 26,18-19; 29,18-19; 35,5-6; 42,18; 61,1), Jēzus centās norādīt, ka tieši žēlsirdības darbos īstenojās Dieva Valstības sludināšana un Viņa – kā Dieva sūtītā Mesijas – misija. Precīzāk runājot, nevis pats Dieva Dēls, bet caur praviešiem izteiktā Debesu Tēva autoritāte vēlreiz apstiprina, ka sen izteiktie pravietojumi izpildās Viņā. Tāpēc nevajag šaubīties un meklēt vēl citus apstiprinājumus tam, kas ir Jēzus. Protams, pilnvērtīgu atbildi ikviens varēs gūt tad, kad pēc ciešanām, nāves pie krusta un augšāmcelšanās pilnībā atmirdzēs Jēzus Kristus godība. Sv. Kristītāja jautājuma brīdī līdz tam bija palicis garš ceļš.

• Pēc daļas, kurā tiek jautāts par Jēzus Kristus identitāti, seko paskaidrojums par sv. Jāņa Kristītāja identitāti. Šoreiz no paša Kristus mutes. Liecība par sv. Jāni skan vienādi sv. Mateja un sv. Lūkasa stāstījumā. Kristītājs nav “vējā šūpojoša niedre”, viņš nav “vīrietis, kas ģērbies mīkstās drēbēs un ļāvies priekam” un tāds, “kas dzīvo karaļa pilīs”. Jānis ir lielākais no praviešiem. Uz viņu Jēzus skaidri attiecina pravieša Malahija vārdus “Redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā.” (Mal 3,1).
• Evaņģēlijs pieskaras apģērba simbolikai. Viņa uzrakstītajā Evaņģēlijā apģērbam ir īpaša loma, jo arī tādējādi tiek vēstīts par cilvēka statusu, dažreiz pat par viņa sirdi, sirds stāvokli.  
• Jānis ir pat vairāk nekā pravietis, jo starp tiem, kas dzimuši no sievietēm, neviens nav lielāks par viņu. Tas ir ļoti spēcīgs raksturojums, kurā atskan vispārēja Dieva valstības dēlu uzslava. Debesu valstību vajag saprast kā jaunu pestīšanas ekonomiku vai, precīzāk sakot, jaunu ticīgo kopienu. Un mazākais no šīs kopienas ir lielāks nekā sv. Jānis Kristītājs. Mazākā Dieva valstībā pieminēšana, šķiet, ir mājiens uz pašu Jēzu. Tas bija Viņš, kurš teica, ka nāk kalpot visiem. Arī Viņš savas pazemībā vēlāk mazgās apustuļu kājas. Šī atziņa par sv. Jāni  Kristītāju netieši kļūst par mājienu uz visiem nicinātajiem Dieva valstībā: Dieva acīs viņi ir lielāki pat par Jāni Kristītāju, kurš vēl nepiederēja Dieva Jaunajai Valstībai.
• Jēzus liecība par sv. Jāni Kristītāju un par mazāko Dieva valstībā beidzas ar piezīmi, kas parāda, ka lielākā daļa cilvēku, kas klausījās Jēzu, iepriekš lūdza, lai Jānis viņus kristī. Tādējādi viņi akceptēja un pieņēma Dieva izpirkšanas plānu, jo šādi Dievs nolēma, ka cilvēki sagatavos savu sirdi Viņa Dēla pieņemšanai, izmantojot “atgriešanās un gandarīšanas kristību”.
• Šajā punktā var rasties izbrīns, ka to saprata lielākā daļa ebreju (pat muitnieki, kurus parasti uzskata par tipiskiem grēciniekiem), tomēr farizeji un Rakstu zinātāji, tas ir, tie, kuri, lasot Svētos Rakstus, varēja viegli atklāt Dieva plānu Jēzū Kristū, ar savu cietsirdību un aklo spītību nepiekrita izpildīt Dieva glābšanas plānu, kas viņiem bija paredzēts.

↑

• Kādos dzīves apstākļos es pirmo reizi uzdevu jautājumu par Jēzu līdzīgi sv. Jāņa jautājumam: “Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai lai gaidām citu?” Vai tā bija patiesības meklēšana vai vairāk šaubu izpausme?
• Kādos dzīves apstākļos es esmu uzdevis līdzīgu jautājumu savas laulības / priesterības / konsekrācijas kontekstā – vai tas ir tas, kam jāvelta sava dzīve?
• Kurš cilvēks vajadzības gadījumā varētu izteikties par mani: kas es esmu, kas neesmu? Vai tas būtu viens no maniem vecākiem, tuviniekiem, draugiem vai kāds cits?
• Vai esmu atradis konkrētu Svēto Rakstu vietu, kuru uztveru kā savas dzīves misijas paskaidrojumu, norādi uz to?
• Vai man ir gadījies apzināti atbildēt uz kādu jautājumu nevis vārdos, bet tikai darbos?
• Vai es pazīstu cilvēkus, kuri atgriezās pēc sastapšanās ar vēstījumu par ļoti bargu Dievu, kurš ar “vētekli”, “dusmām” un “cirvi” nāk pie cilvēkiem? Un pretēji – vai es pazīstu cilvēkus, kuri atgriezās pēc sastapšanās ar vēstījumu par žēlsirdīgo Dievu, kurš cieta par saviem bērniem?
• Kas, manuprāt, mūsdienās atbilst Jēzus teiktajam: “vēja šķobīta niedre”, “mīkstās drānās tērpts cilvēks”, “pravietis”?
• Cik lielā mērā es apzinos, ka mans apģērbs un izskats liecina par mani, to, kas es esmu? Kāda ir mana mīļākā krāsa apģērbām? Kāpēc?
• Mēģinot salīdzināt Dieva kultu Vecās Derības un Jēzus laikmetā, kas man šķiet visskaistākais, visdārgākais Jēzus Kristus dibinātajā Baznīcā? Vai tas būtu, piemēram, viens no sakramentiem?
• Uz kā pamata es skaidrotu, ka par cilvēka lielumu liecina nevis viņa amats vai vieta sabiedrībā, bet viņa sirds un veiktie darbi? Vai māku norādīt uz Bībeles pantiem, kur skaidrots, kas Dieva acīs būs dārgs tiesas laikā pastarā dienā attiecībā uz cilvēku rīcību?

↑

• 25.12.2025. • 

Vigilijas Mise: Mt 1, 1-25 (Mt 1,18-25)
Nakts Mise: Lk 2, 1-14
Rīta Mise: Lk 2, 15-20
Dienas Mise: J 1,1-18 (J 1,1-5.9-14)

• J 1, 1–18 •

↑

↑

• –

Līdzīgas vietas:

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 1,6: Izc 3,10-15; Is 6,8; Jer I4,14; 23,21 itd.; J 1,15n; 1,19-27.29-34; 3,26-36; 5,33-36; 10,41; Apd 10,37; Mk 1,1.4.
• J 1,7-8: por. nr 13.
• J 1,9-10: Ebr 8,2; 9,24; J 17,3; 1 J 2,8; 5,20; 1 Tes 1,9; Is 65,16 itd.; J 3,19; 12,46; 6,14; 9,39; 11,27; 16,28 itd.; „ swiat”: J 6,14; 13,1; 17,5; 1,29; 3,17; 7,4; 12,19; 14,19; 17,6.18; 4,42; 6,33.51; 12,47; 3,16; 1 J 2,16; 4,4n; J 8,12; 12,31; 14,30; 16,11; 1 J 5,19; J 16,20; 7,7; 15,18n; 17,14.
• J 1,11: J 16,32; 19,27; Apd 21:6; Est 5,10; 6:12; J 8,44; 15;19; Izc 19,5; Rom 15,8; J 4,22.
• J 1,12: Gal 3,26; Ef 1,5; J 20,31; Gudr 7,27; Apd 4,12; l J 5,13; Atkl 2,7; 3,21.
• J 1,13: J 3,3; Atkl 17,16; 19.18.21; Jk 5,3; Rad 40,19; Īj 19,22.
• J 1,14: Sīr 24,8; Gudr 9,15; 2 Kor 5,1.4; 2 P 1,13n; J 1,32.38; 4,35; 6,5; 11,45; 1 Tim 3,16; Sk 14,22; Ez 39,21; Ps 24,7-10; 57,6.12; 102,16n; 108,6; Izc 24,16n; 33,18n.22; Lev 9,6.23n; At 5,24n; Izc 16,10; 33,7-11; 40,34n; Is 60,1; Ez 10,4 itd.; Sīr 42,16; Bar 4,24; 5,9; Sīr 45,3; 2 Mih 2,8; Lk 9,32; 21,27; 2 Kor 3,18; 4,6;
• „vienpiedzimušais”: J 1,18; 3,16.18; 1 J 4,9; Rad 22,2.12.16; Ties 11,34; Tob 3,15; 8,17; Lk 7,12; 8,42; 9,38; Ebr 11,17.
• J 1,15-16: J 3,16.18; 1 J 4,19.
• J 1,15: J 1,30; 7,28.37; 12,44; Mk 1,7; Mt 3,11; Rom 9,27; 1 Ķēn 3,12; 16,25.30.33; 2 Ķēn 18,5; Māc 1,16;2,7.9; Rad 48,20.
• J 1,16: Kol 1,19; 2,9; por. J 7,19nn; 6,32; Rom,14;10 ,4.
• J 1,17: J 5,37; 6,46; 1 J 4,12.20.
• J 1,18: Izc 19,21; 33,20.33; Izc 34,18-20; At 4,12; Sīr 43,31; J 13,23; Lk 16,22n; Sk 11,12; At 13,7; 28,54.56; 2 Sam 12,3; 1 Ķēn 17,19 u.t.t.. Apd 1,1: Lk 1,3.

↑

↑

↑

• 21.12.2025. •

• Mt 1, 18–24 •

↑

Paralēlās vietas:

• Lk 2, 1-7  

Līdzīga tēma:  

• –

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• Saderināšanās, par kuru te ir runa, ne tikai juridiski uzlika pienākumu precēties, bet arī kalpoja kā tās sākotnējais posms; šāds „saderināts pāris” jau tika uzskatīts par vīru un sievu, pat ja viņi vēl nedzīvoja kopā. Tāpēc šeit var tulkot „saderinājušies” vai „precējušies”. Saderināšanās pārtraukšana bija līdzvērtīga šķiršanās procesam jeb sievas „attālināšana”.
• Mt 1,18-25: Rad 16,7-12; 17,1-19; Lk 1,11-20; Ties 13,1- ; 1 Sam 1,1-.
• Mt 1,18: Rad 31,13; Rut 2,11; Lk 1,14.27; 2,5; Mt 1,20.23.
• Lk 2,1: Lk 3,1; Apd 17,7; 5,37; 25,21.25.
• Mt 1,19: At 22,23-24; J 8,3-11; Kol 2,15.
• Mt 1,20: Mt 2,13; 1,18.
• Lk 2,4: 1 Sam 16; 17,22.58; 20,6; Mih 5,2; Mt 2,1; J 7,41-42.
• Lk 2,5: Mt 1,18; Lk 1,27.
• Mt 1,21: Is 7,14; Lk 1,31; 2,21; Rad 17,19; Sīr 46,1; Ps 130,8; Mt 26,28; Lk 1,68- ; J 1,29; Apd 4,12; Tit 2,14; 1 J 3,5.
• Lk 2,6: Lk 1,57; Rad 25,24.
• Lk 2,7: Mt 1,25; Ps 78,70n; Izc 13,2; Sk 3,12-13; At 21,15-17; Gudr 7,4; Ez 16,4; Lk 23,53; Is 1,3; Hab 3,17; Lk 22,11.
• Mt 1,22: Mt 26,56.
• Mt 1,23: Is 7,14; Mt 1,18; Is 8,8.10; Rom 8,31.

↑

Konsekrācijas kāpnes

Aicinājuma slepenie pakāpieni
Tabora kalna dziļumos san.
Gaida un mudina un jautā…
kurš no jums atradīs ieeju?!

Starp nenomazgātiem traukiem,
iepirkumiem un maksājumiem,
starp sirds pukstiem un bailēm,
aizspriedumiem un ilgām…

Bet Mūžība joprojām Tā pati
– gaida mūsu brīvības akordu.
Kādreiz uz rokturi norādīja man,
šodien es norādu arī tev…

pr. Pāvils Kamola

↑

18. 

• Sv. Mateja Evaņģēlija uzrakstītais stāsts par Jēzus dzimšanu, salīdzinot ar sv. Lūkasa analogo stāstījumu, ir raksturojams ar tā īsumu un detaļu trūkumu attiecībā uz gatavošanos dzimšanai un pašu Jēzus dzimšanas vidi. Sv. Matejs, šķiet, pieņem, ka viņa Evaņģēlija lasītāji jau zina patiesību par nevainīgo ieņemšanu un Jēzus dzimšanu. Tā vietā viņš cenšas norādīt uz sv. Jāzepa personu un atklāt viņa rakstura dažus aspektus.

19.

• Evaņģēliji, kuros informācija par Pestītāja Māti, svēto Jaunavu Mariju, ir tik niecīga, sniedz mums vēl mazāk informācijas par svēto Jāzepu. Kāpēc? Evaņģēlija centrā ir Dieva Dēla, Pestītāja, Jēzus Kristus persona, tāpēc evaņģēlisti piemin Dievmātes līgavaini, tāpat kā Mariju, tikai Jēzus dēļ.
• Jāzeps, pirmkārt, ir ļoti godīgs cilvēks. Šis godīgums bija redzams šādos apstākļos: Jāzeps jau bija saderinājies ar Mariju, bet Marija vēl nebija apmetusies uz dzīvi viņa mājā, un Jāzeps, saskaņā ar Likumu, nebija ar viņu dzimumattiecībās kā ar savu sievu, lai gan saskaņā ar Likumu Marija jau tika uzskatīta par viņa likumīgo sievu (sal. Mt 1, 19–25). Jāzeps pamanīja, lai gan Marija viņam neko nestāstīja, ka viņa sieva ir svētītā stāvoklī. Viss liecināja par to, ka Marija ir pārkāpusi laulības likumu. Šādā situācijā Likums pavēlēja (At 24, 1) izsniegt neuzticīgajai sievai tā saukto „šķiršanās rakstu” un šķirties no viņas uz visiem laikiem. Vīrietis atkal kļuva brīvs, un sieviete, apkaunota, vairs nevarēja cerēt uz atkārtotu laulību. Evaņģēlijs atklāj, ka Jāzeps vēlējās Mariju no visa tā pasargāt. Kā godīgs cilvēks, nevienam nestāstot, kad viņš pamanīja Marijas atšķirīgo stāvokli, viņš vienkārši nolēma viņu pamest. Sv. Matejs Jāzepa attieksmi uzskata par taisnīguma izpausmi. Tas ir taisnīgums, kas ne tikai nodrošina skrupulozu Likuma ievērošanu, bet arī ir vadīts no Dieva labestības, kurš cilvēkiem dāvā savu taisnīgumu. Tas ir priekšvēstnesis taisnīgumam, kas sniedzas līdz pat žēlsirdībai, ko pats Kristus mums visaugstākajā mērā parādīs ar savas dzīves piemēru (sal.: J 12, 47: „Es nenācu pasauli tiesāt, bet pasauli glābt.”; 1 P 4, 8: „…mīlestība apklāj grēku daudzumu!”)
• Šajos divos pantos (18.–19.) mēs sastopamies arī ar vēl vienu ļoti tipisku sv. Mateja literārā stila iezīmi: viņa tieksmi interpretēt faktus: norādījis, ka svētā Jaunava Marija atrodas svētītā stāvoklī, sv. Matejs nekavējoties paskaidro, ka tas ir saistīts ar Svētā Gara darbu, par ko sv. Jāzeps nezināja.

20.

• Svētie Raksti uzstāda Ābrahāmu kā mūsu ticības tēvu, taču sv. Jāzepa attieksme ir ne mazāk varonīgas ticības piemērs: viņš pilnībā uzticējās eņģeļa vārdiem un nekavējoties tos izpildīja, par ko tālāk skaidri saka 24. pants: „Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Tā Kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis”. Par šo uzticēšanos, tāpat kā visi ticīgie Jaunajā Derībā, viņš tika bagātīgi atalgots. Vispirms viņš uzzināja, ka Marija ir palikusi stāvoklī Svētā Gara ietekmē. Neviens izraēlietis nevarēja iedomāties, ka Mesija piedzims šādos apstākļos! Tas prasīja īpašu norādījumu un paskaidrojumu no eņģeļa.
• Sv. Jāzepam, pirmajam cilvēces vidū pēc Dievmātes, tika dots arī uzzināt, ka Jēzus būs Izraēla Glābējs: Viņš atpestīs Dieva tautu (Izraēli un visas pārējās tautas)  no grēka jūga un no mūžīgās pazušanas.  
• Sv. Jāzeps paliek priekšplānā un uzzinām, ka turklāt, saņemot Dāvida dēla titulu, viņš tiek svinīgi uzņemts Dāvida lielo pēcnācēju rindās. Tomēr parādās otra figūra: vissvētākā Marija. Sv. Matejs vēlreiz paskaidros, ka tas, kas Viņā tiek ieņemts, nāk no Svētā Gara mīlestības darbības.
• Šajā pantā lasām par trešā personu: Dieva žēlastības darbības augli, Marijas Dēlu, Jēzus. Pats vārds „Jēzus” norāda uz Viņa nākotnes lomu. „Jēzus” – no ebreju vārda „Jehošua” – nozīmē: „Jahve ir pestīšana” jeb „Jahve pestī”. Ir vērts atzīmēt atšķirību šī Mesijas misijas izpratni salīdzinājumā ar tā laika mesiāniskajiem uzskatiem: Jēzus neglābs tautu no politiskās verdzības, bet gan atpestīs viņus no viņu grēkiem.
• Eņģeļa parādīšanās sv. Jāzepam sapnī ir līdzīga eņģeļa sludināšanas Marijai brīdim, Dieva Dēla dzimšanas paziņojumam, jo arī vissvētākā Marija saskārās ar izvēli pieņemt vai noraidīt eņģeļa vārdus. Abos gadījumos Jēzus nākotne un Viņa nozīme Izraēlim tiek attēlota līdzīgi.
• Pasvītrosim, ka savu misiju gan pie Marijas gan pie Jāzepa eņģelis sāk ar tipisko „Nebīsties!” (sal. Lk 1, 30 → Mt 1, 20). Bailes parasti saistās ar sastapšanos ar nezināmo un var bremzēt pat lielo Dieva dāvanu pieņemšanu, tāpēc gan Mariju gan Jāzepu Dieva eņģelis mierina un iedrošina.
• Šai vietā, domājot par sv. Jāzepa lomu, par viņa atbildību par Dieva Dēlu, Kungu Jēzum, varam atsaukties pie citur izteiktas patiesības: „Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2, 52). Bez šaubām, arī viņa, Marijas vīra rūpes par Jēzu veicināja šo bērna izaugsmi.
• Vajadzēs noprecizēt vēl vienu niansi, kas saistās ar vārdiem: „Viņš [Jēzus] atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem”. Jau tika pieminēts, ka Dieva pestīšanas dāvanā Kristū apskauj ne tika Izredzēto tautu, bet arī visu cilvēci. Tomēr toreiz patiesā izraēlieša izpratnē šie vārdi būtu attiecināti tikai uz vienu tautu: uz Izraēli, kas gaidīja Mesiju. Taču šajā gadījumā jēdziena „Savu tauta” jeb  „Viņa tauta”  tvērums tiek ievērojami paplašināts, pieminot grēku realitāti, kas skar jebkuru cilvēku neatkarīgi no tā tautiskās piederības.
• Tā laika kontekstā runu par atbrīvošanu no tautas vajadzēja galvenokārt attiecināt uz elkdievības grēkiem, kuriem piekrita Izredzētā tauta. Dievs ir paredzējis viņu kā izredzētos ļaudis, Viņa mīlestības pirmo objektu un īpašo īpašumu. Tomēr sākot no viņiem pestīšanas ar laiku apņems visu pasauli (sal.: Is 49, 6 „Tas ir par maz, ka tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” un J 4, 22 „Pestīšana nāk no jūdiem.”

22.–23.

• Var teikt, ka šajos pantos pirmo reizi tiek atklāta visa sv. Mateja Evaņģēlija centrālā doma. Pieminot Vecās Derības pravietojumu piepildījumu sv. Matejs skaidro, ka tieši Jēzus ir praviešu pravietotais Mesija! Pravieša Isaja reiz teiktie vārdi, kurus Ahazs nesaprata (sal. Is 7, 11–14), tagad kļūst skaidri. Tādējādi Jēzus parādīšanās aptvers pagātni, tagadni un nākotni.
• Viņa senais vārds ir Emanuels – „Dievs (ir) ar mums”. Izraēlieši bija stingri pārliecināti, ka Dievs vienmēr ir ar viņiem – un tikai ar viņiem. Dievs karoja viņu labā, Dievs guva uzvaras. Šī pārliecība par Dieva klātbūtni tautā attiecas arī uz nākotni: Izraēlieši ticēja, ka Dievs „būs ar viņiem” mūžīgi. tomēr tagad Dievs īpašā veidā mājos ne tikai ar Izraēlu un ne tikai kā gaidu objektu, jo „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (J 1, 14).

24.–25.

• Saņēmis šo skaidrojumu sapnī, tas ir, noslēpumaini, sv. Jāzeps vairs nebaidās pieņemt un paturēt sv. Mariju pie sevis. Viņš darīja tā, kā eņģelis bija pavēlējis: viņš ņēma savu sievu pie sevis. Varam iedomāties par sv. Jāzepa lielu bijāšanos no Dieva, ja viņš uzzināja, ka tas, ka notiek viņa sievas un viņa paša dzīvē, ir tieša saskarsme ar Dieva Svēto Garu.

↑