Kāpt kalnā

• 8.03.2026. •

• J 4, 5–42 •

 

↑

 

Paralēlās vietas:

• –

Līdzīga tēma:

• Mt 9, 37-38 → Lk 10, 2

Atsauces pie konkrētiem pantiem: 

• J 4,4: Lk 17,11.
• J 4,5: Rad 48,22; Joz 24,32; Rad 33,19; Apd 7,16.
• J 4,6: Izc 2,15.
• J 4,9: Sīr 50,25-26; Lk 9,52-53.
• J 4,9: 2 Ķen 17,24-41.
• J 4,10: J 7,37-38; Sīr 15,3; 24,21.24-27; Bar 3,12; Rad 26,19; Lev 4,5; Jer 2,13; 17,3; Zah 14,8.
• J 4,11: J 2,20; 3,4; Rad 21,19; 26,19.
• J 4,12: J 8,53.
• J 4,14: Is 58,11; 49,10; Ez 47,1–; Sīr 24,21; J 7,37–; J 9,32 utt.; Atkl 7,17; 21,6; 22 1.17.
• J 4,15: J 6,34.
• J 4,16: Tob 3,8.
• J 4,18: 2 Ķēn 17,30-31.
• J 4,19: At 12,1-14; 11,29; J 1,48-49; 9,17.
• J 4,20: At 11,29; 27,12; 12,4–; Izc 3,12; Ps 122.
• J 4,21: Apd 6,14; 1 Ķen 8,27; Is 66,1.18-23; MaI 1,11; Atkl 2,22.
• J 4,22: Apd 17,23; Izs 2,3; Jer 3,17; Rom 1,16; 2,10; 3,1-2; 9,4-5; 11,18.
• J 4,23: J 5,25; Is 1,11-20; 29,13; JI 2,13; Am 5,21-26; Mih 6,6-8; Ps 40,7; 50,7–; 51,19.
• J 4,24: Rom 12,1; Apd 7,48; 17,24-25; 1 J 1,5; 1 J 4,8.
• J 4,25: J 1,41.
• J 4,29: J 4,39.
• J 4,34: Ps 63,6; At 8,3; Sak 9,5-6; Mt 4,4; J 17,4; 5,36.
• J 4,35: J 4,51; 7,14; 15,3; Sak 11,21; Is 27,12; H (?) 4,13; Mk 4,1-9.26-29; Mt 13,24-30; Atkl 14,14-16.
• J 4,36: Lev 25,3; Is 9,2; Ps 126,5-6; Os 10,12.
• J 4,37: Mih 6,15; Īj 31,8; Ag 1,6; Lev 26,16; Izc 28,30; Mt 25,26; At 20,6; 28,30; 1 Kor 3,6.
• J 4,38: Joz 24,13.
• J 4,40: Lk 9,52-53.
• J 4,42: Is 43,3-11; 63,8-9; 45,21-22; Apd 5,31; 13,23; Flp 3,20; 1 J 4,14; 1 Tim 4,10; 2,3-4 utt. 

↑

 

No svētā Augustīna, bīskapa, komentāra par sv. Jāņa Evaņģēliju
(Traktāts 15, 10-12, 16-17)

• „Un atnāca sieviete.”  Šī samariete ir Baznīcas, kas vēl nav attaisnota, ikona, attēls. Baznīcas,  kas tomēr drīz tiks attaisnota. Šāda patiesība ir ietverta stāstījumā.
• Viņa atnāk neapzinoties, atrod Viņu, Jēzu, un Viņš uzsāk sarunu ar viņu. Redzēsim, kā, un redzēsim, kāpēc patiesībā „sieviete atnāca smelt ūdeni”.
• Samarieši nebija daļa no Izraēla tautas; viņi bija svešinieki, atbrauceji. Faktam, ka šī sieviete nāca no svešas zemes, ir simboliska nozīme, jo viņa sevī nesa tās Baznīcas tēlu, kurai bija jānāk no pagāniem un jābūt svešai izraēliešiem.
• Tāpēc ieklausoties viņā, ieklausīsimies savā balsī viņā un atpazīsim sevi pašus viņā. Viņā pateiksimies arī savam Dievam par sevi. Viņa bija tēls, nevis realitāte, jo realitāte paredzēja tēlu, gāja tam pa priekšu, un kļuva par patiesību — jo samariete ticēja Tam, kas viņu padarīja par tēlu, ikonu mums.
• Tātad viņa nāca smelt ūdeni —kā to bija pieraduši darīt parasti vīrieši vai sievietes. „Jēzus sacīja viņai: «Dod man dzert!» (Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku)”. Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: «Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert?» Jo jūdi nesaietas ar samariešiem”.
• Redzat, kas notiek? Jūdi nekad neizmantoja traukus, ko izmantoja samarieši. Un, tā kā sievietei bija trauks ūdens smelšanai, viņa bija pārsteigta, ka jūdz lūdz viņai padzerties, jo tas nebija ierasts izraēliešu vidū. Bet Tas, kurš meklēja dzērienu, vēlējās pašas sievietes ticību.
• Ieklausies un saproti, kurš visbeidzot lūdz lai tam dotu padzerties: „Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni”.
• Viņš lūdz padzerties un apsola dod padzerties. Viņam, Jēzum, ir trūkums, un viņš, kas vēlētos tūlīt saņemt, tomēr tajā pašā laikā viņš ir tas, kas bagātīgi nodrošināts, un kurš bagātīgi pabaros citus.
• „Ja tu pazītu — Viņš saka — „Dieva dāvanu…!” Šī Dieva dāvana ir Svētais Gars (sal. J 7, 37–39: „Beidzamajā lielajā svētku dienā Jēzus stāvēja un sauca, sacīdams: «Kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer! Kas uz mani tic, no tā iekšienes, kā sacīts Rakstos, plūdīs dzīvā ūdens straumes». Bet to Viņš sacīja par Garu, ko saņems tie, kas uz Viņu tic, jo Gars vēl nebija dots, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts”).
• Pagaidām Jēzus runā ar sievieti slepenībā, bet tūlīt Viņš ienāks viņas sirdī. Viņš, iespējams, jau māca viņu. Jo kas gan varētu būt saldāks un patīkamāks par šo ierosinājumu: „Ak, ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni”.
• Kādu gan ūdeni Viņš dos, ja ne to, par kuru ir teikts: „Pie Tevis ir dzīvības avots” (Ps 36, 10)? Un kā varētu slāpst tiem, kas „mielojas pie Tava nama labumu pārpilnības” (Ps 36, 9)?
• Jēzus apsolīja pārpilnīgu (garīgu) barību un piepildīšanos ar Svēto Garu, bet viņa vēl to nesaprata. Bet, nesaprotot, ko viņa atbildēja? Sieviete Viņam sacīja: „Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt!” Vajadzība spiež viņu piepūlēties, vājums atbrīvoja viņu no piepūlēm. Lai viņa sadzirdētu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu” (Mt 11, 28)! Jo tieši to Jēzus viņai teica, lai viņai vairs nevajadzētu nepulētos. Bet viņa vēl to nesaprata.

↑

 

• Sv. Jāņa uzrakstītajā Evaņģēlijā Nikodēms pārstāvēja apgaismotā jūdaisma tipu, kas bija saistīts ar valdošajām aprindām, bet pozitīvi noskaņots pret Jēzus mācībām (sal. J 3, 1–21). Samariete pārstāv pavisam citu vidi: sinkrētisku, gandrīz pagānisku, negatīvi noskaņotu pret Izraēlu, kaut arī gaidošu pestīšanu.
• Tāpat kā Nikodēmam, arī samariešu sievietei piemīt visas vēsturiskas personas īpašības, tāpat kā visam notikumam, lai gan sinoptiskajos Evaņģēlijos (→ Mt, Mk, Lk) tas nav minēts. Iespējams, ka šī stāsta atrašanās vietu un tradicionālā materiāla izvēli noteica toreizējā (saistītā ar Ceturtā Evaņģēlija tapšanas laiku) Samarijas kristīgo kopienu situācija. Var domāt, ka Evaņģēlists Jānis vēlējās atgādināt misijas pirmsākumus Samarijā, kas izrietēja no paša Jēzus Kristus.

1.–3.

• Jēzus būtībā ierobežo savu misiju ar izredzēto tautu, kurai galvenokārt ir adresēts Dieva glābjošais aicinājums. Tomēr savā eshatoloģiskajā pilnībā tā ietver arī pagānus. No vienas puses, Jēzus formāli aizliedz saviem mācekļiem strādāt samariešu vidū, kuri bieži vien praktiski tika uzskatīti par pagāniem (sal. Mt 10, 5–6), bet pats dziedina spitālīgo samarieti (sal. Lk 17,16 un tālāk). Vairāk: vienā no Jēzus izteiktajām līdzībām labais samarietis kļūst par tipisku tēlu, tuvākmīlestības ikonu (sal. Lk 10, 30–37). Tāpēc pirmajos apustuliskā darba gados kristīgās misijas sasniedza arī Samariju, un var iedomāties, ka tur dedzīgi kalpoja ne tikai diakons Filips, bet arī pārējie (sal. Apd 8. 4 un tālāk).
• Farizeji, kas jau bija izrādījuši lielu interesi par Jāņa Kristītāja darbu, nevarēja palikt vienaldzīgi pret Jēzus mācību, īpaši ņemot vērā Viņa kalpošanas divkārt atzītos panākumus (sal.: Apd 3, 26 un 4, 1-2).
• Pirmo reizi – lai gan vēl ne skaidri – kļūst redzama farizeju negatīvā attieksme pret Jēzu — zinot par viņu stāju, Jēzus dodas atpakaļceļā uz Galileju. Tas bijā arī tāpēc, ka Viņa „stunda” vēl nebija pienākusi; Tēva Viņam uzticētais uzdevums vēl bija jāizpilda: vēl vajadzēja sagatavot mācekļus pestīšanas vēstures jauna perioda īstenošanai, kā arī sagatavot jauno Dieva tautu — Kristus Līgavaini, Baznīcu.

4.

• Tiešais ceļš no Jūdejas uz Galileju veda caur Samariju. Ebreji negribēja tur apstāties samariešu atturīgās, dažreiz pat naidīgās attieksmes dēļ. Bija gadījumi, kad ebrejiem, ceļojot uz Jeruzalemi uz svētkiem, tika atteikta viesmīlība (sal. Lk 9, 52–53).
• Piebildīsim, ka ebreju varas iestādes stingri aizliedza kontaktu ar samariešiem (sal. J 8, 48!). Visi viņu priekšmeti un trauki tika uzskatīti par nešķīstiem, un tāpēc, ja tie tika lietoti, bija nepieciešama rituāla šķīstīšanās. Šis lietu stāvoklis, kas aizsākās Vecās Derības laikos, ir kodolīgi izteikts 9. pantā: „Jūdi nesaietas ar samariešiem”.

5.

• Vecajā Derībā „Jēkaba ​​aka” un Sihāras pilsēta nav aprakstītas, taču arheoloģiskie izrakumi ir apstiprinājuši akas senatni un tās esamību netālu no apmetnes. Tomēr Radīšanas grāmatā (→ 33, 19, kā arī 48, 22) un Jozus grāmatā (→ 24, 32) ir minēta Jēkaba ​​veiktā lauka iegāde.

6.

• Pie akas – pateicoties svaiga ūdens klātbūtnei – ceļotāji parasti atpūtās karstākajā dienas laikā — biblisks laiks pulksten 6 atbilst pulksten 12 pēcpusdienā. Evaņģēlists reālistiski attēlo Jēzu kā nogurušu no ceļojuma, bet vienmēr gatavu izpildīt Tēva uzticēto pestīšanas misiju.

7.–9.

• Samariešu sievietes parādīšanās pie akas pusdienlaikā bija kaut kas neparasts, jo parasti ūdeni smēla mazāk karstā diennakts laikā. Uzzinot vēlāk par samarietes dzīves stāvokli, var nojaust, kāpēc viņa centās izvairīties no kontakta ar cilvēkiem un tā „cena” bija nākt smelt lielajā karstumā (→ skaties komentāru 18. pantam, kur ir runa par  pieckārtēju laulību).
• Skaidrs, ka Jēzus lūgums pārsteidz samarieti, ja ņemt vērā iepriekš minēto fundamentālo naidīgumu starp ebrejiem un samariešiem.
• Viņu dialogā parādās vārdu nozīmes neizpratne. Sv. Jāņa Evaņģēlija tas ir diezgan bieži sastopams. Un tieši uz šāda fona Jēzus norāda uz Dieva dāvanas īsto būtību — dzīvo ūdeni. Burtiskā nozīmē tas attiecas uz tekošu ūdeni, kas tuksnešainā zemē (piemēram, Palestīnā) tika augstu vērtēts. Tas tika rūpīgi nošķirts no ūdens, kas lietus sezonā tika uzkrāts rezervuāros (piemēram, sal. Jer 2, 13; 17, 13).

10.

• Tāpat kā dabīgs ūdens ir neaizstājams dzīvībai, tā Dieva dotais „dzīvais ūdens” cilvēkā atmodina patiesu un pārdabisku dzīvību: tas apzīmē Jēzus vārdu un Svēto Garu. Sal.: 
  • „Sīmanis Pēteris atbildēja Viņam: «Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi»”  (J 6, 69);
  • „Es esmu pasaules gaisma; kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu” (J 8, 12);
  • „Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos jums citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, tāpēc ka tā neredz Viņu un nepazīst Viņu; bet jūs Viņu pazīstiet, jo Viņš paliks pie jums un jūsos mājos”(J 14, 16–17);
  • „Ja jūs paliksiet manī, un mani vārdi paliks jūsos, tad, ko vien jūs vēlēsieties un lūgsiet, tas jums notiks” (J 15, 7).
• Šī pārdabiskās dzīves dāvana īpaši konkretizējas Svētās Kristības sakramentālajā žēlastībā.
• Kaut tolaik jūdaismā eshatoloģiskās atdzimšanas simbolika caur ūdeni, kas pastāvīgi plūst no avota, bija diezgan labi zināma, taču samariete saprot ūdeni vienīgi tā dabiskajā nozīmē.
• Interesanti, ka viņa uzreiz neizmanto, neattīsta Jēzus, sarunas biedra, maigo mājienu uz to, kas Viņš ir („Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert…”), kas saistās ar to, kādu citu ūdeni Viņš tai varētu iedot.

11.–12.

• Priekšlikums smelt ūdeni no dziļas akas (aptuveni 30 metrus) neizmantojot īstu spaini vai varbūt ar kādu citu līdzekli, liek sievietei mazliet aizdomāties, ka tomēr Jēzus nav parasts ceļotājs. Lai gan Jēzus pretstatījums patriarham Jēkabam atklāj samarietes zināmām šaubām par ceļotāja cienu, tomēr viņas izteikts vārds „Kungs” norāda uz pamazām atklātu sarunas biedra cieņu.

13.–14.

• Bez šaubām —Jēzus nerunā par vienkāršu avota ūdeni, kas tikai īslaicīgi un daļēji remdē slāpes, bet gan par garīgā rakstura ūdeni, kas nodrošina mūžīgo dzīvi.

15.

• Samariete izsaka lūgumu, lai Jēzus atbrīvo viņu no smagā pienākuma iet pie akas pēc ūdens.

16.–18.

• Reaģējot uz viņas tīri cilvēcisko perspektīvu, Jēzus iesāk dialoga daļu, kas varētu beidzot pievest viņu pie piedāvātās dāvanas garīgās nozīmes. Šīm nolūkam Viņš izmantos ceļu līdzīgu reizei, kad par savu īpašu, dievišķo cieņu Viņš pārliecināja Natanaēlu, proti, līdzīgi kā toreiz Viņš atklās lietu, par kuru zina tikai persona, ar kuru notiek saruna. Atgadījums ar Natanaēlu ir aprakstīts šādi: 
• Ja kādam tas palīdzētu, citēsim tekstu, kas stāsta par šo notikumu:
  • „Bet Filips sastapa Natanaēli un sacīja viņam: «Mēs atradām Jēzu, Jāzepa dēlu no Nācaretes. Par Viņu Mozus rakstījis savā bauslībā un pravieši». Un Natanaēls viņam sacīja: «Vai no Nācaretes var būt kas labs?» Filips viņam saka: «Nāc un skaties!» Jēzus, redzēdams Natanaēlu nākam pie sevis, sacīja par viņu: «Lūk, kur patiess izraēlietis, kurā nav viltības!» Natanaēls sacīja Viņam: «No kurienes Tu mani pazīsti?» Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: «Pirms Fillips tevi aicināja, tu biji zem vīģes koka». Natanaēls Viņam atbildēja un sacīja: «Rabbi, Tu esi Dieva Dēls. Tu esi Izraēļa Ķēniņš». Jēzus atbildēja viņam, sacīdams: «Tu tici tāpēc, ka es tev sacīju: es redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi lielākas lietas par šīm». Un Viņš tam sacīja: «Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzejam un nonākam pār Cilvēka Dēlu» (sal. J 1, 45–51)”.
• Pieckārtēja laulība bija izņēmuma parādība gan ebreju, gan samariešu vidū, un tā tika uztverta ļoti kritiski, lai gan saduceji nevilcinājās minēt (fiktīvu) levirāta likuma septiņkārtējas piemērošanas gadījumu (sal. Mk 12, 18 un paralēles).

19.

• Sieviete atzīst Jēzus vārdu patiesīgumu, saskaņu ar viņas dzīves realitāti (→ viņai bija pieci vīri, bet tas, kas viņai ir taga, nav viņas vīrs). Jēzus ārkārtējo zināšanu viņa saprot kā pravieša statusa izpausmi: kā zināms, pravieši papildus reliģiskajiem paziņojumiem sniedza arī informāciju, kas citiem cilvēkiem nebija pieejama; tā varēja saistīties ar lietām, kas ietekmē cilvēka ikdienišķo dzīvi. Piemēri:
  • „Redzi, šai pilsētā ir kāds Dieva vīrs, kas ir ļoti godājams; viss, ko vien viņš saka, tas noteikti piepildās; dosimies nu uz turieni, varbūt viņš mums norādīs mūsu ceļu, kuru mums iet” (1 Sam 9, 6);
  • „Tad Samuēls atbildēja Saulam: «Es pats esmu redzētājs; ej man pa priekšu uz to pakalnu! Un ēd šodien kopā ar mani, bet no rīta agri es tevi atlaidīšu, un es tev došu ziņu par visu, kas tev ir uz sirds. Bet par tām ēzeļu mātēm, kuras tev jau pirms trijām dienām bija nomaldījušās, vairs nebēdājies, jo tās ir atrastas…»” (1 Sam 9, 19–20).  

20.

• Tagad Jēzus samarietes domas virza uz reliģisko plakni, proti, uz viedokļu atšķirībām starp samariešiem un ebrejiem.
• Atkārtotā Likuma grāmatā (→27, 4 un tālāk) ir minēta Dieva altāra celtniecība uz blakus esošā Ēbala kalna. Kad vēlāk uz Gerizima kalna tika uzcelta samariešu, sinkrētiska pielūgsmes vieta, samariešu raksti (kas atzina Pentateuhu → Mozus Likuma grāmatas) tendenciozi mainīja kalna nosaukumu no Ēbala uz Gerizima.
• Galvenais strīdus punkts bija pielūgsmes vieta. Saskaņā ar Mozus Likumu par šādu pielūgsmes vietu ebreji atzina vienīgi Jeruzalemes templi, savukārt samarieši akcentēja Gerizima klana nozīmi. Pat pēc sava tempļa iznīcināšanas (128. gadā pirms Kristus) viņi turpināja turēties pie Gerizima kalna. Daži no viņu pēcnācējiem pielūdz Dievu tur vēl šodien!.

21.–24.

• Ņemot vērā eshatoloģisko realitāti, Jēzus, Dieva Dēla atnākšana laiku, šis pretrunīgais jautājums zaudē savu aktualitāti: senajam kultam ir jādod ceļš jaunam, pilnībā iekšējam kultam Garā un Patiesībā. Šeit runa par dievišķām dāvanām, kas tiek dotas cilvēcei Jēzū Kristū — dāvanām, kas ļauj kristietim Viņā meklēt un atrast dzīvu kontaktu ar Dieva personu un Viņa dāvāto pilnību. to nes mums vienīgi Jēzus Kristus persona un Viņa darbība: „Mozus deva bauslību, bet žēlastība un patiesība notika caur Jēzu Kristu” (J 1, 17).
• Sākot ar Jēzus Kristus atnākšanu, dažas no Dieva stingri garīgajām un pārdabiskajām dāvanām tiek paaugstinātas līdz sakramentālai cieņai. Ārēji rituāli, pateicoties Svētā Gara darbībai, kļūst par dzīvā Dieva klātbūtnes un garīgās realitātes nesējiem. Mēs pazīstam septiņus šādus sakramentus.   
• „Patiesība”, par kuru tiek runāts, nav jāuztver kā intelektuālā zināšana (pat pārdabiskas zināšanas), bet kā dzīva līdzdalība Dieva dabā: it īpaši Viņa mīlestībā. Šāda dzīve dievišķajā patiesībā tiek sasniegta caur ticības vienotību Jēzū Kristū.
• Bez šaubām, šāda pielūgsme pārsniedza jūdaisma tvērumu, kas atjaunotnes periodā gaidīja tikai pilnīgākas senās formas, kas saistītas ar Likumu un Templi, nevis izšķirošu dievišķu iejaukšanos Viņa Vienpiedzimušajā Dēlā, kas iemiesojās.

25.

• Tāpat kā jūdu, arī samarieši gaidīja Mesiju kā tādu, kas atjaunos patieso Dieva kultu un sniegs dziļāku ieskatu visos reliģiskajos jautājumos.

26.

• Sieviete, iespējams, saprata Jēzus atklāsmi kā patieso Mesiju caur raksturīgo formulu „Es esmu” tādā nozīmē, ka identificēja Jēzu ar pravieti, par kuru pasludināts Atkārtotā Likuma grāmatā: „Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu” (At 18, 15–19). Teksta ir redzams, ka tas dialogu ar Jēzu padarīja viņai vēl iespaidīgāku.

27.–30.

• Jēzus mācekļu pārsteigumu izskaidro fakts, ka ebreju mācītāji sarunās ar sievietēm bija atturīgi; īpaši ar svešzemju izcelsmes samariešu sievieti. Šāda saruna viņiem noteikti šķita neparasta. Jēzus rīcība atklāj, ka pildot savu misiju, Viņš nepievērsa uzmanību cilvēciskām lietām un konvencijām attiecībā uz rasi, vecumu (sal. Lk 18, 15 un citur → svētība bērniem un mācekļu reakcija) vai dzimumu.
• Vajag pasvītrot, ka kopš Jēzu Kristus atnākšana laikiem Baznīcas vēlākajā apustuliskajā darbā arī sievietēm tika piešķirta nozīmīga loma (īpaši sv. Pāvila darbā → skaties viņa vēstuļu saturu). Taču viņas bija pirmās, kas apstiprināja tukšo kapu pēc augšāmcelšanās (sal. J 20, 1 un citur).

31.–34.

• Iespējams, ka nākamo Jēzus atklāšanos („Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat. Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.) mācekļiem arī būtu jāsaprot kā atbilde uz viņu neizteikto pārsteigumu. Sākumpunkts ir mācekļu uzstājība, lai Jēzus stiprinātos ar to, ko viņi bija atnesuši. Bet Jēzum patiesa barība nav maltīte dabiskā nozīmē, bet gan Tēva gribas piepildīšana. Šī patiesība lieliski izskan Vēstule ebrejiem:
  • „Pasaulē ienākdams, Viņš saka: «Upurus un dāvanas Tu negribēji, bet miesu Tu man sagatavoji; dedzināmie upuri par grēkiem Tev nepatika. Tad es sacīju: Lūk, es nāku. Grāmatas sākumā par mani rakstīts, lai es izpildītu, Dievs, Tavu prātu»” (Ebr 10, 5–7).
• Dzīvojot pilnīgā vienotībā ar savu Tēvu, Jēzus, bezgalīgas mīlestības vadīts, cenšas apvienot visas Savas darbības ar Viņa pestīšanas plāniem. To nedrīkst aizmirst arī Viņa mācekļi, jo īpaši tāpēc, ka viņu apustuliskā darbība nav viņu pašu darbs, bet gan sadarbība ar Dievu Jēzū Kristū
  • (sal. 1 Kor 3, 6–9: „Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu. Tāpēc ne tas ir kas, kas dēsta, un ne tas, kas laista, bet Dievs, kas audzē. Bet dēstītājs un laistītājs ir līdzīgi. Katrs saņems savu algu saskaņā ar savu darbu; jo mēs esam Dieva palīgi, jūs esat Dieva tīrums, Dieva celtne”).

35.

• Pļaujas tēma ir diezgan raksturīga Bībeles pravietojumiem un eshatoloģijai (piemēram, sal.:
  • Is 27, 12: „Bet notiks tanī dienā, ka Tas Kungs novāks druvu augļus un vētīs tos no lielās upes krastiem līdz Ēģiptes upei. Un jūs, Israēla bērnus, Viņš visus pa vienam salasīs kopā”;
  • Jer 51, 33: „Jo tā saka Tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: «Bābeles meita ir kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam: vēl tikai mazu brīdi, un viņai nāks pļaujamais laiks! »”).
• Par šādu tēmu runā arī pārējie evaņģēlisti (sal.: Mt 9, 38; Mk 13, 28; Lk 10, 2), bet nedaudz atšķirīgā nozīmē nekā Ceturtajā Evaņģēlijā. Tā kā augšanas sezona Palestīnā ilgst aptuveni četrus mēnešus, Jēzus vārdi praktiski attiecas uz sēšanas un ražas novākšanas laiku. Visticamāk, tas bija sakāmvārds, kas mūsdienās ir mazāk pazīstams.
• Raugoties uz nogatavojošajiem labības laukiem, Jēzus norāda uz tuvojošos eshatoloģisko ražu, kuru vāks Debesu Saimnieks, Dievam. Arī šis samarieši, kuru vidū Jēzus strādās turpmākajās dienās (sal. J 4, 40), spēlē zināmu lomu šajā apustuliskajā pļaujā.

36.

• Ražas pārpilnība piepilda gan Tēvu — Sējēju, gan Kristu — Pļāvēju, ar prieku: ticība, kas iesēta samariešu sievietes dvēselē, jau ir atnesusi savu pirmo ražu.
• Eshatoloģiskajā periodā pārdabiskā ticības sēšana gandrīz saplūst ar pļāvēju priecīgajiem saucieniem (sal. Ps 126[125], 5: „Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus” un Is 9, 2: „Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies Tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas, laupījumu dalot”). Vēlāk arī mācekļi piedalīsies šajā prieka pilnībā.

37.–38.

• Kas ir šie „citi, kas strādāja, bet kuru darbā iegāja apustuļi”? Citi, kas strādāja, bija ne tikai Vecās Derības Dieva Vārda kalpi, bet arī secīgi apustuliskie darbinieki, kas turpināja paša Jēzus darbu. Jēzus teiktajā var nojaust to, ka raugoties uz nākotnes „Baznīcas laiku”, Jēzus redz vairākas Jaunās Derības „pļāvēju” paaudzes. Katra no tām, balstoties uz savu priekšgājēju darbu, vienlaikus rada darba lauku saviem pēctečiem.
• Jēzus vārdi satur apustuliskās darbības vispārējo likumu: savu sākumu tā vienmēr atrod Kristū un Viņa kalpošanā; savu spēku tas smeļ vienīgi Dievā; tā attīstās kopīgo centienu dēļ.

39.–41.

• Samarieši neapstājas pie sievietes ziņām par Jēzu, bet paši aicina Viņu ilgāk palikt viņu pilsētā. Tādējādi Skolotāja no Nācaretes mācība panāca daudz lielāku efektu nekā sievietes stāsts. Tomēr nevar apšaubīt faktu, ka viņa tomēr spēlēja ļoti svarīgu lomu — bija kā raugs tautas ticības attīstības procesā.
• Kaut šādu samariešu pozitīvu attieksmi pret Jēzu un Viņa mācību ir grūti saskaņot ar sv. Mateja un sv. Lūkas liecībām
  • (sal.: Mt 10, 5–6: „Jēzus sūtīja šos divpadsmit un pavēlēja viņiem, sacīdams: «Ceļu uz pagāniem nestaigājiet un samariešu pilsētās neieejiet, bet drīzāk ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm!»”;
  • Lk 9, 52–54: „Un Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus; un tie gāja un iegāja kādā samariešu pilsētā, lai sagatavotu Viņam (vietu). Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņa seja bija vērsta, lai ietu uz Jeruzalemi”),
    • tomēr jāatceras, ka samariešu negatīvā attieksme neattiecas uz Jēzu, bet gan uz ebrejiem kopumā un jo īpaši uz oficiālajām ebreju aprindām, kas bija īpaši naidīgas pret samariešiem.

42.

• Šķiet, ka samariešu ekskluzivisms nebija tik radikāls, jo viņi uzturēja kontaktus ar dažām jūdu grupām (iespējams, arī ar sv. Jāņa Kristītāja mācekļiem). Vairāk: viņi izrādījās atvērti Labajai Vēstij pēc Jēzus augšāmcelšanās.
• Tituls „Pasaules pestītājs”, kas Vecajā Derībā ir unikāls attiecībā uz Mesiju
  • (sal. Is 19, 19–20: „Tajā dienā Ēģiptes zemes vidū būs altāris Kungam un tā malā uzsliets piemiņas stabs Kungam! Tā būs zīme un liecība Pulku Kungam Ēģiptes zemē, kad brēks uz Kungu apspiedēju dēļ, un viņš tiem sūtīs glābēju, pats ies strīdā un izglābs viņus!”),
    • apzīmē Jēzu kā tautas glābēju no grēka un nāves. Šis tituls nebija atrodams vietējā samariešu teoloģijā. Galvenokārt tas bija un ir raksturīgs kristietības ticībai.

↑