Kāpt kalnā

5. Tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6. Tur bija Jēkaba aka. Tad Jēzus, noguris ceļā, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda. 7. No Samarijas atnāca sieviete smelt ūdeni. Jēzus sacīja viņai: Dod man dzert! 8. (Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku.) 9. Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert? Jo jūdi nesaietas ar samariešiem. 10. Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni. 11. Sieviete sacīja Viņam: Kungs Tev nav ar ko smelt, bet aka dziļa; no kurienes tad Tev dzīvais ūdens? 12. Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis, un pats viņš no tās dzēra un viņa bērni, un viņa dzīvnieki? 13. Jēzus atbildēja viņai un sacīja: Ikvienam, kas šo ūdeni dzer, atkal slāpst, bet kas dzers to ūdeni, ko es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps. 14. Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei. 15. Sieviete sacīja Viņam: Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt! 16. Jēzus sacīja viņai: Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp! 17. Sieviete atbildēja un sacīja: Man nav vīra. Jēzus sacīja viņai: Tu pareizi pateici: man nav vīra. 18. Jo pieci vīri tev bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. To tu pareizi teici. 19. Sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis. 20. Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt. 21. Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! 22. Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. 23. Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. 24. Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. 25. Sieviete sacīja Viņam: Es zinu, ka nāk Mesija (ko sauc Kristus). Kad Viņš atnāks, tad visu mums pasludinās. 26. Jēzus sacīja viņai: Es tas esmu, kas ar tevi runā. 27. Un tūdaļ atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko vēlies? vai: Ko runā ar viņu? 28. Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm: 29. Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus? 30. Tad tie aizgāja no pilsētas un nogāja pie Viņa.

31. Tanī laikā mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabbi, ēd! 32. Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat. 33. Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst? 34. Jēzus sacīja viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu. 35. Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai! 36. Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs. 37. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. 38. Es jūs sūtīju pļaut to, ko jūs neesat iestrādājuši. Citi strādāja, bet jūs iegājāt viņu darbā.

39. Bet daudzi šās pilsētas samarieši ticēja Viņam sievietes vārdu dēļ, kas deva liecību: Viņš man visu pateica, ko biju darījusi. 40. Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas. 41. Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ. 42. Un viņi sacīja sievietei: Ne jau tavas runas dēļ mēs ticam, jo paši mēs dzirdējām un uzzinājām, ka Viņš ir patiesi pasaules Pestītājs. 

5 Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. 6 Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. 7 Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Dod man dzert!” 8 Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. 9 Samariete viņam jautāja: “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. 10 Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” 11 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? 12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” 13 Jēzus viņai atbildēja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. 14 Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” 15 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” 16 Viņš tai sacīja: “Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” 17 Sieviete atbildēja: “Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: “Tu pareizi saki: man nav vīra, – 18 jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” 19 Sieviete viņam sacīja: “Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. 20 Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzālemē.” 21 Jēzus viņai sacīja: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzālemē. 22 Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. 23 Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. 24 Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” 25 Sieviete viņam sacīja: “Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” 26 Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu es, kas ar tevi runā!” 27 Un tajā pašā brīdī nāca viņa mācekļi, un tie brīnījās, ka viņš runā ar sievieti, tomēr neviens neteica: ko tu meklē? – vai: ko tu runā ar viņu? 28 Tad sieviete atstāja savu ūdens trauku, nogāja pilsētā un sacīja ļaudīm: 29 “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man ir sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus?” 30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa.

31 Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: “Rabi, ēd!” 32 Bet viņš tiem teica: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” 33 Tad mācekļi cits citam sacīja: “Nebūs taču kāds viņam atnesis ēst?” 34 Jēzus tiem sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt viņa darbu. 35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. 36 Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs. 37 Jo te patiess ir teiciens, ka cits ir, kas sēj, un cits ir, kas pļauj. 38 Es jūs sūtīju pļaut, kur jūs neesat pūlējušies. Citi ir strādājuši, bet jūs esat ienākuši viņu darbā.”

39 Bet daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja: viņš man ir pateicis visu, ko es esmu darījusi. 40 Kad nu samarieši nāca, lūgdami viņu palikt pie tiem, tad viņš palika tur divas dienas. 41 Un daudz vairāk ļaužu kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ, 42 bet sievietei tie sacīja: “Mēs ticam vairs ne tavas runāšanas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka patiešām viņš ir pasaules Pestītājs!”