Kāpt kalnā

1. Bet Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā, bija kāds slimnieks Lācars. 2. Šī bija tā Marija, kas ar svaidāmo eļļu svaidīja Kungu un saviem matiem susināja Viņa kājas. Viņas brālis Lācars slimoja. 3. Tad tā māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, lūk, tas, ko Tu mīli, slimo. 4. Bet Jēzus, to dzirdēdams, sacīja viņiem: Šī slimība nav nāvei, bet Dieva godam, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts. 5. Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu Mariju, un Lācaru. 6. Un Viņš, dzirdēdams to, ka tas slims, palika tanī vietā vēl divas dienas. 7. Tikai pēc tam Viņš sacīja saviem mācekļiem: Iesim atkal uz Jūdeju! 8. Mācekļi sacīja Viņam: Rabbi, nupat jūdi meklēja nomētāt Tevi akmeņiem, un Tu atkal ej uz turieni? 9. Jēzus atbildēja: Vai dienā nav divpadsmit stundu? Ja kas staigā dienā, tas neapdauzās, jo redz šīs pasaules gaismu. 10. Bet ja kāds staigā naktī, tas apdauzās, jo gaismas tam nav. 11. To teicis, Viņš pēc tam sacīja: Mūsu draugs Lācars guļ, bet es eju to modināt no miega. 12. Tad Viņa mācekļi sacīja: Kungs, ja viņš guļ, tad izveseļosies. 13. Bet Jēzus runāja par viņa nāvi, turpretī viņi domāja, ka Viņš runā par gulēšanu miegā. 14. Tad Jēzus viņiem pateica atklāti: Lācars ir nomiris. 15. Bet es priecājos jūsu dēļ, lai jūs ticētu, jo es tur nebiju, bet iesim pie viņa! 16. Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!

17. Tad Jēzus nogāja un atrada viņu jau četras dienas kapā guļam. 18. Bet Betānija bija apmēram piecpadsmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. 19. Bet daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu tās par viņu brāli. 20. Tad Marta, izdzirdusi, ka Jēzus nāk, steidzās Viņam pretim; bet Marija sēdēja mājās. 21. Tad Marta sacīja Jēzum: Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22. Bet es arī tagad zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos. 23. Jēzus sacīja viņai: Tavs brālis celsies augšām! 24. Marta sacīja Viņam: Zinu, ka viņš celsies augšām, augšāmceļoties pastarā dienā. 25. Jēzus sacīja viņai: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība: kas uz mani tic, lai arī viņš būtu nomiris, dzīvos. 26. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, ne mūžam nemirs. Vai tu tici tam? 27. Tā sacīja Viņam: Tiešām Kungs, es esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, kas atnācis šinī pasaulē.

28. Un viņa, to pateikusi, aizgāja un pasauca savu māsu Mariju, klusi sacīdama: Mācītājs atnāca un sauc tevi. 29. Viņa, to dzirdēdama, steigā piecēlās un aizgāja pie Viņa, 30. Jo Jēzus vēl nebija iegājis miestā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Viņu sastapa Marta. 31. Tad jūdi, kas pie viņas bija mājā un mierināja viņu, redzēdami Mariju steigšus pieceļamies un aizejot, sekoja viņai, sacīdami: Viņa iet pie kapa, lai tur raudātu. 32. Bet Marija nonāca tur, kur bija Jēzus; ieraudzījusi Viņu, tā metās pie Viņa kājām un sacīja Viņam: Kungs, ja Tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu nomiris. 33. Jēzus, redzēdams viņu un jūdus, kas ar to bija atnākuši, raudam, garā satriekts, uztrauca sevi, 34. Un Viņš sacīja: Kur jūs viņu nolikāt? Tie Viņam atbildēja: Kungs, nāc un skaties! 35. Un Jēzus raudāja. 36. Tad jūdi sacīja: Lūk, kā Viņš to mīlējis. 37. Bet daži no viņiem sacīja: Vai Šis, kas atvēra acis aklajam no dzimšanas, nevarēja izdarīt, lai viņš nenomirtu?

38. Tad Jēzus, atkal sevī satraukts, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai bija uzlikts akmens. 39. Jēzus sacīja: Noņemiet akmeni! Mirušā cilvēka māsa Marta sacīja Viņam: Kungs, viņš jau smird, jo ir pagājušas četras dienas. 40. Jēzus sacīja viņai: Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tad redzēsi Dieva godību? 41. Tad noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: Tēvs, es pateicos Tev, ka Tu mani esi uzklausījis! 42. Es gan zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi; bet apkārtstāvošās tautas dēļ es sacīju, lai viņi ticētu, ka Tu mani esi sūtījis. 43. To sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: Lācar, nāc ārā! 44. Un tūdaļ iznāca nomirušais. Kājas un rokas tam bija ietītas līķautos, un viņa seja bija ar sviedrautu aizsieta. Jēzus sacīja viņiem: Atraisiet viņu un atļaujiet viņam aiziet!

45. Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un Martas, redzējuši, ko Jēzus padarīja, ticēja uz Viņu.  

1 Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. 2 Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. 3 Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” 4 Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” 5 Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. 6 Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. 7 Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” 8 Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” 9 Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. 10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” 11 To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” 12 Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” 13 Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. 14 Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! 15 Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” 16 Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”

17 Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. 18 Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. 19 Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. 20 Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās. 21 Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. 22 Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.” 23 Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” 24 Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.” 25 Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! 26 Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?” 27 Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”

28 To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!” 29 Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa. 30 Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi. 31 Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. 32 Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” 33 Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: 34 “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” 35 Jēzus raudāja. 36 Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” 37 Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”

38 Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. 39 Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” 40 Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” 41 Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! 42 Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” 43 To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” 44 Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”

45 Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt.