Kāpt kalnā

Priecīga mums ir šī diena,
vienmēr turēsim to cieņā:
Šodien Kristus augšāmcēlās!
Alleluja, alleluja, alleluja.

Augšāmcelties Dievs vien spēja,
Viņš kā gaisma atspīdēja,
tumsas spēkus uzvarēja. Alleluja…

Kungs pēc savas nāves svētās
atstāja tik naglu rētas
savā miesā apskaidrotā. Alleluja, . . .

Kad vēl Jēzus kapā bija,
bet jau žēlastības lija
pāri mierā aizgājušiem. Alleluja, .

Tie, kas nāves valstī bija,
Pestītāju ieraudzīja,
debess laimi iemantoja. Alleluja, . . .

Smagais akmens novelts bija.
Kapa sargiem bailes bija:
Jēzu kapā nemanīja. Alleluja, . . .

Godībā Viņš augšāmcēlies,
apustuļiem parādījās,
viņu šaubas izkliedēja. Alleluja, . . .

Tad Viņš Māti satikt gāja
Un To mīļi uzrunāja,
Mātes sirdi mierināja. Alleluja,..

Esmu sāpes aizmirsusi,
Tevi, Dēls, kad skatījusi, –
kā no jauna piedzimusi. Alleluja, . . .

Daudziem Kungs vēl parādījās,
tad no visiem atvadījās,
aiziedams pie sava Tēva. Alleluja, . . .

Slavēts esi, Jēzu dārgais,
Dievs un Pestītājs vismīļais,
mūsu glābējs dievišķīgais. Alleluja,..

Gods lai Tēvam – Radītājam,
Dēlam – laužu Pestītājam,
Garam Svētajam uz mūžiem! Alleluja, . . .

⇑

Līksmi dziediet Pestītājam,
Dieva Dēlam mūžīgajam.
Viņš ir nāvi uzvarējis,
elles spēkus savaldījis.

Alleluja, alleluja, alleluja,
alleluja, alleluja.

Jēzum krusta nāve ejot,
mācekļi vairs necerēja.
Daži, kas vēl droši bija,
To uz kapu pavadīja.

Alleluja, . . .

Bet, kad Jēzus cēlās augšā,
cerība tiem atkal ausa.
Tiem, kas maldījušies, bija,
asaras pār vaigiem lija.

Alleluja, . . .

Mācekļi pie kapa skrēja,
līdzko vēsti sadzirdēja:
citu runām neticēja,
kamēr paši ieraudzīja.

Alleluja, . . .

Bija, kas vēl projām bēga,
bīdamies no sava grēka.
Kas ar Jēzu agrāk gāja,
pulcējās pie Pestītāja.

Alleluja, . .

Svētku prieks lai katra sejā,
kad pie Pestītāja ejam:
mīlestību sirdīs nesam,
Viņam pateicīgi esam.

Alleluja, . .

⇑

Jēzus Kristus augšāmcēlās, alleluja, alleluja,
godībā un lielā spēkā, alleluja, alleluja.
Sievietes uz kapu gāja, alleluja, alleluja,
un par Jēzu pārrunāja, alleluja, alleluja.

Kad jau tās pie kapa bija, alleluja, alleluja,
eņģel’s viņām tā sacīja: alleluja, alleluja,
«Nebīstieties, raudāt beidziet, alleluja, alleluja,
prieka vēsti aiznest steidziet, alleluja, alleluja.

Augšāmcēlās Kungs, patiesi, alleluja, alleluja,
mācekļiem to sakiet visiem,» alleluja, alleluja.
Šodien jauka svētku diena, alleluja, alleluja,
priecājās, lai sirds ikviena, alleluja, alleluja!

⇑

Kristus augšāmcēlies,
uzvarēja elli.
Tiesas dienā arī mēs
visi augšāmcelsimies. Alleluja.

Krusta mokas ciešot,
rūgtā nāvē ejot,
Jēzus mūs ir pestījis,
debesis mums atvēris. Alleluja.

Līdzi svētku zvaniem
visas sirdis skaniet:
Kristus nāvi satriecis,
mūs no elles atpircis. Alleluja.

Kristus ļaudis esam,
Viņa zīmi nesam.
Viņš mūs loti mīlējis,
debess Tēvam veltījis. Alleluja

Tagad bērnu garā
iet pie Dieva varam,
Jēzus vārdā lūdzoties,
Viņa pēdās steidzoties. Alleluja..

⇑

Ticiet man, ka es patiesi
dzīvs no kapa piecēlies.
Lielais, smagais kapa akmens,
redziet, pats ir novēlies.
Jūs, kas manim sekojāt,
kas zem krusta stāvējāt,
tagad priekā gavilējiet,
ka es tiešām augšāmcēlies.

Redziet, manas kājas, rokas,
– tās ir naglu caurdurtas:
nomiru es lielās mokās,
sists pie krusta Golgatā.
Šķēps man sānu pārdūra,
ūdens, asins izlija . . .
Bet es tomēr dzīvs, kā redziet,
nešaubieties vairs, bet ticiet!

Mani vēstneši jūs būsiet,
prieka vēsti tautām nest;
manu patiesību nesiet,
ļaužu sirdis gaismu degt.
Mana Tēva namā ies
neskaitāmas dvēseles,
kas nav mani redzējušas,
bet caur jums man ticējušas.

⇑

Iesim gaišajā dieva svētnīcā
dzirdēt par lielo brīnumu:
uzcēlies Kristus, sveicina visus,
starodams debesu spožumā.

Alleluja, alleluja, starodams debesu spožumā.

Kristum ticīgais, kamdēļ sevi nes
apslēptu grēka akmeni?
Kristus to novels, kritušo piecels,
iesim pie dievišķā Glābēja!

Alleluja, alleluja, iesim pie dievišķā Glābēja!

Jēzus tuvumā uzplaukst dzīvība
brīnišķā, jaunā skaistumā.
Iesim ar Viņu, dzīvības Kungu,
ceļā, kas ved mūs uz pilnību.

Alleluja, alleluja, ceļā, kas ved mūs uz pilnību.

Sirds tik priecīga, brīva, laimīga,
smagā nasta kad noņemta.
Jēzu, Dievs esi, svētlaimi nesi,
gods Tev un slava ir mūžīga.

Alleluja, alleluja, gods Tev un slava ir mūžīga. 

⇑

Priecīgs «Alleluja»
nebeidz sirdi skanēt.
Dievs’ no kapa piecels
jaunai dzīvei mani.

Lai cik tumsa dziļa,
lai cik nakts ir gara,
visām lietām pāri
Dieva spožums staro.

Jēzum naglu rētas
rokās, kājās svētās.
Manis dēļ Viņš cieta,
lai es laimē ietu.

Klusā sirdi dziļi
karstas ilgas kvēlo:
mīlēt Tevi, Jēzu,
kā Tu mani mīli!

⇑

Kungs Jēzus dzīvs ir uzcēlies,
no kapa akmens novēlies,
vien baltās drēbes palika,
kur svētā Miesa dusēja.

Aiz bailēm sargi drebēja,
kad brīnumu šo redzēja:
kā dievišķīga spožumā
Kungs Jēzus kapu atstāja.

Uz kapu steidzas sievietes,
tās dārgās smaržu zāles nes,
lai savu Kungu godināt
un viņa Miesu apsvaidīt.

Tās bēdās runā skumīgi:
kas novels smago akmeni?
Bet, tuvu pienākot, tās redz,
ka akmens novēlies jau pats!

Teic sievām Dieva eņģelis
«Te pravietojums piepildīts.
Ir Jēzus godā uzcēlies
un mācekļus Viņš sastapt ies.»

Nav mūžam kaunā palicis,
kas Kungam Jēzum ticējis.
Var sabrukt zeme, debesis –
Viņš savus vārdus piepildīs.

⇑