Kāpt kalnā

• Kristus laikā Palestīnā nodokļu iekasētāji (muitnieki) tika uzskatīti par līdzvērtīgiem (lieliem) grēciniekiem. Ortodoksālie izraēlieši vairījās no nodokļu iekasētājiem tāpat, kā viņi vairījās no cilvēkiem, kas bija aptraipīti ar nešķīstību (spitālību).

9.–11.

• Tieši vienu no tādiem Jēzus aicināja, lai kļūtu par sekotāju un mācekli. Turklāt Jēzus devās uz mielastu tieši pie šī nodokļu iekasētāja, kuru Marks un Lūkass sauca par „Levi, Alfeja dēlu” (sal.: Mk 2, 14 un Lk 5, 27). Tur, kopā ar Viņu mielastā piedalījās daudz muitnieku un grēcinieku. Šis fakts izraisīja farizeju kurnēšanu.

12.–13.

• Jēzus komentārs, kas tur izskanēja, vajadzētu uztvert kā katehēzi, kas paredzēta, lai klausītajiem palīdzētu pareizi, tas ir — ar Dieva acīm — ieraudzīt tos, kuri kā grēcinieki bieži tika izstumti no ticīgo sabiedrības, bet lielākā mērā — no cilvēku sirdīm. Šī mācība gan bija par pārsteigumu: tieši grēciniekiem ir nepieciešama Jēzus palīdzība, jo tie ir garīgi slimie, bet Jēzus kā Dieva atsūtītais Pestītājs un Ārsts vēlējās viņus garīgi dziedināt.
• Šajos vārdos var saklausīt zināmu ironiju: Jēzus farizejus sauc par šķietami veseliem. Viņiem ārsts nav vajadzīgs.
• Jēzus nāk, lai sniegtu atvieglojumu slimajiem; Viņš nāk, lai aicinātu (pie sevis) nevis taisnīgos, bet gan „grēciniekus”. Kāpēc tā? Šķiet, ka tieši šie pēdējie saprot Viņu labāk nekā rakstu mācītāji un farizeji. Tāpēc var nebrīnīties, ka Matejs, muitnieks, bez vilcināšanās sekoja Jēzus balsij. Atceramies, ka līdzīgi rīkojās ari cits „liels grēcinieks” — muitnieku priekšnieks un ļoti bagāts cilvēks — vārdā Zahejs (sal. Lk 19, 1–10).
• Atspēkojot farizeju apsūdzības, Jēzus skaidro, ka Dievs no cilvēkiem prasa ne tik daudz upurdāvanas, bet gan vienkāršu žēlsirdību pret citiem. Visa Viņa misija būs arī liela žēlsirdības izpausme.