Kāpt kalnā

• 15.11.2026. •

• Mt 25, 14–30 •

↑

Paralēlās vietas:

• Lk 19, 11-27

Līdzīga tēma:

• Mt 24,45-47; Lk 12,42-44
• Mt 13,12; Mk 4,25; Lk 8,18
• Mk 13,34

Atsauces pie konkrētiem pantiem:

• Mt 25,14-15:Mt 24,45-47; Rom 12,3.6-7; 1 Kor 7,7; 12,4-31.
• Mt 25,19:Mt 18,23; 24,48; 25,5.
• Mt 25,21 par.:Lk 16,10-12; Ebr 12,2.
• Mt 25,27 par.:Mk 11,15; Lk 16,5.
• Mt 25,28-29:Sak 9,9; Mt 13,12 par.
• Mt 25,30:Mt 8,12; 13,42.50; 22,13; 24,51; Lk 13,28.

↑

↑

Tas tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas sasauca savus kalpus un uzticēja viņiem savu mantu.

• Dieva Vārds skaidro, ka mūsu dzīvība un dažādas dāvanas nāk no Dieva – “Uzticēja viņiem savu mantu.” Šo patiesību pastiprina sv. Lūkasa Evaņğēlija variants, jo tajā teikts: “Kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.” (Lk 8, 18) vai arī svētā Pāvila teiktais: “Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?” (1 Kor 4, 7) Pārbaudīsim: vai saskaņā ar šo patiesību tika formēta mana sirds jau no bērnības, kas tagad izpaužas, piemēram, tajā, ka (katru dienu) cenšos pateikties Dievam par dzīvi un visām dāvanām? 
• Dažreiz ir sastopams, ka cilvēks žēlojas, it kā viņam nebūtu nekādu īpašu dāvanu. Tā viens no iemesliem ir sirds aklums un kārdināšana, kas liek redzēt citu dāvanas, bet tai pašā laikā nepamanīt to, kas pašam ir dots. Kā es varētu paskaidrot, ka jau fakts, ka esam radīti, ir nozīmīgs, un dzīvības dāvana ir nepatverami dārga? Kādā veidā varu palīdzēt atklāt no Dieva dotās dāvanas  sev (nevis citiem)?
• Vai cilvēks, kas piedzimis bez rokām un bez kājām, mūsdienu Dieva liecinieks, Niks Vujačičs, kas uzrunā cilvēkus visā pasaulē, vadot seminārus par motivāciju un ticību saviem mērķiem, ir man pietiekami stiprs piemērs tam, ka, pat esot bez rokām un kājām, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, atklāt sevī un pasaulē Dieva dāvanu daudzumu, kā arī, rakstot par savu dzīvi grāmatu, dot tai šai kontekstā pārsteidzošu nosaukumu: “Dzīve bez robežām” ? 

Un vienam viņš deva piecus talentus, citam divus, bet citam vienu, katram pēc tā spējām; un pats tūdaļ aizceļoja.

• Vai mana sirds apzinās, cik lielas ir Dieva gaidas uz to, ka mēs katrs Viņa dāvāto pasauli, mūsu pašu dzīvi un spējas pilnveidosim, attīstīsim, pavairosim? Kuru savas dzīves izpausmi es uztveru kā tādu, kurā varu darīt visvairāk, lai to pilnveidotu? 
• Kādas emocijas manī izraisa patiesība, ka cilvēki netiek apdāvināti vienādi, bet dažādos veidos, jo – kā saka Evaņģēlijs – katram ir dots “pēc tā spējām” ?
• Kādā veidā patiesību par cilvēku dažādām dāvanām manī izgaismo Dieva Vārds, kas saka: “No katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs; un kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs.” (Lk 12, 48)? Vai tas manī izraisa mieru un pateicību, vai tomēr iesēj uztraukumu, nemieru (par manu atbildību Dieva un cilvēku priekšā)?
• Kāda realitāte, kādas dāvanas, manuprāt, varētu slēpties zem jēdziena “talenti”: dzīvība, veselība, kādi dabas elementi, ticība, talanti, prāta spējas, valodas dāvana, spēja veidot kultūru, kas cits?   

Bet tas, kas piecus talentus bija saņēmis, aizgāja un laida tos darbā, un ieguva citus piecus. 17. Tāpat tas, kas divus bija saņēmis, ieguva citus divus. 18. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja un ieraka to zemē, un tā paslēpa sava kunga naudu.

• Vai šī fragmenta kodols, akcentu un nepieciešamību, ka katrs ir atbildīgs par saņemto dāvanu izmantošanu, pavairošanu, attīstību es uzskatu par pietiekami būtisku argumentu, lai tas varētu dzēst cilvēku greizsirdību par otra apdāvinātību ar šķietami labākām vai daudzskaitlīgākăm dāvanām? 
• Vai es būtu spējīgs skaidrot, no kā ir atkarīga cilvēka stāja, ka daži tik labvēlīgi atsaucas savas dzīves aicinājumam un izaicinājumiem, daži tomēr paliek kādas neizpratnes, aizspriedumu, baiļu un paralīzes līmenī un šī iemesla dēļ neattīstās, neaug; un galu galā viņi sirds dziļumos nav laimīgi? Cik lielā mēra šai kontekstā lomu spēlē audzināšana ģimenes lokā, cik – draugu un sabiedrības iespaids, cik – dzīvē iegūtās traumas un ievainojumi? Kas man vēl nāk prātā? 
• Vai savu draugu vai pazīstamo cilvēku lokā es pamanu piemēru, kas atbilst cilvēka, kas apraka saņemtās dāvanas, tēlam? Vai es lūdzos par viņu? Kādā veidā es cenšos palīdzēt viņam atvērties dzīves pilnībai? 

Bet pēc ilga laika pārnāca šo kalpu kungs un sāka norēķināties ar viņiem. 20. Tad atnāca tas, kas bija saņēmis piecus talentus. Viņš atnesa vēl piecus talentus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talentus, lūk, es ieguvu vēl citus piecus! 21. Tad viņa kungs sacīja tam: Pareizi, tu labais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā! 22. Atnāca arī tas, kas divus talentus bija saņēmis, un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talentus; lūk, es ieguvu vēl citus divus! 23. Viņa kungs sacīja tam: Labi, labais un uzticīgais kalps. Tu biji uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā. Ieej sava kunga priekā!

• Kādi dzīves apstākļi vai kādi notikumi man bijuši kā eksāmens, pārbaude, norēķins, kur vajadzēja uzrādīt, ko esmu izdarījis ar visu līdz šim saņemto?
• Vai esmu saņēmis kādas atziņas, diplomus, balvas? Ja jā, tad – vai tas ir bijis manas izglītības kontekstā, sakarā ar manu amatu un darbu, vai tomēr kādas sabiedriskās dzīves vai kultūras kontekstā? 
• Domājot par savas dzīves piepūlēm, vai es varētu apgalvot, ka arī manā gadījumā starp atsaucību uz Dieva dāvanām un to pavairošanu pastāv proporcija 5:5 vai 2:2?
• Evaņģēlijā skan: “Tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu daudzumā.” Vai šo vārdu kontekstā es domātu par svēto sadraudzību, kur Dieva svētie ir Viņa žēlastību “pārvaldnieki”, kas ar dievišķo daudzumu var dalīties arī ar mums? Vai šai kontekstā es norādītu uz Vissvētāko Mariju, Kunga Māti, kas ir tik varena mūsu aizbildne pie Kunga vai arī uz svēto Jāzepu, par kuru Baznīca litānijā saka: “Viņš to iecēla par sava nama kungu un par visa sava īpašuma valdnieku.” To spēcīgi baudīja un par to liecināja, piemēram, svētā Terēze no Avilas?
• Vai patiesība par pastaro dienu un pēdējo tiesu man izraisa bailes, uztraukumu, vai tomēr citas izjūtas? 
• Kā manī rezonē teiktais: “Ieej sava kunga priekā!”? Vai man tas nozīmē vairāk nekā kāda balva, atalgojums, ko varētu saņemt krietnais kalps?
• Vai atceros notikumus, kuriem pateicoties, kāds no maniem tuviniekiem, draugiem, paziņām spēja “ieiet manas sirds priekā”?    

Bet atnāca arī tas, kas vienu talentu bija saņēmis, un sacīja: Kungs, es zinu, ka tu esi bargs cilvēks: tu pļauj tur, kur tu neesi sējis, un savāc, kur neesi izkaisījis. 25. Es baidījos, aizgāju un paslēpu tavu talentu zemē. Lūk, te saņem, kas tavs! 

• Mēs visi zinām, ka domas ir lēmumu un rīcību pamats, tāpēc ir vērts pamanīt, ka pārējie kalpi neizteica šādu kunga raksturojumu un rīkojās savādāk. Trešā kalpa teiktajā atklājas viņa domāšana un stāja attiecībā uz savu kungu: neapmierinātība, nelabvēlība, aizvērtība. Tāpēc kalps neizmantoja sava kunga labvēlību un doto iespēju “piecelties”,  attīstīties. Uz šī fona varu jautāt, vai arī manā dzīvē ir bijis kāds periods, kurā  nemācēju izmantot Dieva un cilvēku labvēlību, palīdzību, dāvanas?
• Viena no mīlestības trūkuma pirmajām pazīmēm ir bailes. Skaidri lasām par to sv. Jāņa vēstulē: “Mīlestībā nav baiļu, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes, jo bailes rada mokas; kas bīstas, tas nav pilnīgs mīlestībā.” (1 J 4, 18). Kādus līdzekļus, žēlastības “rīkus” es pazīstu, kuri ir jālieto, lai pieaugtu mīlestībā un tiktu atbrīvots no bailēm? Vai manā dzīvē ir kādi cilvēki, no kuriem es joprojām baidos? 
• Kā mēģināšu skaidrot to, ka kunga, priekšnieka, vecāku bardzība un prasīgums nav šķērslis iespējai veidot draudzības un mīlestības saites ar viņiem? 

Bet viņa kungs atbildēja un tam sacīja: ļaunais un kūtrais kalps! Tu zināji, ka es pļauju tur, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis. 27. Taču tev vajadzēja dot manu naudu naudas mainītājiem, lai es pārnācis saņemtu savu mantu ar augļiem.

• Kas manā izpratnē varētu būt “naudas mainītāji” Baznīcā, bet kas – sabiedriskajā dzīvē? 
• Vai sevi es pieskaitītu “naudas mainītāju” pulkam? Kuriem cilvēkiem es palīdzēju, lai viņi attīstītos kā cilvēki un lai arī augtu svētumā kā Dievam ticīgie? 

Tāpēc atņemiet viņam talentu un dodiet tam, kam desmit talentu! 29. Jo katram, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnībā; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam šķietami ir. 30. Bet nelietīgo kalpu izmetiet ārējās tumsībās; tur būs raudāšana un zobu griešana. 

• Vai šo pantu par kalpa notiesāšanu un sodu es lietotu kā argumentu sarunās par Debesu un elles realitāti?  
• Kādā veidā mana sirds reaģē uz domām vai jautājumiem par mūžīgo algu Debesīs, kā par mūžīgo sodu un elli?  
• Vai ir gadījies, ka kāda dāvana, amats vai dārgumi tika atņemti kādam cilvēkam viņa ļaunās rīcības dēļ un piešķirti man? Ja tā noticis, kā es uz to reaģēju? Kā jutos šādā situācijā? Vai biju priecīgs? Vai pieņēmu un izmantoju uzticēto? Vai bija šī cilvēka žēl? Vai mēģināju ar viņu runāt, aizbilst par viņu? Vai arī mēģināju viņam kaut kā atdot to, kas kādreiz bija saistīts ar viņu?

↑